Iesaki rakstu:

Pirms gada šÄds jautājums šÄ·istu gana jocÄ«gs, bet laiki mainās. GadÄ«jumā, ja zini atbildi uz šo retorisko jautājumu, tad droši vari nelasÄ«t un pievÄ“rsties kam citam, bet, ja nezini, tad kopā iedziļinies manās pārdomās.

Uzsveru, atgādinu un aicinu visus gramatikas zinātājus un zinātnisko terminu speciālistus mani nenosodÄ«t un nemācÄ«t, bet koncentrÄ“ties uz bÅ«tÄ«bu. Manis minÄ“tie, pielietotie un izmantotie termini un apzÄ«mÄ“jumi var bÅ«t neprecÄ«zi un pat aplami, bet tie ir aplami citādākam pasaules skatÄ«jumam un lietu vÄ“rtÄ“jumam. Šai gadÄ«jumā gudrie sapratÄ«s, bet muļķos es neieklausos.

ArÄ« tos, kas ir lasÄ«juši gudras grāmatas, aicinu nemācÄ«t mani, kādi formulÄ“jumi ir pareizi jāpielieto un kādas diagnozes jāizmanto, bet mÄ“Ä£iniet saskatÄ«t un saprast bÅ«tÄ«bu un nepiedÄ“vÄ“jiet man to, ko neesmu teicis. Ja vari pateikt labāk, tad neviens tev rokas nav sasÄ“jis un muti nav aizlÄ«mÄ“jis. Dari!

Labs cilvēks

Sākšu ar uzvedinošu jautājumu: kā domā, vai vispār ir labi vai slikti cilvÄ“ki? Vai ir labas vai sliktas tautÄ«bas, vai ir labi vai slikti dzimumi, vai ir labi vai slikti vecumi? Vai minÄ“tais patiesÄ«bā nav tikai nejaušu faktoru summa un nekas cits?

Kas, mÅ«suprāt, ir labs cilvÄ“ks, un kāds ir slikts. Parasti par labu atzÄ«stam un uzskatām to, kurš mums ir darÄ«jis ko patÄ«kamu vai izdevÄ«gu. Tāds mums šÄ·iet labs, bet tas, kurš ir izrādÄ«jies mÅ«su vÄ“lmÄ“m nenoderÄ«gs, – slikts. TāpÄ“c labs vai slikts ir tikai attieksmes jautājums, bet nebÅ«t ne objektÄ«vs un nemainÄ«gs atzinums par kādu cilvÄ“ku, jo cilvÄ“ks ir ļoti mainÄ«gs lielums un mÅ«su vÄ“rtÄ“jumi arÄ«.

Un vÄ“l. Pasaule nav melnbalta, un ap mums ir daudz dažādu ne tikai pelÄ“kā toņa gradāciju. Ir pavisam slikti cilvÄ“ki, ir tikai nedaudz. Tas attiecas arÄ« uz labiem cilvÄ“kiem – ir pavisam labi, ir ne tik labi...

NeiebildÄ«si taču, ka jebkurš cilvÄ“ks savas dzÄ«ves laikā kaut reizi ir rÄ«kojies slikti un jebkurš sliktais kaut reizi ir rÄ«kojies labi. Tas lielā mÄ“rā ir atkarÄ«gs no prizmas, caur kuru lÅ«kojamies, bet mums taču ir kaut kāds priekšstats par to, kas ir labi un kas slikti. Kas ir pareizi un kas nepareizi, kas saprātÄ«gi un kas nesaprātÄ«gi. Kas ir loÄ£iski un kas neloÄ£iski, kas ir sirsnÄ«gi un kas ir ļauni.

Uzdrošinos apgalvot, ka jebkurš cilvÄ“ks savas dzÄ«ves laikā ir rÄ«kojies slikti. Vai tas nozÄ«mÄ“, ka šis cilvÄ“ks vienmÄ“r un visur rÄ«kojas tikai slikti? NebÅ«t ne. Tāpat jebkurš cilvÄ“ks savas dzÄ«ves laikā ir rÄ«kojies labi, pat tas sliktais, bet tas nebÅ«t nenozÄ«mÄ“, ka viņa rÄ«cÄ«ba vienmÄ“r ir laba.

