Iesaki rakstu:

ĪstenÄ«bā jau nemaz tik slikti mÄ“s nedzÄ«vojam. MÅ«su zeme ir pārpilna ar gudrajiem, kurus nekas nespÄ“j satraukt. Tas tādēļ, ka mÄ“s esam sapratuši dzÄ«ves dziļāko jÄ“gu. MÄ“s visu zinām un saprotam. MÄ“s visu varam izskaidrot. It Ä«paši labi tas izdodas, runājot par jau pagājušiem notikumiem. MÅ«su galvenais reliÄ£iskais rituāls – tā ir neatlaidÄ«ga bezmaksas brÄ«numa gaidÄ«šana.

Kādu laiku atpakaļ Dievam apnika mÅ«su pārlieku pacietÄ«gā gaidÄ«šana, un viņš radÄ«ja brÄ«numu – piešÄ·Ä«ra mums neatkarÄ«bu. Apmierināti ar savas reliÄ£ijas panākumiem, mÄ“s turpinām gaidÄ«t citus brÄ«numus. PiemÄ“ram, uzplaukumu un labklājÄ«bu. Un mÅ«s pilnÄ«gi nemaz nesatrauc dzÄ«ves Ä«slaicÄ«gums. MÄ“s uzvedamies kā nemirstÄ«gie, kam neviens Ä·ieÄ£elis uz galvas nevar uzkrist, varbÅ«t vienÄ«gi kāds maiss ar konvertÄ“jamu valÅ«tu.

MÅ«su tauta ir pilnÄ«bā brÄ«va no mazvÄ“rtÄ«bas kompleksa. Visu „zinot”, mÄ“s atrodamies pastāvÄ«gā gaidu stāvoklÄ«. Īpaši nepiepÅ«loties, mÄ“s vÄ“rojam apkārt notiekošÄs pārmaiņas – jaunus lielveikalus un jaunas ārzemju mašÄ«nu markas, jaunus teleseriālus un jaunus miljonārus. MÄ“s uz to visu raugāmies kā uz likumsakarÄ«gu mÅ«su gaidÄ«šanas rezultātu. TeorÄ“tiski ar laiku mums bÅ«s viss. Galvenais tikai to visu sagaidÄ«t.

MÅ«su dzÄ«ve ir kā nesagraujama paradÄ«ze. Visādi okupanti nāk un iet, bet mÄ“s paliekam mūžīgi. Slinki to visu vÄ“rojot, mÄ“s brÄ«nāmies, ko gan tie okupanti tā pie mums lien. VarbÅ«t viņi mÅ«s apskauž un tādēļ cenšas ar visādiem lÄ«dzekļiem pievÄ“rst sev mÅ«su uzmanÄ«bu? Te viņi mums atņem pÄ“dÄ“jo govi, te atkal uzbāžas ar humāno palÄ«dzÄ«bu. Rodas iespaids, ka viņi uz pakaļkājām mÅ«su priekšÄ gatavi dejot, lai tikai kaut kā par sevi mÅ«s ieinteresÄ“tu.

Bet mums par to visu nospļauties. MÄ“s gaidām brÄ«numu. Un brÄ«numa gaidÄ«šana ir ļoti sarežģīta iekšÄ“ja garÄ«ga prakse. Tā neļauj mums savu uzmanÄ«bu novirzÄ«t kaut kam citam. MÄ“s esam ievietojuši sevi Visuma centrā, mÄ“s eksistÄ“jam citā dimensijā. MÅ«su iekšÄ“jo pasauli nav iespÄ“jams paverdzināt vai iznÄ«cināt. MÄ“s esam nejÅ«tÄ«gi pret apkārtÄ“jiem notikumiem.

MÅ«su domu plÅ«dums atrodas ārpus notikumiem un laika. MÄ“s vairs neatceramies savu piedzimšanu, savu vÄ“sturi un tādēļ mÄ“s nezinām savu vecumu. Bet citādi mÄ“s zinām visu. MÅ«s neviens nav spÄ“jÄ«gs strÄ«dā uzvarÄ“t, jo tikai mÄ“s zinām patiesÄ«bu. TāpÄ“c vislabākais sarunu biedrs ar ko strÄ«dÄ“ties, esam mÄ“s paši.

