Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vai tas notika ap Jauno gadu - Ä«sti neatceros. Divpadsmit gadu vecumā tÄ“vs nopÄ“ra mani ar elektrÄ«bas pagarinātāja vadu. Viņa augums bija gandrÄ«z divi metri. Sita, neskatoties - kur. MÄ“nesi nevarÄ“ju piedalÄ«ties sporta nodarbÄ«bās skolā. Māmiņa visu šo mÄ“nesi centās, iespaidojot arÄ« fiziski, piedabÅ«t mani atvainoties tÄ“vam, jo biju pārstājusi ar viņu sarunāties... Ja jau visi medijos runā par vardarbÄ«bu – laikam, draugi, man arÄ« pienācis laiks pastāstÄ«t, kā bija… Lai tas ir viens no pirmajiem Jaungada darbiem.

Pie māmiņas pļaukām, dunkām, matu un ausu plÄ“šanas biju pieradusi, tāpÄ“c nepiekāpos un turpināju klusÄ“t. Skolā mācÄ«jos labi, tāpÄ“c klaiņošanu un bastošanu neviens vÄ“rā neņēma. Ap piecpadsmit gadu vecumu šad tad jau mÄ“dzu mājās nepārrasties arÄ« naktÄ«s, atgriezties tikai pirms iešanas uz skolu - somu paņemt. Sasniedzot pilngadÄ«bu, nevienu nebrÄ«dinot, pametu mājas pavisam… Bet tas jau ir cits stāsts.

Taču atgriezÄ«šos pie tā, ka vecāki mani sita visu bÄ“rnÄ«bu. Tā bija viņiem, izglÄ«totiem un sabiedrÄ«bā cienÄ«tiem universitātes darbiniekiem, ierasta audzināšanas prakse. Turklāt sodÄ«ta tiku par to, ja tikai uzdrÄ«kstÄ“jos kaut ko iebilst vai darÄ«t citādāk nekā viņi, kuri zināja labāk, ko man vajag, bija likuši.

Īpaši pazemojoši bija tas, ka man vienmÄ“r tika prasÄ«ts piekrist labprātÄ«gi pilnÄ«gi visam. Dažkārt mani lamāja un sita tik ilgi, kamÄ“r nepārstāju raudāt un spÄ“ju pateikt, ka piekrÄ«tu, ka viņiem ir taisnÄ«ba, ka viņi vÄ“l man tikai labu, ka labprātÄ«gi darÄ«šu to, ko man saka. Turklāt tas bija jāpasaka bez raudāšanas… Jāpasaka, ka piekrÄ«tu. Skaidri un vairākas reizes. Jāsmaida, jāsavācas un jānoslauka asaras. Un jāiet ar prieku izdarÄ«t to, uz ko pati esmu labprātÄ«gi piekritusi.

Vai esmu viņiem piedevusi? Šis jautājums mani neuztrauc, jo pati izvÄ“lÄ“jos pamatu, uz kura tālāk veidoju savu dzÄ«vi.

Vecāki ir miruši. TÄ“va pÄ“dÄ“jā vÄ“lÄ“šanās esot bijusi aiziet pamakšÄ·erÄ“t kopā ar mani. Manuprāt, ar cilvÄ“ku, kurš formāli ar tevi pārtraucis kontaktÄ“ties, lai arÄ« dzÄ«voja zem viena jumta, kad viņam bija divpadsmit gadi, nebÅ«tu interesanti kopā kaut ko darÄ«t. Tā domāju arÄ« tagad, bet nu labi – mirÄ“jiem mÄ“dz bÅ«t dÄ«vainas vÄ“lÄ“šanās.

Dievs ar viņiem, ar tiem maniem vecākiem, jo ne jau par to gribÄ“ju rakstÄ«t, bet par Jaungada apņemšanos. Toreiz, divpadsmit gadu vecumā, izdomāju, ka neviens nekad manā vietā vairs nenolems, ko man darÄ«t. Nekad vairs nepiekritÄ«šu pret savu gribu darÄ«t to, ko man pateiks, ka tas ir labi man un tāpÄ“c man jāpiekrÄ«t bez šaubÄ«šanas. Protams, mani turpināja sodÄ«t un sist, kamÄ“r aizbÄ“gu no mājām pavisam, bet iekšÄ“jo brÄ«vÄ«bas sajÅ«tu biju ieguvusi divpadsmit gadu vecumā.

