Iesaki rakstu:

“Vai jums nav zināms, ka mÄ“s visi, kas JÄ“zus Kristus Vārdā esam kristÄ«ti, esam iegremdÄ“ti Viņa nāvÄ“? Jo mÄ“s lÄ«dz ar Viņu kristÄ«bā esam aprakti nāvÄ“, lai, tāpat kā Kristus Sava TÄ“va godÄ«bas spÄ“kā uzcelts no mirušiem, arÄ« mÄ“s dzÄ«votu atjaunotā dzÄ«vÄ“. Jo, ja mÄ“s Viņam esam kļuvuši lÄ«dzÄ«gi nāvÄ“, mÄ“s bÅ«sim tādi arÄ« augšÄmcelšanā.” (Romiešiem 6:3-5)

Kristus ir augšÄmcÄ“lies! Apustulis Pāvils uzsver, cik tas ir svarÄ«gi. “Ja Kristus nav augšÄmcÄ“lies, tad jau veltÄ«ga ir mÅ«su sludināšana,” viņš saka.  Ja Kristus nav augšÄmcÄ“lies, tad visiem bÄ«skapiem un mācÄ«tājiem jāmeklÄ“ cits darbs un PÄ“tera baznÄ«cu bÅ«tu vajadzÄ“jis atstāt pilsÄ“tai par muzeju. Ja Kristus nav augšÄmcÄ“lies, tad veltÄ«ga ir arÄ« jÅ«su ticÄ«ba, un tad jÅ«s vÄ“l esat savos grÄ“kos, lemti pazušanai. Tad pazušanā ir gājuši visi mirušie, pat tie, kas ticÄ«bā uz Kristu aizmiguši. Ja nav augšÄmcelšanās, tad mÄ“s nāves priekšÄ stāvam bez spÄ“ka un cerÄ«bas.

Fantāziju filmās varonis aizceļo pagātnÄ“, izmaina tur vienu vienÄ«gu lietu un atgriezies vairs nepazÄ«st tagadni. Viss ir pilnÄ«gi citādi. Ja nu mÅ«su pagātnÄ“ izmainÄ«tos tikai tas, ka Kristus par mums nav dzÄ«vojis, miris un augšÄmcÄ“lies… Nu labi, ir dzÄ«vojis un miris, bet nav augšÄmcÄ“lies – kāda šodien bÅ«tu dzÄ«ve? Varam mÄ“Ä£ināt to aptvert lielās lÄ«nijās: mācekļi tad nedotos sludināt, jo viņiem Ä«sti nebÅ«tu ko teikt un neviens viņos  neklausÄ«tos. Kristus baznÄ«ca bÅ«tu izbeigusies iedÄ«glÄ«. NebÅ«tu izveidojusies kristÄ«gā kultÅ«ra. NebÅ«tu civilizācijas, kura tagad ir cilvÄ“ces augstākais sasniegums. Kā tas mainÄ«tu konkrÄ“ti manu vai tavu dzÄ«vi, nav iespÄ“jams pat iztÄ“loties. Apustulis Pāvils tikai raksturo vispārÄ“jo stāvokli: “Ja Kristus nav augšÄmcÄ“lies un mÄ“s vienÄ«gi šajā dzÄ«vÄ“ ceram uz Viņu, tad esam visnožēlojamākie cilvÄ“ki.” Visnožēlojamākie – taisni tā viņš saka.

Lieldienās cilvÄ“ki mÄ“dz nodoties šÅ«polÄ“m un olu kaujām, bet kā bÅ«tu, ja pārmaiņas pÄ“c mÄ“s galveno uzmanÄ«bu veltÄ«tu tam, lai izdibinātu Lieldienu noslÄ“pumu – kādēļ Pāvils tā saka? Kādēļ bez Kristus augšÄmcelšanās es esmu visnožēlojamākais?

