Iesaki rakstu:

„KārtÄ“jā rosÄ«bas imitācija. Latvijas VÄ“stures InstitÅ«tam naudas nav, fakultātei arÄ« nav, StÅ«ra māju nevaram atļauties, bet kaut kādu mistisku iemeslu dēļ jātaisa vÄ“l viens institÅ«ts,” – tā sociālajos tÄ«klos tiek raksturota valsts prezidenta Egila Levita ierosme, cenšoties krāt punktus palikšanai prezidenta amatā, dibināt jaunu – „Latvijas vÄ“sturiskās atmiņas un demokrātiskās izglÄ«tÄ«bas institÅ«tu”. Pietiek šodien publicÄ“ interviju ar vÄ“sturnieku Anatoliju Zundu, kurš darbojās Egila Levita likvidÄ“tajā vÄ“sturnieku komisijā, kas faktiski pildÄ«ja lÄ«dzÄ«gas funkcijas kā iedomātais institÅ«ts un kas E. Levitam visu prezidentÅ«ras laiku šÄ·ita pilnÄ«gi nevajadzÄ«ga.

- Es par vēsturnieku komisiju gribēju pajautāt. Jūs savulaik tajā darbojāties.

- Nu jā, viņa jau sen beidzu darbu.

- Jā, bet kāpēc?

- Nu, tas jau jāprasa Valsts prezidenta kancelejai, jo komisija bija jau piestiprināta pie Valsts prezidenta kancelejas.

- Jums netika paskaidrots – kāpÄ“c jÅ«s vairs neesat vajadzÄ«gi?

- Zvaniet [Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Andrim] Teikmanim vai Levitam, viņi jums paskaidros.

- Bet jums netika paskaidrots, kāpēc jūs neesat vajadzīgi?

- KāpÄ“c? Nu, ziniet, nomainās prezidenti, visa tā kārtÄ«ba. Gunta Ulmaņa laikā sāka veidot, Ä«sti darbu uzsāka Vairas-VÄ«Ä·es Freibergas laikā, un tad tur bija izvirzÄ«ti tādi mÄ“rÄ·i, pÄ“tÄ«t tos sarežģītos 20. gsadsimta vÄ“stures jautājumus, Ä«pašu uzmanÄ«bu pievÄ“ršot padomju okupācijai, padomju noziegumiem, holokaustam, Otrajam pasaules karam, un tad izdeva jau Freibergas laikā rÄ«kojumu, konkrÄ“ti, gadu, citreiz pat divus, pa tÄ“mai, vai tur par holokaustu vai par Otro pasaules karu, vai par nacionālo pretošanos. Tā komisija nolÄ“ma, jo prezidents neiejaucās komisijas darbā.

Nu, uzstādÄ«jums bija – šis mÄ“rÄ·is – lÄ«dz ar to bija pieņemts šis nolikums, lÄ«dz ar to izdeva tātad 20 VÄ“sturnieku komisijas rakstu sÄ“jumus Freibergas laikā un uzdāvināja tos 600 skolām laikam. Ar ideju, ka viņi var izmantot šo sarežģīto 20. gadsimta jautājumu skaidrošanā skolā un mācÄ«šanā.

Un tad nāca pÄ“c Vairas-VÄ«Ä·es Freibergas cits valsts prezidents, un tas bija Valdis Zatlers, un viņš arÄ« izdomāja, ka šÄ« komisija ir vajadzÄ«ga, ka viņa ir aktuāla, jo šÄ« 20. gadsimta vÄ“sture nav viegla. Komisija bija starptautiska. GandrÄ«z uz pusi bija šis ārzemju locekļu skaits, bija gan no Vācijas, Lielbritānijas, IzraÄ“las, no ASV.

Zatlera laikā mÄ“s darbojāmies ļoti intensÄ«vi, tāpat turpinājām izdot tos komisijas rakstu sÄ“jumus, piedalÄ«jāmies diskusijās, joprojām sniedzām intervijas, sÅ«tÄ«jām arÄ« uz arhÄ«vu, komandÄ“jām uz Krievijas arhÄ«viem arÄ« pÄ“tniekus, uz citu valstu arhÄ«viem ar ideju sasniegt šo mÄ“rÄ·i - pÄ“tÄ«t šos 20. gadsimta vÄ“stures sarežģītos jautājumus attiecÄ«bā uz Latviju.

