Baltiju un Ukrainu glābjošas ģeopolitiskās idejas no Makrona? Jā, pie kam negaidīti cerīgas idejas
Imants Liepiņš22.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mācījies no līdzšinējās “pieredzes” kontaktos ar Krieviju un apguvis noderīgas ziņas iepriekšējās vizītēs Baltijas valstīs, Francijas prezidents savā priekšvēlēšanu periodā nācis klajā ar tīri sakarīgiem principiem, ko tad vajadzētu darīt ar to nelaimīgo Krieviju, lai to padarītu vēl nelaimīgāku.
Priekšvēlēšanu laiks Francijā (atšķirībā no Latvijas) spiež tās politiķus nākt klajā ar jaunām idejām, un Emanuels Makrons ārpolitikas sfērā licis priekšā šādu jaunumu: “Eiropiešiem jānoslēdz pašiem savs kolektīvās drošības līgums [Eiropas valstu pašu starpā] un jāveic pārapbruņošanās, reaģējot uz Krievijas militārajām darbībām pie kontinenta durvīm. Eiropai beidzot jāveido savs drošības ietvars!” Tā sacījis Makrons, uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus.
Jau iepriekšējos divos gadu desmitos bijušas atsevišķas mazskaitlīgas balsis par kopīgas “Eiropas Savienības armijas” vai kaut kā tamlīdzīga izveidi, taču ideja vienmēr tikusi atzīta par nepraktisku, jo neskaitāmās valodās runājošu armiju nevar vadīt, tas nav iespējams reālajā laikā kaujas apstākļos. Ideja nemaz nav tikusi līdz konkrētai apspriešanai par šādas “ES armijas” apgādi, trenēšanu, pakļautību, politiskajām īpatnībām dažādās dalībvalstīs utt.
Tagad Makrons liek priekšā kaut ko citu: veidot kopējas drošības aliansi Eiropā, pie kam neaprobežojoties tikai ar ES valstīm, — te varētu piedalīties arī Apvienotā Karaliste, Norvēģija, Islande utt. Vēl svarīgāk — šādā savstarpējās drošības organizācijā jau starp dibinātājvalstīm varētu būt Ukraina, Gruzija, Moldova un citas valstis, kas pagaidām vēl nav iestājušās ES un NATO, bet kam aizsardzība pret agresoru vajadzīga pat vairāk — un vajadzīga ne pirmo desmitgadi.
Maskava turpina koncentrēt pie Ukrainas robežām militārpersonu simttūkstošus, vienlaikus decembrī izvirzot Rietumiem ultimātu, pieprasot apturēt tālāku NATO paplašināšanos uz austrumiem un noārdīt visu, kas sasniegts Baltijas valstīs, Polijā un Austrumeiropā, izvest no kopīgajām mācībām visu personālu un “atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja uz 1997. gada 27. maiju”, tas ir, pirms NATO paplašināšanās sākuma. Vladimirs Putins piedraudējis ar “militāri tehniskiem pasākumiem”.
ASV un citas NATO dalībvalstis paziņojušas, ka pat negrasās apspriest šīs prasības un nesniegs nekāda veida rakstisku atbildi uz tām, tā vietā izsakot gatavību runāt par ieroču kontroli, raķešu neizvietošanu un par “pasākumiem savstarpējās uzticības stiprināšanai”.
Tagad Makrons norāda uz būtisku faktu: ES nebija tieši iesaistīta pagājušajā nedēļā notikušajās sarunās ar Maskavu. Kremlis uzstāj, ka tas grib vienoties par pasaules pārdalīšanu ietekmes sfērās (Jaltas, Potsdamas un Molotova–Ribentropa garā) un ar Vašingtonu apspriest nupat jau ne vien Ukrainas un Gruzijas, bet arī Baltijas valstu atdošanu atpakaļ savā ietekmes sfērā. Tikmēr Makrons pamatoti paceļ balsi — Putins grib pārdalīt Eiropas drošību, bet nedomā pat uzklausīt, kas pašiem eiropiešiem, ziniet, par to būtu sakāms!
Makrons liek priekšā ātri vienoties par Eiropas savstarpējās drošības aliansi: "Tā jāizveido starp mums, eiropiešiem, jādalās ar to ar mūsu sabiedrotajiem NATO un jāpiedāvā sarunām ar Krieviju. […] Šī drošības ietvara centrā jābūt principiem, kas tikuši ar Krieviju saskaņoti pirms 30 gadiem: tie ietver atteikšanos no spēka pielietošanas vai piespiešanas, valstu tiesības brīvi izvēlēties alianses, robežu negrozāmību un atteikšanos no ietekmes sfēru dalīšanas kā tādas. Mums Eiropā jāiestājas par šīm neatņemamajām tiesībām." Tātad aliansi tiek piedāvāts nodibināt uz tieši tiem demokrātijas, brīvības, savstarpējas cieņas un pašnoteikšanās pamatiem, kas Kremlim ir absolūti nepieņemami.
Šis ir liels solis uz priekšu kopš tā, ko mēs visi dzirdējām Makrona preses konferencē vizītē Latvijā: “Savulaik ASV un Krievija slēdza vairākus līgumus par bruņošanās ierobežošanu, un tagad šie līgumi izjūk cits pēc cita. Bet mēs, Eiropa, nemaz nebijām šo līgumu dalībnieces no sākta gala! Vispār nemaz. Eiropai vajag savus atbruņošanās līgumus ar Krieviju.” Tagad prakse pierādījusi — jauni atbruņošanās līgumi neko nedos, ja Krievija turpinās finansēt hibrīdkarus. Makrons tāpēc mainījis iepriekšējo samierniecisko nostāju un uzlabo savus priekšlikumus, tagad jau aicinot uz pārapbruņošanos un savstarpēju drošības garantēšanu Eiropas kontinentā.
Mūsu aizsardzības ministram šī ir iespēja izrādīt iniciatīvu un pievienoties Makrona priekšlikumu konkretizēšanā. Piemēri jau ir — līdztekus dalībai NATO daudzas dalībvalstis vienlaikus noslēgušas aizsardzības paktus ar trešajām valstīm. Tā ANZUS ietver sevī Austrāliju, Jaunzēlandi un ASV; AUKUS apvieno Austrāliju, Apvienoto Karalisti un ASV; NORAD ir ASV un Kanāda u.c. Lielākā daļa no Eiropas valstīm (ieskaitot tās, kuras vēl nav iestājušās ES), visas postpadomju valstis un pat ASV ar Kanādu ir EDSO dalībvalstis, tāpat Eiropas padomes Parlamentārajā asamblejā piedalās tās valstis, kas vēl tikai ir ceļā uz dalību ES (un pat tādas, kas to nemaz negrib, ieskaitot Krieviju). Diez vai ir kādi principiāli šķēršļi, lai nodibinātu jauna satura un veida kopējās drošības aliansi Eiropā, kā dibinātājvalsti iesaistot Ukrainu un citas gribētājas.
Francijas prezidents izteicis noderīgu ideju, ko Baltijas valstīm tagad vajadzētu uzķert un turpināt. Un nav saskatāmi šķēršļi, kas kavētu pirmo samitu šīs idejas attīstīšanai rīkot mūsu Aizsardzības ministrijai.
Ko Makrons teica iepriekš — var salīdzināt viņa nostājas attīstību: https://pietiek.com/raksti/makrona_neparliecinosa_spele_ar_krieviju_ieradies_nomierinat_baltiju,_vins_to_it_nemaz_neizdarija/
Seko mums 
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
