Iesaki rakstu:

Slimot nav rožu dārzs. Tas ir fakts. Taču, nokļūšana slimnÄ«cā var pārvÄ“rsties par krietni nepatÄ«kamāku pieredzi, kas neaprobežojas ar vienkāršÄm ilgām pÄ“c mājām, bet gan kārtÄ«gu piedzÄ«vojumu, no kura ir vÄ“lÄ“šanās turpmāk pamatÄ«gi izvairÄ«ties.

25. septembra vakarā dušojoties es paslÄ«dÄ“ju un kritu vannā, kā rezultātā uzreiz pÄ“c tā, ko redzu, sapratu, ka esmu lauzusi kāju. Izsaucām ātro palÄ«dzÄ«bu, kura aizveda mani naktÄ« uz slimnÄ«cu. Nonākot slimnÄ«cā, man uztaisÄ«ja rentgenu potÄ«tei, ko arÄ« ieÄ£ipsÄ“ja, taču arÄ« ceļgalu es nevarÄ“ju pakustināt, kam neviens nepievÄ“rsa uzmanÄ«bu.

Tālāk, pÄ“c pirmajām pārbaudÄ“m mani ielika uz nakti palātā, kurā biju viena pati, un tur arÄ« atstāja bez nekādas iespÄ“jas izsaukt vajadzÄ«bas gadÄ«jumā personālu. Bija jau nakts, kad nonācu palātā, un nevienu neinteresÄ“ja vai vienkārši neienāca prātā, ka man varÄ“tu bÅ«t kaut kas vajadzÄ«gs. Pagāja kāds laiks, un savajadzÄ“jās uz tualeti. Sapratu, ka pati, kaut palātā bija tualete, tomÄ“r tik tālu netieku, jo potÄ«te ir ieÄ£ipsÄ“ta, kāju, protams, nevarÄ“ja pielikt pie zemes, un ceļgals nenormāli sāpÄ“ja.

MÄ“Ä£ināju sasaukt kādu no personāla, taču neviens mani nedzirdÄ“ja. Nezinu, kur man radās spÄ“ks, taču uz vienas kājas aizlecu uz tualeti, lai nokārtotu savas darÄ«šanas. Kļūdaini sēžoties uz poda, pieliku salauzto kāju pie zemes, un sapratu, ka ceļgals ļogās, nestāv savā vietā Ä«sti. Lai nu kā, ar to visu es tiku galā kaut kā un nokļuvu atpakaļ gultā lÄ«dz nākošÄs dienas rÄ«tam, cerot, ka vairs uz tualeti nevajadzÄ“s, jo sapratu, ka otrreiz es šo visu triku atkārtot nespÄ“šu.

Pienāca nākamais rÄ«ts, un ieradās ārsts. Uzdeva standarta jautājumus - kas notika, kas sāp, pret ko alerÄ£ijas, kādas zāles lieto utml. Uz ko visu atbildÄ“ju, norādot arÄ«, ka man briesmÄ«gi celis sāp. ŠÄ·ita, ka ārstam tas baigi neinteresÄ“, viņš pamāja tikai ar galvu un aizgāja. PÄ“c kāda laika ieradās sanitāres un pārveda mani uz citu palātu, kurā tagad atrados kopā ar trÄ«s citām sievietÄ“m. Cik sapratu, mani atsevišÄ·Ä palātā no sākuma ievietoja tik ilgi, kamÄ“r atnāk negatÄ«vs COVID tests, lai varÄ“tu mani laist pie pārÄ“jiem pacientiem, tos neaplipinot.

SÄ“dÄ“ju palātā un domāju - kas bÅ«s, ko darÄ«s, kādi ir tālākie soļi vai darbÄ«bas, ko, neviens, protams, nepaskaidroja. Labi, es saprotu, katrai slimnÄ«cai ir sava kārtÄ«ba, viņi paši zina, ko dara, ko vajag, taču sÄ“dÄ“t gultā un bÅ«t pilnÄ«gā dezinformācijā par notiekošo ir, es atvainojos, pilnÄ«gi tizli, lai neteiktu neko vairāk.

