Iesaki rakstu:

Nekad neesmu publiski izteicies par Valsts kultÅ«rkapitāla fonda (KKF) konkursu rezultātiem, jo savulaik pats pāris gadus esmu tupÄ“jis komisijā un lieliski zinu, ka laimÄ«gā loze ļoti bieži atkarÄ«ga arÄ« no zvaigžņu stāvokļa, no vÄ“rtÄ“tāju gara un veselÄ«bas stāvokļa un tamlÄ«dzÄ«gām bÅ«šanām, kam ar literatÅ«ru ļoti pastarpināts sakars.

Tāpat prātā palikusi viena grāmatiņa, kurai es biju projekta pieteicējs, virzītājs un kaut kādā mērā izdevējs un kura, liekas (sen bija, īsti neatceros), trīs reizes tika izbrāķēta, ceturtajā dabūja mazu naudiņu, bet beigu galā tika aplaimota ar Literatūras gada balvu.

Bet šoreiz saņēmu kārtÄ“jo atteikumu un nu man tiešÄm cemme. ApmÄ“ram gada laikā četras reizes man atmesti atpakaļ pieteikumi stipendijai (plus vÄ“l divi atteikumi, kur es pats nebiju pieteicÄ“js, bet, nu, sacÄ«sim, centrālais personāžs, plus viens atteikums pagājušogad pilnÄ«bā formāla iemesla dēļ).

Varu iedomāties situāciju, kad rakstošais tips sagājis mÄ“renā sviestā un nemitÄ«gi dod vienu un to pašu pilnÄ«gi murgaino ideju, pārmÄ“ru pārliecināts par savu Ä£enialitāti, tak nÄ“. Man bija trÄ«s atšÄ·irÄ«gi projekti: divi romāni, viens – aptuveni to varÄ“tu definÄ“t kā “diloÄ£iju”. Rezultāts – absolÅ«tā nulle. Viena atteikuma formulÄ“jumu es atturÄ“šos te reproducÄ“t, jo tas savā komiskumā ir pilnÄ«gi absurds, bet pārÄ“jie – klasiskie: “nepārliecina ideja”.

Zinu, ka KKF atteikumos izmanto “formulas”, t. i., iepriekš sagatavotus tekstus, ar kuriem Ä“rti atrakstÄ«ties, kas arÄ« saprotami, jo KKF komisijas uzdevums ne tuvu nav nodarboties ar iesniegto fragmentu recenzÄ“šanu. TomÄ“r nenovÄ“ršami rodas jautājums – vai manas desmit publicÄ“tās grāmatas (plus kādas 700 publikācijas periodikā) vÄ“sta par to, ka es kaut ko rakstÄ«tu “nepārliecinoši” (strÄ«dÄ«gi – tas jā) vai zem kādas diezgan augstas kvalitātes latiņas? (Ja vÄ“l pievelk klāt arÄ« visas oficiālās atzinÄ«bas, divas LiteratÅ«ras gada balvas un vienu tās nomināciju ieskaitot, tad jautājums drusku saasinās.)

VÄ“l jau varÄ“tu turpināt – par beidzamā gada laikā dažādu iemeslu dēļ nepublicÄ“tajiem tekstiem, nekur nerakstÄ«tu un neformulÄ“tu aizliegumu publicÄ“ties un tamlÄ«dzÄ«gi. Beigu galā – nekādā gadÄ«jumā neesmu visādu konspiroloÄ£ijas teoriju entuāzists – pati no sevis nāk prātā doma par klasisku kancelÄ“šanas gadÄ«jumu.

Pret to man nav nekādu iebildumu, jo tas ir tāds interesants koks ar diviem galiem, un, kad otrs gals kancelÄ“tājiem nāk atpakaļ, tad ir tiešÄm uzjautrinoši. Bet nelaime tā, ka tas smagi uzbliež finansiālā ziņā un tālāk – arÄ« pa literatÅ«ru, jo kancelÄ“tajam nākas piestrādāt gan par sÄ“tnieku, gan par naktssargu (abi jau noieti etapi) gan utt., uz ko nu profesionāls rakstnieks ir spÄ“jÄ«gs, tik drusku smieklÄ«gi, ka ar to nākas nodarboties nevis studenta vecumā, bet jau drusku pÄ“c sešdesmit.

Ui, bet man sanāca saskarties ar profesionāliem sÄ“tniekiem un profesionāliem naktssargiem, un profesionālām apkopÄ“jām – tur acis uz kātiņiem, kādu naudu viņi pelna, kaut kas tāds letiņu rakstniekiem ne sapņos nerādās ar vai bez stipendijām. Pašlaik tāds noskaņojums, ka tiešÄm jāmet teksti pie malas, jānokārto parādi, ko esmu sasolÄ«jis, un jāpārkvalificÄ“jas par normālu naktssargu. Nu i nafig, literatÅ«ra iztiks bez manis. Apnicis.

Attēlā - KKF direktors Edgars Vērpe.