Iesaki rakstu:

Ja uz ielas jÅ«s dzirdat apātisku nopÅ«tu „Bez pusstopa te vairs neko nevar saprast”, tad nevajadzÄ“tu brÄ«nÄ«ties par mundro atbildi: „Jā, mÅ«su valsts ir pārvÄ“rtusies par bandu ar saviem bandas likumiem un bandas noslÄ“pumiem!” Uz ielas noteikti atradÄ«sies kāds, kurš šo mundro atbildi vÄ“l mundrāk papildinās: „Bet tā taču ir bijis vienmÄ“r! Valsts uzvedas kā banda jau no paša sākuma pÄ“c padomijas krišanas!”

Tautas vispārÄ“jā neapmierinātÄ«ba sprÄ“gā ne tikai dialogos uz ielas. Tautas vispārÄ“jā neapmierinātÄ«ba sprÄ“gā arÄ« citos komunikācijas variantos. Internetā neapmierinātie komentÄ“tāji ar apskaužamu azartu dzÄ“lÄ«gi izsmej valsts visaugstākās amatpersonas vārdus: „Šodien mÄ“s varam bÅ«t lepni ar paveikto. MÄ“s esam sekmÄ«gi atjaunojuši un nostiprinājuši savu valsti, pieaug mÅ«su labklājÄ«ba un iespÄ“jas, mÄ“s esam atgriezušies starptautiskajā sabiedrÄ«bā un kļuvuši par pilntiesÄ«gu Eiropas SavienÄ«bas un Ziemeļatlantijas lÄ«guma organizācijas dalÄ«bvalsti."

Tādai glumai konstatācijai neviens netic un tādu pašslavināšanos uzskata par cinisku ņirgāšanos. Turklāt pašslavināšanās gāzi ir izlaidis morāli neuzticams cilvÄ“ks – laulÄ«bas pārkāpÄ“js, miljonu tÄ“rÄ“tājs pupuÄ·u pÄ“tniecÄ«bā. BÅ«s bijuši arÄ« citi grÄ“ki, jo grÄ“kotājs parasti neapstājas pusceļā, ja pÄ“c pirmā grÄ“ka nesaņem sodu. Bet sodu mÅ«su noziegumu brÄ«vÄ«bas priekamājā saņem vienÄ«gi tas, kurš grÄ“ko bez valdošÄs bandas sankcijas – grÄ“ka projekta apstiprināšanas augstākajā instancÄ“.

Tauta saprot, ka valsts ir novesta nepārtrauktā (permanentā) strupceļā. Šo strupceļu var salÄ«dzināt ar parka labirintu. Nereti no parka labirinta cilvÄ“ki paši nespÄ“j izkļūt bez sargeņģeļa palÄ«dzÄ«bas. TāpÄ“c tÅ«ristu iecienÄ«to labirintu centrā uz prāva paaugstinājuma speciāli dežurÄ“ parka darbinieks. Viņu var redzÄ“t no labirinta jebkuras vietas. Tie, kuri labirintā nonākuši strupceļā, var lÅ«gt parka darbinieka palÄ«dzÄ«bu. Saprotams, ja vÄ“las izkļūt brÄ«vÄ«bā. Naivi bÅ«tu jautāt: „Kurš ir mÅ«su labirinta sargeņģelis?” VÄ“l naivāk ir cerÄ“t, ka mÅ«su sargeņģelis ir ASV, NATO, ES. Bet visnaivāk ir cerÄ“t, ka latviešu nomācošais vairākums vispār vÄ“las izkļūt brÄ«vÄ«bā.

Valsts teorijā un praksÄ“ vārds „banda” ir sen pazÄ«stams jÄ“dziens. Tā tas ir gan sadzÄ«vÄ“, gan zinātnÄ“. Valsts saistÄ«bai ar kriminālajām aprindām ir daudzi aspekti. Nevar žēloties par eseju tÄ“mu nabadzÄ«bu. Dažas tÄ“mas mÄ“Ä£ināšu atspoguļot šajā eseju ciklā.

