Nacionālisms, nacisms, fašisms, pozitīvais nacionālisms un citi "ismi"
Leonards Inkins24.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Nacionālisms bija, ir un būs vienmēr, un tam ir pat tādas formas, par kurām noteikti neesi domājis vai domājusi. Protams, ja ieciklējamies vārdā nacionālisms, šķirstām skaidrojošās vārdnīcas vai uzbāžamies mātei gūglei ar saviem naivajiem jautājumiem, cenšamies to izvērtēt, pielāgot, atpazīt un pat salīdzināt, tad mēs nokļūstam dažādu teoriju mudžeklī, aiz kura pazūd ne tikai nacionālisma, bet arī cilvēka dzīves jēga.
Manuprāt, nacionālisms – tas ir kādas konkrētas cilvēku grupas, dažreiz pat ļoti skaitliski nelielas, ieradumu, pasaules skatījuma un dzīves veida apzīmējums. Minētie cilvēki vēlas dzīvot tā, kā viņi uzskata par pareizu, tā, kā viņi labāk jūtas, tā, kā viņiem ir ērtāk un komfortablāk. Kāpēc tikai par to viņus nosodoši apsaukāt par naciķiem vai pat rasistiem?
Bet ir arī kādi citi, kuri dzīvo citādāk, kuri pasauli redz nedaudz citādākās krāsās vai pat ļoti citās, proti, daltoniķi. Un arī viņi vēlas dzīvot tā, kā viņiem šķiet pareizi un kā viņiem ir ērtāk.
Taču, tā kā mēs ikviens nedzīvojam uz savas planētas, nedzīvojam savā citu neapdzīvotajā mūžamežā, kā tas bija pirms daudziem tūkstošiem gadu, tad mēs esam spiesti un mums nākas citādākajiem paiet garām, gadās, kad satiekamies uz šauras takas vai laipas. Gadās, ka šī taka vai laipa ir tik šaura, ka kādam ir jāpagaida, līdz šķērsli pārvar pretimnākošais.
Gadās ne tikai paiet garām, bet arī kopā strādāt, blakus dzīvot. Nenovēršami, pat neizbēgami, rodas nesaskaņas un konflikti, jo vieniem šķiet pareizi tā, bet citiem šitā, un bieži ir grūti vienoties, kurš tad ies pāri pirmais un kurš pagaidīs. Bieži nagi niez to laipu pašūpot, cerībā, ka varbūt nācējs iekritīs ja ne aizā, tad vismaz upē un būs spiests mācīties peldēt.
Dzimtā valoda
Konflikts ne vienmēr ir asiņains, tas var būt pat tolerants un ilgi gruzdošs, kā arī snaudošs, un tāds, kurš gaida izdevīgu brīdi vai kaujas saucienu – sargāt savus pavardus.
Ko tas nozīmē praksē? Realitātē tas nozīmē, ka kāda no pusēm samierinās un piekāpjas, kā arī pacieš citus, jo to citu ir vairāk, viņi ir agresīvāki un viņiem ir vairāk resursu.
Arī valoda ir tas, kas mūs nodala no citiem un ļauj mūs identificēt. Mūsu dzimtā valoda.
Valoda nav tikai saziņas līdzeklis, tas ir arī mūsu identitātes apliecinājums, bieži – pasaules skatījuma un pat reliģiskās piederības pazīme.
Ir teikts – kas valda valodu, tas valda prātu. Mēs labāk, ērtāk un patīkamāk jūtamies, kad ap mums skan mūsu dzimtā valoda.
Dažādības dēļ, piedzīvojumu kārdinājuma vai adrenalīna trūkuma dēļ mēs mēdzam ar patiesu interesi paklausīties arī citas valodas, kādu brīdi atrasties arī citādākā vidē. Esam pat gatavi paši par to samaksāt. Mēdzam doties turp, kur augstāki kalni, zaļāka zāle, kuplāki meži, bet nepaiet ilgs laiks un mēs ilgojamies savas vides, savas valodas un savas tautas. To sauc par nostalģiju jeb ierastās vides trūkumu organismā.
Tāpēc, lai neizplūstu garos prātojumos un spriedelējumos, mans secinājums ir ļoti īss: gribat to vai ne, bet nacionālisms bija, ir un būs. Jā, tam ir un būs dažādas izpausmes, dažādi pielietojumi, atbilstoši apstākļiem, vajadzībai un iespējām. Tas var būt atkarīgs no laikapstākļiem, no politiskās situācijas pasaulē, no tirgus ekonomikas, no biržu kursiem, bet nacionālisms nav izskaužams.
