Noticiet man - es tagad lasu Satversmi kā pilsonis

Jau pati nacionālas valsts dibināšana ir nācijai nepieciešama tieši tāpēc, lai tiktu aizsargātas tās vērtības, kas varētu tikt apdraudētas, dzīvojot svešā valstī, esot pakļautiem svešai varai, kas valsti vada pēc saviem priekšstatiem par pareizu kopdzīvi un to, kas ir valstiski aizsargājamas vērtības.

Piemēram, Padomju Savienībā par valstiski svarīgām vērtībām bija noteikts algots darbs kā tiesības un pienākums, pārprasta vienlīdzība, kas vairāk līdzinājās nolīdzināšanai, kā arī krievu valodā balstīts internacionālisms, lai cik pretrunīgi vai neloģiski arī tas nešķistu.

Atsevišķs cilvēks, pat veselas ģimenes var atrast laimi arī svešā valstī, ja māk pielāgoties tās vērtībām, kopdzīves principiem, saņemot gandarījumu drošībā, labklājībā vai – kā bībeliskais Jāzeps mūsdienīgākā versijā – karjeras izaugsmē.

Taču nācijai kā vienotam dzīvam organismam tikai sava valsts var palīdzēt nosargāt kolektīvās vērtības. Tikai sava valsts var atturēt nāciju no nebūtības, izšķīšanas citu nāciju vidū.

Satversme jau kopš tās pirmās redakcijas, kas tika pieņemta 1922. gadā, t.i., vēl pirms jebkādiem papildinājumiem, sargā visas Latvijas nācijai būtiskākās vērtības. Tomēr vēlāk pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas likumdevējs atkārtoti nostiprināja Satversmes tekstā galvenās vērtības, gan papildinot atsevišķus pantus, piemēram, par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, gan pievienojot Satversmei jaunu ievadu, kurā skaidri izteikti un koncentrēti apvienoti gan valsts pastāvēšanas mērķis, gan būtiskākās vērtības. Tas parāda gan to, cik ļoti likumdevējs tic Satversmes kā nācijas vērtību sarga spēkam, proti, ja kaut kas tiek ierakstīts Satversmē, tas neapdraudēti pastāvēs arī dzīvē, gan to, cik trauslas mūsu ikdienā joprojām ir valsts galvenās vērtības, vispirms – latviešu valoda, kā visu nāciju vienojoša valoda, kurā notiek komunikācija gan valsts līmenī, gan sadzīvē visās dzīves jomās.

Kas ir šīs vērtības, kuru dēļ tika dibināta un vēlāk atjaunota Latvijas valsts, kuru dēļ cilvēki ir bijuši gatavi ziedot gan mantu, gan brīvību, gan dzīvību? 

Satversme nosaka un aizsargā daudzas vērtības: cilvēka cieņu, taisnīgumu, latviešu valodu, nācijas un personas pašnoteikšanās tiesības, demokrātiju, parlamentārismu, sociālo solidaritāti, vienlīdzību, nācijas vēsturisko pieredzi un tās gaitā izveidotās tradīcijas, kultūras mantojumu... Viss, kas ir svarīgs ikvienam no mums un mums visiem kopā, ticis iekļauts Satversmes aizsardzības lokā. Nemēģinu uzskaitīt Satversmē iekļautās vērtības secīgi, proti, pēc to nozīmīguma, jo šoreiz Satversmi lasu nevis kā jurists, bet gan kā pilsonis. Ikvienam pilsonim, lasot Satversmi, ir savs priekšstats par to, kāpēc ir dibināta un pastāv Latvijas valsts. Brīvā valstī cilvēks nezaudē savu seju un gribu, bet gan veido un izkopj patstāvīgu spriestspēju, tostarp par politiskiem jeb valstiskiem jautājumiem.

Manā ieskatā, jau dibinot Latvijas valsti, skaidri iezīmējas divas galvenās vērtības, kurām īstenojoties tiek nodrošināta iespēja iedzīvināt arī pārējās nozīmīgās vērtības. Runa ir par brīvību kā galveno priekšnoteikumu, lai  īstenotu un aizsargātu visu mūsu nācijai būtisko. Kāpēc es minu divas vērtības, ja runa ir vien par brīvību? Tāpēc, ka Satversmes koncepta pamatā ir brīvs cilvēks – brīvā valstī! Abas brīvības ir nesaraujami savstarpēji saistītas. Tās ir priekšnoteikums viena otras pastāvēšanai. Tikai brīvi cilvēki var veidot brīvu valsti, proti, tikai cilvēki, kas nav pakļauti savas vai svešas valsts ekonomiskai, politiskai vai intelektuālai varai, var brīvi un radoši kalpot savai valstij, un tikai brīvā valstī cilvēks var baudīt brīvību kā tiesības uz personas pašnoteikšanos, uz privātumu un intimitāti, kā arī vispusīgi attīstīt savas spējas un pilnvērtīgi iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā, tostarp izmantot vārda brīvību.

