Vienalga, vai “paternÄliskais morÄlais kroplis†ir tavs tÄ“vs vai valsts vara, kas uzskata, ka sabiedrÄ«ba sastÄv gandrÄ«z tikai no sociÄli koriģējamajiem
Maija Pohodņeva · 10.01.2022. · Komentāri (0)Vai tas notika ap Jauno gadu - Ä«sti neatceros. Divpadsmit gadu vecumÄ tÄ“vs nopÄ“ra mani ar elektrÄ«bas pagarinÄtÄja vadu. Viņa augums bija gandrÄ«z divi metri. Sita, neskatoties - kur. MÄ“nesi nevarÄ“ju piedalÄ«ties sporta nodarbÄ«bÄs skolÄ. MÄmiņa visu šo mÄ“nesi centÄs, iespaidojot arÄ« fiziski, piedabÅ«t mani atvainoties tÄ“vam, jo biju pÄrstÄjusi ar viņu sarunÄties... Ja jau visi medijos runÄ par vardarbÄ«bu – laikam, draugi, man arÄ« pienÄcis laiks pastÄstÄ«t, kÄ bija… Lai tas ir viens no pirmajiem Jaungada darbiem.
Pie mÄmiņas pļaukÄm, dunkÄm, matu un ausu plÄ“šanas biju pieradusi, tÄpÄ“c nepiekÄpos un turpinÄju klusÄ“t. SkolÄ mÄcÄ«jos labi, tÄpÄ“c klaiņošanu un bastošanu neviens vÄ“rÄ neņēma. Ap piecpadsmit gadu vecumu šad tad jau mÄ“dzu mÄjÄs nepÄrrasties arÄ« naktÄ«s, atgriezties tikai pirms iešanas uz skolu - somu paņemt. Sasniedzot pilngadÄ«bu, nevienu nebrÄ«dinot, pametu mÄjas pavisam… Bet tas jau ir cits stÄsts.
TaÄu atgriezÄ«šos pie tÄ, ka vecÄki mani sita visu bÄ“rnÄ«bu. TÄ bija viņiem, izglÄ«totiem un sabiedrÄ«bÄ cienÄ«tiem universitÄtes darbiniekiem, ierasta audzinÄšanas prakse. TurklÄt sodÄ«ta tiku par to, ja tikai uzdrÄ«kstÄ“jos kaut ko iebilst vai darÄ«t citÄdÄk nekÄ viņi, kuri zinÄja labÄk, ko man vajag, bija likuši.
Īpaši pazemojoši bija tas, ka man vienmÄ“r tika prasÄ«ts piekrist labprÄtÄ«gi pilnÄ«gi visam. DažkÄrt mani lamÄja un sita tik ilgi, kamÄ“r nepÄrstÄju raudÄt un spÄ“ju pateikt, ka piekrÄ«tu, ka viņiem ir taisnÄ«ba, ka viņi vÄ“l man tikai labu, ka labprÄtÄ«gi darÄ«šu to, ko man saka. TurklÄt tas bija jÄpasaka bez raudÄšanas… JÄpasaka, ka piekrÄ«tu. Skaidri un vairÄkas reizes. JÄsmaida, jÄsavÄcas un jÄnoslauka asaras. Un jÄiet ar prieku izdarÄ«t to, uz ko pati esmu labprÄtÄ«gi piekritusi.
Vai esmu viņiem piedevusi? Šis jautÄjums mani neuztrauc, jo pati izvÄ“lÄ“jos pamatu, uz kura tÄlÄk veidoju savu dzÄ«vi.
VecÄki ir miruši. TÄ“va pÄ“dÄ“jÄ vÄ“lÄ“šanÄs esot bijusi aiziet pamakšÄ·erÄ“t kopÄ ar mani. ManuprÄt, ar cilvÄ“ku, kurš formÄli ar tevi pÄrtraucis kontaktÄ“ties, lai arÄ« dzÄ«voja zem viena jumta, kad viņam bija divpadsmit gadi, nebÅ«tu interesanti kopÄ kaut ko darÄ«t. TÄ domÄju arÄ« tagad, bet nu labi – mirÄ“jiem mÄ“dz bÅ«t dÄ«vainas vÄ“lÄ“šanÄs.
Dievs ar viņiem, ar tiem maniem vecÄkiem, jo ne jau par to gribÄ“ju rakstÄ«t, bet par Jaungada apņemšanos. Toreiz, divpadsmit gadu vecumÄ, izdomÄju, ka neviens nekad manÄ vietÄ vairs nenolems, ko man darÄ«t. Nekad vairs nepiekritÄ«šu pret savu gribu darÄ«t to, ko man pateiks, ka tas ir labi man un tÄpÄ“c man jÄpiekrÄ«t bez šaubÄ«šanas. Protams, mani turpinÄja sodÄ«t un sist, kamÄ“r aizbÄ“gu no mÄjÄm pavisam, bet iekšÄ“jo brÄ«vÄ«bas sajÅ«tu biju ieguvusi divpadsmit gadu vecumÄ.