MÅ«sdienās salÄ«dzinājumu „valsts kā banda” nākas papildināt ar jaunu salÄ«dzinājumu „starptautiskie fenomeni kā banda”. Bandas specifiskā mentalitāte, konspirācija un infrastruktÅ«ra vairs neattiecas tikai uz atsevišÄ·Äm valstÄ«m. MÅ«sdienās kā banda funkcionÄ“ transnacionālās ekonomiskās, finansiālās, militārās, specdienestu organizācijas. Bez bandas mentalitātes, konspirācijas un infrastruktÅ«ras nav iespÄ“jams tas, kas tiek dÄ“vÄ“ts par „kriminālo kapitālu”, „melno ekonomiku”, „melno tirgu”. PolitoloÄ£ijā bandas mentalitāte, konspirācija un infrastruktÅ«ra tiek saskatÄ«ta politiskajās norisÄ“s, jo reāli vairs nepastāv nekāda idejiski konceptuālā atšÄ·irÄ«ba starp „labÄ“jiem”, „kreisajiem” un „centristiem”. Politisko virzÄ«bu nosaka dažādi klani un grupÄ“jumi, kuri attiecÄ«gajā zemÄ“ saplÅ«st vienotā bandā valsts budžeta un citu resursu „apsaimniekošanā”.

Plašumā vÄ“ršas transnacionālais politiskais bandÄ«tisms, kurā ietilpst tāds jauns fenomens kā Ä£eokrātiskais valstiskums. Par bandām-monstriem ir pārvÄ“rtušÄs pasaules lielāko valstu drošÄ«bas iestādes (izlÅ«kdienesti, kontrizlÅ«kdienesti), oficiāli saņemot parlamentāro atļauju savai darbÄ«bai formÄ“t necaurskatāmu (neviena nekontrolÄ“tu) budžetu. Transnacionālās kriminālās struktÅ«ras piedalās pasaules pārvaldÄ«šanā. Tām ir prātam neaptverami finanšu lÄ«dzekļi. Tik milzÄ«gi, ka summas slÄ“pj no pasaules sabiedrÄ«bas.

Kriminālā ekspansija aptver dzÄ«ves visas sfÄ“ras. Politiski kriminālais faktors ir jāņem vÄ“rā, ja kādam gaišam politiskajam spÄ“kam ienāk prātā reformÄ“t un modernizÄ“t savu valsti. Tā visa iespaidā XX gs. nogalÄ“ globālo sociālo problÄ“mu analÄ«tikā uzplauka valdzinoša intelektuālā inovācija: kriminālās pasaules renesanse planetārā mÄ“rogā. Renesansi saskata, atceroties bandÄ«tisma Ä«patsvaru senajos laikos. Latvietis teiktu – Anša KaupÄ“na laikos.

Triviāla ir atziņa par politiskās bandas saplÅ«šanu ar kriminālās buržuāzijas bandu. Šo procesu dÄ“vÄ“ dažādi. Sauc par organizÄ“to noziedzÄ«bu, mafiju, „oligarhātu”, „triādÄ“m”, „jakudzām”, „karteļiem”, „sindikātiem”.

Visjaunākajā vÄ“sturÄ“ šÄ« saplÅ«šana ir guvusi neaptveramus panākumus Austrumeiropā. Bijušajās sociālisma zemÄ“s liberalizācija izvÄ“rtās kriminalizācijā. ArÄ« Latvijā liberalizācija nav vÄ“rtÄ“jama bez politiski kriminālā faktora.

Tā, piemÄ“ram, Latvijas medijos politiski kriminālais nervs sabiedrÄ«bu kairina katru dienu. Mediju regulārās ziņas par amatpersonu zādzÄ«bām un blÄ“dÄ«bām nav informatÄ«vs prologs vai emocionāls priekšvārds tālāk sekojošam patÄ«kamam vÄ“stÄ«jumam par sekmÄ«go cīņu ar amatpersonu reptiļiem. Par sekmÄ«go cīņu nekas netiek ziņots. Iemesls nav detalizÄ“ti jāprecizÄ“. AizvadÄ«tajos 25 gados nekāda cīņa ar reptiļiem nav bijusi. VienÄ«gi ir bijusi vulgāra cīņas imitācija. Turklāt cīņas imitatori paši ir pieÄ·erti zādzÄ«bās un blÄ“dÄ«bās. Tas ir obligāti jāņem vÄ“rā, runājot par to, ko „esam sekmÄ«gi atjaunojuši un nostiprinājuši” savā valstÄ«.