Mums nav vajadzÄ«ga mÄ“rÄ·tiecÄ«ba. MÄ“s paši esam mÄ“rÄ·is. Mums nevienu nevajag, bet mÄ“s esam vajadzÄ«gi visiem. MÄ“s ļoti labi protam dot pamācÄ«bas un risināt citu valstu un tautu problÄ“mas, jo pašiem savu, vÄ“rā ņemamu problÄ“mu, mums nav.

PacietÄ«ba mÅ«su vidÅ« ir radÄ«jusi veselu plejādi slinku romantiÄ·u, kas gadiem ilgi, glaudot savus vÄ“derus, spÄ“j domāt par tādiem mūžīgiem jautājumiem kā pasaulÄ“ valdošÄ muļķība un aprobežotÄ«ba, kam mÄ“s savā gudrÄ«bā stāvam pāri.

MÄ“s gaidām bezmaksas brÄ«numu. MÄ“s nepiedalāmies nekādos protestos vai demonstrācijās. MÄ“s zinām, ka viss mums tāpat bÅ«s. Un, ja arÄ« pÄ«rāgi mums paši no sevis mutÄ“ nelido, tad tikai tādēļ, ka šobrÄ«d nav lidošanai piemÄ“rotu laika apstākļu.

Mums ļoti svarÄ«gi visu, kas notiek, izskaidrot un ielikt zināmos rāmjos. Nav pat Ä«pašas nozÄ«mes tam, ja šie mÅ«su izskaidrojumi dažkārt neatbilst patiesÄ«bai. SvarÄ«gi ir, ka tā mÄ“s spÄ“jam izdarÄ«t prognozes. Bez prognozÄ“m mÄ“s dzÄ«votu vienās bailÄ“s. MÅ«su prognozes, tā tomÄ“r ir kaut kāda garantija un drošÄ«bas sajÅ«ta. TāpÄ“c garantijas mums ir vajadzÄ«gas.

DzÄ«vojot pÄ“c mÅ«su rāmjos ieliktajiem izskaidrojumiem, mÄ“s zinām, ko drÄ«kst un ko nedrÄ«kst darÄ«t. Kas mums jāuzņem kā neizbÄ“gams ļaunums, un kāda gaiša nākotne mÅ«s sagaidÄ«s, ja pārdzÄ«vosim kārtÄ“jo grÅ«to pārejas periodu.

Arī agrāk, kad cilvēki zemeslodi uzskatīja par plakanu disku, gudrākie no viņiem centās neaizpeldēt ar saviem kuģiem pārāk tālu jūrā, lai nepārkristu pāri zemes malai. Un tā viņi pasargāja sevi no Kolumba slavas un nāves.

Balstoties uz savām rāmjos ieliktajām zināšanām, arÄ« mÄ“s pasargājam sevi no nezināmā. MÄ“s zinām, kas mums jādara politikā un ekonomikā, lai nepārkristu pāri zemes malai. MÄ“s zinām, kur ņemt kredÄ«tus, ko ieÄ·Ä«lāt un ko pārdot, lai iegÅ«tu naudu. MÄ“s zinām, ka ražošana mÅ«su valstÄ« nav rentabla un piekrÄ«tam visu vajadzÄ«go importÄ“t no citām valstÄ«m, jo tas ir ekonomiski izdevÄ«gāk.

MÄ“s zinām arÄ« to, ka cilvÄ“ki nespÄ“j staigāt pa Å«deni, tādēļ, nokļuvuši Å«denÄ«, mÄ“s piekrÄ«tam noslÄ«kt, jo tas mums ir saprotami. Kad mÄ“s zaudÄ“jam roku vai kāju, mÄ“s zinām, ka jaunas ekstremitātes mums neizaugs. AtšÄ·irÄ«bā no mums krabji to nezina, un, iespÄ“jams, tādēļ viņiem pazaudÄ“to spīļu vietā izaug jaunas.

