Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Kārtējā rosības imitācija. Latvijas Vēstures Institūtam naudas nav, fakultātei arī nav, Stūra māju nevaram atļauties, bet kaut kādu mistisku iemeslu dēļ jātaisa vēl viens institūts,” – tā sociālajos tīklos tiek raksturota valsts prezidenta Egila Levita ierosme, cenšoties krāt punktus palikšanai prezidenta amatā, dibināt jaunu – „Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu”. Pietiek šodien publicē interviju ar vēsturnieku Anatoliju Zundu, kurš darbojās Egila Levita likvidētajā vēsturnieku komisijā, kas faktiski pildīja līdzīgas funkcijas kā iedomātais institūts un kas E. Levitam visu prezidentūras laiku šķita pilnīgi nevajadzīga.

- Es par vēsturnieku komisiju gribēju pajautāt. Jūs savulaik tajā darbojāties.

- Nu jā, viņa jau sen beidzu darbu.

- Jā, bet kāpēc?

- Nu, tas jau jāprasa Valsts prezidenta kancelejai, jo komisija bija jau piestiprināta pie Valsts prezidenta kancelejas.

- Jums netika paskaidrots – kāpēc jūs vairs neesat vajadzīgi?

- Zvaniet [Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Andrim] Teikmanim vai Levitam, viņi jums paskaidros.

- Bet jums netika paskaidrots, kāpēc jūs neesat vajadzīgi?

- Kāpēc? Nu, ziniet, nomainās prezidenti, visa tā kārtība. Gunta Ulmaņa laikā sāka veidot, īsti darbu uzsāka Vairas-Vīķes Freibergas laikā, un tad tur bija izvirzīti tādi mērķi, pētīt tos sarežģītos 20. gsadsimta vēstures jautājumus, īpašu uzmanību pievēršot padomju okupācijai, padomju noziegumiem, holokaustam, Otrajam pasaules karam, un tad izdeva jau Freibergas laikā rīkojumu, konkrēti, gadu, citreiz pat divus, pa tēmai, vai tur par holokaustu vai par Otro pasaules karu, vai par nacionālo pretošanos. Tā komisija nolēma, jo prezidents neiejaucās komisijas darbā.

Nu, uzstādījums bija – šis mērķis – līdz ar to bija pieņemts šis nolikums, līdz ar to izdeva tātad 20 Vēsturnieku komisijas rakstu sējumus Freibergas laikā un uzdāvināja tos 600 skolām laikam. Ar ideju, ka viņi var izmantot šo sarežģīto 20. gadsimta jautājumu skaidrošanā skolā un mācīšanā.

Un tad nāca pēc Vairas-Vīķes Freibergas cits valsts prezidents, un tas bija Valdis Zatlers, un viņš arī izdomāja, ka šī komisija ir vajadzīga, ka viņa ir aktuāla, jo šī 20. gadsimta vēsture nav viegla. Komisija bija starptautiska. Gandrīz uz pusi bija šis ārzemju locekļu skaits, bija gan no Vācijas, Lielbritānijas, Izraēlas, no ASV.

Zatlera laikā mēs darbojāmies ļoti intensīvi, tāpat turpinājām izdot tos komisijas rakstu sējumus, piedalījāmies diskusijās, joprojām sniedzām intervijas, sūtījām arī uz arhīvu, komandējām uz Krievijas arhīviem arī pētniekus, uz citu valstu arhīviem ar ideju sasniegt šo mērķi - pētīt šos 20. gadsimta vēstures sarežģītos jautājumus attiecībā uz Latviju.

Nu, pēc Valda Zatlera nāca Andris Bērziņš, bet tas akcents no viņa puses nebija tik liels kā Vairas-Vīķes Freibergas vai Zatlera laikā, kas arī pievērsa tam uzmanību. Pēc tam nāca Vējonis, kura laikā komisija turpināja darbu, bet klusāka palika.