Viss, protams, nebija slikti, taču personāla un ārsta attieksmes dēļ es šajā slimnÄ«cā pavadÄ«ju tikai trÄ«s dienas. Vai man darÄ«ja pāri? NÄ“. Vai man nepatika attieksme? Jā, pilnÄ«gi noteikti. Viss sākās ar to, ka neviens no palātas nespÄ“ja Ä«sti fiziski iziet ārā. Bija pilnÄ«bā guļoša jaunāka sieviete, kura vispār no gultas nevarÄ“ja izkāpt, un divas pavecākas kundzes arÄ« ar lauztām potÄ«tÄ“m, kuras bija ieÄ£ipsÄ“tas.

Protams, ka ar saviem spÄ“kiem viņas nekur tālu nevarÄ“ja tikt, pārsvarā pārvietojās, uz vienas kājas lecot, lÄ«dz palātā esošajam krÄ“slam, kurš bija paredzÄ“ts, lai nokārtotu tualetes darÄ«šanas tajā, un atpakaļ uz gultu. Vismaz bija palÄ«glÄ«dzeklis, tautā tā sauktais āzÄ«tis, pie kā pieturÄ“ties lÄ“kšanas laikā. Sanitāres nāca uz palātu diezgan reti, pārsvarā parādÄ«jās tikai tad, kad nesa Ä“dienreizes, tukšot šo pārvietojamo podu, taču viss bija labi, kamÄ“r tur "taisÄ«ja" pa mazam.

Protams, ka pienāca brÄ«dis, kad man arÄ« savajadzÄ“jās uz tualeti. Kā pasaukt sanitāri, lai palÄ«dz, nav opciju, nemaz nerunājot par to, ka pati pilnÄ«bā nevarÄ“ju pakustināt savu kreiso kāju aiz sāpÄ“m. Ar pretsāpju lÄ«dzekļiem arÄ« skopojās, šÄ·iet, ārsts neuzskatÄ«ja, ka situācija ir tik kritiska, lai man tos piešÄ·irtu. Tā es savas tualetes reizes sāku plānot, cik tas ir iespÄ“jams, pÄ“c pirmās izdevÄ«bas, kad kāds pabāž galvu palātā. Ūdeni dzÄ“ru tikai tad, kad tiešÄm gribÄ“jās, lai maksimāli nebÅ«tu vajadzÄ«bas pÄ“c tualetes.

Stulbi tā teikt, bet paveicās, ka palātā bija pilnÄ«bā guļošÄ sieviete, kurai uzmanÄ«bas vajadzÄ“ja vairāk, viņai vienÄ«gajai bija tā saucamā trauksmes poga, ar kuru varÄ“ja kādu pasaukt pie viņas, kad atnāca nomainÄ«t pamperu, tad arÄ« man radās iespÄ“ja uzprasÄ«ties uz tualeti. Bija sanitāres, kurām nebija problÄ“ma atstumt ratus un palÄ«dzÄ“t man kāju izcelt no gultas, aizstumt mani uz invalÄ«du tualeti gaitenÄ«, taču sanitāres pa dienu mainās, un ne visām tas liekas pieņemami, ka kāds kaut kur bÅ«tu jāstumj. Viena pat uzradās tāda, kura, lÅ«dzot ratus, tomÄ“r atteica, ka man jau nevajagot, tepat palātā ir šis maÄ£iskais nokārtošanās krÄ“sls ar vannÄ«ti apakšÄ, kurā ietaisÄ«ties, lai Ä·eros pie tā un lecu uz to krÄ“slu.

Kur bija problÄ“ma? Ne jau tajā, ka es nevarÄ“tu pačurāt citu priekšÄ, bet tajā, ka man nenormāli sāpÄ“ja pie katras kājas kustÄ«bas, katrs lÄ“ciens uz labās kājas ir satricinājums arÄ« kreisajai, lauztajai kājai, lecot uz šo krÄ“slu turp un atpakaļ, es biju lÄ«dz asarām no sāpÄ“m, kaut gabals nebija tāls. Un es neesmu nekāda bimbuliene, kura raudās par katru sÄ«kumu, taču tas bija neizturami. Un sanitāre vÄ“l ieÄ·iÄ·ina - nav jau tik traki, tu taču neraudāsi.