Daudzus gadus viss bija labi, bet nupat jau bÅ«s divi gadi kā jÅ«tos atkal kā bÄ“rnÄ«bā. SevišÄ·i stipri to izjÅ«tu tagad, kad pÄ“kšÅ†i, ārkārtas stāvokļa laikā, atļauts brÄ«vi nosvinÄ“t Jaungadu. Manā bÄ“rnÄ«bā bija tieši tāpat – draugus uz svinÄ«bām aicināt neļāva, bet ciemos – tikai tur un tad, kad drÄ«kstÄ“ja. Un pÄ“c svÄ“tkiem – vienmÄ“r lamāja un iekaustÄ«ja.

Parasti visi svÄ“tki vienmÄ“r beidzās ar skandāliem, jo man taču atļāva, bet es pārkāpu, kaut ko, ko vÄ“l tagad nesaprotu, un pati esmu vainÄ«ga pie tā, ka dabÅ«ju pa mizu. NespÄ“ju tagad atcerÄ“ties, kāpÄ“c pÄ“c katru svÄ“tku “svinÄ“šanas” lÄ«dz pat tiem divpadsmit gadiem vienmÄ“r vÄ“mu. VarbÅ«t no raudāšanas, varbÅ«t no kā cita, bet fiziskās sāpes jau aizmirstas. TāpÄ“c man riebjas jebkādi svÄ“tki, izņemot ZiemassvÄ“tkus, jo tos manā bÄ“rnÄ«bā nesvinÄ“ja. TāpÄ“c šajā Jaungadā ar sevišÄ·i lielu prieku paliku viena un mājās, jo negribas justies vainÄ«gai par “kaut ko”. Skaidri zinu, ka tÅ«liņ tiksim vainoti medijos visi, ka mÅ«su rÄ«cÄ«bas dēļ tagad… RedzÄ“sim, ko teiks, jo ir varianti.

Tādas attiecÄ«bas, izņemot to, ka saucas vardarbÄ«gas, tiek dÄ“vÄ“tas par paternālisku attiecÄ«bu modeli. Ja ar Ä£imeni skaidrs, tad sabiedrÄ«bā tas izpaužas apmÄ“ram tā: vara paziņo, ka viss, kas tiek darÄ«ts, ir darÄ«ts nesaprātÄ«gās sabiedrÄ«bas labā, kurai uz visu ir jāpiekrÄ«t bez ierunām un labprātÄ«gi, jo par neklausÄ«šanu pienākas sods. Un nav svarÄ«gi, vai aizliegumi ir neloÄ£iski, piemÄ“ram, veikalā var nopirkt maizi, bet zeÄ·es – ne.

Taču, ja kaut kas neiet tā, kā “vajadzÄ“tu”, tad vainÄ«ga vienmÄ“r ir tikai viena puse – tai, kurai aizliegts. PilnÄ«gi vienalga, vai “paternāliskais morālais kroplis” ir tavs tÄ“vs vai ministrs, kurš uzskata, ka sabiedrÄ«ba sastāv gandrÄ«z tikai no sociāli koriģējamajiem, vai vispār sistÄ“ma kopumā.

Paternālisms attiecÄ«bā pret pieaugušajiem nevar bÅ«t lÄ«dzsvarā ar personas brÄ«vÄ«bu un sevišÄ·i – ar izvÄ“les brÄ«vÄ«bu. Tā ir sociāla kontrole, kas neparedz kontrolÄ“jamā brÄ«vÄ«bas un vÄ“lmju ievÄ“rošanu. Paternālisms pret pieaugušo pamatā ir melÄ«gs, netaisnÄ«gs un vardarbÄ«gs, ar nepamatotiem sodiem, un ierobežojošs, pat ja pakļaujies un pildi nosacÄ«jumus. Gluži kā manā Ä£imene, kur vÄ“l tika prasÄ«ts, lai visiem, ko sastopu, skaļi slavinu savu vecāku attieksmi pret mani. Izrādu, cik viņi mani labi audzina.

TāpÄ“c man šoreiz, pÄ“c svÄ“tkiem, teju uznāca vÄ“miens, pārlasot prezidenta runu, kur bija šÄ«s rindas: „TomÄ“r laikā, kad valsts sniedz saviem iedzÄ«votājiem vÄ“sturiski vislielāko atbalstu, ir cilvÄ“ki, kuri zaudÄ“juši darbu, uzņēmumi, kas pārtraukuši darboties, Ä£imenes, kuru nākotnes plāni ir sagrauti. Tādēļ es aicinu valsti un pašvaldÄ«bas bÅ«t redzÄ«gākām, jo cilvÄ“ka dzÄ«vi nevar ietilpināt birokrātiskās tabulās. Atbalsts ir jāsniedz ikvienam, kura dzÄ«ves pamatus ir saļodzÄ«jusi pandÄ“mija.”