Un vÄ“l, ja kāds tev apgalvo, ka viņš ir labs, tad tas ir brÄ«dinājums, ka no viņa ir jābÄ“g, jo viņš ar savu labestÄ«bu tevi var ļoti apdedzināt.

Manuprāt, nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku. Vairumā gadījumu cilvēka rīcību nosaka apstākļi, iespējas, kā arī apziņa un zemapziņa. Zemapziņā ir paslēpts tas, kas cilvēkam vienmēr ir līdzi, bet apziņā atrodas tas, kā cilvēks vēlas, lai viņu redz citi, tas, kā cilvēks sevi pasniedz citiem.

Kā domā, kāpÄ“c dvÄ“selei ir dots Ä·ermenis? Ķermeņa esÄ«bai ir tikai viens nolÅ«ks, lai ar prātu un apziņu, kas mājo Ä·ermenÄ«, mainÄ«tu zemapziņu, jo tas, kas atrodas zemapziņā, jau arÄ« ir šÄ«s cilvÄ“ka dvÄ“seles stāvoklis, nevis tas, ko mums ļauts saskatÄ«t un ko ir koriģējusi apziņa un prāts. VÄ“l to dÄ“vÄ“ par dvÄ“seles stāvokli. Prāts ir sirds instruments, bet Ä·ermenis ir dvÄ“seles dakteris.

Tad, kad Ä·ermeņa vairs nav, tad nav iespÄ“jama arÄ« dvÄ“seles stāvokļa mainÄ«šana, jo nav vairs tam nepieciešamā instrumenta – Ä·ermeņa, bet šis instruments ir pieejams tikai ļoti Ä«su Ä·ermeņa dzÄ«ves laiku, bet dvÄ“sele dzÄ«vo mūžīgi.

Ar Ä·ermeņa palÄ«dzÄ«bu cilvÄ“kam ir dota iespÄ“ja zemapziņā mÄ«tošÄs vÄ“lmes un tieksmes ierobežot, izskaust vai tieši otrādi stiprināt. Kad Ä·ermeņa nav, tad notiek tikai tas, ko vÄ“las dvÄ“sele, un tā bieži vÄ“las ne to labāko un patÄ«kamāko.

Prāta konstrukcija

Dienot padomju armijā, kādu laiku atrados kara hospitālÄ« Kalugā. Tur novÄ“roju tādu ainu. MÄ“s, vairāki «pacienti», sēžot gaitenÄ«, tÄ“rzÄ“jām par mums svarÄ«gām lietām. PavÄ“rās vannas istabas durvis, un pa tām mÄ“Ä£ināja izspraukties kāds uz kruÄ·iem. Tai pašÄ brÄ«dÄ« gaiteņa galā no kabineta iznāca ārsts, viņš uz brÄ«di piestāja un lÅ«kojās mÅ«su virzienā.

Man blakus sÄ“došais, no Baku iesauktais ātri noreaģēja uz radušos situāciju un lika ārstam domāt par viņu kā par labu, izpalÄ«dzÄ«gu un atsaucÄ«gu cilvÄ“ku, bet, ja ārsts par tevi labi domā, tas nozÄ«mÄ“, ka tevi labāk ārstÄ“s un izrakstā bÅ«s arÄ« tas, kas tev atvieglos turpmāko dienestu.

Viņš strauji pielÄ“ca kājās, atvÄ“ra plaši vannas istabas durvis un, satvÄ“ris aiz elkoņa kruÄ·u Ä«pašnieku, palÄ«dzÄ“ja tam izkļūt no vannas istabas, un laipni pavadÄ«ja to lÄ«dz palātas durvÄ«m.

ŠÄ« aina bija zibenÄ«gā ātrumā sagudrota un izrādÄ«ta luga ārstam. Tā bija prāta konstrukcija, nevis dvÄ“seles vai zemapziņas aicinājums. PatiesÄ«bā, ja nebÅ«tu gaitenÄ« iznācis ārsts, kareivis turpinātu sÄ“dÄ“t un ļautu tam, kurš bija uz «trim kājām», pašam tikt galā.