Jūs saprotiet, katrs prezidents, kad viņš nāk pie varas vai tiek ievēlēts, izvēlas ar savu komandu, kādi jautājumi ir aktuāli, kam pievērst uzmanību, un līdz ar to tas ir prezidenta lēmums, kādiem jautājumiem viņš grib savu četru gadu laikā pievērst uzmanību. Es atceros, ka Levita prezidentūras sākumā šādas komisijas darbs netika akceptēts un viņa tādā veidā beidza pastāvēt.

Paskatāties Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā, tur ir nolikums un varbūt tur kaut kas būs rakstīts. Šādu formālu informāciju, ka Vēsturnieku komisija beidz darbu, neesmu saņēmis, bet man liekas, es to nofiksēju presē, ka ir tādas komisijas vai padomes un to vidū vēsturnieku vairs nav. Tā tas pēc prezidenta lēmuma tiek izdarīts.

- Vai ir kaut kāds posts, zaudējums nodarīts, ka šīs komisijas vairs nav?

- Es nezinu, nu, kā, lai pasaka. Tā komisija bija jau pietiekami labi darbojusies. Gunta Ulmaņa laikā tā nosacīti viņa sāka veidoties, īstus apgriezienus uzņēma Vairas-Vīķes Freibergas laikā, šajos periodos visaktīvāk darbojās.

Tas ir katra valsts prezidenta lēmums, kam viņš uzskata par svarīgu pievērsties savas prezidentūras laikā. Zaudējums tādā ziņā teiksim, ka valsts prezidenta izveidotā vēsturnieku komisija, manuprāt, droši vien deva savu ieguldījumu šo sarežģīto 20. gadsimta Latvijas vēstures jautājumu pētīšanā, skaidrošanā viennozīmīgi, jo bija mums arī visādas konferences.

Otrais, nu tātad tika izdoti šie rakstu krājumi, kas arī bez šaubām ieguldījums 20. gadsimta vēstures zinātnes attīstībai, tā subjektīvi spriežot. Trešais droši vien valsts prezidents, kurš ir, teiksim tā, autoritāte Latvijas politiskajā sistēmā un politiskajā kultūrā, tādējādi apliecināja un pievērsa uzmanību nosacīti šiem jautājumiem, un droši vien vēsturnieku komisija bija zināmā mērā Latvijas valsts vēstures politikas sastāvdaļa, kas, manuprāt, izpaužas tajā, kā mācīt vēsturi skolā, kādus jautājumus prasa, kādiem jautājumiem 20.gadsimtā pievērst uzmanību.

Mēs jau tieši sadarbojāmies arī ar Latvijas Vēstures Institūtu, ar LU vēstures fakultāti. Pasniedzēji bija iesaistīti šajās pētnieciskajās tēmās un konferencēs, tā ka tā komisija nebija vientuļa sala un sastāvēja no reāli praktizējošajiem vēsturniekiem, kas bija saistīti ar šo 20. gadsimta izpēti, ar Otro pasaules karu vai holokaustu, teiksim, Aivars Stranga vadīja šādu apakškomisiju, kas strādāja pie holokausta jautājuma. Man liekas, ka piecas vai cik tur komisijas sēdes bija šiem jautājumiem veltītas.

Tā ka šie jautājumi 90. gadu sākumā bija ļoti aktuāli, jo padomju laikā tā lieta bija pavisam savādāk. Pārsvarā neesot pētīts tādā veidā. Es atceros, ka ar Latvijas Muzeju padomi sadarbojās komisija arī šajās visās lietās. Ar Okupācijas muzeju bija laba sadarbība, jo es atceros vismaz tās 2/3, kur mēs strādājām, mēs gājām uz Okupācijas muzeju. Kad sākās prezidentūra, tad prezidents iepazinās ar ekspozīciju, ar visu to, ko dara muzejs. Uz muzeju „Ebreji Latvijā” arī gājām.

Tā ka es nezinu. Nekāds liels finansiāls resurss tur neprasās. Dārgākais jau bija izdot tos tūkstošus sējumu. Tas ir dārgākais. 5000 laikam maksāja vienas grāmatas sagatavošana un izdošana. Nebija ne miljoni, ne 100 tūkstoši, ne 50 tūkstoši gadā, tā ka es domāju, tas nekādu lielu rūpi neiecirta valsts budžetā. Es saku, tas ir katra prezidenta lēmums, kas ko uzskata par svarīgu, aktuālu u.t.t.