Golgātas kalnā notika lielais karš starp labo un ļauno, gaismu un tumsu, dzÄ«vÄ«bu un iznÄ«cÄ«bu. Lokālās kaujas notiek katrā cilvÄ“kā. Ja karš bÅ«tu zaudÄ“ts, mana kauja bÅ«tu iepriekš nolemta. JÄ“zus mācÄ«ja cilvÄ“kiem pareizu, nevainojamu un svÄ“tu dzÄ«vi. Redzot, ka mÄ“s to nespÄ“sim, viņš tādu nodzÄ«voja mÅ«su vietā. Ar visiem mÅ«su grÄ“kiem un pārkāpumiem viņš nostājās Dieva tiesas priekšÄ. MÅ«su vietā viņš ļāva bauslÄ«bas likumam sevi notiesāt un uzņēmās sodu. Krusts bija briesmÄ«gs, bet vÄ“l briesmÄ«gāka bija Dieva TÄ“va novÄ“ršanās. ArÄ« to viņš pieņēma mÅ«su vietā. Un apgÅ«lās kapā. Nāve ir grÄ“ka sekas. Ja JÄ“zus bÅ«tu palicis nāvÄ“, tas nozÄ«mÄ“tu, ka viņa dzÄ«ve nav bijusi bez grÄ“ka. Ka viņš jau iepriekš kaut kur ir zaudÄ“jis karu un mirst pats par saviem grÄ“kiem. Tad viņam nav ar ko izpirkt mÅ«sÄ“jos. Tad mums atliek tikai briesmÄ«ga tiesas dienas gaidÄ«šana.

Bet nu Kristus ir augšÄmcÄ“lies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem, Pāvils priecÄ«gi konstatÄ“. ArÄ« mÄ“s, Lieldienās cits citu sveicinot, konstatÄ“jam faktu: “Kristus ir augšÄmcÄ“lies! Paldies Dievam, patiesi augšÄmcÄ“lies!” Tas nozÄ«mÄ“, ka JÄ“zus ir tas, ko viņš par sevi teica – punkts, ap kuru griežas visums. Viņš ir Dieva pilnÄ«gākā atklāsme. MÄ“s vai nu esam ar viņu, vai neesam – šajā Lieldienu svÄ“tdienā mums ir jāizdara šÄ« izvÄ“le.

Kristus ir dzÄ«vs, bÄ«skapi un mācÄ«tāji laimÄ«gi sludina Kristus uzvaras vÄ“sti, grÄ“ku izpirkšanas un piedošanas vÄ“sti, un viņu sludināšana nav velta. ApzÄ«mÄ“jot sevi ar krusta zÄ«mi, mÄ“s katrs pasludinām izglābšanas un mūžīgās dzÄ«vÄ«bas vÄ“sti. Pirmais, vertikālais žests nozÄ«mÄ“: “Vispirms TÄ“vs sÅ«tÄ«ja DÄ“lu lejup no debesu godÄ«bas lÄ«dz pašai ellei, lai to uzvarÄ“tu.” Otrs, horizontālais nozÄ«mÄ“: “Dievs sapulcina visus atjaunotai dzÄ«vei Kristus augšÄmceltajā Ä·ermenÄ«, viņa SvÄ“tajā BaznÄ«cā.” PÄ“tera baznÄ«ca atkal bÅ«s dievnams. Katram cilvÄ“kam ir iespÄ“ja uzmeklÄ“t savu dievnamu un draudzi, lai tajā kopā ar Kristu augšÄmceltos atjaunotai dzÄ«vei! “Es dzÄ«voju un Jums bÅ«s dzÄ«vot”, JÄ“zus saka visiem, kas viņam tic. Lai tas pilnā, pāri malām ejošÄ mÄ“rā piepildās katram no mums!

AugšÄmcelšanās tehniskā puse ir tÄ«ta noslÄ“pumā. BÅ«tu jau interesanti, ja kādā no evaņģēlijiem bÅ«tu aprakstÄ«ts, piemÄ“ram: “Pulksten 4:30 no rÄ«ta cauri autiem no JÄ“zus Ä·ermeņa sāka spÄ«dÄ“t gaisma. Kapā atskanÄ“ja elektrisko dzirksteļu sprakšÄ·i un sāka smaržot pÄ“c ozona.” Un tā soli pa solim lÄ«dz pat noveltajam akmenim. Jā, bÅ«tu interesanti – taču priekš kam? Dieva atklāsmes vÄ“stÄ«jumu neinteresÄ“ zinātniski pÄ“tnieciskas detaļas. Tam ir svarÄ«gi ir pavisam citi aspekti.

