Iesaki rakstu:

Jums nepatÄ«k garas runas un mani garie raksti, tāpÄ“c šoreiz bÅ«s Ä«sāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnÄ«ti piedÄ“vÄ“, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesÄ«bā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.

Nacionālisms bija, ir un bÅ«s vienmÄ“r, un tam ir pat tādas formas, par kurām noteikti neesi domājis vai domājusi. Protams, ja ieciklÄ“jamies vārdā nacionālisms, šÄ·irstām skaidrojošÄs vārdnÄ«cas vai uzbāžamies mātei gÅ«glei ar saviem naivajiem jautājumiem, cenšamies to izvÄ“rtÄ“t, pielāgot, atpazÄ«t un pat salÄ«dzināt, tad mÄ“s nokļūstam dažādu teoriju mudžeklÄ«, aiz kura pazÅ«d ne tikai nacionālisma, bet arÄ« cilvÄ“ka dzÄ«ves jÄ“ga.

Manuprāt, nacionālisms – tas ir kādas konkrÄ“tas cilvÄ“ku grupas, dažreiz pat ļoti skaitliski nelielas, ieradumu, pasaules skatÄ«juma un dzÄ«ves veida apzÄ«mÄ“jums. MinÄ“tie cilvÄ“ki vÄ“las dzÄ«vot tā, kā viņi uzskata par pareizu, tā, kā viņi labāk jÅ«tas, tā, kā viņiem ir Ä“rtāk un komfortablāk. KāpÄ“c tikai par to viņus nosodoši apsaukāt par naciÄ·iem vai pat rasistiem?

Bet ir arÄ« kādi citi, kuri dzÄ«vo citādāk, kuri pasauli redz nedaudz citādākās krāsās vai pat ļoti citās, proti, daltoniÄ·i. Un arÄ« viņi vÄ“las dzÄ«vot tā, kā viņiem šÄ·iet pareizi un kā viņiem ir Ä“rtāk.

Taču, tā kā mÄ“s ikviens nedzÄ«vojam uz savas planÄ“tas, nedzÄ«vojam savā citu neapdzÄ«votajā mūžamežā, kā tas bija pirms daudziem tÅ«kstošiem gadu, tad mÄ“s esam spiesti un mums nākas citādākajiem paiet garām, gadās, kad satiekamies uz šauras takas vai laipas. Gadās, ka šÄ« taka vai laipa ir tik šaura, ka kādam ir jāpagaida, lÄ«dz šÄ·Ä“rsli pārvar pretimnākošais.

Gadās ne tikai paiet garām, bet arÄ« kopā strādāt, blakus dzÄ«vot. NenovÄ“ršami, pat neizbÄ“gami, rodas nesaskaņas un konflikti, jo vieniem šÄ·iet pareizi tā, bet citiem šitā, un bieži ir grÅ«ti vienoties, kurš tad ies pāri pirmais un kurš pagaidÄ«s. Bieži nagi niez to laipu pašÅ«pot, cerÄ«bā, ka varbÅ«t nācÄ“js iekritÄ«s ja ne aizā, tad vismaz upÄ“ un bÅ«s spiests mācÄ«ties peldÄ“t.

Dzimtā valoda

Konflikts ne vienmÄ“r ir asiņains, tas var bÅ«t pat tolerants un ilgi gruzdošs, kā arÄ« snaudošs, un tāds, kurš gaida izdevÄ«gu brÄ«di vai kaujas saucienu – sargāt savus pavardus.

Ko tas nozÄ«mÄ“ praksÄ“? RealitātÄ“ tas nozÄ«mÄ“, ka kāda no pusÄ“m samierinās un piekāpjas, kā arÄ« pacieš citus, jo to citu ir vairāk, viņi ir agresÄ«vāki un viņiem ir vairāk resursu.

Arī valoda ir tas, kas mūs nodala no citiem un ļauj mūs identificēt. Mūsu dzimtā valoda.