Ikviena cilvēka brīvības aizsardzība ir nācijas pašnoteikšanās mērķis, savas valsts dibināšanas cēlonis.

1918. gadā tās bija latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, kas tika liktas pašos valsts pamatos, apvienojot gan latviešus, gan nacionālās minoritātes, kas jutās piederīgas Latvijai, vienā pilsoņu kopumā. Latviešu nācija ir "no viena kaula veidotu", vienā valodā runājošu, vienai zemei – Latvijai – piederīgu jeb kulturāli radniecīgu, vienlīdzīgu cilvēku saime. Savukārt Atmodas laikā brīva Latvija nozīmēja okupācijas beigas, savas valsts atgūšanu, izlaušanos no padomju valsts slimīgas kontroles, kurā ikviens cilvēks tika pieskatīts, ielikts dzīvot šaurās, valsts varas strikti iezīmētās, bieži neloģiskās un amorālās robežās un bargi sodīts par šo robežu pārkāpšanu. Atmodas laikā brīvība vispirms nozīmēja nācijas izlaušanos no padomju verdzības un tiesības uz pašnoteikšanos gan kā brīvai valstij, gan kā brīvai personai. Jo valsts neatkarība Satversmē tiek izprasta kā ikviena cilvēka brīvības priekšnoteikums.

Nācijai nepieciešama brīva valsts, lai ikviens no tās pārstāvjiem varētu brīvi dzīvot un veidot attiecības ar pārējiem. Tāpēc Satversme gan skaidri nosaka valsts brīvību kā vērtību un negrozāmu valsts pamatu, gan arī ietver veselu normu sistēmu, lai šī brīvā valsts darbotos un būtu spējīga savu brīvību aizsargāt gan no ārējiem, gan iekšējiem apdraudējumiem. Tāpat Satversme uzliek par negrozāmu pienākumu valstij cienīt ikviena cilvēka brīvību, nosakot virkni pamattiesību, tostarp apziņas brīvību, ticības brīvību, vārda brīvību, personiskās dzīves neaizskaramību. Arī pirms 1998. gada, kad Satversmei tika pievienots pamattiesību katalogs, Satversme noteica cilvēka brīvību, kā arī taisnīgumu, vienlīdzību un tiesiskumu, lai šo brīvību varētu aizsargāt.

Satversme sargā gan Latvijas valsts, gan cilvēku brīvību.

1934. gadā, apturot Satversmes darbību, valsts brīvība starptautiskā kontekstā nemainījās, taču cilvēku brīvības, vispirms politiskās tiesības un vārda brīvība, vairs netika nodrošinātas. Visai drīz arī valsts brīvība tika zaudēta.

Kāpēc tik svarīgi ir nodrošināt cilvēka brīvību? Tāpēc, ka brīvību pieprasa cilvēka cieņas princips. Cilvēka cieņa ir ikvienam cilvēkam piemītoša, neatņemama, garīgi tikumiska beznosacījuma vērtība, kuru valstij ir pienākums aizsargāt. Juridiski cilvēka cieņas aizsardzības mehānismam pamatus vispirms veido divas tiesības: tiesības uz brīvību un tiesības uz līdztiesību.

Cilvēka cieņpilnai dzīvei nepieciešams priekšnoteikums ir brīvība. Viss, kas ticis cilvēkam dots no dabas, viss sabiedrības caur kultūru cilvēkā ieguldītais var izpausties tikai tad, ja cilvēks bauda brīvību. Personas brīvība ir priekšnoteikums ne tikai cilvēka pilnvērtīgai un laimīgai dzīvei, bet arī sabiedrības harmoniskai funkcionēšanai. Ideāls ir brīvs cilvēks, kurš attīstās un darbojas sev līdzīgo vidū jeb brīvā sabiedrībā, kuru vieno kopīgas vērtības un savstarpēja cieņa.

* Latvijas Universitātes profesore, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Novērtē šo rakstu: