Iesaki rakstu:

Valsts ir nācijas mājas, bet tās pamatlikums Latvijai – Satversme – ietver nācijas kopdzÄ«ves bÅ«tiskākos noteikumus, balstÄ«tus kopÄ«gās vÄ“rtÄ«bās, nosakot principus, kurus ievÄ“rojot nācija turpmāk dzÄ«vos. Tieši nacionālā identitāte un katrai nācijai bÅ«tiskākās vÄ“rtÄ«bas nošÄ·ir vienu valsti no otras, padarot ikvienu no tām Ä«pašu un neatkārtojamu, tik ļoti mīļu, tik ļoti savÄ“jo tiem, kuri jÅ«tas piederÄ«gi konkrÄ“tai nācijai. Pamatlikumā nostiprinātās vÄ“rtÄ«bas liek pamatu valsts konstitucionālajai identitātei un veicina cilvÄ“ku patriotismu, lepnumu par savu valsti.

Jau pati nacionālas valsts dibināšana ir nācijai nepieciešama tieši tāpÄ“c, lai tiktu aizsargātas tās vÄ“rtÄ«bas, kas varÄ“tu tikt apdraudÄ“tas, dzÄ«vojot svešÄ valstÄ«, esot pakļautiem svešai varai, kas valsti vada pÄ“c saviem priekšstatiem par pareizu kopdzÄ«vi un to, kas ir valstiski aizsargājamas vÄ“rtÄ«bas.

PiemÄ“ram, Padomju SavienÄ«bā par valstiski svarÄ«gām vÄ“rtÄ«bām bija noteikts algots darbs kā tiesÄ«bas un pienākums, pārprasta vienlÄ«dzÄ«ba, kas vairāk lÄ«dzinājās nolÄ«dzināšanai, kā arÄ« krievu valodā balstÄ«ts internacionālisms, lai cik pretrunÄ«gi vai neloÄ£iski arÄ« tas nešÄ·istu.

AtsevišÄ·s cilvÄ“ks, pat veselas Ä£imenes var atrast laimi arÄ« svešÄ valstÄ«, ja māk pielāgoties tās vÄ“rtÄ«bām, kopdzÄ«ves principiem, saņemot gandarÄ«jumu drošÄ«bā, labklājÄ«bā vai – kā bÄ«beliskais Jāzeps mÅ«sdienÄ«gākā versijā – karjeras izaugsmÄ“.

Taču nācijai kā vienotam dzÄ«vam organismam tikai sava valsts var palÄ«dzÄ“t nosargāt kolektÄ«vās vÄ“rtÄ«bas. Tikai sava valsts var atturÄ“t nāciju no nebÅ«tÄ«bas, izšÄ·Ä«šanas citu nāciju vidÅ«.

Satversme jau kopš tās pirmās redakcijas, kas tika pieņemta 1922. gadā, t.i., vÄ“l pirms jebkādiem papildinājumiem, sargā visas Latvijas nācijai bÅ«tiskākās vÄ“rtÄ«bas. TomÄ“r vÄ“lāk pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanas likumdevÄ“js atkārtoti nostiprināja Satversmes tekstā galvenās vÄ“rtÄ«bas, gan papildinot atsevišÄ·us pantus, piemÄ“ram, par latviešu valodu kā vienÄ«go valsts valodu, gan pievienojot Satversmei jaunu ievadu, kurā skaidri izteikti un koncentrÄ“ti apvienoti gan valsts pastāvÄ“šanas mÄ“rÄ·is, gan bÅ«tiskākās vÄ“rtÄ«bas. Tas parāda gan to, cik ļoti likumdevÄ“js tic Satversmes kā nācijas vÄ“rtÄ«bu sarga spÄ“kam, proti, ja kaut kas tiek ierakstÄ«ts SatversmÄ“, tas neapdraudÄ“ti pastāvÄ“s arÄ« dzÄ«vÄ“, gan to, cik trauslas mÅ«su ikdienā joprojām ir valsts galvenās vÄ“rtÄ«bas, vispirms – latviešu valoda, kā visu nāciju vienojoša valoda, kurā notiek komunikācija gan valsts lÄ«menÄ«, gan sadzÄ«vÄ“ visās dzÄ«ves jomās.