Nenoliedzami, ka tā bija apziņas konstruÄ“ta uzvedÄ«ba, kura neatbilda viņa dvÄ“seles stāvoklim, bet nenoliedzami ir arÄ« tas, ka, ja kāds par kādu ilgi izliekas, viņš nedaudz par tādu arÄ« kļūst. Izlikšanās kļūs par ieradumu. Ir kaitÄ«gi ieradumi un ne tik kaitÄ«gi...

Tas, kurš jau pieradis lÄ“kt uz «trim kājām», uzreiz nepratÄ«s skriet un droši iet uz divām. PamÄ“Ä£ini kādu mÄ“nesi patÄ“lot, ka esi klibs. BrÄ«dÄ«, kad vairs nebÅ«s jāizliekas, pieklibošana saglabāsies, un atkal bÅ«s jāmācās pareizi staigāt.

MÅ«ziÄ·i to sauc par aplikatÅ«ru, tas ir - ar kuru pirkstu, kas un kā ir jādara, kurš taustiņš jāspiež vai kura stÄ«ga jārausta. Tas pats attiecas arÄ« uz datorlietotājiem. Ja iemācÄ«sies un pieradÄ«si spiest taustiņus nepareizi (katram pirkstam ir jāspiež tam paredzÄ“tais taustiņš, nevis kā liekas Ä“rtāk), tad vÄ“lāk iemācÄ«ties ātri un, uz tastatÅ«ru neskatoties, rakstÄ«t bÅ«s ļoti grÅ«ti un vairumā gadÄ«jumu tik grÅ«ti, ka cilvÄ“ks tam atmetÄ«s ar roku un turpinās bakstÄ«t ar vienu vai diviem pirkstiem.

To sauc par muskuļu darbības atmiņu, līdzīgi notiek ar cilvēka apziņu un zemapziņu.

 Ja sÄ“klu sÄ“j auglÄ«gā augsnÄ“, pastāv liela varbÅ«tÄ«ba, ka tā iesakņosies un dos ražu, bet, ja neauglÄ«gā, tad tā nedÄ«gs. Propaganda, lai kāda tā nebÅ«tu, darbojas lÄ«dzÄ«gi. Austrumos ir teiciens, ka, lai cik reizes tu neteiktu – halva, no tā mutÄ“ salduma garša neradÄ«sies. Garšas kārpiņām ir jābÅ«t gatavām imitÄ“t neesošas garšas, tad «halvas» propaganda darbosies, un cilvÄ“ki bÅ«s labsajÅ«tā pat bez reālas halvas.

Tas ir vienkāršs piemÄ“rs daudz dziļākiem procesiem, kad apziņa un prāts tiek aizbÄ«dÄ«ti un apziņas vietā ieperinās zemapziņa un tajā mÄ«tošÄs zemiskās tieksmes.

Okupantu valoda

Par zemapziņas esÄ«bu, par to, kas tur mÄ«t, var viegli pārliecināties gadÄ«jumos, kad āmurs netrāpa pa naglas galvu, bet pa pirkstu, - tad pirmā reakcija ir tā, kas nāk no zemapziņas, un prāta vai apziņas reakcija atnāk novÄ“loti, sakot - nu taču nevajadzÄ“ja tā teikt, vajadzÄ“ja savaldÄ«ties, un nevajadzÄ“ja izmantot tādus vārdus, bet tā ir novÄ“lota apziņas spriedelÄ“šana, bet tas, kas atrodas zemapziņā, ir ātrāks.

Atceries taču slaveno filmu par Otro pasaules karu, kur padomju spiedze – radiste nodeva sevi dzemdÄ«bās, krieviski saucot un piesaucot savu māti..

Arī es esmu kādu laiku domājis, ka krievi - tā ir viena tauta no daudzām, kurā ir gan labi un sirsnīgi cilvēki, ir arī slikti un ļauni. Tā domājot, man radās daži papildu jautājumi par krieviem un ne tikai.

Piemēram, nopietni iedziļinājos dažādu reliģiju būtībā, saturā un to izcelsmē. Vai tām ir ārpuszemes izcelsme, vai arī tās ir tikai cilvēka fantāzijas auglis.