Nepieciešams ir paskaidrot par terminoloÄ£isko taktiku. Valsts bandÄ«tisms LR (protams, arÄ« citur) nav KaupÄ“na tipa bandÄ«tisms. MÅ«sdienu kriminalitāte nav lielceļa laupÄ«tāju banda. Tik prasti nav. Viss ir nesalÄ«dzināmi smalkāk. Vārdus „banda” un „valsts bandÄ«tisms” mÅ«sdienu analÄ«tikā un publicistikā drÄ«zāk lieto kā terminoloÄ£iskos ceļvežus zināmām asociācijām, apzināti ekspluatÄ“jot šo vārdu drausmÄ«go semantiku (valodas vienÄ«bu jÄ“gu). Paškritiski jāsaka, ka tādu terminoloÄ£isko taktiku nosaka bezspÄ“cÄ«bas sajÅ«ta saskarsmÄ“ ar kriminalitātes ekspansiju. Neparedzot radikālas izmaiņas nākotnÄ“, tekstu autori izvÄ“lās vārdus ar drausmÄ«gu semantiku.

Latviešu tautā sakramentāls ir jautājums: „Kur skatās mÅ«su valdÄ«ba?”. MinÄ“tais jautājums ir plaši pazÄ«stams un maÄ£iski svÄ“ts (sakramentāls) latviešu tautas apziņā tāpÄ“c, ka joprojām daudzi cilvÄ“ki naivi uzticas valsts varai. Pie mums noteikti vÄ“l dzÄ«vo tādi eksemplāri, kuri netic valdošÄs amatpersonu bandas totālajai zagšanai un blÄ“dÄ«bām. Viņi, piemÄ“ram, tic, ka ne visās ministrijās, iestādÄ“s un provinces pašvaldÄ«bās zog un blÄ“dās. Viņu ieskatā sabiedriskās organizācijas ir godÄ«gas, godÄ«gi ir prokurori, tiesneši, ārsti, aptiekāri. GodÄ«gi ir cilvÄ“ki ar uzplečiem. Ideāli godÄ«gs ir tiesÄ«bsargs. GodÄ«gi ir arÄ« mācÄ«tāji un žurnālisti. Katrā ziņā godÄ«gs ir Valsts prezidents. Populārs ir viedoklis, ka visu nebÅ«šanu vaininieki ir vÄ«rieši, it kā varas „tantuku” oāzÄ“ Latvijā sievietÄ“m nebÅ«tu nekāda teikšana. Tiek aizmirsts, ka pie mums valsts drošÄ«bas iestādes parlamentārā lÄ«menÄ« uzrauga sieviete. Katram daudzmaz domājošam cilvÄ“kam ir saprotama šÄ« posteņa saistÄ«ba ar kriminālo segmentu un valsts bandas aktivitātÄ“m. Bet jestrākais – grÄ“ka projektu sankcionÄ“šanu. Kriminālās pasaules feminizācija ir vÄ“sturiski jauna parādÄ«ba. Sieviešu kustÄ«ba par lÄ«dztiesÄ«bu ar vÄ«riešiem ir guvusi jaunu spožu uzvaru. Tiesa, jau KaupÄ“na māsa piepalÄ«dzÄ“ja brālim.

Daudzu latviešu naivitāte kavÄ“ atzÄ«t valsti kā bandu. Naivie savā naivitātÄ“ uzdrošinās pieļaut biznesmeņu („oligarhu”) bandas eksistenci. Taču viņi nekādā gadÄ«jumā nespÄ“j pieļaut, ka biznesmeņu bandā var ietilpt deputāti, ministri, domes priekšsÄ“dÄ“tāji, prokurori un virsprokurori, tiesneši un advokāti, policiju priekšniecÄ«ba un slepenpoliciju priekšniecÄ«ba. Viņi nekādā gadÄ«jumā nespÄ“j pieļaut domu, ka biznesmeņu bandai uzticami kalpo baznÄ«cÄ“nu dvÄ“seļu gani, Valsts prezidents, premjerministrs, parlamenta vadÄ«tājs.