Nu, pÄ“c Valda Zatlera nāca Andris BÄ“rziņš, bet tas akcents no viņa puses nebija tik liels kā Vairas-VÄ«Ä·es Freibergas vai Zatlera laikā, kas arÄ« pievÄ“rsa tam uzmanÄ«bu. PÄ“c tam nāca VÄ“jonis, kura laikā komisija turpināja darbu, bet klusāka palika.

JÅ«s saprotiet, katrs prezidents, kad viņš nāk pie varas vai tiek ievÄ“lÄ“ts, izvÄ“las ar savu komandu, kādi jautājumi ir aktuāli, kam pievÄ“rst uzmanÄ«bu, un lÄ«dz ar to tas ir prezidenta lÄ“mums, kādiem jautājumiem viņš grib savu četru gadu laikā pievÄ“rst uzmanÄ«bu. Es atceros, ka Levita prezidentÅ«ras sākumā šÄdas komisijas darbs netika akceptÄ“ts un viņa tādā veidā beidza pastāvÄ“t.

Paskatāties Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā, tur ir nolikums un varbÅ«t tur kaut kas bÅ«s rakstÄ«ts. ŠÄdu formālu informāciju, ka VÄ“sturnieku komisija beidz darbu, neesmu saņēmis, bet man liekas, es to nofiksÄ“ju presÄ“, ka ir tādas komisijas vai padomes un to vidÅ« vÄ“sturnieku vairs nav. Tā tas pÄ“c prezidenta lÄ“muma tiek izdarÄ«ts.

- Vai ir kaut kāds posts, zaudÄ“jums nodarÄ«ts, ka šÄ«s komisijas vairs nav?

- Es nezinu, nu, kā, lai pasaka. Tā komisija bija jau pietiekami labi darbojusies. Gunta Ulmaņa laikā tā nosacÄ«ti viņa sāka veidoties, Ä«stus apgriezienus uzņēma Vairas-VÄ«Ä·es Freibergas laikā, šajos periodos visaktÄ«vāk darbojās.

Tas ir katra valsts prezidenta lÄ“mums, kam viņš uzskata par svarÄ«gu pievÄ“rsties savas prezidentÅ«ras laikā. ZaudÄ“jums tādā ziņā teiksim, ka valsts prezidenta izveidotā vÄ“sturnieku komisija, manuprāt, droši vien deva savu ieguldÄ«jumu šo sarežģīto 20. gadsimta Latvijas vÄ“stures jautājumu pÄ“tÄ«šanā, skaidrošanā viennozÄ«mÄ«gi, jo bija mums arÄ« visādas konferences.

Otrais, nu tātad tika izdoti šie rakstu krājumi, kas arÄ« bez šaubām ieguldÄ«jums 20. gadsimta vÄ“stures zinātnes attÄ«stÄ«bai, tā subjektÄ«vi spriežot. Trešais droši vien valsts prezidents, kurš ir, teiksim tā, autoritāte Latvijas politiskajā sistÄ“mā un politiskajā kultÅ«rā, tādÄ“jādi apliecināja un pievÄ“rsa uzmanÄ«bu nosacÄ«ti šiem jautājumiem, un droši vien vÄ“sturnieku komisija bija zināmā mÄ“rā Latvijas valsts vÄ“stures politikas sastāvdaļa, kas, manuprāt, izpaužas tajā, kā mācÄ«t vÄ“sturi skolā, kādus jautājumus prasa, kādiem jautājumiem 20.gadsimtā pievÄ“rst uzmanÄ«bu.