Jāņa evaņģēlijs uz augšÄmcelšanos lÅ«kojas ar Marijas MagdalÄ“nas acÄ«m. JÄ“zus bija viņu izvilcis no dzÄ«ves drupām, kad tā bija galÄ«gi nogājusi no sliedÄ“m. JÄ“zum lÄ«dzās Marija atkal atrada sevi, atguva pašcieņu, ieraudzÄ«ja dzÄ«vei jÄ“gu un nākotni. Viņa cerÄ“ja novecot JÄ“zus tuvumā. Tad pÄ“kšÅ†i kaut kādi varas vÄ«ri iebruka viņas dzÄ«vÄ“, teikdami, ka rÅ«pÄ“jas par tautas deÄ·ecerizāciju un nāk viņu atbrÄ«vot. Tie aizrāva JÄ“zu projām, un mazāk nekā pÄ“c 24 stundām viņš jau bija spÄ«dzināts, sakropļots un miris. It kā ar to nebÅ«tu gana, pat viņa mirušo Ä·ermeni bija aiznesuši un noslÄ“puši.

Viņa skrÄ“ja pÄ“c galvenajiem mācekļiem, bet tie tikai atnāca, pagrozÄ«jās un aizgāja. Marija bezspÄ“ka bÄ“dās raudāja pie kapa. Tad kādas bÅ«tnes baltās drÄ“bÄ“s parādÄ«jās un viņu sabaidÄ«ja, bet neko jÄ“dzÄ«gu nepaskaidroja. KamÄ“r viņa ar tām runāja, kāds vÄ“l pielavÄ«jās no aizmugures: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklÄ“?” ŠÄ·iet, ka Marijai beidzot bija par daudz, un viņa uzbruka šÄ·ietamajam dārzniekam: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Apjukumā viņa pat neiedomājās, kurp un kā viņa varÄ“tu doties ar miruša vÄ«rieša lÄ«Ä·i plecos. Jebkuri apstākļi un apsvÄ“rumi atkāpās, atstājot tikai pilnÄ«gu skaidrÄ«bu: ir viena lieta, ko viņa vÄ“las un kas var izvest viņu no bezdibeņa – JÄ“zus, kaut vai miris! Un šajā skaidrÄ«bas brÄ«dÄ« viņa dzirdÄ“ja un pazina JÄ“zus balsi: “Marija!” Šajā vārdā viņai bija visas debesis. “Skolotāj!” viņa atsaucās, ieliekot šajā vienā vārdā visu pasauli.

TiešÄm, Dieva atklāsmes vÄ“stÄ«jumu neinteresÄ“ dabaszinātniski fakti par Kristus augšÄmcelšanos. MÅ«sdienās cilvÄ“ki vispār ir iekrituši uztveres sašaurinājumā un noplicinājumā, sakot, ka zinātne ir vienÄ«gais patiesÄ«bas noskaidrošanas veids. Bet kā paliek, ar mākslu? Vai ar mÅ«zikas palÄ«dzÄ«bu mÄ“s neko neuzzinām par patiesÄ«bu? Evaņģēlijs nepārprotami vÄ“las, lai mÄ“s patiesÄ«bu par augšÄmcelšanos atklājam citādi, piemÄ“ram, palÅ«kojoties ar Marijas MagdalÄ“nas acÄ«m. Vai – vÄ“l svarÄ«gāk – ar savas dzÄ«ves acÄ«m. Kā es varu uzzināt savu patiesÄ«bu par augšÄmcelto Kristu, pilnÄ«gā skaidrÄ«bā sadzirdot viņu saucam mani vārdā tā, kā viņš sauca Mariju? Kā es varu viņam atsaukties “Skolotāj!”, ieliekot tajā visu savu pasauli? LÅ«k, tad es bÅ«šu uzzinājis Ä«sto patiesÄ«bu par augšÄmcelšanos. Ne tikai par Kunga Kristus augšÄmcelšanos, bet par savu augšÄmcelšanos atjaunotai dzÄ«vei.