Aizdomājos, kāpÄ“c mÄ“s, manā jaunÄ«bā, sadzÄ«vÄ“ nerunājām, ka iesim dienÄ“t padomju armijā vai dienÄ“jām. NÄ“, mÄ“s teicām: iesim krievos, es biju krievos. Vai tas nozÄ«mÄ“, ka uz diviem vai trim gadiem mÄ“s mainÄ«jām tautÄ«bu, vairs nebijām latvieši? Un citi, kurus arÄ« iesauca dienÄ“t, arÄ« kļuva par krieviem?

Tad nonācu pie atziņas, kāpÄ“c kristietÄ«ba, lai kā to izplatÄ«tu, aÄ£itÄ“tu un praktizÄ“tu, nekļuva par savÄ“jo Indijā. ArÄ« mātes TerÄ“zes pašaizliedzÄ«gais darbs šai ziņā neko nemainÄ«ja.

Tā notika vai tā nenotika tāpÄ“c, ka, vienalga, ko sludina reliÄ£ija un kā to praktizÄ“, tā Indijā vispirms ir okupantu reliÄ£ija. Un lÄ«dzÄ«gi notika un notiek vÄ“l šodien ne tikai Indijā, bet daļēji pat Latvijā.

Krievu valoda Latvijā un citās krievu okupÄ“tās teritorijās no vienas no pasaules valodām pārtapa par okupantu valodu, tāpÄ“c tā Latvijas gadÄ«jumā nav vienā rindā liekama ar citām svešvalodām. Tā ir Ä«paša – tā ir okupantu valoda. Ja nav pieņemama okupācija, tad nevar bÅ«t pieņemama okupantu valoda un okupantu kultÅ«ra.

AttÄ«stot šÄ«s pārdomas un secinājumus, nonācu lÄ«dz tam, ko tu šobrÄ«d lasi.

KāpÄ“c labs krievs nav iespÄ“jams principā? Šoreiz «krievs» un «labs» nav zinātnisks termins, bet tikai māksliniecisks paskaidrošanas, apzÄ«mÄ“šanas un skaidrošanas jÄ“dziens. PrecizÄ“jot virsrakstu «Vai krievs var bÅ«t labs», uzsveru, ka runa ir par tiem - viņiem pat pasÄ“ var pat bÅ«t rakstÄ«ta cita tautÄ«ba -, kuriem zemapziņa ir ņēmusi virsroku pār apziņu. Tas var bÅ«t arÄ« ar ļoti latvisku uzvārdu apdāvināts «vates galva» gadÄ«jumā, ja ar viņu ir notikuši lÄ«dzÄ«gi procesi.

CilvÄ“ks sadzÄ«vÄ“ pie galda bieži ir citāds nekā guļamistabā, jo tur virsroku ņem tas, kas ir zemapziņā, bet pie galda – galda kultÅ«ra. ArÄ« pÄ“c cilvÄ“ka uzvedÄ«bas tualetÄ“ var nekļūdÄ«gi novÄ“rtÄ“t viņa kultÅ«ras lÄ«meni. CilvÄ“ks ir daudzšÄ·autņains, un mums ir ne viena vien šÄ·autne, kuru mÄ“s nelabprāt rādām citiem.

Zini taču, ka ir cilvÄ“ki pÅ«ces un cÄ«ruļi. Ko darÄ«t, ja apkārtne ir tā iekārtota, ja darba vietā darba laiks neatbilst manam bioloÄ£iskajam ritmam? Ko darÄ«t? Ciest un dzÄ«vot tā, kā darba devÄ“js ir to noteicis. Daudzi cilvÄ“ki nemaz nav tik ļauni, kā izliekas, bet, starp vilkiem dzÄ«vojot, jākauc kā vilkam, un otrādi – daudzi cilvÄ“ki patiesÄ«bā ir labāki, nekā mÄ“s viņus vÄ“rtÄ“jam un nekā mÄ“s par viņiem domājam. Daudzi patiesÄ«bā ir nelietÄ«gāki un daudzi cÄ“lāki, un tas ne vienmÄ“r saskan ar mÅ«su viedokli par viņiem.