Gribas skaļi kliegt: ne jau pandÄ“mija saļodzÄ«ja, bet gan jÅ«su pārsvarā stulbie lÄ“mumi, kas šajā sakarā tika pieņemti! Un katram no jums – lÄ“mÄ“jiem – ir vārds un uzvārds! Tāpat kā manu tÄ“vu sauca Herberts un māti – Biruta! Un tas, ka viņiem, nabadziņiem, bija grÅ«ta dzÄ«ve jeb kā tagad valdÄ«bai, Saeimai un prezidentam – sarežģīti apstākļi, nekādi neattaisno viņu rÄ«cÄ«bu.

Mani vecāki pieprasÄ«ja paļauties uz viņiem un pakļauties visam, ko viņi saka… To pašu saka mÅ«su prezidents, citÄ“šu vÄ“l: “Tas prasa nobriedušu pašapziņu un paļāvÄ«bu. Gan katram cilvÄ“kam, gan valstij kopumā. Mums jāspÄ“j paļauties citam uz citu, vairot uzticÄ«bu sabiedrÄ«bai un valstij.”

BÄ“rnÄ«bā tÄ“tis un māmiņa man teica, ka esmu nenobriedusi, nepaļaujos un nepakļaujos, ka neuzticos, ka neesmu uzticÄ«bas vÄ“rta, ka nespÄ“ju neko izdarÄ«t pareizi, ka aizliegumi ir tikai tāpÄ“c, ka ar mani jau nevar savādāk, ka manis dēļ visa Ä£imene cieš, ka esmu atbildÄ«ga par notiekošo, ka pati esmu vainÄ«ga, ka mani soda, ka man vienmÄ“r ir jāatvainojas par to, ka mani sit, jo tas ir tikai manis pašas labā, ka jāpriecājas, ka vÄ“l neesmu atdota bÄ“rnu namā…

SevišÄ·i interesanti bija mātes mÄ“Ä£inājumi mani apskaut, kad viņa ieraudzÄ«ja, ka pļaukas dēļ man asiņo deguns. Viņa teica - nu paskaties, kas ar tevi notika, ej nomazgājies un nāc mani apskaut, kad deguns vairs netecÄ“s, jo manu drÄ“bju smÄ“rÄ“šanu es necietÄ«šu. Un piebilda – tikmÄ“r izdomā labi, kādiem vārdiem atvainosies, lai uzreiz varu piedot, citādi dabÅ«si vÄ“l.

Man vÄ“l bija kāda krustmāte, kura uzvedās gluži kā masu mediji tagad – nemitÄ«gi uzskaitÄ«ja manus pārkāpumus, lai vajadzÄ«bas gadÄ«jumā atgādinātu vecākiem, ka, lÅ«k, tad viņa rÄ«kojās tā un tā, redz, secinājumus taču nespÄ“j izdarÄ«t. Viņa gan pati sita mani samÄ“rā reti. TāpÄ“c mÄ«lÄ“ju viņu drusku vairāk. Un sarunājos. Un bieži dzirdÄ“ju no viņas, ka gadÄ«jumā, ja neklausÄ«šu viņu, viņa atgādinās maniem vecākiem kaut ko par maniem agrākiem nodarÄ«jumiem un es saņemšu sodu. Atkal. Par to pašu. Vienkārši manis pašas labā…

Kāda ir mana Jaungada apņemšanās? DarÄ«t visu, lai pazustu šÄ« nolāpÄ«tā paternālisma izjÅ«ta, kas nemitÄ«gi atkal vajā kopš 2020. gada marta. Ko darÄ«t? Runāt un rakstÄ«t par to, kas nepatÄ«k, šÄ·iet netaisnÄ«gi un reāli stulbi? Doties prom no mājām, kā to izdarÄ«juši daudzi un darÄ«s vÄ“l? Vai cerÄ“t – nomirt? Vienkārši - nelikties ne zinis? Tas nav risinājums.

Draugi, gribÄ“tos uzzināt JÅ«su Jaungada apņemšanos! ŠÄrojiet manis rakstÄ«to droši, jo ne jau man vienai ir šÄda pieredze un sajÅ«tas.

Un vÄ“lreiz: LaimÄ«gu jauno gadu, un lai izdodas tas, ko esat nolÄ“muši! Ceru, ka man izdosies.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

0
0