Iesaki rakstu:

Šodien, kad grāmatnÄ«cās nonācis IndriÄ·a Latvieša jaunais romāns „Nāve 2”, kura saturam ir visas iespÄ“jas nozÄ«mÄ«gi ietekmÄ“t gaidāmo Saeimas vÄ“lÄ“šanu rezultātus, Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ vienu no grāmatas ievadnodaļām, kurā „caurcaurÄ“m izdomāts” plikpaurains apzadzies politiÄ·is vārdā Daniels Pāvuts ir nepatÄ«kami izbrÄ«nÄ«ts, uzzinot, ka viņa priekšgājÄ“ja veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministra amatā Ilze Piņķele nav gluži dieva dots cilvÄ“ciņš un sarunu ar Pāvutu ir ne tikai ierakstÄ«jusi, bet arÄ« aiznesusi, „kur pienākas”. Un tas nozÄ«mÄ“, ka…

"PrelÅ«dija Nr. 6. Daniels Pāvuts

ŠÄ« varÄ“ja bÅ«t viena no laimÄ«gākajām dienām pazÄ«stamā politiÄ·a, veiksmÄ«gā veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministra un nozÄ«mÄ«gas partijas vadÄ«tāja Daniela Pāvuta dzÄ«vÄ“ – raugoties savā atspulgā spogulÄ«, viņam patika par sevi domāt tieši šÄdos vārdos un tieši šÄdā loÄ£iskajā secÄ«bā.

Braucieni uz topošÄs Pāvutu Ä£imenes villas bÅ«vlaukumu gleznainā vietā OgrÄ“, netālu no pilsÄ“tas estrādes, viņu vienmÄ“r iedvesmoja. Lai kāds arÄ« drÄ«zs bankrots bija paredzÄ“ts šim neveiksmÄ«gajam veidojumam, kas saucās Latvijas Republika, viņš lieliski apzinājās – teritorija paliks, un arÄ« tas, kas uz tās atrodas, paliks, ja vien neatgadÄ«sies Ä«paši postošs karš un fronte neies pāri tieši konkrÄ“tai apdzÄ«votajai vietai. Jautājums tikai, kas šajos objektos dzÄ«vos. TāpÄ“c vajadzÄ“ja laikus pieslieties uzvarÄ“tājiem – un tad jau viss bÅ«s labi. Bet, ja nopietni, kāds nu karš…

Lai cik skeptisks par Latvijas valsts nākotni uz objektÄ«vu faktu pamata bÅ«tu Pāvuts, tas nenozÄ«mÄ“ja, ka vajadzÄ“tu atmest ar roku savai personiskajai labklājÄ«bai un komfortam. IlgtspÄ“jÄ«ba – tas nebija tikai moderns sauklis. Nu kāpÄ“c gan lai viņš savas dienas vadÄ«tu jaunās sievas no vecmāmiņas mantotajā mazajā mājelÄ“, kas, kaut arÄ« atradās pilsÄ“tas centrā, tomÄ“r bija pie dzelzceļa, pavisam tuvu pārbrauktuvei, tieši ielas malā ar diezgan dzÄ«vu satiksmi? NÄ“, viņš bija pelnÄ«jis ko vairāk. BÅ«tiski vairāk.

PÄ“dÄ“jais gads, kopš Pāvutam bija izdevies nomainÄ«t jauko un savā bÅ«tÄ«bā lādzÄ«go, bet intelekta lÄ«meņa ziņā ar pudeles korÄ·i sÄ«vi konkurÄ“jošo čuriku IlzÄ«ti veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministra amatā, bija grÅ«ts un izaicinājumiem bagāts, bet arÄ« solÄ«ja milzÄ«gas iespÄ“jas cilvÄ“kam, kas šÄ«s iespÄ“jas mācÄ“ja saskatÄ«t un izmantot. Viņš lieliski zināja, ka pietiktu ar vienu vissÄ«kāko kļūdiņu, ar vienu vienÄ«gu kājas paslÄ«dÄ“šanu, lai šÄ«s iespÄ“jas sagrÅ«tu, – bet kāpÄ“c gan lai viņš šÄdu kļūdu pieļautu? Viņš ar savu neikdienišÄ·o intelektu, prasmÄ“m un dzÄ«ves pieredzi?

Summas, ar kādām pÄ“dÄ“jā gada laikā varÄ“ja operÄ“t viņa ministrija, bija iepriekšÄ“jiem ministriem vienkārši neiedomājamas – gluži tāpat kā to tÄ“rÄ“šanas kontroles un atskaites sistÄ“ma vai, pareizāk, tās neesamÄ«ba. Tas, ko nevarÄ“ja pabāzt zem komercnoslÄ“puma statusa, bija informācija dienesta lietošanai, epidÄ“mija bija ļāvusi iztikt bez muļķīgiem oficiāliem iepirkumiem, visu varÄ“ja nodarÄ«t ātri un efektÄ«vi – vajadzÄ“ja tikai nedaudzus uzticamus cilvÄ“kus, un tādi viņam, par laimi, bija.

