Iesaki rakstu:

Un tagad par manām attiecÄ«bām ar VDK. Jeb čeku. Un čekistiem. Jo ik pa brÄ«dim kaut kur komentos te vai twiteri kāds viszinošs personāžs secina, ka "to čekistu klausÄ«ties nav vÄ“rts"...

Mani vervÄ“ja trÄ«s reizes. Universitātes pirmajā kursā kara komisariātā (1984). Teikā. VispārÄ“jās veselÄ«bas pārbaudes laikā neuzkrÄ«toši palÅ«dza ieiet vÄ“l kaut kādā kabinetā. Un tur sÄ“dÄ“ja divi onkuļi. Viņiem nesanāca.

PÄ“c tam 1986. Bija smuka saulaina vasara. Es tikko biju paralÄ“li studijām sācis strādāt Latvijas Radio. Ar kaut kādu draugu kompāniju bijām aizgājuši uz pagrÄ«des video seansu kaut kur purčikā, un kāds bija nostučījis. AtskanÄ“ja pieklājÄ«gs zvans uz manu darba telefonu, un pieklājÄ«ga vÄ«rieša balss uzaicināja iedzert kafiju tajā laikā leÄ£endārajā Doma laukuma Zilajā putnā.

ZvanÄ«tāju zināju. Pasaule ir maza, bet tajos laikos pasaule bija vÄ“l mazāka. Visi mÄ“s tur kopā burzÄ«jāmies. Universitāte, Radio, Preses nams, LVU Studentu klubs, Anglikāņi. Vieni un tie paši daži restorāni un kafejnÄ«cas. Visi zināja, kas ir kas. Kurš ir docents, kurš mÅ«ziÄ·is, kurš no partijas komitejas, kurš alkoholiÄ·is, kurš čekists un kurš stukačs, no kura jāuzmanās.

Viss ritÄ“ja savu gaitu. Satikāmies. Uz tikšanos zvanÄ«tājs nebija atnācis viens. Viņam blakus ar melnu diplomātu rokās (tajos laikos vÄ“l laikam nebija mazu portatÄ«vu sarunu ierakstÄ«šanas ierīču) sÄ“dÄ“ja garš slimÄ«ga izskata džeks, par kuru runāja, ka tas esot Kondženes kurators no čekas (tagad nomainÄ«jis uzvārdu un Facebook uzdodas par mÅ«zikas nozares funkcionāru).

Laipnais zvanÄ«tājs sāka tā viltÄ«gi, aplinkiem. Ka likumus vajagot ievÄ“rot. To nezināšana neatbrÄ«vojot no soda. Un tā pamazām nonācām pie domas, ka par to nakts pagrÄ«des videoseansu man bÅ«s s…di, bet, ja bÅ«šu gudrs un paklausÄ«gs, tad s…di var arÄ« nebÅ«t. Stulba un smieklÄ«ga šantāža.

Skaidrs, ka es viņiem bÅ«tu bijis labs Ä·Ä“riens. Biju viens no Ekonomikas fakultātes studentu lÄ«deriem (bet ne pa komjaunatnes lÄ«niju), mana studentu celtnieku vienÄ«ba Zemgaļi vairākus gadus bija viena no labākajam Latvijā, biju Danča prezidents, strādāju Radio un rakstÄ«ju rakstiņus par ārpolitiku Padomju JaunatnÄ“, pazinu visus žurnālistus, regulāri tusÄ“ju pa Preses namu, televÄ«ziju un radio. Manu vecāku dzÄ«voklÄ« tusÄ“ja nomeklatÅ«ra, blakus kaimiņu dzÄ«voklÄ« - visa tā laika radošÄ bohÄ“ma ar Ojāru Vācieti, Māri ÄŒaklo, Liliju Dzeni, Mihailu Savisko priekšgalā. Informācijas pārbagātÄ«ba. Bet viņiem atkal nesanāca.