Bet tas nav galvenais. Prognoze ir svarÄ«gāka par rezultātu, jo prognoze dod drošÄ«bas sajÅ«tu. Vienas muļķības vietā mÄ“s viegli izdomājam citu un padarām to par realitāti savā apziņā. BÅ«tÄ«bā tas jau nemaina cilvÄ“kus, mainās tikai neizbÄ“gamās muļķības mÄ“roga attiecÄ«bas viņu smadzenÄ“s.

MÄ“s visi zināmā mÄ“rā esam kā indiešu kinofilmu varoņi. MÄ“s ticam neticamām lietām. MÄ“s ticam, ka Ä·Ä“kšas var vadÄ«t valsti, ubagi viegli kļūt par bagātniekiem, bet rÅ«dÄ«ti noziedznieki krustdÅ«rienos izšÅ«t sedziņas un gatavot mums ZiemassvÄ“tku dāvanas. Kopš tā laika, kad pār pasauli ir sākusi valdÄ«t nauda, mÄ“s esam gatavi ticÄ“t jebkam. Ja tikai par šo ticÄ«bu kāds mums samaksā honorāru. ĪstenÄ«ba vairs nevienu neinteresÄ“. Tā šodien nav pieprasÄ«ta prece, jo par to neviens neko nemaksā. Naudas autoritāte ir atņēmusi autoritāti cilvÄ“kiem. MÄ“s kādā ieklausāmies tikai tad, ja viņš māk sevi pasniegt kā preci.

ArÄ« humānisma idejas mums ir prece. Visās malās tiek runāts par cilvÄ“ktiesÄ«bām un iekārtotas patversmes klaiņojošiem dzÄ«vniekiem. Ja arÄ« kādreiz uz brÄ«di liekas, ka kaut kas ar to visu nav kārtÄ«bā, kāre pÄ“c naudas mums to liek ātri aizmirst.

Kādreiz mÅ«su tautas vÄ«rieši bija bruņoti. Ar ieročiem rokās viņi aizstāvÄ“ja tiesÄ«bas uz savu zemi, brÄ«vÄ«bu un taisnÄ«gumu. Tādēļ tolaik izvÄ“lÄ“tajiem valstsvÄ«riem bija jābÅ«t ļoti piesardzÄ«giem un jāuzmanās, lai viņu lÄ“mumi un rÄ«kojumi tiešÄm nāktu par labu tautai. PretÄ“jā gadÄ«jumā tāds lÄ«deris savu atgriezenisko saiti ar vÄ“lÄ“tājiem varÄ“ja saņemt nevis avÄ«zÄ“ publicÄ“ta kritiska raksta, bet gan svina bumbiņu veidā.

Tas uzliek pienākumus. Katra atsevišÄ·a indivÄ«da gatavÄ«ba kļūt par bruņotu opozÄ«ciju ļoti stimulÄ“ valdošos un vadošos lÄ«derus konstruktÄ«vam darbam. Un runa šeit nav par politiskām slepkavÄ«bām, bet gan par to sajÅ«tu, kāda rodas personÄ«bai, kam dotas reālas iespÄ“jas aizsargāt savu dzÄ«vÄ«bu, godu un Ä«pašumu bez starpnieku palÄ«dzÄ«bas.

Tagad dažādu viltÄ«gu juridisku manipulāciju rezultātā mÅ«su vÄ«rieši kļuvuši lÄ«dzÄ«gi gaiļiem, kam apvÄ«lÄ“ts knābis un izrauti pieši. Viņiem gan ir tiesÄ«bas protestÄ“t, bet viņiem nav tiesÄ«bu nÄ“sāt ieročus. Tas ir tikpat kā seksa aizliegums kopā ar tiesÄ«bām precÄ“ties. Bet, ko cilvÄ“ks nespÄ“j aizsargāt, to viņš parasti zaudÄ“.