Pāvuts neuzskatÄ«ja sevi ne par negodÄ«gu, ne par savtÄ«gu vai alkatÄ«gu cilvÄ“ku, – viņš lieliski darÄ«ja savu darbu, šÄ« valsts un tās iedzÄ«votāji neapšaubāmi bija viņam milzÄ«gu pateicÄ«bu parādā par viņa spÄ“jām un intelektu, harismātiska lÄ«dera un nākotnes tendenču izpratÄ“ja dotÄ«bām. Protams, ka tie nožēlojamie graši, kas tika maksāti ministra algā, bija tÄ«rais izsmiekls – bet tas nebÅ«t nenozÄ«mÄ“ja, ka viņš nolaistos lÄ«dz primitÄ«vām zādzÄ«bām. NÄ“, nekādā gadÄ«jumā. Viss bija likumÄ«gi un korekti. Nu, gandrÄ«z.

Visi lÄ“mumi par lÄ«dzekļu sadali, par iepirkumiem un prioritātÄ“m tika pieņemti stingri koleÄ£iāli, atbilstoši ekspertu viedokļiem un valdÄ«bas vadlÄ«nijām. Pāvuts bija labi apguvis nabaga paglupās Piņķeles gÅ«to mācÄ«bstundu – viņš vienmÄ“r bija gatavs uzņemties visu iespÄ“jamo politisko atbildÄ«bu, toties kategoriski atteicās pats jebko parakstÄ«t vai skaidri nosliekties par labu vai sliktu kādam konkrÄ“tam lÄ“mumam. Likums varÄ“ja sodÄ«t par nepareiziem lÄ“mumiem vai nolaidÄ«bu, bet, ja tu aktÄ«vi piedalÄ«jies visos iespÄ“jamos procesos, taču lÄ“mumu pieņemšanu deleģēji kādam citam, nekas tev nedraudÄ“ja.

“PazÄ«stamais anesteziologs un reanimatologs Roberts MÅ«rmanis, reaģējot uz valdÄ«bas kārtÄ“jo “fikso” ideju, tviterÄ« ierakstÄ«ja: “Kurš ir autors stulbumam ar nosaukumu “paštestÄ“šanās mājas apstākļos 2x nedēļā ar antigÄ“na testiem”? Kādā sakarā šim nolÅ«kam tiks tÄ“rÄ“ti 15 miljoni eiro un 3 miljoni piešÄ·irti tikko dibinātam uzņēmumam? Vai ir kāda zinātniska atsauce uz šo pieeju? Es saprotu, ka kādam ir patoloÄ£iska vÄ“lme nodarboties ar idiotismu, taču tādam pasākumam noteikti nevajadzÄ“tu tÄ“rÄ“t 15 miljonus nodokļu maksātāju naudas…” – Pāvuts sen jau bija pieradis pie šÄdiem “analÄ«tiÄ·u” sašutuma izvirdumiem. Nez vai viņi tÄ“rÄ“tu savu laiku un pÅ«les, ja zinātu, cik maz jÄ“gas tiem bija – ja precÄ«zāk, tad vispār nekādas. Suņi varÄ“ja riet, cik vÄ“las, karavānai par tiem nebija ne silts, ne auksts.

Protams, bija lÄ“mumi, kas lÄ«dz ar to tika pieņemti nedaudz novÄ“loti, un politiskie mÄ“lneši gvelza par cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bām, kas tādÄ“jādi tiekot zaudÄ“tas, bet tā jau varÄ“ja aizrunāties lÄ«dz visam kam. VeselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministra atbildÄ«ba bija valstiskais process, un ar to viss bija labākajā kārtÄ«bā. Cita lieta, ka tie, pie kuriem nonāca šÄ valstiskā procesa rezultātā sadalāmās summas, labi zināja par nepieciešamÄ«bu saprāta robežās padalÄ«ties.

Pāvuts lieliski apzinājās, ka nav un nekad nebÅ«s tāds politiskās korupcijas – šis nebija labs apzÄ«mÄ“jums, un viņš vispār to uz sevi neattiecināja – virtuozs kā netiešais politkolÄ“Ä£is Edgars Aunups, kurš spÄ“ja vienlaikus žonglÄ“t ar burtiski desmitiem dažādu lietu kārtošanu, no kurām lielākā daļa atradās, tā sacÄ«t, likuma otrā pusÄ“. Pāvuts par dažām no tām bija informÄ“ts tÄ«ri labi un, godÄ«gi sakot, nespÄ“ja iedomāties citu versiju kā tikai to, ka Aunups kaut kādā veidā turÄ“ja Korupcijas novÄ“rošanas un analÄ«zes biroja priekšnieku JÄ“kabu Traumu pie tik vārÄ«gas vietas, ka tas spÄ“ja nesaskatÄ«t acÄ«m redzamas lietas.