Daudzus gadus viss bija labi, bet nupat jau bÅ«s divi gadi kÄ jÅ«tos atkal kÄ bÄ“rnÄ«bÄ. SevišÄ·i stipri to izjÅ«tu tagad, kad pÄ“kšÅ†i, ÄrkÄrtas stÄvokļa laikÄ, atļauts brÄ«vi nosvinÄ“t Jaungadu. ManÄ bÄ“rnÄ«bÄ bija tieši tÄpat – draugus uz svinÄ«bÄm aicinÄt neļÄva, bet ciemos – tikai tur un tad, kad drÄ«kstÄ“ja. Un pÄ“c svÄ“tkiem – vienmÄ“r lamÄja un iekaustÄ«ja.
Parasti visi svÄ“tki vienmÄ“r beidzÄs ar skandÄliem, jo man taÄu atļÄva, bet es pÄrkÄpu, kaut ko, ko vÄ“l tagad nesaprotu, un pati esmu vainÄ«ga pie tÄ, ka dabÅ«ju pa mizu. NespÄ“ju tagad atcerÄ“ties, kÄpÄ“c pÄ“c katru svÄ“tku “svinÄ“šanas” lÄ«dz pat tiem divpadsmit gadiem vienmÄ“r vÄ“mu. VarbÅ«t no raudÄšanas, varbÅ«t no kÄ cita, bet fiziskÄs sÄpes jau aizmirstas. TÄpÄ“c man riebjas jebkÄdi svÄ“tki, izņemot ZiemassvÄ“tkus, jo tos manÄ bÄ“rnÄ«bÄ nesvinÄ“ja. TÄpÄ“c šajÄ JaungadÄ ar sevišÄ·i lielu prieku paliku viena un mÄjÄs, jo negribas justies vainÄ«gai par “kaut ko”. Skaidri zinu, ka tÅ«liņ tiksim vainoti medijos visi, ka mÅ«su rÄ«cÄ«bas dēļ tagad… RedzÄ“sim, ko teiks, jo ir varianti.
TÄdas attiecÄ«bas, izņemot to, ka saucas vardarbÄ«gas, tiek dÄ“vÄ“tas par paternÄlisku attiecÄ«bu modeli. Ja ar Ä£imeni skaidrs, tad sabiedrÄ«bÄ tas izpaužas apmÄ“ram tÄ: vara paziņo, ka viss, kas tiek darÄ«ts, ir darÄ«ts nesaprÄtÄ«gÄs sabiedrÄ«bas labÄ, kurai uz visu ir jÄpiekrÄ«t bez ierunÄm un labprÄtÄ«gi, jo par neklausÄ«šanu pienÄkas sods. Un nav svarÄ«gi, vai aizliegumi ir neloÄ£iski, piemÄ“ram, veikalÄ var nopirkt maizi, bet zeÄ·es – ne.
TaÄu, ja kaut kas neiet tÄ, kÄ “vajadzÄ“tu”, tad vainÄ«ga vienmÄ“r ir tikai viena puse – tai, kurai aizliegts. PilnÄ«gi vienalga, vai “paternÄliskais morÄlais kroplis” ir tavs tÄ“vs vai ministrs, kurš uzskata, ka sabiedrÄ«ba sastÄv gandrÄ«z tikai no sociÄli koriģējamajiem, vai vispÄr sistÄ“ma kopumÄ.
PaternÄlisms attiecÄ«bÄ pret pieaugušajiem nevar bÅ«t lÄ«dzsvarÄ ar personas brÄ«vÄ«bu un sevišÄ·i – ar izvÄ“les brÄ«vÄ«bu. TÄ ir sociÄla kontrole, kas neparedz kontrolÄ“jamÄ brÄ«vÄ«bas un vÄ“lmju ievÄ“rošanu. PaternÄlisms pret pieaugušo pamatÄ ir melÄ«gs, netaisnÄ«gs un vardarbÄ«gs, ar nepamatotiem sodiem, un ierobežojošs, pat ja pakļaujies un pildi nosacÄ«jumus. Gluži kÄ manÄ Ä£imene, kur vÄ“l tika prasÄ«ts, lai visiem, ko sastopu, skaļi slavinu savu vecÄku attieksmi pret mani. IzrÄdu, cik viņi mani labi audzina.
TÄpÄ“c man šoreiz, pÄ“c svÄ“tkiem, teju uznÄca vÄ“miens, pÄrlasot prezidenta runu, kur bija šÄ«s rindas: „TomÄ“r laikÄ, kad valsts sniedz saviem iedzÄ«votÄjiem vÄ“sturiski vislielÄko atbalstu, ir cilvÄ“ki, kuri zaudÄ“juši darbu, uzņēmumi, kas pÄrtraukuši darboties, Ä£imenes, kuru nÄkotnes plÄni ir sagrauti. TÄdēļ es aicinu valsti un pašvaldÄ«bas bÅ«t redzÄ«gÄkÄm, jo cilvÄ“ka dzÄ«vi nevar ietilpinÄt birokrÄtiskÄs tabulÄs. Atbalsts ir jÄsniedz ikvienam, kura dzÄ«ves pamatus ir saļodzÄ«jusi pandÄ“mija.”