TrÄ«s dienu laikā vairākkārt dabÅ«ju dzirdÄ“t manā acu priekšÄ komentārus par to, kas es par izņēmumu, ka mani kaut kur ir jāstumj, lai es lecu pati ar āzÄ«ti uz tualeti un ko es iedomājoties no sevis. Tieši šÄdā tekstā manā klātbÅ«tnÄ“. Bet es to fiziski sāpju dēļ nespÄ“ju.

Šo trÄ«s dienu laikā arÄ« visas trÄ«s reizes pie manis bija ārsts, kuram vairākkārt norādÄ«ju, ka man nenormāli sāp celis, taču pretsāpju zāles es tā arÄ« nedabÅ«ju, un arÄ« nekādus rentgenus neviens celim netaisÄ«ja. ArÄ« uz maniem jautājumiem Ä«sti atbildÄ“t negribÄ“ja, pirms paspÄ“ju kaut ko pajautāt, ārsts jau bija pagriezies un ārā pa durvÄ«m. Nerunājot nemaz par to, ka diezgan nelaipni ar mani komunicÄ“ja. Nu, neko, varbÅ«t tiešÄm ārstam jāskrien, varbÅ«t tiešÄm ceļgals ir tikai sasists, ko es saprotu, neesmu nekāds speciālists, lai pati sev noteiktu diagnozes.

Kā jau es minÄ“ju, kamÄ“r šajā nokārtošanās krÄ“slā gāja pa mazam, tikmÄ“r viss bija kārtÄ«bā, taču otrās dienas naktÄ« vienai no palātas biedrenÄ“m sākās caureja. Viņa klunkurÄ“ja uz šo krÄ“slu nokārtoties, un, lieki piebilst, visa palāta brutāli smirdÄ“ja pÄ“c s…diem. Nepārprotiet, es palātas biedreni nevainoju, ko vajag, to vajag, taču tas, ka nav nekādas opcijas pasaukt personālu, lai šo podu iztÄ«rÄ«tu vai jebkā palÄ«dzÄ“tu, bija briesmÄ«gi. Visa nakts pagāja, guļot s…du dvakā, jo kundzei vajadzÄ“ja vismaz reizes četras nokārtoties, uzsitot "svaigu" dvingu katru reizi no jauna.

Kundze arÄ« bija tik nestabila, ka, pat ar palÄ«glÄ«dzekli - āzÄ«ti vairākas reizes krita zemÄ“, pati cÄ“lās un lÄ“ca atpakaļ vai nu uz gultu, vai podu. Tā nakts bija vienkārši šausminoša. ŠÄ·ita kā tādā realitātes šovā, kur no malas skaties ar smakas specefektu, kā cilvÄ“ks cÄ«nās viens pats ar savu caureju, ātri lecot uz poda, un krišanu, celšanos. No katra kritiena man aizrāvās elpa - kas nu tagad bÅ«s, celsies, vispār var piecelties? Pienāca rÄ«ts, protams, ka neviens neko neteica, nakts arÄ« negulÄ“ta, sanitāre izvāca podu, un mÄ“s dzÄ«vojām tālāk tā, it kā nekas nebÅ«tu bijis.

Tā nu ir pienākusi trešÄ diena, pie manis atkal atnāk ārsts, atkal sÅ«dzos par ceļgalu, un BEIDZOT man tiek nozÄ«mÄ“ta datortomogrāfija, lai šo celi pārbaudÄ«tu. Un neticÄ“siet, izrādÄ«jās tomÄ“r lauzts, nevis vienkārši sasists. Tikko kā atnāca rezultāti, beidzot man pienācās arÄ« pretsāpju zāles, taču mans pacietÄ«bas mÄ“rs bija pilns. Tajā pašÄ dienā pie manis atkārtoti atnāca šis pats ārsts (bija trešdiena), uzdodot jautājumu "nu kā?", uz ko arÄ« atbildÄ“ju, pati jau apskatÄ«jusies Datamed savu datortomogrāfijas rezultātu, ka "kā, kā, viss ir slikti". Viņš atbildÄ“ja, ka, jā, ir slikti un ka plāno operāciju nākamajā otrdienā, un aizgāja.