Pats Pāvuts gan zvaigznes no debesÄ«m negrāba, viņam bija dažas uzticÄ«bas personas, kas veda pieklājÄ«gas pārrunas ar valstiskā procesa rezultātā izsniegtā finansÄ“juma saņēmÄ“jiem, bet tam nebija nekāda sakara ne ar zagšanu, ne korupciju – visdrÄ«zāk to varÄ“ja salÄ«dzināt ar veselÄ«bas nozares tradicionālajām pateicÄ«bām. Tām, kuras netika ne izspiestas, ne pieprasÄ«tas, bet bija paša pacienta brÄ«vas gribas izpausme…

Viens no taustāmākajiem rezultātiem pÄ“dÄ“jā gada smagajam darbam un cilvÄ“ku brÄ«vās gribas izpausmei tieši šobrÄ«d bija svaigi pabeigtie Ogres mājas pamati. Mājas, kurai bija lemts kļūt par jaunās Pāvutu Ä£imenes miera ostu, par to viņš bija pilnÄ«gi pārliecināts. Lai kādi laiki nāktu, lai kas notiktu ar šo valsti, Pāvutu villu tas nevarÄ“ja un nedrÄ«kstÄ“ja skart.

Protams, apstākļi bija tādi, ka pašlaik viņš nevarÄ“ja atļauties ne sirdÄ« jau iesakņojušos piektdaļhektāru zemes uz sava vārda reÄ£istrÄ“t zemesgrāmatā, ne oficiāli finansÄ“t mājas bÅ«vniecÄ«bu, pat ne savā dienesta mašÄ«nā aizbraukt un aplÅ«kot jaunbÅ«vi. Prieks bija liels, bet tāds nedaudz sāpÄ«gs – laiku pa laikam aizlavÄ«ties uz objektu un dot vadošus norādÄ«jumus, ne uz mirkli netiekot vaļā no sajÅ«tas, ka aiz priedÄ“m kaut kur snaikstās kāds nelabvÄ“lis un viņa rokās ir fotokamera ar teleobjektÄ«vu. Tādi bija lielās politikas mÄ«nusi…

Tās visas, protams, bija pārejošas grÅ«tÄ«bas – Pāvutam bija precÄ«zs un pārdomāts plāns, kā gana Ä«sā laikā jaunbÅ«vi legalizÄ“t un visā pilnÄ«bā pārņemt savas jaunās Ä£imenes Ä«pašumā, turklāt tā, lai nelabvÄ“lÄ«ga iznākuma gadÄ«jumā viņš nepaliktu ar, piedodiet, pliku pakaļu. Tas bija pietiekami sarežģīti, jo apstākļi bija ne tikai valstiski – arÄ« iepriekšÄ“jās laulÄ«bas sakarā galÄ«gi nebÅ«tu labi izrādÄ«t nepiedienÄ«gu turÄ«gumu. Formāli viss bija kārtÄ«bā, viņš bija jaunās sievas paņemtā simt septiņdesmit tÅ«kstošu hipotekārā kredÄ«ta lÄ«dzņēmÄ“js, bet faktiski… vārdu sakot, jo klusāk un nemanāmāk, jo labāk.

Jā, ar visu mazo rÅ«gtumiņu šÄ« Pāvutam bÅ«tu bijusi lieliska diena – gandrÄ«z trÄ«ssimt tÅ«kstošus izmaksājušie mājas pamati bija pabeigti. Kas to bÅ«tu domājis, ka betons ir tik dārgs, kaut gan, protams, runa bija ne tikai par to. VarÄ“tu dzert šampanieti, ja vien… ja vien kabatu nededzinātu dažas lapas datorrakstā, kuras viņam burtiski pirms dažām stundām saujā bija iespiedis… nu nÄ“ jau, protams, tādas lietas nekad nespieda saujā, sliktākajā gadÄ«jumā iemeta pa vÄ“lÄ«gi pavÄ“rtām automašÄ«nas durvÄ«m, lai, ja kas, nepaliktu nekādi muļķīgi pirkstu nospiedumi un kas tik vÄ“l ne… jā, vārdu sakot, bija vÄ“lÄ«gi izsniedzis tas pats pilsonis Aunups.