Gribas skaļi kliegt: ne jau pandÄ“mija saļodzÄ«ja, bet gan jÅ«su pÄrsvarÄ stulbie lÄ“mumi, kas šajÄ sakarÄ tika pieņemti! Un katram no jums – lÄ“mÄ“jiem – ir vÄrds un uzvÄrds! TÄpat kÄ manu tÄ“vu sauca Herberts un mÄti – Biruta! Un tas, ka viņiem, nabadziņiem, bija grÅ«ta dzÄ«ve jeb kÄ tagad valdÄ«bai, Saeimai un prezidentam – sarežģīti apstÄkļi, nekÄdi neattaisno viņu rÄ«cÄ«bu.
Mani vecÄki pieprasÄ«ja paļauties uz viņiem un pakļauties visam, ko viņi saka… To pašu saka mÅ«su prezidents, citÄ“šu vÄ“l: “Tas prasa nobriedušu pašapziņu un paļÄvÄ«bu. Gan katram cilvÄ“kam, gan valstij kopumÄ. Mums jÄspÄ“j paļauties citam uz citu, vairot uzticÄ«bu sabiedrÄ«bai un valstij.”
BÄ“rnÄ«bÄ tÄ“tis un mÄmiņa man teica, ka esmu nenobriedusi, nepaļaujos un nepakļaujos, ka neuzticos, ka neesmu uzticÄ«bas vÄ“rta, ka nespÄ“ju neko izdarÄ«t pareizi, ka aizliegumi ir tikai tÄpÄ“c, ka ar mani jau nevar savÄdÄk, ka manis dēļ visa Ä£imene cieš, ka esmu atbildÄ«ga par notiekošo, ka pati esmu vainÄ«ga, ka mani soda, ka man vienmÄ“r ir jÄatvainojas par to, ka mani sit, jo tas ir tikai manis pašas labÄ, ka jÄpriecÄjas, ka vÄ“l neesmu atdota bÄ“rnu namÄ…
SevišÄ·i interesanti bija mÄtes mÄ“Ä£inÄjumi mani apskaut, kad viņa ieraudzÄ«ja, ka pļaukas dēļ man asiņo deguns. Viņa teica - nu paskaties, kas ar tevi notika, ej nomazgÄjies un nÄc mani apskaut, kad deguns vairs netecÄ“s, jo manu drÄ“bju smÄ“rÄ“šanu es necietÄ«šu. Un piebilda – tikmÄ“r izdomÄ labi, kÄdiem vÄrdiem atvainosies, lai uzreiz varu piedot, citÄdi dabÅ«si vÄ“l.
Man vÄ“l bija kÄda krustmÄte, kura uzvedÄs gluži kÄ masu mediji tagad – nemitÄ«gi uzskaitÄ«ja manus pÄrkÄpumus, lai vajadzÄ«bas gadÄ«jumÄ atgÄdinÄtu vecÄkiem, ka, lÅ«k, tad viņa rÄ«kojÄs tÄ un tÄ, redz, secinÄjumus taÄu nespÄ“j izdarÄ«t. Viņa gan pati sita mani samÄ“rÄ reti. TÄpÄ“c mÄ«lÄ“ju viņu drusku vairÄk. Un sarunÄjos. Un bieži dzirdÄ“ju no viņas, ka gadÄ«jumÄ, ja neklausÄ«šu viņu, viņa atgÄdinÄs maniem vecÄkiem kaut ko par maniem agrÄkiem nodarÄ«jumiem un es saņemšu sodu. Atkal. Par to pašu. VienkÄrši manis pašas labÄ…
KÄda ir mana Jaungada apņemšanÄs? DarÄ«t visu, lai pazustu šÄ« nolÄpÄ«tÄ paternÄlisma izjÅ«ta, kas nemitÄ«gi atkal vajÄ kopš 2020. gada marta. Ko darÄ«t? RunÄt un rakstÄ«t par to, kas nepatÄ«k, šÄ·iet netaisnÄ«gi un reÄli stulbi? Doties prom no mÄjÄm, kÄ to izdarÄ«juši daudzi un darÄ«s vÄ“l? Vai cerÄ“t – nomirt? VienkÄrši - nelikties ne zinis? Tas nav risinÄjums.
Draugi, gribÄ“tos uzzinÄt JÅ«su Jaungada apņemšanos! ŠÄrojiet manis rakstÄ«to droši, jo ne jau man vienai ir šÄda pieredze un sajÅ«tas.
Un vÄ“lreiz: LaimÄ«gu jauno gadu, un lai izdodas tas, ko esat nolÄ“muši! Ceru, ka man izdosies.
PÄrpublicÄ“ts no Facebook