JÄ“zus personai ir milzÄ«ga, veidojoša ietekme, sākot no atsevišÄ·Äm personÄ«bām kā Marija MagdalÄ“na, lÄ«dz pat visai kristÄ«gajai kultÅ«rai un Rietumu civilizācijai. Ir iespaidÄ«gi aptvert, cik daudz spÄ“ja paveikt Diev-cilvÄ“ks, kurš nokratÄ«ja lÄ«Ä·autus un pameta nāvi aiz sevis. JÄ“zus teica mācekļiem: “Seko man!” Tas nenozÄ«mÄ“ vienkārši iet JÄ“zum nopakaļ. Daudz vairāk tas nozÄ«mÄ“: “Seko manai priekšzÄ«mei. Dari kā es.” Briesmu un asiņu pilnajā laikā, kurā šogad piedzÄ«vojam Lieldienas, tas var parādÄ«t ceļu laukā no bezdibeņa. Nokrati lÄ«Ä·autus! Atstāj nāvi aiz sevis!

Vai tad manÄ« ir nāve un kāds lÄ«Ä·auts? Šis laiks ļauj tos vieglāk pamanÄ«t. Nesen viens visnotaļ inteliÄ£ents un savaldÄ«gs cilvÄ“ks, redzot, kas notiek Ukrainā, teica: “Tagad es jÅ«tu, kā var vÄ“lÄ“ties nogalināt cilvÄ“ku.” Redzot baisi un truli zvÄ“riskās pārestÄ«bas, kas pilnÄ«gi bezjÄ“dzÄ«gi tiek nodarÄ«tas cilvÄ“kiem, var pārņemt asinskāras atriebes alkas. Ak, ja es tiktu tiem nezvÄ“riem klāt, tad gan es… Un iztÄ“les ainas, ko tad es ar viņiem darÄ«tu, var kļūt ļoti tumšas. Kara ainas neradÄ«ja mÅ«sos šÄ«s nāves alkas, tikai atklāja to klātbÅ«tni. Tās visu laiku slÄ“pās mÅ«su bÅ«tnes dziļumos, bet mÄ“s to par sevi nezinājām.

Ir labi to laikus ieraudzÄ«t, lai aptvertu, cik nopietni mums jāizturas pret savas dvÄ“seles Ä“nas pusi, kuras saknes sniedzas lÄ«dz pašai ellei. Citādi tā kādā brÄ«dÄ« var mÅ«s pašus pārsteigt, kā mani pārsteidza parastu mājsaimnieču pulciņa saruna, kuru man atstāstÄ«ja no Krievijas pierobežas. Pārrunājot karu Ukrainā, kādas no viņām bija nonākušas lÄ«dz apjÄ“gsmei – ja Putins man liktu, es šautu uz latviešiem. Droši vien iepriekš viņas sevi uzskatÄ«ja par vienkāršiem, miermÄ«lÄ«giem cilvÄ“kiem. Vai arÄ« latviešu mājsaimniecÄ“m kādu brÄ«di nav ienācis prātā ņemt automātu un visus apšaut, tikai kādu citu iedvesmu iespaidā? Esmu dzirdÄ“jis arÄ« to. DvÄ“seles tumšajos nostÅ«ros slÄ“pjas potenciāls, kas var katru no mums padarÄ«t par briesmoni, ja atstājam to bez uzmanÄ«bas. Tieši tā notika ar marodieriem Bučā. Dieva cilvÄ“kam tas jānokrata un jāatstāj aiz sevis.

Esam nonākuši lÄ«dz zilonim istabā. Droši vien jau veselu ceturtdaļgadsimtu es izmantoju katru izdevÄ«bu, lai runātu par izlÄ«gumu starp latviešiem un nelatviešiem. Esmu aicinājis pārvarÄ“t vecas pārestÄ«bas un svaigu neuzticÄ“šanos un meklÄ“t kopÄ“jo, vienojošo. SvinÄ“t kopÄ«gus svÄ“tkus. Uzaicināt krievu draugus un kaimiņus uz krastmalu LāčplÄ“ša dienā. TÄ“laini sakot, es aicināju apskaut māti Latviju, kas ir dzimtene lielākajai daļai no mums. Tas likās prātÄ«gi, pareizi un pragmatiski, ja reiz visi šeit dzÄ«vojam. Kāda jÄ“ga kaist atmiņu tÄ“los un kacināties iztÄ“les ainās, ja varam šodien kopā veidot normālu, labklājÄ«gu dzÄ«vi un saskanÄ«gu nāciju?