MÄ“s jau tieši sadarbojāmies arÄ« ar Latvijas VÄ“stures InstitÅ«tu, ar LU vÄ“stures fakultāti. PasniedzÄ“ji bija iesaistÄ«ti šajās pÄ“tnieciskajās tÄ“mās un konferencÄ“s, tā ka tā komisija nebija vientuļa sala un sastāvÄ“ja no reāli praktizÄ“jošajiem vÄ“sturniekiem, kas bija saistÄ«ti ar šo 20. gadsimta izpÄ“ti, ar Otro pasaules karu vai holokaustu, teiksim, Aivars Stranga vadÄ«ja šÄdu apakškomisiju, kas strādāja pie holokausta jautājuma. Man liekas, ka piecas vai cik tur komisijas sÄ“des bija šiem jautājumiem veltÄ«tas.

Tā ka šie jautājumi 90. gadu sākumā bija ļoti aktuāli, jo padomju laikā tā lieta bija pavisam savādāk. Pārsvarā neesot pÄ“tÄ«ts tādā veidā. Es atceros, ka ar Latvijas Muzeju padomi sadarbojās komisija arÄ« šajās visās lietās. Ar Okupācijas muzeju bija laba sadarbÄ«ba, jo es atceros vismaz tās 2/3, kur mÄ“s strādājām, mÄ“s gājām uz Okupācijas muzeju. Kad sākās prezidentÅ«ra, tad prezidents iepazinās ar ekspozÄ«ciju, ar visu to, ko dara muzejs. Uz muzeju „Ebreji Latvijā” arÄ« gājām.

Tā ka es nezinu. Nekāds liels finansiāls resurss tur neprasās. Dārgākais jau bija izdot tos tÅ«kstošus sÄ“jumu. Tas ir dārgākais. 5000 laikam maksāja vienas grāmatas sagatavošana un izdošana. Nebija ne miljoni, ne 100 tÅ«kstoši, ne 50 tÅ«kstoši gadā, tā ka es domāju, tas nekādu lielu rÅ«pi neiecirta valsts budžetā. Es saku, tas ir katra prezidenta lÄ“mums, kas ko uzskata par svarÄ«gu, aktuālu u.t.t.

- Bet ir kaut kādas lietas, kas lÄ«dz ar tās komisijas iznÄ«cināšanu apstājās, izbeidzās?

- Apstājās? Droši vien izbeidzās tādā formā, kādā bija, un apjomā šÄ« sadarbÄ«ba ar ārvalstu vÄ“sturniekiem, kas šajā komisijā sastāvÄ“ja, tā bez šaubām apstājās. VienÄ«gi izpaudās tajā veidā, ka mÄ“s tajā komisijas beigu posmā bijām lÄ“muši pirms komisijas darba apturÄ“šanas, izdot tādu angļu valodā vÄ“sturnieku komisijas rakstu krājumu, kurā bÅ«tu varbÅ«t kaut kādi svarÄ«gi raksti vai jauni pÄ“tÄ«jumi par šiem aktuāliem un sarežģītiem 20. gs. vÄ“stures jautājumiem. Tur par pretošanās kustÄ«bu pÄ“c Otrā Pasaules kara vai par holokaustu, vai par Otrā Pasaules kara laiku Latvijā, pieņemsim, par padomju noziegumiem.

Daļa šo ārzemju vÄ“sturnieku tur arÄ« bija iesaistÄ«jušies, jo mums bija viena liela konference ar vācu un franču vÄ“sturnieku piedalÄ«šanos - kā skaidrot grÅ«tos 20. gadsimta vÄ“stures jautājumus – konkrÄ“ti par okupāciju, par kolaborāciju tāda diskusija. Es nezinu, vai tas krājums iznāca. Kad mÄ“s beidzām, tad tas bija vairāk vai mazāk tādā sagatavošanas lÄ«menÄ«, tātad izredzÄ“ta daļu rakstu jau bija. VarbÅ«t viņš jau iznāca, es kaut kā nenofiksÄ“ju.