GodÄ«gi sakot, Pāvuts nekad nebija sev skaidri noformulÄ“jis, kāda tieši bija viņa attieksme pret šo žurkasģīmi, kā Aunups tika saukāts Ä«paši tuvu cilvÄ“ku lokā. Droši vien kā pret zināmu un tāpÄ“c kaut cik pieņemamu ļaunumu. CilvÄ“kam bija savi talanti, viņš tāds bija viens no ārkārtÄ«gi retajiem vÄ“l palikušajiem, neapšaubāmi ar parastajām smadzenÄ“m un vÄ“l otrām pÄ“cpusÄ“, kas varbÅ«t bija vÄ“l svarÄ«gāk. Un, galu galā, – ja ne šie talanti, Pāvutam šobrÄ«d nevajadzÄ“tu domāt par kabatā esošajām salocÄ«tajām lapiņām un to saturu.

– Tevi tuvākajās dienās izsauks saistÄ«bā ar šito. Nekas traks, cilvÄ“ki bÅ«s iejÅ«tÄ«gi, bet izdomā labi, ko teiksi. – Neko vairāk Aunups nebija teicis, bet arÄ« ar to pilnÄ«gi pietika. Viņa atnesto tekstu Pāvuts gluži labi atcerÄ“jās, un kā nu ne – tie bija viņa paša vārdi nebÅ«t ne tik senā pagātnÄ“. Tajā gandrÄ«z vienÄ«gajā reizÄ“, kad viņš nebija noturÄ“jies – tik neizturami bija iegribÄ“jies ierādÄ«t šai Piņķelei viņas Ä«sto vietu. Nu kurš varÄ“ja iedomāties, ka šÄ« provinciālā staļļaroze bÅ«s sarunu ierakstÄ«jusi…

“– Bet, IlzÄ«t… Vai dieniņ, IlzÄ«t… No kāda MÄ“ness tu mums esi nokritusi… TiešÄm divus mÄ“nešus malku skaldÄ«ji laukos, ko? Oi, nu tāda mÄ“nessmeitiņa tu mums esi un vienmÄ“r esi bijusi, par to jau mÄ“s tevi arÄ« mÄ«lam un cienām, un vienmÄ“r tā bÅ«s… Bet drÄ«kst, es tev mazu politinformāciju nolasÄ«šu, IlzÄ«t, ja? Nu tā, lai tu nedaudz sāktu saprast, kā ir ar visām lietām.

Tu jau mums, IlzÄ«t, nekad ar skaitļiem draudzÄ“jusies neesi, vai ne? Ko tur katrs sanes uz valdÄ«bas sÄ“di un samet e-portfelÄ«, tas arÄ« ir. Kur vajag nobalsot, tur rokas paceļam, un vilcieniņš iet uz priekšu. AtšÄ·irÄ«ba tik tā, ka visādiem ļenganiem un petrovičām vispār viss vienalga, kas viņus pašus neskar, bet citi velk uz savu pusi un uz pārÄ“jiem uzspļauj. Bet patiesÄ«bā, IlzÄ«t, ar skaitļiem vajag draudzÄ“ties, tieši tur ir Ä«stais spÄ“ks.

Es tev, IlzÄ«t, pastāstÄ«šu, ko mums visādi nepatÄ«kami skaitļi rāda par mÅ«su mīļo Latvijas valsti. VarbÅ«t atceries, kā premjers Podmanis jau sen, sen atpakaļ lÄ“kāja kā puņķis uz drāts “Šmarex bankas” krÄ«zes laikā un kā neviens nesaprata – kas tam nabagam kaiš? Atceries, ja? Viņš gan bija tas, kas tiem žīdiņiem atļāva sÅ«dus sataisÄ«t, bet viņš arÄ« bija vienÄ«gais, kurš budžeta skaitļos izlasÄ«ja, ka vÄ“l dažas dienas – un defolts ir klāt. Un defolts ir tas pats, kas bankrats, IlzÄ«t. Bankrats. Kad nekā vairs nav.

Tas bija toreiz, IlzÄ«t, bet tagad mums Knariņa kungs saka, ka naudas ir tik daudz kā nekad agrāk un ka ne par ko nevajag uztraukties, vajag tikai sildÄ«t ekonomiku un viss bÅ«s labi. Un tā nu muļķadesa arÄ« jau otro gadu silda – ne viņam programmas, ne mÄ“rÄ·u, ne vispār kaut kā. Kurš viņam pietiekami uzstājÄ«gi kaut ko paprasa, tam viņš arÄ« iedod. Komjaunietis virpotājs Meirs no Budžeta ministrijas, kurš pats nekā nejÄ“dz, pabāž viņam zem deguna ekseli, kur apakšÄ ir milzÄ«gi plusi un mazi mÄ«nusi, turklāt tie paši kaut kad tālā nākotnÄ“, un Knariņš ir laimÄ«gs.