- Bet ir kaut kādas lietas, kas līdz ar tās komisijas iznīcināšanu apstājās, izbeidzās?

- Apstājās? Droši vien izbeidzās tādā formā, kādā bija, un apjomā šī sadarbība ar ārvalstu vēsturniekiem, kas šajā komisijā sastāvēja, tā bez šaubām apstājās. Vienīgi izpaudās tajā veidā, ka mēs tajā komisijas beigu posmā bijām lēmuši pirms komisijas darba apturēšanas, izdot tādu angļu valodā vēsturnieku komisijas rakstu krājumu, kurā būtu varbūt kaut kādi svarīgi raksti vai jauni pētījumi par šiem aktuāliem un sarežģītiem 20. gs. vēstures jautājumiem. Tur par pretošanās kustību pēc Otrā Pasaules kara vai par holokaustu, vai par Otrā Pasaules kara laiku Latvijā, pieņemsim, par padomju noziegumiem.

Daļa šo ārzemju vēsturnieku tur arī bija iesaistījušies, jo mums bija viena liela konference ar vācu un franču vēsturnieku piedalīšanos - kā skaidrot grūtos 20. gadsimta vēstures jautājumus – konkrēti par okupāciju, par kolaborāciju tāda diskusija. Es nezinu, vai tas krājums iznāca. Kad mēs beidzām, tad tas bija vairāk vai mazāk tādā sagatavošanas līmenī, tātad izredzēta daļu rakstu jau bija. Varbūt viņš jau iznāca, es kaut kā nenofiksēju.

Ja jūs jautājat, tad tā ārzemju vēsturnieku iesaiste Latvijas vēstures jautājumu izpētē un interpretēšanā, un arī pētniecībā nosacīti varbūt vairāk nenotiek, ja tikai caur Vēstures institūtu var būt vai caur kādu muzeju, bet man jau tā šķiet, ka tā vēsturnieku komisija tiešām neprasīja lielus līdzekļus, ja kādu sūtījām komandējumā, kāds tika apstiprināts gada sākumā.

10 tēmas tika piedāvātas, kas grib, tas pēta. Tēmas piesaka no Vēstures institūta vai Okupācijas muzeja, vai muzeja „Ebreji Latvijā”, vai LU vēstures fakultātes, līdz ar to pētnieks saka – lūk, šīs tēmas izpētei man vajag informāciju no Lielbritānijas vai Vācijas arhīvu. Es konkrēti arī šajos komandējumos piedalījos. Tā ka tādā veidā. Sākuma posmā izvirzīja tādu uzdevumu – sagatavot tādu ziņojumu par aktuāliem un sarežģītiem 20. gadsimta vēstures jautājumiem – tādu ziņojumu sagatavojām mēs Freibergas prezidentūras beigās, tad bija jārunā ar nākošo prezidentu.

Nāca Valdis Zatlers un teica, ka jā, tā komisija ir svarīga, viņš uzskata, ka tas ir aktuāli sabiedrībai un arī priekš ārzemēm. Es atceros, kā ar Vairu-Vīķi Freibergu bijām vizītē Francijā. Izstādi atklāja tādu Parīzē, muzejā, par šo Otro pasaules karu. Ar Krievijas vēsturniekiem mums tajā laikā bija tāda vairāk vai mazāk diezgan aktīva sadarbība, jo bija viens komisijas loceklis no Krievijas, kurš rīkoja konferences Maskavā, aicināja mūs, vēsturniekus. Es tur braucu un vēl trīs četri. Tātad paudām savu viedokli par šiem sarežģītajiem vēstures jautājumiem.

Pateicoties šādiem sakariem, varēja pateikt – kāpēc mēs 1940. gadu uzskatam par padomju okupācijas gadu Latvijā un kas notika Otrajā pasaules karā – un tevi uzklausīja, tev taču neliedza runāt, diskusija bija, bez šaubām. Ja jūs jautājat, ko komisija darīja, kāds bija pienesums, tad tas bija tas pienesums. Grūti metros izmērīt un kilogramos nosvērt, bet es neiešu sūdzēties, ka komisija nedarbojās, manuprāt, viņa savu pienesumu deva, savs ieguldījums bija un apliecināja, kas šajā Latvijas vēstures politikā ir aktuāls no Latvijas puses.

