Iesaki rakstu:

DevÄ«tajā gadā kopš Krievijas-Ukrainas kara sākuma 2014. gadā Volodimira Zelenska vadÄ«bā noris plaša dekomunizācija un derusifikācija publiskajā telpā, likvidÄ“jot tādus Kremļa maigās varas instrumentus kā pieminekļu un ielu nosaukumus. Sākot no Puškina pieminekļiem, beidzot ar Mihaila Bulgakova un Andreja Saharova ielām. Ukrainas saprātÄ«gajam piemÄ“ram seko daudzas Latvijas pašvaldÄ«bas, piemÄ“ram, Ogres, Talsu, Saldus, AlÅ«ksnes, Preiļu, LÄ«vānu, Krāslavas, RÄ“zeknes, Valkas novadu un citas domes.

Daļa pašvaldÄ«bu likvidÄ“ ielu nosaukumus tādiem boļševiku varoņiem kā Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas Prezidija loceklis Fricis Roziņš, Padomju Sociālistisko Republiku SavienÄ«bas (PSRS) Tautas komisāru padomes priekšsÄ“dÄ“tāja Vjačeslava Molotova vietnieks Jānis Rudzutaks, par darbÄ«bu pret Latvijas Republiku tiesātais nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) revolucionārs Leons Paegle, LKP RÄ“zeknes apriņķa funkcionārs Jānis ZvÄ«dra, LKP RÄ«gas apriņķa komitejas pirmais sekretārs Otomārs Oškalns, LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsÄ“dÄ“tāja vietnieks Andrejs UpÄ«ts.

LikvidÄ“tas ielas, kas tieši godināja PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā un Latvijas prettiesisko inkorporāciju PSRS. Plānots atbrÄ«voties no vietvārdiem PSRS militārpersonām, piemÄ“ram, Ivaram Sorokinam Preiļu, Lidijai Samuilovai RÄ“zeknes, PSRS Augstākās Padomes (AP) Prezidija loceklei, Ä£enerālmajorei ValentÄ«nai Tereškovai Krāslavas novados.

Dažas vietvaras neizvairÄ«jās no atbildÄ«bas un izbeidza arÄ« Krievijas impÄ“rijas rusifikācijas perioda sekas, piemÄ“ram, Pleskavas iela pazudusi AlÅ«ksnes novadā, lÄ«dzÄ«gi kā Ukrainā izbeigta dzejnieka un impÄ“rijas militārpersonas Aleksandra Puškina slavināšana, tas noticis Ogres un Valkas novados. Sarakstu varÄ“tu turpināt.

IevÄ“rojot, ka šis nav pirmais gads, kad RÄ«gas domi aicina pārdÄ“vÄ“t ielas, Ä«stenojot SatversmÄ“ noteikto komunistiskā totalitārā režīma nosodÄ«jumu, arvien grÅ«tāk uz darbÄ«go novadu pašvaldÄ«bu fona ir attaisnot RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tāja Mārtiņa StaÄ·a neieinteresÄ“tÄ«bu un teju pilnÄ«go bezdarbÄ«bu vietvārdu derusifikācijā un dekomunizācijā.

Rīgā divos gados no kadastra nav izslēgts neviens PSRS kolaborantu ielu nosaukums.

Kontekstā jāmin, ka ar komunistisko režīmu slavinošu objektu demontāžu jau StaÄ·im veicies tikai par grasi labāk. Atklāti runājot, novākt Pārdaugavas, Mežaparka un Ķīšezera okupekļus RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tāju piespieda Saeimas pieņemtais likums. Bez likuma netika novākts pat mazais obelisks netālu no DziesmusvÄ“tku estrādes.

Taču viss, ko PSRS gribÄ“tu atstāt, ir atstāts. Nav novākts ne pie LKP Centrālās komitejas Politiskās izglÄ«tÄ«bas nama celtais piemineklis LPSR AP Prezidija priekšsÄ“dÄ“tāja vietniekam, kas pats personÄ«gi devās pie Staļina lÅ«gt uzņemt Latviju PSRS 1940. gada okupācijā, ne biste šajā braucienā no Maskavas uz Latviju nepārvestam staļinistam, ne nelikumÄ«gi uzliktais piemineklis imperiālistam Puškinam, ne arÄ« PSRS AP un Padomju SavienÄ«bas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekļa, Staļina atombumas lÄ«dzautora krÅ«šutÄ“ls pie universitātes, kur okupÄ“tās Latvijas vadÄ«ba to atklāja tikai tāpÄ“c, ka funkcionāram piemita trÄ«skārtÄ“jā Sociālistiskā Darba varoņa zvaigznes par kodolieroču un ballistisko raÄ·ešu, ar ko tagad Putins šantažē pasauli, izgudrošanu.