– Bet vai tad tā arÄ« nav? Ir taču aizdevumi un vÄ“l tā nauda no Eiropas, kas nemaz nav jāatdod… Viss taču ir labi…

– IlzÄ«t, IlzÄ«t, kāda tu mums esi forša! Tu mums kādreiz kādu sarežģītāku mantiņu esi pirkusi vai varbÅ«t kādu lÄ«gumu slÄ“gusi? Zini, ka tur vienmÄ“r ir daudz, daudz teksta ar sÄ«kiem, sÄ«kiem burtiņiem? Zini, ja? Un kā tu domā – Eiropas naudiņai šÄdu mazo burtiņu nav? Pareizi domā – ir gan! Nu tad es tev pastāstÄ«šu par dažiem mazajiem burtiņiem.

Zini, IlzÄ«t, cik no tās naudiņas, ko mÅ«su mīļajai valstij un tÄ“vzemei izsniedz kā neatmaksājamu palÄ«dzÄ«bu un ko Knariņš tÄ“rÄ“ jau divus gadus, kad vien kāds viņam paprasa, patiešÄm nebÅ«s jāatdod? Es tev pateikšu. Man ir cilvÄ“ki, kas mazos burtiņus ir izlasÄ«juši. Es pat pieļauju, ka tie ir vienÄ«gie cilvÄ“ki Latvijā, kuri to ir izdarÄ«juši. Jo, ja to bÅ«tu izdarÄ«juši tie, kuri lÄ«gumus parakstÄ«ja, tad viņi nav vienkārši idioti. Viņi ir idioti un noziedznieki.

Jāatdod, IlzÄ«t, bÅ«s viss, pilnÄ«gi viss. Un ar procentiem. Viss tas, kas te pagājušogad tika tÄ“rÄ“ts kaut kādiem idiotiskiem zinātniekiem, kuri pÄ“ta Ä“dienkartes un iesaka brokoļus pusdienās, un visi tie tava idiota NabasvÄ«ra masku un respiratoru iepirkumi, un visa nevajadzÄ«gā testÄ“šana un viss pārÄ“jais. JaunkonservÄ“tāja Puškaita ceļu remonti, kas jau šogad ir lupatās, un pusmiljards AirLatvia, un kas tik vÄ“l ne. Viss bÅ«s jāatdod ar procentiem. Viss, kas apÄ“sts un vienkārši izklekarÄ“ts. Viss. Un patiesÄ«bā dubultā!

– Bet kā…

– LÅ«k, tā, IlzÄ«t. Tu tagad lasi, ka Eiropa mums tagad dos gandrÄ«z divus miljardus eiro, lai Latvija, lÅ«k, kļūtu zaļāka, digitālāka un labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem. Atvaino, IlzÄ«t, bet hujuški, vienkārši hujuški. Pienāks 2028. gads, un šo naudiņu jau pilnÄ«gi oficiāli bÅ«s jāsāk atdot. Un tas, IlzÄ«t, vÄ“l ir tas mazākais…

IlzÄ«t, ja tu paskatÄ«tos, kādas tik visādas saistÄ«bas Knariņš ar visiem pārÄ“jiem idiotiem ir uzņēmies, lai vispār uz šo naudiņu varÄ“tu pretendÄ“t… MÄ“s jau tagad dažādos veidos uzreiz atdodam atpakaļ apmÄ“ram pusi, bet par pārÄ“jo esam apsolÄ«juši… tu pat iedomāties nevari, ko mÄ“s esam apsolÄ«juši. Neviens nevar iedomāties. Izņemot tos, kuri to visu ir izplānojuši.

– Bet tie taču… tā ir bezatlÄ«dzÄ«bas palÄ«dzÄ«ba… un bezprocentu kredÄ«ti.

– Jā, IlzÄ«t, tā tas tiek paziņots. Bet tur nāk klāt vÄ“l viss kas, par ko skaļi nerunā. Un vispār nerunā. Tu zini, ka Latvija ir uzņēmusies saistÄ«bas ar tā saukto zaļo kursu, vai ne? Emisijas, elektroauto, zaļā enerÄ£ija, ilgtspÄ“ja… Bet tu zini, cik tas mums kopā izmaksās? Cik tur kopā sanāk, kad izlasa visus mazos burtiņus. Vismaz divpadsmit miljardi eiro tur kopā sanāk.

Un mÄ“s esam uzņēmušies vÄ“l papildu saistÄ«bas! Sabiedriskā transporta pāreja uz zaļumu vien prasÄ«s virs miljarda! Un tagad tas mÅ«su mazgadÄ«gais duraciņš sēž ReÄ£ionālās attÄ«stÄ«bas ministrijā un bola acis! SagribÄ“ja kļūt par ministru! Kļuva – un ko tagad? Un nekas nebÅ«s labāk, ja mÄ“s mÄ“Ä£ināsim atteikties! BÅ«s soda naudas, gāze jau šoziem bÅ«s uz pusi dārgāka, elektrÄ«ba kļūs vÄ“l dārgāka, ekonomika vÄ“l nekonkurÄ“tspÄ“jÄ«gāka, un viņi šos divpadsmit miljardus dabÅ«s ar uzviju un vÄ“l vairāk.