TomÄ“r nākas atzÄ«t, ka no manām pÅ«lÄ“m panākumi ir bijuši niecÄ«gi. Laikam visskaudrāk es to izjÅ«tu 9. maija pasākumos, kur tÅ«kstoši sapulcÄ“jas pie zināmā pieminekļa ar Georga lentÄ«tÄ“m rotājušies un pat ar Krievijas karogiem rokās. Spilgti atceros vakaru, kad braucu tramvajā gar pieminekli un to aplenca liels jauniešu pÅ«lis, krieviski skandÄ“jot Rossija, Rossija! Krievija, Krievija! 9. maijs kā piederÄ«bas apziņas izvirdums nevis Latvijai, bet Krievijas valstij. Mani labi domātie un samiernieciskie aicinājumi tad likās naivi un pilnÄ«gi bez izredzÄ“m. Es gan biju aicinājis savus latviešu tautiešus apdomāt, ka mÅ«su krievu lÄ«dzcilvÄ“kiem Krievija ir viņu etniskās identitātes šÅ«pulis un ka tāds ir vajadzÄ«gs katrai tautai. Es biju aicinājis raudzÄ«ties uz 9. maija atzÄ«mÄ“šanu kā Ä£imenes sakņu lietu, kad pateikties vectÄ“vam par uzvaru. Taču karš Ukrainā liek ielÅ«koties dziļāk un labu tiesu skeptiskāk.

Kurta VonnegÅ«ta romānā “KaÄ·a šÅ«pulis” var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomÄ«ga:

Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied

Mednieks, kas tīģeru medībās iet,

Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene

Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien.

Smalks, smalks pavediens –

Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.

CilvÄ“ki var ieņemt dažādus stāvokļus, dažādi izpausties un darÄ«t ārÄ“ji atšÄ·irÄ«gas lietas. Krievijas prezidents, kurš raizÄ“jas, ka Ukrainu vairs nevarÄ“s ierÄ«t atpakaļ impÄ“rijā, ja tā iestāsies NATO, bet raÄ·etes uz Maskavu spÄ“s atlidot ātrāk, nekā viņš paspÄ“s aizskriet lÄ«dz bunkuram. Tādēļ viņš sÅ«ta uz mierÄ«gu zemi savus karapūļus.

Maskavas patriarhs, kurš neuzdrÄ«kstas nosodÄ«t karu, bet nāves cīņu pret kaimiņu tautu attaisno ar runām par Rietumu nāves civilizāciju. Un sirdÄ« raizÄ“jas, ka, ja viņš karu nesvÄ“tÄ«s, tad prezidents vairs nesvÄ“tÄ«s viņu. Marodieri, kas armijas transportā gādā uz Krieviju nozagtos televizorus un ledusskapjus, bet kritušos biedrus atstāj zemÄ“, kur tos apÄ“d klÄ«stoši suņi un meža zvÄ“ri. Varmākas, kas izvaro un nošauj ukraiņu meitenes un tad braukā viņām pāri ar tanku. Un tepat Latvijā it kā normāli cilvÄ“ki, kas rotājas ar Georga lentām burta Z formā.

Smalks, smalks pavediens

Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.

Tik dažādi ļaudis, sasieti vienā un tajā pašÄ impÄ“risma pavedienā, satÄ«ti putinisma kamolā un ietÄ«ti “Krievu pasaules” lÄ«Ä·autā. Katrs, kurš atbalsta šo karu, tas pieņem tā darbus par savÄ“jiem un sevi piepulcina kara noziedzniekiem.

9. maijs kā uzvaras pār nacismu piemiņa un Krievijas karogi vairs nesader kopā. Mariupoles blokāde atņem Putina Krievijai morālas tiesÄ«bas Ä»eņingradas blokādes varoņdarbu saukt par savu. Noziegumi pret cilvÄ“ci Irpeņā, Bučā, Berdjanskā vairs neļauj Krievijai rādÄ«t uz esesiešu noziegumiem kā uz kaut ko svešu un sev neraksturÄ«gu. Solovjova propaganda un Lavrova meli mÅ«sdienu Krievijai neatstāj morālas tiesÄ«bas GÄ“belsu vai Ribentropu saukt par saviem pretiniekiem. Karš Ukrainā ir novilcis robežu aiz kuras ir palikuši Lielā TÄ“vijas kara varoņdarbi. Pasaule ir mainÄ«jusies, un mÅ«su uzvedÄ«bai arÄ« ir jāmainās.