Tikko divi daudzmaz vienādi domā, kaut tikai divi daudzmaz vienādi dzīvo, kaut tikai diviem ir vienāds pasaules skatījums un izpratne par notiekošo, par vēlamo un iespējamo, tā varam jau runāt par organizētu darbību grupā. Lai būtu grupa no likuma viedokļa, pietiek ar diviem. Tā ir organizēta grupa, organizētas grupas rīcība, pasaules skatījums un tas, manuprāt, ir nacionālisms.
Ja divi par kaut ko ir vienojušies, ja diviem vismaz kādā jautājumā viedokļi sakrīt, tad tā viņiem ir patiesība, kaut citi tam nepiekrīt. Arī tad, minētajiem, tā ir un paliek patiesībā pēdējā instancē.
Dienējot, kad bija nepieciešamība pārvietoties no vienas vietas uz citu, to drīkstēja darīt, brīvā solī ejot, bet tikko gājēju bija divi, tā jau bija prasība pārvietoties ierindas solī, jo bijām divu cilvēku grupa vai vienība. Ja gājēju būs divdesmit, tā arī būs grupa. Skaitam nav nozīmes,- ja bija vairāk par diviem, jāiet ierindas solī.
Naivi ir domāt, ka nacionālisms ir kāda politiska pārliecība vai piederība kādai partijai. Nacionālisms ir centība dzīvot tā, kā uzskatu par pareizu. Dzīvot tā, kā vēlos, un tam nav nekāda sakara ar politisko iekārtu vai valsts pārvaldes formu.
Nacionālisma definīcija ir – ļaujiet man dzīvot un domāt tā, kā es vēlos, nevis tā, kā citiem liekas pareizi un labi. Runā, ka tas, kas labi vācietim, krievam mēdz būt nāvējošs.
Lai notiek Tava griba...
Varētu pēc šī īsā izklāsta detalizētāk parunāt par nacionālsociālismu, par nacismu, bet tas viss ir daiļrunība. Patiesībā pat brīžos, kad veidojam un nodibinām ģimeni, sastopamies ar nacionālismu, kur vienā organizētā grupā saplūst divi līdzīgi vai pat pilnīgi pretēji nacionālismi. Abi vēlas, lai būtu tā, kā viņš vai viņa labāk jūtas un uzskata par pareizu. Bieži mīlestība patiesībā ir pārģērbts egoisms.
Katru dienu, katru mirkli un katru domstarpību izvērtēt, izdiskutēt vai pat par katru nieku izstrīdēties jau var, un tā daudzi dara, bet gudrāk ir apzināties, ka tādi esam un ka kādai no pusēm vienā vai otrā nozarē bez ierunām ir jāpakļaujas otram.
Prātīgi ir šīs nozares sadalīt, ieviešot nosacītās jomas. Lai virtuvē notiek tā, kā tu uzskati par pareizu, kaut es domāju citādi, bet garāžā viss būs pa manam, kaut tu domā citādi. Ja piekāpsies un samierināsies, kā arī spēsi paciest otru, tad, laikam ejot, jums būs tik daudz kopēja, ka atšķirības nespēs traucēt jūsu nacionālās vienības eksistenci.
Kāds mācītājs man teica – ja sieva ar vīru meklēs tikai kopīgo, tad viņiem nekad nebūs bērnu, bet viņu ģimenes karogs būs varavīksnes krāsās.
Fašisms, rasisms, nacionālisms un citi ismi bija, ir un būs. Pret to nedz pošu, nedz speciālu zāļu nav. Daiļrunātāji ir izdomājuši visādus nacionālismus un to paveidus, proti, nacionālistiskos, pozitīvos nacionālismus, radikālos nacionālistus, kreisos, labējos, kā arī galēji kreisos un galēji labējos nacionālistus.
Zini, nevar būt mazliet stāvoklī – vai nu ir, vai nav, tāpēc tā ir tikai demagoģija. Ja nav stāvoklī, bet tēlo, tad tā ir mānīšanās savtīgos nolūkos. Savukārt, ja ir, tomēr noliedz, tad tas ir aborts, kas patiesībā ir vēl nedzimuša, bet jau dzīva cilvēka slepkavība.
Patiesībā ir tikai manis pieminētais nacionālisms, kurš bija, ir un būs mūžīgi, lai kas un kādos rāmjos to nemēģinātu ierāmēt. Cilvēki ir dažādi, viņiem ir dažādas garšas kārpiņas, un viņi dažādi saož, tāpēc daudzi labāk jutīsies, ja ap viņiem būs tie, kuri ir patīkami, mīļi un kuru dēļ viņi ir gatavi kauties.
Ja tu par savu pārliecību esi gatavs iet nāvē, tad tev ir pārliecība un tu esi nacionālists, taču, ja tu tikai pārstāsti politologu un komentētāju paudumus, tad esi tas, kurus šā raksta ietvaros minu kā spriedelētājus par nacionālsociālismu, nacismu, fašismu un citiem ismiem.
Piedod, ja spēj!
Šeit video:
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