Un tad dramatiskais 1987. Viens pretÄ«gs marksistiskās filosofijas pasniedzÄ“js bija uzrakstÄ«jis sÅ«dzÄ«bu partijas komitejai par kaut kādiem maniem tekstiem semināros. Tam uzreiz pieÄ·Ä“rās arÄ« kara katedras ofiņi, ar kuriem man jau tā Ä«paši sirsnÄ«gu attiecÄ«bu nebija. Vienā no kara katedras piektdienām viens majors mani pieÄ·Ä“ra, kad lekcijas laikā rakstÄ«ju rezolÅ«ciju mÄ«tiņam, ko tajā vakarā rÄ«kojām Mazajā aulā pret iecerÄ“to Daugavas HES. Sākās bļaustÄ«šanās par antisovetčinu, predateliem utml..

Viss beidzas ar to, ka kopÄ«gā Universitātes partijas komitejas sÄ“dÄ“ kara katedras priekšnieka vietniekam uzbļāvu pretim, ka "ņikakoj ja vam ņe tovarišÄ". Un tad sākās elle un Indija. Tikai pÄ“c tam uzzināju, ka manai "aizstāvÄ«bai" tika mobilizÄ“tas augstskolas sabiedriskās organizācijas, mani elki - prof J. Porietis un mana katedras vadÄ«tāja, leÄ£endārā ValentÄ«na Zeile pat bija aizgājusi pie tā laika LKP CK pirmā sekretāra B. Pugo. No augstskolas mani izmeta par "padomju studentu diskreditÄ“jošu rÄ«cÄ«bu". Rezultātā bija pamatÄ«gs stresiņš un uz pusgadu uz nervu pamata paralizÄ“ta puse sejas.

Bet pirms izmešanas atskanÄ“ja zvans manu vecāku dzÄ«voklÄ«, un "tÄ“va bÄ“rnÄ«bas draugs" uzaicināja aprunāties. Satikāmies skvÄ“riņā uz Stučkas un LāčplÄ“ša stÅ«ra (tas tagad aizbÅ«vÄ“ts). SolÄ«dais pasirmais vÄ«rs (tagad pÄ“c foto šÄ·iet, ka tas bija VDK šefa Johansona vietnieks Miervaldis Kucāns) ilgi, lÄ“nām un sirsnÄ«gi stāstÄ«ja par laiku, kādā dzÄ«vojam, par jaunÄ«bas maksimālismu, par dzÄ«ves mÄ“rÄ·iem. Par kauna nedarÄ«šanu vecākiem. PiesolÄ«ja pat rekomendāciju iestājai komunistiskajā partijā, bez kuras iespÄ“jama sadarbÄ«ba un pÄ“c tam strādāšana čekā bÅ«tu neiespÄ“jama. Nepiekritu.

Tad, par laimi, nāca 1988. Atmoda. Jaunas vÄ“smas. 1992. varÄ“ju atjaunoties un pabeigt studijas. Un visa tā čekas tÄ“ma pagaisa kā nebÅ«tiska. Kaut arÄ« daudzi jautājumi bija palikuši neatbildÄ“ti. 

Ar to pasirmo vÄ«ru tikos vÄ“lreiz. 1989.g vasarā pÄ“c viena no izcilāko latviešu trimdas darbinieka Jana Mučka ielÅ«guma biju aizbraucis uz Eiropas Latviešu jaunatnes kongresu Haiko. Tajā laikā jau biju diezgan atpazÄ«stams ar saviem regulārajiem starptautiskajiem komentāriem televÄ«zijā un radio.

Haiko mani uzmeklÄ“ja tajā laikā vÄ“l neformālās, nupat no pagrÄ«des iznākušÄs LNNK jauniešu aktÄ«visti E. Repše un brāļi Titavi (kā izrādÄ«jās, pÄ“c Mavrika Vulfsona ieteikuma) un lÅ«dza palÄ«dzÄ“t viņiem ar starptautiskajiem sakariem, kontaktiem utml. Sarunas bija labas. Laiki gan vÄ“l bija neskaidri, nekādu garantiju, ka viss beigsies ar Atmodas uzvaru, nebija. Bet apsolÄ«ju palÄ«dzÄ“t, ko varÄ“šu (pÄ“c tam vÄ“l Latvijā pāris reižu ar Einaru tikāmies, taču politiskā situācija sāka attÄ«stÄ«ties tik strauji, ka nekāda mana palÄ«dzÄ«ba viņiem vairs nebija vajadzÄ«ga).