Tā jau mainās. Šis laiks parādÄ«ja mums, kādas izskatās Ä«stu kara bÄ“gļu straumes – sievietes, bÄ“rni un veci cilvÄ“ki. Un mÄ“s, kas vÄ“l pirms neilga laika tā pretojāmies migrantu uzņemšanai, devāmies pakaļ bÄ“gļiem uz Ukrainas robežu. Šis laiks ir mÅ«su iespÄ“ja atkal sajusties dzÄ«viem, drosmÄ«giem un vienotiem, palÄ«dzot tiem, kuru dzÄ«ves ir izpostÄ«tas. Un mÄ“s zinām, ko teica JÄ“zus – ko jÅ«s vienam no šiem vismazākajiem darāt, to jÅ«s esat darÄ«juši man.

Es ticu, un pasaulÄ“ ir daudz piemÄ“ru, ka dažādu etnosu cilvÄ“ki var dzÄ«vot mierā un kopÄ«gi celt sev laimÄ«gu, pārticÄ«gu dzÄ«vi. Taču nevar bÅ«t miera ar putinistiem, jo putinisms ir Ä«stā nāves civilizācija. “Krievu pasaules” impÄ“riskie murgi ir lÄ«Ä·auts, kas jau gadu desmitiem žņaudz nost to, kas te Latvijā varÄ“tu bÅ«t patiešÄm dzÄ«vs.  Katram Dieva cilvÄ“kam tas jānokrata un jāatstāj aiz sevis, lai augšÄmceltos atjaunotai dzÄ«vei. To es saku visu tautÄ«bu putinistiem, arÄ« latviešiem un jo sevišÄ·i kristiešiem.

Manu krievu lÄ«dzcilvÄ“ku daļai, uz kuru tas varÄ“tu attiekties, es gribÄ“tu sacÄ«t: iedomājieties pasauli, kurā ir salauzts mÄ«ts par Krievijas militāro varenÄ«bu. Kurā vairs nav iedomātās burvju nÅ«jiņas, ka Krievija reiz sarauks uzacis un visi tÅ«lÄ«t zinās savu vietu. Iedomājieties pasauli, kur vienÄ«gais, kas jÅ«s sargā un aizstāv, vienÄ«gais uz ko jÅ«s varat cerÄ“t un paļauties, ir Dievs un šÄ« Latvijas valsts. Tas bÅ«s kā svaiga gaisa malks. Kā atslābums no nebeidzama stresa. Nepaies ilgs laiks, lÄ«dz jÅ«s izjutÄ«siet, ka var laimÄ«gi dzÄ«vot arÄ« mazā, kompaktā, Ä“rtā un demokrātiskā valstÄ«. Tā bÅ«s atbrÄ«vojoša atmošanās. VarbÅ«t jÅ«s paši tad ierosināsiet nojaukt to pieminekli. Tā bÅ«tu Ä«stas augšÄmcelšanās zÄ«me. VÄ“stÄ«jums par uzvaru TÄ“vijas karā ir varonÄ«bas pilns, taču tas ir vÄ“stÄ«jums par pagātni. Tagadnei mums ir dots labāks uzvaras vÄ“stÄ«jums – Kristus ir augšÄmcÄ“lies! Hristos Voskrese! Veidosim savu kopÄ«go identitāti un savu kopÄ«go nākotni ap to!

Es zinu, tās šÄ·iet neprātÄ«gas cerÄ«bas. Taču, vai nebija neprātÄ«gi Marijai MagdalÄ“nai pie kapa meklÄ“t JÄ“zu? Vai nebija neprātÄ«gi mācekļiem ticÄ“t un cerÄ“t? MÅ«su Dievs ir neprātÄ«gi lielu darbu un cerÄ«bu Dievs. Lai šis Dievs svÄ“tÄ« Latviju un mÅ«s!

IelÅ«kosimies katrs  dziļi sevÄ«, lai pamanÄ«tu briesmoni, kas jāsavalda, lÄ«Ä·autu, kurš jānokrata, nāves dvašu, kas jāizvÄ“dina. JÄ“zÅ« KristÅ« mÄ“s redzam, cik neaptverami daudz laba spÄ“j atnest Dieva cilvÄ“ks, kurš to visu atstāj aiz sevis un augšÄmceļas atjaunotai dzÄ«vei.

Kristus ir augšÄmcÄ“lies! PriecÄ«gas Lieldienas!