Krievs

Ir apgalvojums (no kura izriet) un pat plaši izplatÄ«ts viedoklis, ka putins ir nelietis, ka viņš ir slikts cilvÄ“ks, kurš ir ar dažādām viltÄ«bām sagrābis varu un liek krieviem darÄ«t to, kas ir pret viņu gribu?

Es uzskatu, ka putins ir tikai собирательное kolektÄ«vo izjÅ«tu kopums un viņš pilda Krievijas pilsoņu vÄ“lmes. Runa ir ne tikai par tiem, kuriem pasÄ“ ir rakstÄ«ts – krievs, bet arÄ« par tiem, kuri ir burjati un citu tautu Krievijas pilsoņi, kurus dÄ“vÄ“jam par vateņiem vai «vates galvām».

Esmu dzirdÄ“jis asprātÄ«gu skaidrojumu tam, kāpÄ“c laulāti vÄ«ri mÄ“dzot iet «pa kreisi». TāpÄ“c, ka vÄ«rs esot galva, bet sieva kakls. Uz kurieni kakls galvu pagriež, turp tā arÄ« dodas. Ja kakls Ä£imenes galvu pagriež citas sievietes virzienā, tad nevajag brÄ«nÄ«ties par iznākumu.

 Kā domā, vai putins ir tikai tautas kakls un griež tautu turp, kurp viņš vÄ“las, vai arÄ« Krievijas pilsoņi ir kakls un groza putinu (galvu) krievu zemapziņā mÄ«tošÄm tieksmÄ“m un noliecÄ“m vÄ“lamā virzienā?

Grozi, kā gribi, bet tas ir jautājums par kolektīvo atbildību. Var jau teikt, ka kakls nav pie vainas un vainīga ir tikai galva, var apgalvot, ka pie visa vainīgs kakls un galvai nav izvēles.

Tomēr pareizā atbilde ir, ka viena pagale nedeg un tās ir kopējas kolektīvas rīcības un vēlmju sekas. Bet, ja ir darbība, tad agri vai vēlu nākas plūkt kopdarbības augļus vai atbildību.

AtbildÄ«ga par kopÄ“jo rÄ«cÄ«bu vienmÄ“r ir galva. Pat tais gadÄ«jumos, kad kakls to groza turp, kurp vÄ“las, un galvai atļauju neprasa. Tā esam pieraduši.

Kaut arÄ« uzvaras laurus plÅ«c galva un neveiksmes gadÄ«jumā galvu nocÄ“rt, bez atbildÄ«bas kaklam neiztikt. Ja galvu nocirtÄ«s, atradÄ«sies cita galva, jo svÄ“ta vieta tukša nemÄ“dz bÅ«t, bet vainÄ«gais vienmÄ“r un visur ir kakls un galva ir nolemta lÅ«koties turp, kurp to griež kakls.

Var apgalvot, ka pie vainas ir propaganda. Jā, zināma ietekme un pat liela loma ir propagandai, bet, lai tā darbotos un nestu augļus, ir jābÅ«t tai paredzÄ“tai augsnei, kurā šo sÄ“klu sÄ“t. Kas padarÄ«ja šo augsni tik uzņēmÄ«gu, atvÄ“rtu un auglÄ«gu pret šo propagandu?

Miljoniem pazemotu padomju dvÄ“seļu nespÄ“ja samierināties ar padomju impÄ“rijas sabrukšanu. Daudzi pat šÄ« iemesla dēļ gāja bojā, jo nespÄ“ja pielāgoties jaunajiem dzÄ«ves apstākļiem. To var apzÄ«mÄ“t un definÄ“t kā pazaudÄ“tās diženÄ«bas un varenÄ«bas zaudÄ“šanas sindromu. Nav vairs lielvalsts, un nav piederÄ«bas tai, bet kas tu bez piederÄ«bas kam varenam? Nulle, tāpÄ“c ļoti daudzi padomju pilsoņi un viņu atvases alkst šÄ«s zaudÄ“tās varenÄ«bas, kur pašam nekas nav jādara, ir tikai jābÅ«t vienam no. Ir arÄ« tādi, kuri vÄ“las vecāko brāli, lai arÄ« viņiem ir piederÄ«bas sajÅ«tas.