Diemžēl dzÄ«ve ir nonākusi lÄ«dz tādai stadijai, ka cilvÄ“ku naivo paļāvÄ«bu nākas uzskatÄ«t par sava veida morālo filantropiju – garÄ«go labdarÄ«bu bandas locekļiem un bandai kā valsts sistÄ“mai. Skaidri un gaiši nesaucot bandÄ«tus par bandÄ«tiem un bandu par bandu, katrā ziņā tiek sniegts morāli filantropisks pakalpojums.

Izskaidrojot morālās filantropijas motÄ«vus, jāņem vÄ“rā ikdienišÄ·Äs apziņas vājums kopainas fiksÄ“šanā. IkdienišÄ·Ä apziņa spÄ“j fiksÄ“t un tātad arÄ« apcerÄ“t vienÄ«gi atsevišÄ·us notikumus. Kopainas, notikumu sakarÄ«bu, procesu loÄ£ikas, konteksta fiksÄ“šana un apcere ikdienišÄ·ai apziņai ir pagrÅ«ts darbs.

Neapšaubāmi, morālo filantropiju veicina cilvÄ“ku iedzimtais un ieaudzinātais godÄ«gums. Tas palÄ«dz saglabāt uzticÄ«gu dzÄ«ves pozÄ«ciju. Šajā gadÄ«jumā uzticÄ«bu valsts varai un visdažādāko institÅ«ciju morālajam cÄ“lumam.

Taču enerÄ£iski morālie filantropi ir ne tikai cilvÄ“ki ar iedzimtu un ieaudzinātu godÄ«gumu. Lieta ir tā, ka cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ enerÄ£isks morālais filantrops vienmÄ“r ir bijusi pati valsts, attieksmÄ“ pret saviem pilsoņiem praktizÄ“jot noteiktu garÄ«go labdarÄ«bu. Pie tam šÄ« labdarÄ«ba ir izraisÄ«jusi ļoti dziļas sekas. Valsts labdarÄ«bas sekas ir cilvÄ“ku prātā un dvÄ“selÄ“. Lielā mÄ“rā šo seku rezultātā valstiskais bandÄ«tisms šodien nesaņem nekādu sabiedrisko pretestÄ«bu. LR kā banda 25 gadus izrÄ«kojās bez jebkādas respektÄ“jamas sabiedriskās pretestÄ«bas.

Sabiedriskās pretestÄ«bas trÅ«kumam ir dažādi iemesli. Tajā skaitā tas, ko gribÄ“tos saukt par cilvÄ“ciskās aprobežotÄ«bas izauklÄ“to vÄ“sturisko aklumu. Turklāt vÄ“sturiskais aklums visbiežāk pārvÄ“ršas agresÄ«vā primitivitātÄ“. AgresÄ«vā primitivitāte realitātes skaidrojumos vienmÄ“r sevi reklamÄ“ kā bezkompromisa patiesÄ«bas nesÄ“ja. Šajā ziņā tipiski ir kāda jaunekļa vārdi internetā: „[..] man ir pilnÄ«gi “pie kājas” vai PSRS kāds sagrāva, vai tā sabruka pati - es priecājos, ka tā notika, un priecājos, ka Latvijas Republika atkal varÄ“ja atdzimt.”

Atkārtoju, tas ir tipisks cilvÄ“ciskās aprobežotÄ«bas izauklÄ“ts vÄ“sturiskais aklums.  MÅ«smājās pārāk daudzi nesaprot, ka faktiski nav notikusi nekāda Latvijas Republikas atdzimšana. Tas, kas ir noticis, ir noticis izteikti postmodernistiskā žanrā. Proti, tika radÄ«ts LR simulakrs. Turklāt šis simulakrs tika radÄ«ts ārprātÄ«gi nelietÄ«gā veidā. PSRS elite ārprātÄ«gi nelietÄ«gā veidā materiāli apkrāpa un garÄ«gi zombÄ“ja daudzas tautas.