SÄ“dÄ“ju un sapratu, ka man šÄ« neieinteresÄ“tā attieksme ir apnikusi. Sapratu arÄ« to, ka man šÄdi bÅ«s jādzÄ«vo lÄ«dz otrdienas operācijai plus vÄ“l 11-14 dienas pÄ“c operācijas, un pilnÄ«bā pie sevis atsacÄ«jos šo visu pieņemt uz tik ilgu laiku - negulÄ“tas naktis, sÅ«du smaka, tualetes nepieejamÄ«ba, brutāla personāla izrunāšanās, māsiņas nezina, kad jautā, kādas zāles dod utml. Saņēmu drosmi, piezvanÄ«ju uz nodaļu, un pateicu, ka gribu pati izrakstÄ«ties no slimnÄ«cas.

TikmÄ“r jau biju sazvanÄ«jusi citu speciālistu citā slimnÄ«cā, kur mani pieņems nākamajā dienā. Pasauca šo pašu ārstu, kuram arÄ« paziņoju, ka vÄ“los izrakstÄ«ties no slimnÄ«cas. Ä€rsts vienkārši novÄ«psnāja, neko ne pajautāja, ne pateica (man arÄ« vairs nevajag, jo lÄ“mumu biju pieņēmusi), pagriezās un gāja prom. Man nācās nopakaļ viņam saukt, vai man kaut kādu izrakstu no slimnÄ«cas arÄ« iedos. Uz ko, pat nepagriezies, viņš, ejot ārā pa palātas durvÄ«m, atbildÄ“ja, ka nekāda izraksta nebÅ«s. Es pilnÄ«gi apstulbu, kas tā par slimnÄ«cu, kurā nedod izrakstu ne par to, kādas zāles ir dotas, ne par to, kas vispār ir bijis un darÄ«ts. NÄ“, nu labi, ja nedod, tad nedod.

Bet beigās, pÄ“c pusstundas tomÄ“r ieradās ar izrakstu un pÄ“kšÅ†i tik laipni atvadÄ«jās, ka man pilnÄ«gi vÄ“miens sāka nākt no tā, ka trÄ«s dienas cilvÄ“ks nevar, jo negrib, ar mani normāli komunicÄ“t, atbildÄ“t uz jautājumiem, izrakstÄ«t atbilstošas zāles un pārbaudes, nerunājot nemaz par to, ka tad, kad konstatÄ“ja, ka celis ir lauzts, to vispār vajadzÄ“tu kaut kā nofiksÄ“t, nevis atstāt gultā, lai guļ ar savām tualetes problÄ“mām. Pat palātas biedrenes savā starpā sarunājās, cik man ir nepieklājÄ«gs ārsts un ka ar tādu attieksmi arÄ« nebÅ«tu apmierinātas. Tā nu savācu mantas un ar saviem lÅ«zumiem devos mājās, lai nākamajā dienā stātos citā slimnÄ«cā tālākai ārstÄ“šanai.

Iestājos citā slimnÄ«cā, viss ritÄ“ja diezgan gludi, uzreiz ceļgals tika nofiksÄ“ts, personāls laipns, diezgan saprotošs, ja prasi, kādas zāles tev dod, tad spÄ“j arÄ« atbildÄ“t, kas tās ir par zālÄ“m, atšÄ·irÄ«bā no pirmās slimnÄ«cas māsiņām, kuras vienkārši atbildÄ“ja "nezinu, tādas ārsts izrakstÄ«ja". Palātā bija Ä«sta tualete, tika piešÄ·irts arÄ« atbilstošs pārvietošanās lÄ«dzeklis, lai lÄ«dz šai tualetei pastāvÄ«gi tiktu, un dzÄ«vot varÄ“ja kaut cik normāli, neskaitot pašu faktu, ka slimnÄ«cā atrasties nav nekāda baigā izklaide.

Viss gāja diezgan labi lÄ«dz brÄ«dim, kad palātā ieradās jauna paciente, kurai pÄ“c vienas dienas konstatÄ“ja, ka ir pozitÄ«vs COVID tests. Un tas beidzās ar to, ka no palātas visus, kurus varÄ“ja, izrakstÄ«ja uz deviņām dienām un mani pārveda uz citu palātu, kurā arÄ« bija jau priekšÄ no citām palātām trÄ«s sievietes - arÄ« kontaktpersonas. Nu, tad tikai sākās prieki. Kopā bijām četras sievietes, no kurām trÄ«s varÄ“tu pašas pārvietoties uz tualeti. Tikai tāds sÄ«kums - palātā tualetes nebija, un no palātas, tā kā kontaktpersonas, ārā iet nedrÄ«kstÄ“ja nekādā gadÄ«jumā. Visām bija jāčurā un jākakā speciālos traukos, tā sauktajās pÄ«lÄ“s.