StaÄ·is 20. oktobra raidÄ«jumā Krustpunktā tiešÄ tekstā atzina: “MÄ“s gaidÄ«jām, ka bÅ«s likumprojekts, kas uzliks vairāk ielu [pārdÄ“vÄ“šanu] un piešÄ·irs tam finansÄ“jumu”, kaut ko solot par 9. novembri, kas arÄ«, protams, netika Ä«stenots. AtzÄ«šanās, ka paša iniciatÄ«vas nav? Latvijas Republikas proklamÄ“šanas dienu 18. novembrÄ« domes vadÄ«tājs StaÄ·is ir sagaidÄ«jis ar Staļina PSRS SavienÄ«bas Padomes locekles Annas Abzalones, Staļina marionešu Latvijas okupācijā Kirhenšteina valdÄ«bas locekļa Pauļa Lejiņa, Staļina Ä£enerāļa Detlava Brantkalna, Staļina un Vorošilova personÄ«bas kulta vizuālā tÄ“la autora, propagandista Gustava Kluča un vÄ“l padsmit tamlÄ«dzÄ«gām ielām Eiropas galvaspilsÄ“tā.

Diemžēl pÄ“c šiem diviem gadiem ir jāsecina, ka StaÄ·a haotiskajā attieksmÄ“ pret totalitārisma mantojumu ir arÄ« sava sistÄ“ma. Nav bijis ne drosmes novākt Tipogrāfijas ielu Pārdaugavā, kas slavÄ“ par pretvalstisko darbÄ«bu 1934. gadā notiesātās Annas Raņķes-Dekantes izveidoto nelegālās Komunistu partijas Centrālās komitejas orgāna pagrÄ«des tipogrāfiju 1930. gadā, ne ielu Mežaparkā, kas slavÄ“ šÄ« orgāna nodaļas vadÄ«tāju okupācijas Ä«stenošanā 1940. gadā, ne arÄ« pat plāksni ÄŒiekurkalnā, kas slavÄ“ vÄ“l citu šÄ« orgāna nelegālo tipogrāfiju 1935., 1936. gadā. 

Ja objektu demontāžas likuma 3. pants paredz, ka «Publiskajā ārtelpā [..] aizliegts eksponÄ“t,  piemiņas plāksnes, kas slavina PSRS varu, ar to saistÄ«to notikumu vai personu vai totalitārismu» un 4. pants paredz, ka lÄ“mumu par šÄ likuma 3. pantā noteiktajiem kritÄ“rijiem atbilstoša objekta demontāžu pieņem attiecÄ«gā pašvaldÄ«ba, tad cita vainÄ«gā pie tā, ka šim eksistÄ“ gan imperiālā propagandista Pikuļa aleja DaugavgrÄ«vā, gan viņa plāksne Vesetas ielā, bet vienu no galvenajiem RÄ«gas bulvāriem rotā goda plāksne LPSR AP deputātam, kura darba augļus vainago trimdas vÄ“sturniekiem veltÄ«ts Staļina varas izdevums «Buržuāziskie nacionālisti – Latvijas vÄ“stures viltotāji», kā domes priekšsÄ“dÄ“tājs grÅ«ti atrast. Par domes kā institÅ«cijas darbÄ«bu ir atbildÄ«gs tās vadÄ«tājs. LÄ«dz ar to bÅ«tu ļoti nepareizi novelt priekšsÄ“dÄ“tāja rÄ«cÄ«bas vai tās neesÄ«bas seku slogu uz citiem deputātiem vai birokrātiem.

Lai nenovÄ“rtÄ“tu par zemu telpas objektu nozÄ«mi propagandā, jāatgādina, ka Ukrainas vÄ“stnieks Latvijā Oleksandrs MišÄenko 5. septembra konferencÄ“ nodÄ“vÄ“ja ielu nosaukumus par ieročiem. Kā pilsonis, kurš šajā lietā ir daudz reižu vÄ“rsies pie galvaspilsÄ“tas vadÄ«tāja, bet vispār nav saņēmis atbildes pÄ“c bÅ«tÄ«bas, uzskatu par nepieciešamu secinājumu, ka pazemojošÄ lÅ«gšanās StaÄ·im jāizbeidz. RÄ«cÄ«bā pret RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tāju ir trÄ«s ceļi – judikatÅ«ras veidošana, leÄ£islatÄ«vi paņēmieni un politiskā neitralizācija.

Par pirmo, tiesu – esmu vÄ“rsies AdministratÄ«vajā rajona tiesā, lai tā sniedz vÄ“rtÄ“jumu neatbildÄ“šanai pÄ“c bÅ«tÄ«bas par atomieroču autora Keldiša ielu un apstrÄ«dÄ“šanas iesnieguma neizskatÄ«šanu par viņa pieminekļa nojaukšanu. Garš process, taču sabiedrÄ«bai bÅ«s vÄ“rtÄ«gi uzzināt, kāda ir tiesu varas pozÄ«cija. Par likumdošanu – politiskajiem spÄ“kiem ir pieejams Tieslietu ministrijas izveidotais Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu aizlieguma likumprojekts, acÄ«mredzot tas nepieciešams ne tikai Daugavpils, bet arÄ« RÄ«gas jautājuma konstitucionālai atrisināšanai.

Trešais jeb politiskais vÄ“rtÄ“jums ir pilnÄ«bā ārpus maniem spÄ“kiem, taču, paužot dziļi individuālu un subjektÄ«vu viedokli, varu aicināt izvÄ“rtÄ“t, vai pārstāvnieciskajai demokrātijai ir veselÄ«gi, ka galvaspilsÄ“tu vada dažādi koÄ·etÄ“jošs, bet formāli «bezpartejisko bloka» biedrs. Neviena partija politiski neatbild par šÄ« biedra bezdarbÄ«bu.

* Publiskās atmiņas centra padomes loceklis