Šis sindroms radās deviņdesmitajos paralÄ“li tam, ka vienlaicÄ«gi ar padomju impÄ“rijas izjukšanu padomju pilsoņiem tika iedota brÄ«vÄ«ba izvÄ“lÄ“ties nākotni. Un viņi izvÄ“lÄ“jās! Viņi izvÄ“lÄ“jās darÄ«t to, kas pat SvÄ“tos rakstos ir skaidrots, - ka divas reizes vienā un tai pašÄ upÄ“ ieiet nav iespÄ“jams.

LÄ«dz tam bija verdziska piederÄ«ba, dzimtbÅ«šana, un nu tās vietā atnāca pilsoniskās brÄ«vÄ«bas un cilvÄ“ktiesÄ«bas. Apstiprinājās tas, ka vergam verga dzÄ«ve nepatÄ«k, bet tas ļoti baidās no brÄ«vÄ«bas, jo verdzÄ«bā viņš ir iemācÄ«jies izdzÄ«vot un pat dzÄ«vot, bet brÄ«vÄ«bai nespÄ“ja pielāgoties, nespÄ“ja pats domāt, pats secināt, pats vÄ“rtÄ“t, pats plānot un, galvenais, pats izdarÄ«t.

Viņi alkst un alka brÄ«nišÄ·Ä«go pagātni, kaut daudzi no viņiem šo pagātni nav piedzÄ«vojuši un tikai kādā filmā par to redzÄ“juši kādu sižetu. Un tomÄ“r viņi alkst to laiku, kad jau bÄ“rnudārzā viņiem teica, kas un kā ir jādara, kas ir labi un kas slikti, kas pareizi un kas nepareizi. Šo jaunākajās klasÄ“s nostiprināja oktobrÄ“nu pulciņš, vÄ“lāk pionieru vadÄ«tāji, taure, bungas un soļošana, kas noslÄ“dzās ar dalÄ«bu komjaunatnÄ“ un, ja izrādÄ«jies noderÄ«gs, – arÄ« komunistiskās partijas rindās.

Viņi domā tā – vÄ“l vakar no mums visi baidÄ«jās, un visi ar mums rÄ“Ä·inājās, un te pÄ“kšÅ†i man jāpārtiek no zilajām «buša kājiņām». Vai tad normāls cilvÄ“ks ar tik krasām un tik pazemojošÄm izmaiņām var samierināties un nealkt revanša? Tā bija tā labvÄ“lÄ«gā augsne, un propagandai atlika tikai parādÄ«t ar pirkstu, kurš vainÄ«gs. VainÄ«gi izrādÄ«jās latvieši, ukraiņi, igauņi un pat amerikāņi.

Tu domā, ka šÄ« propaganda iedarbojās tikai uz krieviem? Tu domā, ka šÄ« labvÄ“lÄ«gā augsne bija tikai Krievijā? NÄ“, arÄ« uz daļu latviešu. VarbÅ«t ne visa, bet daļa no Maskavā radÄ«tās propagandas nostrādāja un ir spÄ“kā vÄ“l šodien arÄ« ārpus Krievijas.

Marksistiskā domāšana

Tev liekas, ka tā ir sena pagātne un tikai? Es tā nedomāju.

Kā to ieraudzÄ«t un pamanÄ«t? Kā par to pārliecināties? Marksistiskais un komunistiskais pasaules skatÄ«jums balstās apgalvojumā, ka esot kādas tur šÄ·iras. ValdošÄs, strādnieku, zemnieku, amatnieku, un katrai šÄ·irai ir savas vajadzÄ«bas un metodes, kā panākt vÄ“lamo un kā ekspluatÄ“t citas šÄ·iras.

No tā izriet apgalvojums, ka – amerikāņi grib, Amerikai vajag... PatiesÄ«bā nav nekādu šÄ·iru, bet gan strādnieki, zemnieki, ražotāji un neražotāji sastāv no indivÄ«diem, kuriem ir dažādas vajadzÄ«bas, dažādas noslieces un tieksmes. Tie ir dažādi cilvÄ“ki, veci un jauni, gudri un ne tik gudri, veiksmÄ«gi un neveiksmÄ«gi, un nav tādas Amerikas, kura kaut ko grib. ArÄ« ASV sastāv no dažādiem cilvÄ“kiem, dažādām tautÄ«bām, rasÄ“m, dažādām reliÄ£ijām, un tiem ir ļoti dažādas vajadzÄ«bas un vÄ“lmes, kā arÄ« dažādas iespÄ“jas. VienÄ«gais, kas vairumam ir kopÄ«gs, ir katram savs un ne viens vien ledusskapis un tālrādis.