JÅ«s iedomājaties, saliek četrus cilvÄ“kus vienā palātā, kuri taisa plastmasas traukos, kas no tā izriet? Un, es to saukšu par baigo neveiksmi, vakariņās bija kāpostu zupa, no kuras divām kundzÄ“m bija atkal caureja. Palāta atkal sāka piepildÄ«ties ar kaku dvingu, taču šajā slimnÄ«cā bija vismaz pie visām gultām trauksmes pogas. Protams, uz kontaktpersonu palātu neviens negribÄ“ja nākt dēļ iespÄ“jamā riska inficÄ“ties, un sākās tas pats, kas iepriekšÄ“jā slimnÄ«cā - kāds parādÄ«jās tikai Ä“dienreižu izsniegšanā, tad arÄ« iznesot podus.

MÄ“s gan bijām bezkaunÄ«gākas un katru reizi, kad šajos traukos kāds ietaisÄ«ja, atļāvāmies spiest šo trauksmes pogu, lai nāk un izlej, lai nesmirdÄ“tu visa palāta, bet diezgan ātri jau dabÅ«ja visas "iekšÄs" par to, ka šÄ« poga ir domāta tikai ārkārtas situācijām un sanitārs atnāks tad, kad atnāks. Es pati pa lielam nebiju gājusi nedēļu, jo mans prāts vienkārši fiziski atteicās, ka varÄ“tu ietaisÄ«t vairāk pÄ«lÄ“ par parastu pačurāšanu. No palātas iziet nebija nekādu opciju, jo esi kontaktpersona.

Mazgāšanās? Kas tā tāda, mitrās salvetes šajā palātā tapa par manu labāko draugu. Izmazgāt zobus? Nu, ar garu ģīmi atnesa to Å«dens bļodu, bet nu arÄ« tik garu, ka pat prasÄ«t negribÄ“jās. Un te man radās jautājums - kāpÄ“c nevarÄ“ja elementāri salikt kontaktpersonas palātā, kurā bija vismaz tualete? Mani taču no šÄdas palātas atstÅ«ma uz tādu, kurā nebija. Un es savā sākotnÄ“jā palātā biju palikusi vienÄ«gā. Labi, norakstÄ«sim to visu uz personāla aizņemtÄ«bu loÄ£istikas plānošanā.

Un es tiešÄm saprotu, ka slimnÄ«cās ir liela noslogotÄ«ba, ka sanitāru ir tik, cik ir, ka katram pacientam kaut ko vajag un visiem vienlaicÄ«gi nevar pievÄ“rst nepieciešamo uzmanÄ«bu. Es saprotu, ka slimnÄ«cās iespÄ“jas un apstākļi ir tādi, kā ir pie mums. Es tiešÄm to visu saprotu, taču šajā stāstā ir daudzi "bet vai tiešÄm vajadzÄ“ja šÄdi, tiešÄm pie mums citas opcijas nepastāv?".

Un, manuprāt, daudz kas tomÄ“r nav pieņemams, it sevišÄ·i, ja tas notiek tādos apmÄ“ros, ka pacientam ar lauztu kāju divās vietās ir jāstājas ārā no slimnÄ«cas, lai saņemtu atbilstošu attieksmi un aprÅ«pi, kurā tev nav nekādu tiesÄ«bu zināt, ko ar tevi dara, ko tev dod, ko ar tevi darÄ«s nākotnÄ“, un elementāru iespÄ“ju normāli komunicÄ“t ar saprotošu personālu, kurš nestrādā pirmo dienu un ir redzÄ“jis simtiem pacientu, par notiekošo. Un es šajā stāstā neesmu pat iedziļinājusies elementāros sÄ«kumos, kā pirmajā slimnÄ«cā katetra neizņemšana pÄ“c pienācÄ«gajām dienām, ka man pašai jāzina, ka jāņem ārā, utml.

Pārpublicēts no Facebook