Ne gluži pa jokam gribas ironiski piebilst, ka PSRS elite nežēlÄ«gi kompromitÄ“ja postmodernismu. KonkrÄ“ti tā žanru simulakru. Postmodernismam var pārmest zinātnisko bezatbildÄ«bu, sociuma estÄ“tisko kropļošanu, kultÅ«ras mantojuma un kultÅ«ras vÄ“rtÄ«bu nihilismu, vieglprātÄ«gu izturÄ“šanos pret tādām kategorijām kā „patiesÄ«ba”, „vārda brÄ«vÄ«ba”, „uzskatu plurālisms”. Noteikti var vÄ“l kaut ko pārmest. Taču postmodernismam nevar pārmest nelietÄ«bu. Postmodernisma simulakri nav nelietÄ«bas produkts. TurpretÄ« LR ir nelietÄ«bas produkts.

CilvÄ“ces gudrÄ«ba māca, ka ar nelietÄ«bu nekur tālu nevar tikt. Interesanti, ka atsevišÄ·Äs Austrumeiropas valstÄ«s to ir sākuši saprast vietÄ“jie liberālisma fani (domājams, ne bez aizjÅ«ras liberālistu iedvesmojuma). Šovasar rÅ«dÄ«tos liberālisma medijos parādÄ«jās negaidÄ«tas publikācijas par „prihvatizatoru” sodÄ«šanu. Tautas nav aizmirsušas liberālistu (faktiski – pseidoliberālistu, bijušo PSKP lÄ«deru un VDK lÄ«deru) pastrādāto noziegumu. Tautas nekad to neaizmirsÄ«s. TāpÄ“c kaut kas beidzot esot jādara noziedznieku sodÄ«šanā. Noziegums grauj kapitālisma pÄ“dÄ“jās cerÄ«bas – liberālisma - reputāciju. Austrumeiropas tautu acÄ«s liberālisms vienmÄ“r bÅ«s noziedzÄ«ga sociālpolitiskā teorija. Situācija ir amizanta; Austrumeiropas liberāļi paši uzprasās saņemt sodu par savu vislielāko grÄ“ku.

TomÄ“r sabiedrisko pretestÄ«bu visbÅ«tiskāk slāpÄ“ valsts garÄ«gā labdarÄ«ba, ko tā vienmÄ“r ir Ä«stenojusi visos laikmetos un visās zemÄ“s. Valstij vienmÄ“r ir bijusi tÄ«kama un vajadzÄ«ga ne tikai sociāli kontrolÄ“jama sabiedrÄ«ba, bet arÄ« psihiski kontrolÄ“jama sabiedrÄ«ba. Šajā jomā valsti var paslavÄ“t,- valsts vienmÄ“r ir rÅ«pÄ“jusies par sabiedrÄ«bas psihisko veselÄ«bu.

Praktiski tas izpaužas valsts attieksmē pret publisko informāciju. Valsts tradicionāli ir galvenā publiskās informācijas dozētāja. Respektīvi, valsts vienmēr ir stingri atdalījusi sabiedrības psihei kaitīgo informāciju no sabiedrības psihei nekaitīgās informācijas. Valsts vienmēr ir zinājusi, ko drīkst teikt sabiedrībai un ko nedrīkst teikt sabiedrībai.

Jau minÄ“ju par nevÄ“lÄ“šanos publiski nosaukt transnacionālo kriminālo struktÅ«ru fantastiskās naudas summas. Principā šÄ«s summas esot zināmas. Par to priecājās lielvalstu specvÄ«ri. Taču nebÅ«šot labi, ja summas uzzinās pasaules sabiedrÄ«ba. ŠÄ« informācija noteikti nelabvÄ“lÄ«gi atsauksies uz cilvÄ“ku psihi. Uz planÄ“tas dzÄ«vo ļoti daudzas politiski temperamentÄ«gas tautas. MinÄ“tā šausmÄ«gā informācija var ievÄ“rojami sakarsÄ“t politisko atmosfÄ“ru. Kāds var zaudÄ“t krÄ“slu, kādu varas partiju var izbalsot vÄ“lÄ“šanās, var sākties nemieri utt., u.tml.