Un tā, IlzÄ«t, ir ne jau tikai ar zaļo kursu! Tā ir pilnÄ«gi ar visu! AirLatvia mÄ“s jau esam ielikuši pusmiljardu, bet dažos gados vajadzÄ“s vÄ“l vismaz tikpat – pat ja epidÄ“mija beigsies. Tu zini, cik reāli mums vajadzÄ“s pielikt klāt Rail Latvia? Jauno konservÄ“tāju Tālis Puškaits var melot, cik grib, bet Eiropas naudas nepietiks, un mÄ“s esam apņēmušies visu izdarÄ«t, un tie bÅ«s vÄ“l vismaz trÄ«s četri miljardi un tad uzturÄ“šanai pusmiljards gadā noteikti…

Atceries, IlzÄ«t, brÄ«di, kad Eiropa mums iedeva divus miljardus kanalizācijas tÄ«klu sakārtošanai. Ministri bļaustÄ«jās, ka nu tagad katram šinderim vajadzÄ“s sertifikātu un darba uzskaites žurnālu… un apklusa. Jo abus miljardus veiksmÄ«gi iztÄ“rÄ“ja, tÄ«kli tā arÄ« nav sakārtojušies, bet naudiņu atdot vajadzÄ“s. Tāpat kā visu citu.

Un varbÅ«t tu, IlzÄ«t, esi dzirdÄ“jusi par tādu “TrÄ«s jÅ«ru iniciatÄ«vu”, ko mums pat prezidents Melits slavÄ“. Tur ir tādi projekti, nu tāāāādi projekti. Cits par citu smalkāki – vÄ“ja elektrostacijas projekta izstrāde, viedu āra apgaismojuma tehnoloÄ£iju ieviešana, mobilitātes risinājumu izstrāde un Ä«stenošana, pārrobežu optisko šÄ·iedru tÄ«kla attÄ«stÄ«ba, pārrobežu datu centru tÄ«kla izveide… un tie atkal bÅ«s miljardi, IlzÄ«t, kurus mÄ“s paņemsim un kurus vajadzÄ“s atdot dubultā… vismaz dubultā. Vieni iztÄ“rÄ“s, citiem bÅ«s jāatdod.

– Bet tu nepārspÄ«lÄ“, Daniel? Tas… tas taču vienkārši tā nevar bÅ«t… Cik tad tie mÅ«su iekšzemes kopprodukti tur sanāk, ko?

– Tur jau tā lieta, IlzÄ«t. Tur jau tā lieta. Neviens nav kopā saskaitÄ«jis. Nekad. Vismaz šeit noteikti ne. Ne muļķis Knariņš, ne komjaunietis Meirs, ne mÅ«su valstgribis ar visiem saviem padomniekiem, kurus viņš tÄ«šÄm izvÄ“lÄ“jies tādus, lai tikai kāds nebÅ«tu gudrāks par viņu – nu un nav jau arÄ«… Vispār neviens nav saskaitÄ«jis. Bet maksāt vajadzÄ“s sākt jau aiznākamgad. Tas ir gandrÄ«z tÅ«lÄ«t.

TāpÄ“c arÄ« es tev saku, IlzÄ«t, šÄ« valsts drÄ«z beigsies. NÄ“, formāli jau paliks, bet neko vairs savā teritorijā nenoteiks. PilnÄ«gi neko. Tas ir vienkārši nenovÄ“ršami. Bet tā patiesÄ«bā ir laba ziņa…

Redzi, IlzÄ«t, tu skaties tādā mazā, mazā mÄ“rogā. Nu, palÄ«dzÄ“ji tu tur saviem “Receptes” puišiem uzvārÄ«ties, tikt pie dažiem desmitiem papildu miljonu, pati sev ziepes savārÄ«ji un… Piņķele sajuta, ka zem kājām atveras zeme.

Tak neuztraucies, IlzÄ«t, kas nu tur Ä«pašs. Tu ko domā – ka tad, ja kādi veikli vÄ«ri uztaisa biznesa vertikāli, kas aptver visu zāļu tirgu no augšas lÄ«dz apakšai, un vÄ“l šÄ·in no bezjÄ“dzÄ«gas testÄ“šanas, neviens nesaprot, kāpÄ“c tas tā var notikt? Saprot, IlzÄ«t, saprot. Un tagad veiklie vÄ«ri ir ātri pārorientÄ“jušies un strādā ar mums, ar Edgaru, ar Juri – ar drusku citiem noteikumiem, bet visiem viss kārtÄ«bā.