ZaudÄ“tā varenÄ«ba un pārestÄ«bas sajÅ«tas nebija vienÄ«gās, kas šo augsni padarÄ«ja auglÄ«gu kremļa propagandai. Liela nozÄ«me bija arÄ« reliÄ£iskai videi. Jā, lielā mÄ“rā Krievijā - un ne tikai Krievijā - patiesi reliÄ£isku cilvÄ“ku un kopienu praktiski vairs nav, bet ir reliÄ£iskās piederÄ«bas pagātnes sekas. Šai gadÄ«jumā, kad tika sludināts, ka cars ir Dieva vietnieks uz zemes un ka cars tāpat kā Dievs nekļūdās, radās vide, kurā gadsimtiem tika praktizÄ“ts, ka kungam vienmÄ“r taisnÄ«ba, un vÄ“l mongoļu dižās kopÄ“jās valsts sekas, kurā galvenā savstarpÄ“jo attiecÄ«bu modeļa Ä«pašÄ«ba bija – ja es esmu priekšnieks, tad tu esi s…ds, bet, ja tu priekšnieks, tad s…ds, protams, esmu es.

ReliÄ£ija veidoja arÄ« Ä£imenes modeli un arÄ« sabiedrÄ«bas modeli. Tas viss kopumā radÄ«ja to, ko šodien varam vÄ“rot un ne tikai vÄ“rot, bet arÄ« izbaudÄ«t, kaut šeit baudas piesaukšana ir nevietā. DrÄ«zāk mums nākas izciest.

Kremļa propaganda sasniedza daudzu zemapziņu, tas nostrādāja, un rezultāts ir acÄ«mredzams. Tas noveda pie tā, ka miljoniem cilvÄ“ku ir sajukuši prātā jeb, politkorekti runājot, viņi arÄ« ir cilvÄ“ki, tikai citādāki...

ŠÄ« citādÄ«ba izpaužas tajā, ka viņiem apziņas vietu ir aizņēmusi zemapziņa. Apziņa ir mirusi un mirstot atbrÄ«vojusi vietu, atbrÄ«vojusi savu dzÄ«ves telpu zemapziņai. Nav vairs apziņas, kas apvalda un kontrolÄ“ zemapziņu.

Viņi vairs nav spÄ“jÄ«gi saprātÄ«gi un adekvāti domāt un rÄ«koties, viņu rÄ«cÄ«bu nosaka nevis apziņa, bet zemapziņā mÄ«tošÄs tieksmes.

Ir tapis agresÄ«va naida pilnu, visus neieredzošu, asiņu un nāvju alkstošu, kā arÄ« atriebÄ«bas kāres pārņemtu radÄ«jumu kopums, kuri vÄ“las uzbrukt visiem un nogalināt iespÄ“jams, ka visus. ArÄ« savÄ“jo viņiem nav žēl.

Tas nebÅ«t nenozÄ«mÄ“, ka viņi ir vienoti un draudzÄ«gi. NÄ“, viņi arÄ« ir dažādi – bieži cits citu neieredz, bet viņus vieno tas, ka viņiem saprāta vietā ir iemājojusi zemapziņa un tā diktÄ“ uzvedÄ«bu un spÄ“les noteikumus. Tas ir kā odžu mudžeklis, kur, cita citai dzeļot, viņas šÅ†Äc un rÄ«vÄ“jas vienā kamolā.

Tā ir briesmÄ«ga diagnoze, bet, izliekoties, ka tas tā nav, briesmas kļūs vÄ“l nāvÄ“jošÄkas.

«JÅ«s odžu dzimums,

kā jūs varat labu runāt,

paši ļauni bÅ«dami?

Jo no sirds pilnÄ«bas mute runā.»

Mateja 12:34

NoklausÄ«ties var šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=DkcWS5BpaO8&t=371s