Knapi biju paspÄ“jis atgriezties no Somijas mājās, ka manā vecāku dzÄ«voklÄ« atkal atskanÄ“ja zvans. IzrādÄ«jās, ka detalizÄ“ta info par manu tikšanos ar Repši un abiem brāļiem jau bija nonākusi Engelsa un Ä»eņina ielas stÅ«ra namā... Sirmais vÄ«rs labsirdÄ«gi paņirgājās, ka es neesot izvÄ“lÄ“jies pareizos draugus.. 

Un tad pamazām gaisā sāka virmot "čekas maisu" tÄ“ma. Kādas tik versijas no "lieliski informÄ“tiem" vai "reālo situāciju zinošiem" cilvÄ“kiem nebiju saklausÄ«jies.. Par aizdomÄ«go kompāniju, kas Godmaņa uzdevumā pārņēma tos maisus un pārÄ“jo info. Par cenām, kas tiekot maksātas, lai izdabÅ«tu savu kartÄ«ti no maisiem. Par to, ka reālo aÄ£entu saraksti jau sen esot kaut kur Piemaskavā un šeit atstāti kaut kādi sešinieki. Jeb arÄ« saplosÄ«šanai to cilvÄ“ku kartiņas, kuri neesot piekrituši sadarboties. Visas versijas šÄ·ita loÄ£iskas, vairāk vai mazāk argumentÄ“tas. 

VDK kartotÄ“kas publicÄ“šanas dienu neaizmirsÄ«šu nekad. LÄ«dz pat rÄ«ta ausmai nosÄ“dÄ“ju pie kompja, studÄ“jot tos failus. Man vÄ“l tagad mājās glabājas četras A4 formāta lapas, katrā divos stabiņos sÄ«kiem burtiem sarakstÄ«ts... gandrÄ«z viss mans jaunÄ«bas dienu tusiņš. Žurnālisti, politiÄ·i, mÅ«ziÄ·i, mākslinieki. Nemaz jau nerunājot par funkcionāriem, it Ä«paši no "patriotiskajiem spÄ“kiem".

Mana otra Ä£imene - Labvakar džeki. Vairāki stukači, izrādās, bijuši arÄ« DancÄ«. Viens ( vai viena) no viņiem man pÄ“c tam uzrakstÄ«ja anonÄ«mu sms mesindžerÄ« par to, ka viņš (viņa) studiju gados reāli piespiests sadarboties. Šoks bija baigs. Un uzreiz sāka birt komentāri tipa - ar mani vienreiz aprunājās, es atteicos, a tie maitas uztaisÄ«juši kartiņu. VisenerÄ£iskāk protestÄ“ja kāda man labi pazÄ«stama ambicioza kinorežisore. PatiesÄ«bā, zinot, kādi pofigisti bija tie jaunie čekisti, kas plenderÄ“ja pa VecrÄ«gas krogiem, arÄ« šÄdu versiju nevarÄ“ja pilnÄ«bā noliegt.

NolÄ“mu sameklÄ“t to pieklājÄ«go cilvÄ“ku, ar kuru reiz bijām dzÄ“ruši kafiju VecrÄ«gā. Jo es pilnÄ«bā iederÄ“jos tajā  kategorijā "ar kuru vienreiz aprunājās". Bijām runājušies simtiem reižu. ÄŒekas centrālajā aparātā bija kādi 5 cilvÄ“ki, kuri "uzraudzÄ«ja" radošo inteliÄ£enci, augstskolu studentus, māksliniekus. MÄ“s viņus visus zinājām. PÄ“c estrādes grupu koncertiem LVU Lielājā aulā, pÄ“c tam Studentu klubā parasti notika episkas after party kopā ar mÅ«ziÄ·iem, arÄ« Anglikāņos. Tur viņi ik pa brÄ«dim uzradās. It kā čomiski. Ä€rzemju braucienos, kur Dancim katru reizi kāds brauca lÄ«dzi. Viņi regulāri vazājās pa Preses namu. Tagad izrādās, ka lielākā daļa manu kolÄ“Ä£u, kas komentÄ“ja starptautiskos jautājumus, ir bijusi stukači. Bet vadošie - pat štata darbinieki, un diezgan augsta ranga. Kaut gan tas jau tolaik bija zināms.