Kur ir labā ziņa, IlzÄ«t? Es tev pastāstÄ«šu. Vajag redzÄ“t mÄ“rogu un saskatÄ«t perspektÄ«vu, IlzÄ«t, un orientÄ“ties laikā un telpā. Ja tu skaidri zini, ka te pÄ“c pāris gadiem viss, kas pašlaik ir, sabruks, tad tev nevajag uztraukties par to, ko tu dari šajos pāris gados. Tev jāizmanto situācija, jāpaņem viss, ko var paņemt, jo atdot to visu tāpat nevarÄ“s, un ne jau tev to vajadzÄ“s atdot. Tu jau sen bÅ«si Maldivās vai kur nu tur un varÄ“si palmu malku skaldÄ«t, ja vÄ“lÄ“sies… un visu atlikušo dzÄ«vi tev viss bÅ«s kārtÄ«bā. Tev un Ä£imenei, un tuviniekiem, un…

– Man?

– Es tā vispārÄ«gi, IlzÄ«t, vispārÄ«gi. Es par to, ka izmainÄ«t situāciju mÄ“s nevaram. Tas ir tāpat kā mainÄ«t gravitāciju vai, vÄ“l labāk, ziemas iestāšanos. NÄ“, tu to nevari, un neviens to nevar, un mÄ“s arÄ« to nevaram, kaut arÄ« esam gudrāki nekā citi. Bet zināšanās ir spÄ“ks, un mÄ“s varam izmantot savas zināšanas. MÄ“s esam vieni no retajiem šajā valstÄ«, kuri zina, ka nāk ziema. Nu kā “Troņu spÄ“lÄ“s”.

TāpÄ“c mÄ“s pašlaik varam ar ministrijas naudu, ar visiem lÄ«dzekļiem neparedzÄ“tajiem gadÄ«jumiem rÄ«koties diezgan droši, jo zinām, ka neviens mums par to nepajautās. Tikai Pabirikam pašlaik ir lielāka nauda, un arÄ« viņš to tÄ“rÄ“, un arÄ« viņam neviens neuzdrÄ«kstÄ“sies un pat neiedomāsies paprasÄ«t par lietderÄ«gumu. Kad atnāks krievi, Pabirikam nevajadzÄ“s nevienam atskaitÄ«ties par to, kas tur notika ar bruņumašÄ«nām un kas ar haubicÄ“m. Viss pats par sevi norakstÄ«sies.

Un mums tāpat, tieši tāpat. KamÄ“r ir epidÄ“mija un kamÄ“r ir, ha-ha, nacionālās drošÄ«bas apdraudÄ“jumi, neviens nepajautās, bet pÄ“c tam, pÄ“c gada vai diviem… pÄ“c tam nepajautās, jo Ä«sti nebÅ«s neviena, kas var un grib pajautāt… Tu saprati, IlzÄ«t?…

Eh, IlzÄ«t, nu tu dod… TiešÄm malkas skaldÄ«šanai laukos ir tādas sekas? Nu, nu, nekas. Tas patiesÄ«bā ir pat labi, ka visiem šÄ·iet – tu mums pašlaik esi tāda visu pamesta, atstumta, satriekta un atraidÄ«ta, un vÄ“l tas kriminālprocess piedevām. Es taču zinu, ka tu esi cÄ«nÄ«tāja. MÄ“s visi to zinām.

Viss ir pavisam vienkārši, IlzÄ«t. Mums vajag vÄ“l pāris gadus, un tas nozÄ«mÄ“, ka mums vajag izlÄ“mÄ«gi tÄ“rÄ“t tagad un mums vajag nākamo vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Visi pārÄ“jie baidās darÄ«t to, ko darām mÄ“s, jo viņi baidās no sekām. MÄ“s nebaidāmies, jo zinām, ka seku nebÅ«s. Tā ir mÅ«su priekšrocÄ«ba. Unikāla priekšrocÄ«ba!

MÄ“s varÄ“sim nopirkt visu un visus, bet ar to ir par maz. Mums vajag vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Un tur, IlzÄ«t, mums vajadzÄ“s Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, IlzÄ«t, par ko runa?”

Tā, tas arÄ« bija viss. VarbÅ«t pat labi, ka matu lielākā daļa sen bija pametusi viņa galvu, pretÄ“jā gadÄ«jumā pašlaik nepārvarami gribÄ“tos tos plÄ“st un plucināt. Viss bija gājis tik labi, vienkārši lieliski – un tagad šÄ« dura, šÄ« sasodÄ«tā dura… Kas viņai nebija labi? Vai maz ko viņš viņai bija apsolÄ«jis? Kurš viņu jaunajā darbā – ja tā to varÄ“ja saukt – iekārtoja? Kurš iezÄ«mÄ“ja tik lieliskas nākotnes perspektÄ«vas? Un tam pretÄ« – tāda nepateicÄ«ba. Turklāt glupā tuklā pÄ«le vÄ“l noteikti iedomājās, ka neviens un nekad to neuzzinās…

Nedaudz padomājis, Pāvuts saprata – vai vismaz iedomājās, ka saprata, – čuriku Ilzes loÄ£iku. Droši vien viņa saistÄ«bā ar savu kriminālprocesu bija sacerÄ“jusies, ka varÄ“s atpirkties, tā vietā atdodot to, ko pati, visticamāk, savā mazajā prātiņā uzskatÄ«ja par baisu kompromatu un bezgala vÄ“rtÄ«gu informāciju. Protams, muļķe visu bija pārpratusi – par ko uzskatāmi liecināja fakts, ka viņas kriminālprocess jau virzÄ«jās uz prokuratÅ«ru un tālāk uz tiesu. Nevienam šie murgi nebija izrādÄ«jušies neko Ä«paši vajadzÄ«gi.

