Iesaki rakstu:

Šis bÅ«s personisks ieraksts. Un neapvainojieties. Tas attiecas tikai uz mani, ne Jums. Es esmu latvietis, kurš vairs neatzÄ«mÄ“ LāčplÄ“ša dienu. Un nemācu to vairs atzÄ«mÄ“t arÄ« bÄ“rniem. Mani mana valsts un daudzi jo daudzi cilvÄ“ki tajā nodeva. Un tagad tā vairs nav mana valsts, jo man pat nav vairs, kur tur dzÄ«vot. Un es arÄ« vairs lÄ«dz ar to negribu. Jo man nepatÄ«k ciest.

Es neesmu kalps. Man nepietiek ar lāpu un prievÄ«ti un lapām rudenÄ«. Ko es tur darÄ«šu? SkatÄ«šos, kā pasniedz ordeņus? Paldies, iztikšu. Tik izņirgtam, apsmietam, pazemotam? Par ko? Jā, par manis teiktu taisnÄ«bu. Par to, ka esmu teicis taisnÄ«bu katru mīļu dienu. Tikai par to. Es to esmu piedevis, bet viss ir mainÄ«jies.

tagad ir tikai vieta, uz kuru aizbraukt ir dārgāk nekā uz Å…ujorku. Bet gandrÄ«z tikpat ilgi. Mana valsts ir tur, kur mÄ«l manus bÄ“rnus. Latvijā manus bÄ“rnus nemÄ«l. Tas ir neapgāžams fakts. Un tāpÄ“c es vairs nesvinu LāčplÄ“ša dienu. Nav pamata svinÄ“t. Tas bÅ«tu kā mÄ«lÄ“t vardarbÄ«gu dzÄ«vesbiedru. Bet es neesmu upuris. Man nepatÄ«k ciest. Man patÄ«k dzÄ«vot un bÅ«t brÄ«vam, laimÄ«gam, mÄ«lÄ“tam.

Latvijas radio esot raidÄ«jums, kur pensionāri liek sludinājumus. Tagad liekot, ka pārdod savu iedzÄ«vi, lai var nopirkt paÄ“st. Man nav žēl, tie paši pensionāri ne tikai šoreiz, bet visas iepriekšÄ“jās reizes ir balsojuši par to varu. Viņiem nav bijis žēl ne manis, ne manu bÄ“rnu, ne daudzu citu cilvÄ“ku nākotnes. Tagad nav žēl mums. Tāda ir alga. Pamatota.

Šis ir laiks, kad izdala ordeņus kā sÄ“nes pÄ“c lietus. Es aicinātu visus, kuri saņēmuši Triju Zvaigžņu un citus ordeņus, tos nolikt, atdot valstij. Neviens Latvijas pilsonis nav to ordeni pelnÄ«jis, ja 30 neatkarÄ«bas gados šis pilsoņu kopums ir novedis valsti lÄ«dz bÄ“rnu zābakiem lÄ«zingā, lÄ«dz bÄ“rnu ratiņiem lombardā, lÄ«dz tam, ka piedzimt lÄ«dz 1.septembrim ir izdevÄ«gāk, jo lÄ«dzfinansÄ“jums bÄ“rnudārzam tad izdevÄ«gāk, ja bÄ“rns sasniedz piecus gadus tikai decembrÄ«, nevis augustā.

Par lombardiem runājot. Tur ļoti labi novÄ“rojama tā kalpa domāšana. Re, es zinu savu vÄ“rtÄ«bu un neļauju sevi valstij Latvijai mani iznÄ«cināt ne ar sodiem, ne represijām. Bet uz to lombardu tas cilvÄ“ciņš iet ar domām "diez, cik man iedos?", "cik iedos, tik bÅ«s labi... viņi jau tomÄ“r novÄ“rtÄ“šanas speciālisti, ko tad es...". Bāc, tur pat viņus, tos nabaga pilsoņus, piedodiet, man tas vārds jāsaka – app…š.

VienmÄ“r, jebkurā situācijā ir jāzina vÄ“rtÄ«ba. Sava paša, sev piederošÄ utt. Man neviens nespÄ“tu iestāstÄ«t, ka man bÅ«s jāsaņem mazāk, nekā es gribu. Neviens un nekad mani nepiespiedÄ«s domāt, cik labi, ka tagad bÅ«s lielāka minimālā alga, cik labi, ka man iedos pensijai un ka tik ātrāk samaksāt tiesu izpildÄ«tājam un VIDam.

Mani nodeva cilvÄ“ki, kuru dēļ es riskÄ“ju pazaudÄ“t pat savu māju. Viņi nobalsoja par citiem, pamatā par vecajiem, mazākums par vÄ“l vecākiem tādiem pašiem.

Bet par ko tie ordeņi? Par nabadzÄ«gāko valsti Eiropā? Par simtiem tÅ«kstošu aizbraukušo? Par tukšo un nolaisto RÄ«gu, kas patiesi ir pārtapusi par čuhņu, Kambalas sievas vārdiem runājot? Par ko veselai paaudzei un varbÅ«t pat divām tie ordeņi?

Vēl pirms diviem gadiem bija ļoti daudzas naudas. Kur tā nauda palika? Ja jau bija daudzas, tad taču būtu jāpietiek krīzes laikos. Tātad kur tā daudzā nauda ir? Tas nevienu vairs neinteresē. Aizmirsts. Atmiņa kā zivij akvārijā. Nulle.

Un tad ir tie piārkantoru darbinieki, kuru pilni soctÄ«kli. Viņi domā, ka ir brÄ«vi, ja viņiem darbā noliek galda hokeju. PÄ“c tam iet un balso par tiem, kur valsts iznÄ«kst, jo televizors arÄ« viņiem priekšÄ pasaka, kā ir jādomā. TāpÄ“c ordeņi ir arÄ« visam televizoram. Bet par ko?

Es braukšu tagad pakaļ bÄ“rniem uz skolu. Viņiem vakar bija skolas diena visām klasÄ“m - tāda kā labestÄ«bas diena. Bija arÄ« izstāde, vardarbÄ«bai nÄ“, pazemošanai nÄ“, savstarpÄ“jai labestÄ«bai jā. To māca skolā - atbalstÄ«t un samīļot. MÄ“s nesvinÄ“sim LāčplÄ“ša dienu. LāčplÄ“sis noslÄ«ka Daugavā. Tās nav pareizas beigas veiksmÄ«gam stāstam. MÄ“s brauksim uz Niko ceturto dzimšanas dienu. SvinÄ“sim to, ka dzÄ«ve sākas.

Latvijai un tās cilvēkiem ir jārada viss no jauna. Kad nenoslīkst, neaizbrauc un neizdala ordeņus pa labi un kreisi.

Tad mainÄ«sies valsts uz augšu. Tikai tad.