PatiesÄ«bā man ļoti gribÄ“jās ticÄ“t tiem savu draugu skaidrojumiem, ka "ar viņiem tikai aprunājās, bet viņi nepiekrita". PÄ“c tādas loÄ£ikas tur bÅ«tu bijis jābÅ«t arÄ« manai kartÄ«tei. Tam, ka manis nebija maisos, varÄ“tu bÅ«t izskaidrojums, ka 89.gada vasarā es biju piekritis savu lielāko autoritāšu - Petera, Vulfsona un Ķezbera padomam (viņi mani uzaicināja uz vakariņām pie Mavrika) piekrist pāriet strādāt uz LÄ»KJS CK, lai nepieļautu šÄ«s tajā laikā milzÄ«gās organizācijas nonākšanu Rubika rÄ«cÄ«bā un lai saglabātu Tautas frontei lojālos populāros laikrakstus Padomju Jaunatne un Sovetskaja Molodjež.

Tā es gluži negaidot, divus gadus pÄ“c izmešanas no augstskolas un kopumā visai nicÄ«gi lÄ«dz tam izturÄ“jies pret pelÄ“kajos uzvalciņos tÄ“rptajiem funkcionāriem un nebÅ«dams komunists, pÄ“kšÅ†i biju kļuvis par nomeklatÅ«ras elementu, turklāt otru vadošo, ideoloÄ£isko. Tiesa, ilgāk par pusotru gadu es tur neizturÄ“ju. 1991.g janvāra barikāžu nedēļu, bÅ«dams CK politiskais sekretārs, pavadÄ«ju aizbarikādÄ“tajā Radio namā un tad uzrakstÄ«ju atlÅ«gumu. Taču savu paveicu. Latvijas komjaunatne bija vienÄ«gā visā PSRS, kas nesadalÄ«jās sarkanajos un baltajos, lÄ“nām transformÄ“jās jaunatnes biznesa un sociālajās apvienÄ«bās, avÄ«zes ieguva pilnÄ«gu neatkarÄ«bu, bet es - aparāta darba pieredzi un apziņu, ka tas galÄ«gi nav priekš manis.

PÄ“c tajos laikos pastāvošajām birokrātiskajām nomenklatÅ«ras procedÅ«rām čekas stukaču kartiņas, šiem stukačiem pārejot nomenklatÅ«ras amatos, tika likvidÄ“tas (jeb noslepenotas, Ä«sti nezinu). Šis bija tas jautājums, kas man nedeva mieru. Ja izrādÄ«tos, ka arÄ« man bija bijusi "sava" uzskaites kartiņa, tad bÅ«tu pamats ticÄ“t arÄ« visiem tiem, "ar kuriem vienu reizi bija parunājušies". 

Vakar man pÄ“c gandrÄ«z 10 gadu pÅ«liņiem satikt Andri Z. beidzot tas arÄ« izdevās. Norunātajā vietā ieradās tikpat enerÄ£isks, svarÄ«gs cilvÄ“ks ar atklātu smaidu un gatavÄ«bu palÄ«dzÄ“t. MÅ«su sākotnÄ“jā komunikācija pa telefonu Ä«sti labi nevedās, viņš nesaprata manas atkalparādÄ«šanās iemeslus un saprotamu apsvÄ“rumu dēļ vairākas reizes atteicās ar mani tikties. Beidzot piekrita, bet tikai uz dažām minÅ«tÄ“m. Taču tikšanās izvÄ“rtās lieliska. Tas cilvÄ“ks nebija zaudÄ“jis savu humora izjÅ«tu, kuras dēļ viņš savā laikā bija ļoti iecienÄ«ts radošajās aprindās un ir ļoti iecienÄ«ts joprojām. 

Sarunas sausais atlikums - manas kartiņas nav un nekad nav bijis. Kartiņas tikušas sastādÄ«tas tikai par tiem, kas pašrocÄ«gi un labprātÄ«gi parakstÄ«jušies un sadarbojušies. Punkts.

Pārpublicēts no Facebook.