Kas ir šÄ«s vÄ“rtÄ«bas, kuru dēļ tika dibināta un vÄ“lāk atjaunota Latvijas valsts, kuru dēļ cilvÄ“ki ir bijuši gatavi ziedot gan mantu, gan brÄ«vÄ«bu, gan dzÄ«vÄ«bu? 

Satversme nosaka un aizsargā daudzas vÄ“rtÄ«bas: cilvÄ“ka cieņu, taisnÄ«gumu, latviešu valodu, nācijas un personas pašnoteikšanās tiesÄ«bas, demokrātiju, parlamentārismu, sociālo solidaritāti, vienlÄ«dzÄ«bu, nācijas vÄ“sturisko pieredzi un tās gaitā izveidotās tradÄ«cijas, kultÅ«ras mantojumu... Viss, kas ir svarÄ«gs ikvienam no mums un mums visiem kopā, ticis iekļauts Satversmes aizsardzÄ«bas lokā. NemÄ“Ä£inu uzskaitÄ«t SatversmÄ“ iekļautās vÄ“rtÄ«bas secÄ«gi, proti, pÄ“c to nozÄ«mÄ«guma, jo šoreiz Satversmi lasu nevis kā jurists, bet gan kā pilsonis. Ikvienam pilsonim, lasot Satversmi, ir savs priekšstats par to, kāpÄ“c ir dibināta un pastāv Latvijas valsts. BrÄ«vā valstÄ« cilvÄ“ks nezaudÄ“ savu seju un gribu, bet gan veido un izkopj patstāvÄ«gu spriestspÄ“ju, tostarp par politiskiem jeb valstiskiem jautājumiem.

Manā ieskatā, jau dibinot Latvijas valsti, skaidri iezÄ«mÄ“jas divas galvenās vÄ“rtÄ«bas, kurām Ä«stenojoties tiek nodrošināta iespÄ“ja iedzÄ«vināt arÄ« pārÄ“jās nozÄ«mÄ«gās vÄ“rtÄ«bas. Runa ir par brÄ«vÄ«bu kā galveno priekšnoteikumu, lai  Ä«stenotu un aizsargātu visu mÅ«su nācijai bÅ«tisko. KāpÄ“c es minu divas vÄ“rtÄ«bas, ja runa ir vien par brÄ«vÄ«bu? TāpÄ“c, ka Satversmes koncepta pamatā ir brÄ«vs cilvÄ“ks – brÄ«vā valstÄ«! Abas brÄ«vÄ«bas ir nesaraujami savstarpÄ“ji saistÄ«tas. Tās ir priekšnoteikums viena otras pastāvÄ“šanai. Tikai brÄ«vi cilvÄ“ki var veidot brÄ«vu valsti, proti, tikai cilvÄ“ki, kas nav pakļauti savas vai svešas valsts ekonomiskai, politiskai vai intelektuālai varai, var brÄ«vi un radoši kalpot savai valstij, un tikai brÄ«vā valstÄ« cilvÄ“ks var baudÄ«t brÄ«vÄ«bu kā tiesÄ«bas uz personas pašnoteikšanos, uz privātumu un intimitāti, kā arÄ« vispusÄ«gi attÄ«stÄ«t savas spÄ“jas un pilnvÄ“rtÄ«gi iekļauties pilsoniskajā sabiedrÄ«bā, tostarp izmantot vārda brÄ«vÄ«bu.

Ikviena cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bas aizsardzÄ«ba ir nācijas pašnoteikšanās mÄ“rÄ·is, savas valsts dibināšanas cÄ“lonis.

1918. gadā tās bija latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesÄ«bas, kas tika liktas pašos valsts pamatos, apvienojot gan latviešus, gan nacionālās minoritātes, kas jutās piederÄ«gas Latvijai, vienā pilsoņu kopumā. Latviešu nācija ir "no viena kaula veidotu", vienā valodā runājošu, vienai zemei – Latvijai – piederÄ«gu jeb kulturāli radniecÄ«gu, vienlÄ«dzÄ«gu cilvÄ“ku saime. Savukārt Atmodas laikā brÄ«va Latvija nozÄ«mÄ“ja okupācijas beigas, savas valsts atgÅ«šanu, izlaušanos no padomju valsts slimÄ«gas kontroles, kurā ikviens cilvÄ“ks tika pieskatÄ«ts, ielikts dzÄ«vot šaurās, valsts varas strikti iezÄ«mÄ“tās, bieži neloÄ£iskās un amorālās robežās un bargi sodÄ«ts par šo robežu pārkāpšanu. Atmodas laikā brÄ«vÄ«ba vispirms nozÄ«mÄ“ja nācijas izlaušanos no padomju verdzÄ«bas un tiesÄ«bas uz pašnoteikšanos gan kā brÄ«vai valstij, gan kā brÄ«vai personai. Jo valsts neatkarÄ«ba SatversmÄ“ tiek izprasta kā ikviena cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bas priekšnoteikums.