Valoda nav tikai saziņas lÄ«dzeklis, tas ir arÄ« mÅ«su identitātes apliecinājums, bieži – pasaules skatÄ«juma un pat reliÄ£iskās piederÄ«bas pazÄ«me.

Ir teikts – kas valda valodu, tas valda prātu. MÄ“s labāk, Ä“rtāk un patÄ«kamāk jÅ«tamies, kad ap mums skan mÅ«su dzimtā valoda.

DažādÄ«bas dēļ, piedzÄ«vojumu kārdinājuma vai adrenalÄ«na trÅ«kuma dēļ mÄ“s mÄ“dzam ar patiesu interesi paklausÄ«ties arÄ« citas valodas, kādu brÄ«di atrasties arÄ« citādākā vidÄ“. Esam pat gatavi paši par to samaksāt. MÄ“dzam doties turp, kur augstāki kalni, zaļāka zāle, kuplāki meži, bet nepaiet ilgs laiks un mÄ“s ilgojamies savas vides, savas valodas un savas tautas. To sauc par nostalÄ£iju jeb ierastās vides trÅ«kumu organismā.

TāpÄ“c, lai neizplÅ«stu garos prātojumos un spriedelÄ“jumos, mans secinājums ir ļoti Ä«ss: gribat to vai ne, bet nacionālisms bija, ir un bÅ«s. Jā, tam ir un bÅ«s dažādas izpausmes, dažādi pielietojumi, atbilstoši apstākļiem, vajadzÄ«bai un iespÄ“jām. Tas var bÅ«t atkarÄ«gs no laikapstākļiem, no politiskās situācijas pasaulÄ“, no tirgus ekonomikas, no biržu kursiem, bet nacionālisms nav izskaužams.

Tikko divi daudzmaz vienādi domā, kaut tikai divi daudzmaz vienādi dzÄ«vo, kaut tikai diviem ir vienāds pasaules skatÄ«jums un izpratne par notiekošo, par vÄ“lamo un iespÄ“jamo, tā varam jau runāt par organizÄ“tu darbÄ«bu grupā. Lai bÅ«tu grupa no likuma viedokļa, pietiek ar diviem. Tā ir organizÄ“ta grupa, organizÄ“tas grupas rÄ«cÄ«ba, pasaules skatÄ«jums un tas, manuprāt, ir nacionālisms.

Ja divi par kaut ko ir vienojušies, ja diviem vismaz kādā jautājumā viedokļi sakrÄ«t, tad tā viņiem ir patiesÄ«ba, kaut citi tam nepiekrÄ«t. ArÄ« tad, minÄ“tajiem, tā ir un paliek patiesÄ«bā pÄ“dÄ“jā instancÄ“.

DienÄ“jot, kad bija nepieciešamÄ«ba pārvietoties no vienas vietas uz citu, to drÄ«kstÄ“ja darÄ«t, brÄ«vā solÄ« ejot, bet tikko gājÄ“ju bija divi, tā jau bija prasÄ«ba pārvietoties ierindas solÄ«, jo bijām divu cilvÄ“ku grupa vai vienÄ«ba. Ja gājÄ“ju bÅ«s divdesmit, tā arÄ« bÅ«s grupa. Skaitam nav nozÄ«mes,- ja bija vairāk par diviem, jāiet ierindas solÄ«.

Naivi ir domāt, ka nacionālisms ir kāda politiska pārliecība vai piederība kādai partijai. Nacionālisms ir centība dzīvot tā, kā uzskatu par pareizu. Dzīvot tā, kā vēlos, un tam nav nekāda sakara ar politisko iekārtu vai valsts pārvaldes formu.

Nacionālisma definÄ«cija ir – ļaujiet man dzÄ«vot un domāt tā, kā es vÄ“los, nevis tā, kā citiem liekas pareizi un labi. Runā, ka tas, kas labi vācietim, krievam mÄ“dz bÅ«t nāvÄ“jošs.

Lai notiek Tava griba...