Bez komisijas izveides un valsts prezidenta institūcijas atbalsta nebūtu jau tā pētīšana notikusi un nebūtu tās grāmatas izdotas, nebūtu tās sadarbības, neskanētu šis mūsu viedoklis, teiksim tā, tādā starptautiskā griezienā. Es atceros, arī Saeima izmantoja tā vai citādāk dokumentus savulaik deklarāciju gatavošanā, cik es atceros no tā laika.  Es atceros, kādas trīs reizes Vēsturnieku komisija gatavoja paziņojumu par 16. martu – leģionāru atceres dienu –, jo Krievijas ārlietu ministri tur kaut ko par nacismu laida, par neonacismu, nacisma glorifikāciju, nu, tad mēs objektīvi skaidrojām, kas tas kara laiks bija u.t.t.a

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Govs jeb Pļeka uz prostituētās zinātnes

FotoMan ir bijusi tā privilēģija dzīvē redzēt un izprast daudzas parunas un sakāmvārdus, kā arī to rašanās pamatojumu. Tas notika tad, kad ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi laukos un uzsākām saimniekot. Piemēram, visiem zināmais, nobružātais teiciens “cāļus skaita rudenī” reāli un visai skarbi “atdzīvojās” tad, kad pats sāku turēt vistas, kā arī inkubēt olas.
Lasīt visu...

21

Vēlētos atgādināt ministrei Andai Čakšai par dubulto standartu esamību Izglītības un zinātnes ministrijā

FotoSekojot līdzi Izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas intervijai LTV, kurā tika minēti fakti, ka Daugavpils Universitātes (DU) padomes loceklis ir iesaistīts kriminālprocesā par iespējamu krāpšanos ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļiem, visai universitātes padomei būtu jāatkāpjas, lai nebojātu augstākās izglītības reputāciju kopumā,
Lasīt visu...

21

Meklējot TAISNĪGUMU, nevis tautā populāro lieko štuku

FotoCienījamās Tautietes! Godājamie Tautieši! Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas LPSR AP deputāti, kuri bija ievēlēti pēc totalitārās valsts PSRS likumiem, PATVAĻĪGI, nesaņemot Latvijas pirmās brīvvalsts un tās likumīgo pilsoņu pilnvarojumu/uzticības mandātu, sev piešķīra LR AP deputātu statusu.
Lasīt visu...

21

Medicīna kā māksla un mākslas medicīna jeb Kultūras ministrijā integrēta veselības politika

FotoTrīs sarunas, kā šā raksta iegansts. 1. Pacietīgi noklausījies manu 15 minūšu uzrunu par to, ka galvenais valdības uzdevums ir veselības jomu integrēt visās politikās – aizsardzībā ar medikamentu rezervēm un sadarbību starp militārajiem un civilajiem mediķiem, izglītībā ar veselības pratības apgūšanu un bērnu sporta nodarbībām ikdienā, labklājībā ar darba nespējas lapu revīziju, zemkopībā ar veselīgu uzturu, ekonomikā ar atbalstu farmācijas rūpniecībai, Saeimas deputāts Viktors Valainis izmanto manas ieelpas brīdi un pajautā – kā es grasos integrēt veselību kultūrā un kultūru veselībā.
Lasīt visu...

21

Aicinām rast risinājumus un nodrošināt Jaunā Rīgas teātra atgriešanos mājās 2023. gadā

FotoMēs, Jaunā Rīgas teātra darbinieki, vēršamies pie valsts izpildvaras un likumdevējvaras augstākajiem pārstāvjiem ar aicinājumu iesaistīties un rast risinājumu bezgalīgajai mūsu teātra ēkas Lāčplēša ielā 25 rekonstrukcijai, kura, mūsuprāt, atspoguļo kopējo Latvijas valstij piederošo ēku būvniecības, rekonstrukcijas un pārraudzības procesu nesakārtotību.
Lasīt visu...