Lai gan – arÄ« ne tā, ka pilnÄ«gi nevajadzÄ«gi, jo tādā gadÄ«jumā neviens negrasÄ«tos izsaukt Pāvutu uz pārrunām. Bet kura iestāde tā varÄ“ja bÅ«t? PatiesÄ«bā varianti bija tikai divi – vai nu Korupcijas novÄ“rošanas un analÄ«zes birojs, kuram varÄ“tu bÅ«t šÄdi tādi jautājumi saistÄ«bā ar Pāvuta krāšÅ†i aprakstÄ«tajām finanšu plÅ«smām, vai arÄ« Valsts drošuma dienests, kuram varÄ“ja Ä«sti nepatikt viņa valstiskās prognozes.

It kā jau Ä«sti nevajadzÄ“ja uztraukties ne par vienu, ne par otru, – Pāvuts vÄ“l un vÄ“lreiz sev uzstājÄ«gi skaidroja, ka viņam galu galā ir konstitucionālas tiesÄ«bas uz jebkādiem viedokļiem un uzskatiem, kamÄ“r vien tie neaizskar citu cilvÄ“ku, sabiedrÄ«bas un vÄ“l nez kā tiesÄ«bas. Neko konkrÄ“tu viņš nelaimÄ«gajai durai nebija stāstÄ«jis, tik tādas pasaciņas vien. PrognozÄ“jis, brÄ«dinājis, fantazÄ“jis, neko vairāk…

NÄ“, Korupcijas novÄ“rošanas un analÄ«zes birojam šeit nebija, kur piesieties. Maksimālā riebeklÄ«ba, ko viņi varÄ“tu izdarÄ«t, – jau tradicionāli noplÅ«dināt šo tekstiņu kādam no saviem kabatas žurnālistiem. PiemÄ“ram, vienmÄ“r un uz visu gatavajam Ivo Kleitānam no “sabiedriskās” televÄ«zijas, no kura vienmÄ“r pa gabalu nesa pÄ“c pāris dienas nemazgātas miesas, vai vÄ“l kādam lÄ«dzÄ«gam pilsonim.

Tas, protams, priekšvÄ“lÄ“šanu laikā bÅ«tu ļoti nepatÄ«kami, bet, ja tā padomā, vienmÄ“r pastāvÄ“ja iespÄ“ja paziņot, ka viss ir viltots un safabricÄ“ts. Galu galā bija maz ticams, ka Piņķele, lai cik stulba bÅ«dama, publiski atzÄ«tos – jā, saruna ir Ä«sta, es to ierakstÄ«ju un atdevu, kam vajag!

Atlika drošuma dienests un pašas, pašas sarunas beigas. “Mums vajag vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Un tur, IlzÄ«t, mums vajadzÄ“s Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, IlzÄ«t, par ko runa?” – Pāvuts vÄ“l un vÄ“l reizi pārlasÄ«ja sarunas atšifrÄ“juma pÄ“dÄ“jos teikumus. Jā, ar šo gan varÄ“ja bÅ«t problÄ“ma – it Ä«paši, ja Piņķele bija ierakstÄ«jusi vai kaut atstāstÄ«jusi arÄ« sarunas turpinājumu.

Pāvuts bija normāls, veselÄ«gs vÄ«rietis, bet šajā brÄ«dÄ« viņam piemetās kaut kas tāds, ko citādi kā par vājumu nosaukt nevarÄ“ja. Viņš smagi nošÄ¼uka uz lieliskajiem jaunajiem Pāvutu Ä£imenes villas pamatiem. Aukstā, drÄ“gnā februāra diena bija faktiski beigusies, un ministram šÄ·ita, ka no visām malām viņam sāk mākties virsÅ« drÅ«mas, biedÄ“jošas Ä“nas. Tik ļoti šobrÄ«d bÅ«tu derÄ“jis kāds cerÄ«bas stariņš vai kaut niecÄ«gs brÄ«nums – ja grieÄ·u lugās reizÄ“m parādÄ«jās deus ex machina, kas atrisināja visas personāžu problÄ“mas, kāpÄ“c kaut kas tāds nevarÄ“ja atgadÄ«ties arÄ« viņa dzÄ«vÄ“? KāpÄ“c gan?"