No senseniem laikiem valsts funkcionÄ“šanā pastāv konsekventi Ä«stenota kārtÄ«ba. Valsts savā teritorijā ar saviem varas rÄ«kiem aptver esamÄ«bas visus segmentus. Tātad aptver arÄ« kriminālo segmentu. Bet tas vÄ“l nav galvenais. Galvenais ir tas, ka valstisko uzdevumu risināšanā valsts ar saviem varas rÄ«kiem aptver ne tikai esamÄ«bas visus segmentus, bet arÄ« katru no tiem konstruktÄ«vi izmanto. Tas ir loÄ£iski. No katra segmenta var bÅ«t savs valstiskais labums. ArÄ« no kriminālā segmenta. CilvÄ“ces vÄ“sture liecina, ka to lieliski saprata valstu valdnieki.

Saprata arÄ« Gorbačovs, „perestroikas” vajadzÄ«bām pārsvarā no krimināliem elementiem formÄ“jot specvÄ«ru stingri vadÄ«tu un kontrolÄ“tu reketu. Gorbačovs tāpat saprata, ka sabiedrÄ«ba par reketa saimniekiem kategoriski neko nedrÄ«kst zināt.

No eiropeÄ«diem valsts morālo filantropiju visvairāk ir izbaudÄ«juši Austrumeiropas iedzÄ«votāji. PÄ“c II Pasaules kara viņi sildÄ«jās valsts morālās filantropijas  oranžērijā. Pirmskara PSRS iedzÄ«votāji morālās filantropijas oranžērijā sildÄ«jās no 1917. gada. Rietumos (pārÄ“jā pasaulÄ“) bija savādāk, jo valstu vara netraucÄ“ja informācijas plÅ«smu par kriminālā segmenta lÄ«dzdalÄ«bu visdažādākajos valstiskajos procesos.

Komunistu vara fanātiski rÅ«pÄ“jās par sabiedrÄ«bas psihisko veselÄ«bu, nepieļaujot pat visniecÄ«gākos morālos pārdzÄ«vojumus. No sabiedrÄ«bas tika vÄ“rÄ«gi slÄ“pts tas viss, kas attiecās uz varas attiecÄ«bām ar kriminālo segmentu. PSRS vÄ“sturÄ“ bija odiozi ideoloÄ£iskie periodi, - padomju cilvÄ“kiem lika saprast, ka sociālismā vispār neeksitÄ“ kriminālais segments. Pat humanitāro zinātņu speciālisti nedrÄ«kstÄ“ja zināt par padomju varas sistemātisko sadarbošanos ar kriminālo segmentu jau no Ä»eņina valdÄ«bas posma.

Protams, pÄ“cpadomju gados ir publicÄ“ti fascinÄ“joši darbi. PSRS tajos atklājās kā „melnā kriminālā kapitāla” Ä£enÄ“zes paraugvalsts. Priekš latviešiem ļoti aktuāli ir darbi par „perestroikas” kriminālajiem noziegumiem, atklājot šausminošo patiesÄ«bu par kompartijas spices, specdienestu spices un armijas spices rÄ«cÄ«bu. Tā ir ļoti vÄ“lama lasāmviela latviešu sabiedrÄ«bai. ŠÄ« lasāmviela varÄ“tu ļoti daudzus latviešus pamodināt no nacionāli rožainajiem sapņiem un atklāt patiesÄ«bu par LR kā bandu jau no pirmajām minÅ«tÄ“m. PatiesÄ«bā no „perestroikas” pirmajām minÅ«tÄ“m. „Perestroikas” plānā bija paredzÄ“ts no LPSR izveidot LR kā bandu.

Kā jau minÄ“ju, Rietumu valstu varas par iedzÄ«votāju psihisko veselÄ«bu rÅ«pÄ“jās ievÄ“rojami mazāk. Rietumos ir grandioza bibliotÄ“ka par valsts bandÄ«tismu un valsts varas sadarbÄ«bu ar kriminālo segmentu. AizvadÄ«tajos apmÄ“ram 30 gados šÄ«s bibliotÄ“kas plaukti raženi papildinās ar publikācijām par transnacionālo struktÅ«ru bandÄ«tismu un kriminalitātes planetāro ekspansiju. Rietumos biezas grāmatas iznāk par privāto armiju un privāto specdienestu bandÄ«tisko darbÄ«bu. Saprotams, itāļu zinātniekiem un publicistiem analÄ«tiski neuzarams lauks ir mafija un „camorra”. Savukārt Latīņamerikas drosmÄ«gākie speciālisti raksta un raksta par saviem „narkokarteļiem”.