VarÄ“tu pÄ“c šÄ« Ä«sā izklāsta detalizÄ“tāk parunāt par nacionālsociālismu, par nacismu, bet tas viss ir daiļrunÄ«ba. PatiesÄ«bā pat brīžos, kad veidojam un nodibinām Ä£imeni, sastopamies ar nacionālismu, kur vienā organizÄ“tā grupā saplÅ«st divi lÄ«dzÄ«gi vai pat pilnÄ«gi pretÄ“ji nacionālismi. Abi vÄ“las, lai bÅ«tu tā, kā viņš vai viņa labāk jÅ«tas un uzskata par pareizu. Bieži mÄ«lestÄ«ba patiesÄ«bā ir pārģērbts egoisms.

Katru dienu, katru mirkli un katru domstarpību izvērtēt, izdiskutēt vai pat par katru nieku izstrīdēties jau var, un tā daudzi dara, bet gudrāk ir apzināties, ka tādi esam un ka kādai no pusēm vienā vai otrā nozarē bez ierunām ir jāpakļaujas otram.

PrātÄ«gi ir šÄ«s nozares sadalÄ«t, ieviešot nosacÄ«tās jomas. Lai virtuvÄ“ notiek tā, kā tu uzskati par pareizu, kaut es domāju citādi, bet garāžā viss bÅ«s pa manam, kaut tu domā citādi. Ja piekāpsies un samierināsies, kā arÄ« spÄ“si paciest otru, tad, laikam ejot, jums bÅ«s tik daudz kopÄ“ja, ka atšÄ·irÄ«bas nespÄ“s traucÄ“t jÅ«su nacionālās vienÄ«bas eksistenci.

Kāds mācÄ«tājs man teica – ja sieva ar vÄ«ru meklÄ“s tikai kopÄ«go, tad viņiem nekad nebÅ«s bÄ“rnu, bet viņu Ä£imenes karogs bÅ«s varavÄ«ksnes krāsās.

Fašisms, rasisms, nacionālisms un citi ismi bija, ir un bÅ«s.  Pret to nedz pošu, nedz speciālu zāļu nav. Daiļrunātāji ir izdomājuši visādus nacionālismus un to paveidus, proti, nacionālistiskos, pozitÄ«vos nacionālismus, radikālos nacionālistus, kreisos, labÄ“jos, kā arÄ« galÄ“ji kreisos un galÄ“ji labÄ“jos nacionālistus.

Zini, nevar bÅ«t mazliet stāvoklÄ« – vai nu ir, vai nav, tāpÄ“c tā ir tikai demagoÄ£ija. Ja nav stāvoklÄ«, bet tÄ“lo, tad tā ir mānÄ«šanās savtÄ«gos nolÅ«kos. Savukārt, ja ir, tomÄ“r noliedz, tad tas ir aborts, kas patiesÄ«bā ir vÄ“l nedzimuša, bet jau dzÄ«va cilvÄ“ka slepkavÄ«ba.

PatiesÄ«bā ir tikai manis pieminÄ“tais nacionālisms, kurš bija, ir un bÅ«s mūžīgi, lai kas un kādos rāmjos to nemÄ“Ä£inātu ierāmÄ“t. CilvÄ“ki ir dažādi, viņiem ir dažādas garšas kārpiņas, un viņi dažādi saož, tāpÄ“c daudzi labāk jutÄ«sies, ja ap viņiem bÅ«s tie, kuri ir patÄ«kami, mīļi un kuru dēļ viņi ir gatavi kauties.

Ja tu par savu pārliecÄ«bu esi gatavs iet nāvÄ“, tad tev ir pārliecÄ«ba un tu esi nacionālists, taču, ja tu tikai pārstāsti politologu un komentÄ“tāju paudumus, tad esi tas, kurus šÄ raksta ietvaros minu kā spriedelÄ“tājus par nacionālsociālismu, nacismu, fašismu un citiem ismiem.

Piedod, ja spēj!

Šeit video:

https://www.youtube.com/watch?v=0DrwF8_1YC4&t=68s