Nācijai nepieciešama brÄ«va valsts, lai ikviens no tās pārstāvjiem varÄ“tu brÄ«vi dzÄ«vot un veidot attiecÄ«bas ar pārÄ“jiem. TāpÄ“c Satversme gan skaidri nosaka valsts brÄ«vÄ«bu kā vÄ“rtÄ«bu un negrozāmu valsts pamatu, gan arÄ« ietver veselu normu sistÄ“mu, lai šÄ« brÄ«vā valsts darbotos un bÅ«tu spÄ“jÄ«ga savu brÄ«vÄ«bu aizsargāt gan no ārÄ“jiem, gan iekšÄ“jiem apdraudÄ“jumiem. Tāpat Satversme uzliek par negrozāmu pienākumu valstij cienÄ«t ikviena cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bu, nosakot virkni pamattiesÄ«bu, tostarp apziņas brÄ«vÄ«bu, ticÄ«bas brÄ«vÄ«bu, vārda brÄ«vÄ«bu, personiskās dzÄ«ves neaizskaramÄ«bu. ArÄ« pirms 1998. gada, kad Satversmei tika pievienots pamattiesÄ«bu katalogs, Satversme noteica cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bu, kā arÄ« taisnÄ«gumu, vienlÄ«dzÄ«bu un tiesiskumu, lai šo brÄ«vÄ«bu varÄ“tu aizsargāt.

Satversme sargā gan Latvijas valsts, gan cilvēku brīvību.

1934. gadā, apturot Satversmes darbÄ«bu, valsts brÄ«vÄ«ba starptautiskā kontekstā nemainÄ«jās, taču cilvÄ“ku brÄ«vÄ«bas, vispirms politiskās tiesÄ«bas un vārda brÄ«vÄ«ba, vairs netika nodrošinātas. Visai drÄ«z arÄ« valsts brÄ«vÄ«ba tika zaudÄ“ta.

KāpÄ“c tik svarÄ«gi ir nodrošināt cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bu? TāpÄ“c, ka brÄ«vÄ«bu pieprasa cilvÄ“ka cieņas princips. CilvÄ“ka cieņa ir ikvienam cilvÄ“kam piemÄ«toša, neatņemama, garÄ«gi tikumiska beznosacÄ«juma vÄ“rtÄ«ba, kuru valstij ir pienākums aizsargāt. Juridiski cilvÄ“ka cieņas aizsardzÄ«bas mehānismam pamatus vispirms veido divas tiesÄ«bas: tiesÄ«bas uz brÄ«vÄ«bu un tiesÄ«bas uz lÄ«dztiesÄ«bu.

CilvÄ“ka cieņpilnai dzÄ«vei nepieciešams priekšnoteikums ir brÄ«vÄ«ba. Viss, kas ticis cilvÄ“kam dots no dabas, viss sabiedrÄ«bas caur kultÅ«ru cilvÄ“kā ieguldÄ«tais var izpausties tikai tad, ja cilvÄ“ks bauda brÄ«vÄ«bu. Personas brÄ«vÄ«ba ir priekšnoteikums ne tikai cilvÄ“ka pilnvÄ“rtÄ«gai un laimÄ«gai dzÄ«vei, bet arÄ« sabiedrÄ«bas harmoniskai funkcionÄ“šanai. Ideāls ir brÄ«vs cilvÄ“ks, kurš attÄ«stās un darbojas sev lÄ«dzÄ«go vidÅ« jeb brÄ«vā sabiedrÄ«bā, kuru vieno kopÄ«gas vÄ“rtÄ«bas un savstarpÄ“ja cieņa.

* Latvijas Universitātes profesore, bijusÄ« Satversmes tiesas priekšsÄ“dÄ“tāja