Ja jÅ«s jautājat, tad tā ārzemju vÄ“sturnieku iesaiste Latvijas vÄ“stures jautājumu izpÄ“tÄ“ un interpretÄ“šanā, un arÄ« pÄ“tniecÄ«bā nosacÄ«ti varbÅ«t vairāk nenotiek, ja tikai caur VÄ“stures institÅ«tu var bÅ«t vai caur kādu muzeju, bet man jau tā šÄ·iet, ka tā vÄ“sturnieku komisija tiešÄm neprasÄ«ja lielus lÄ«dzekļus, ja kādu sÅ«tÄ«jām komandÄ“jumā, kāds tika apstiprināts gada sākumā.

10 tÄ“mas tika piedāvātas, kas grib, tas pÄ“ta. TÄ“mas piesaka no VÄ“stures institÅ«ta vai Okupācijas muzeja, vai muzeja „Ebreji Latvijā”, vai LU vÄ“stures fakultātes, lÄ«dz ar to pÄ“tnieks saka – lÅ«k, šÄ«s tÄ“mas izpÄ“tei man vajag informāciju no Lielbritānijas vai Vācijas arhÄ«vu. Es konkrÄ“ti arÄ« šajos komandÄ“jumos piedalÄ«jos. Tā ka tādā veidā. Sākuma posmā izvirzÄ«ja tādu uzdevumu – sagatavot tādu ziņojumu par aktuāliem un sarežģītiem 20. gadsimta vÄ“stures jautājumiem – tādu ziņojumu sagatavojām mÄ“s Freibergas prezidentÅ«ras beigās, tad bija jārunā ar nākošo prezidentu.

Nāca Valdis Zatlers un teica, ka jā, tā komisija ir svarÄ«ga, viņš uzskata, ka tas ir aktuāli sabiedrÄ«bai un arÄ« priekš ārzemÄ“m. Es atceros, kā ar Vairu-VÄ«Ä·i Freibergu bijām vizÄ«tÄ“ Francijā. Izstādi atklāja tādu ParÄ«zÄ“, muzejā, par šo Otro pasaules karu. Ar Krievijas vÄ“sturniekiem mums tajā laikā bija tāda vairāk vai mazāk diezgan aktÄ«va sadarbÄ«ba, jo bija viens komisijas loceklis no Krievijas, kurš rÄ«koja konferences Maskavā, aicināja mÅ«s, vÄ“sturniekus. Es tur braucu un vÄ“l trÄ«s četri. Tātad paudām savu viedokli par šiem sarežģītajiem vÄ“stures jautājumiem.

Pateicoties šÄdiem sakariem, varÄ“ja pateikt – kāpÄ“c mÄ“s 1940. gadu uzskatam par padomju okupācijas gadu Latvijā un kas notika Otrajā pasaules karā – un tevi uzklausÄ«ja, tev taču neliedza runāt, diskusija bija, bez šaubām. Ja jÅ«s jautājat, ko komisija darÄ«ja, kāds bija pienesums, tad tas bija tas pienesums. GrÅ«ti metros izmÄ“rÄ«t un kilogramos nosvÄ“rt, bet es neiešu sÅ«dzÄ“ties, ka komisija nedarbojās, manuprāt, viņa savu pienesumu deva, savs ieguldÄ«jums bija un apliecināja, kas šajā Latvijas vÄ“stures politikā ir aktuāls no Latvijas puses.

Bez komisijas izveides un valsts prezidenta institÅ«cijas atbalsta nebÅ«tu jau tā pÄ“tÄ«šana notikusi un nebÅ«tu tās grāmatas izdotas, nebÅ«tu tās sadarbÄ«bas, neskanÄ“tu šis mÅ«su viedoklis, teiksim tā, tādā starptautiskā griezienā. Es atceros, arÄ« Saeima izmantoja tā vai citādāk dokumentus savulaik deklarāciju gatavošanā, cik es atceros no tā laika.  Es atceros, kādas trÄ«s reizes VÄ“sturnieku komisija gatavoja paziņojumu par 16. martu – leÄ£ionāru atceres dienu –, jo Krievijas ārlietu ministri tur kaut ko par nacismu laida, par neonacismu, nacisma glorifikāciju, nu, tad mÄ“s objektÄ«vi skaidrojām, kas tas kara laiks bija u.t.t.a