Nav ieroču, nav arÄ« drošsirdÄ«gu lÄ«deru un progresa. MÄ“s vairs neprotam atbildÄ“t par saviem vārdiem un izliekamies, ka tā ir bijis vienmÄ“r. Un iespÄ“jams, ka grÅ«tÄ«bas rada nevis sliktie lÄ«deri, bet gan tas, ka mÄ“s vāji pārzinām šaujamieročus. Tagad mÄ“s spÄ“ju ātri šaut esam nomainÄ«juši ar spÄ“ju tālu spļaut. ApdraudÄ“juma trÅ«kums nosaka mÅ«su valdošÄs elites kvalitāti un lÄ«dz ar to arÄ« visu mÅ«su dzÄ«ves kvalitāti.

Kādreiz izvÄ“lÄ“tie tautas vadoņi bija savu vÄ“lÄ“tāju cienÄ«gi. ArÄ« tagad mÅ«su vadoņi ir savu vÄ“lÄ“tāju cienÄ«gi. VienÄ«gais, kas ir mainÄ«jies, tā ir vÄ“lÄ“tāju kvalitāte Kādreiz mÅ«su tautas vÄ«rieši, aizstāvot savas tiesÄ«bas, Ä·Ä“rās pie ieroča, tagad viņi Ä·eras pie sirds. VarbÅ«t mums tomÄ“r mazliet trÅ«kst mÅ«su personÄ«gā nozÄ«mÄ«guma izjÅ«tas.

Toties mÅ«su politiÄ·i ir vÄ“traini erotomāni. Viņi mÄ«l spÄ“lÄ“t mazas meitenÄ«tes, kurām visādi nelabi tÄ“voči atņem nevainÄ«bu. Tas, ka nevainÄ«bu var zaudÄ“t tikai vienu reizi, šÄ«s spÄ“les noteikumos neietilpst, tādēļ šo noslÄ“pumaino procesu katrs politiÄ·is cenšas pārdzÄ«vot vairākkārt.

GandrÄ«z katru dienu, atverot avÄ«zi vai ieslÄ“dzot televizoru, mÄ“s varam uzzināt kārtÄ“jo cÅ«cÄ«bu par kādu politisko partiju, politiÄ·i vai amatpersonu. Un tā, protams, ir informācija par to, ko, kurš, kur un cik ir nozadzis. Kurš ir gatavs pārdot visu dzimteni kopumā, bet kurš pa daļām. Kurš par to prasa lielāku, kurš mazāku cenu.

Spriežot pÄ“c tiem netÄ«rumiem un samazgām, ko mÅ«su politiÄ·i gāž viens otram uz galvas, mÅ«su valstÄ« tautas ienaidnieku ir daudz vairāk, kā pašas tautas.

Mums nav politiķu, kuru labo vārdu varētu aptraipīt. Nevar notraipīt to, kas jau ir notraipīts. Tāda laba vārda viņiem vispār nav.

Tajā pašÄ laikā politiÄ·u savstarpÄ“jie Ä·Ä«viņi notiek tā gurdeni, bez Ä«pašÄm kaislÄ«bām un fanātisma. IespÄ“jams, ka kompromātu meklÄ“šana ir viņus nogurdinājusi. ŠÄdas kompromatu cīņas bieži lÄ«dzinās kodolbruņošanās sacensÄ«bām, kur pretÄ“jām pusÄ“m azotÄ“ savākts tāds daudzums iznÄ«cinošu faktu, ka atklāta to pielietošana nes nāvi abām pusÄ“m un tādēļ karu padara bezjÄ“dzÄ«gu.

PriekšvÄ“lÄ“šanu kampaņu rÄ«kotāji zina, ka mÅ«su tautai patÄ«k balsot „pret”. Tādēļ, lai uzvarÄ“tu vÄ“lÄ“šanās, ir jāizdara tā, lai tauta balsotu pret taviem konkurentiem. Nav jāreklamÄ“ savas pozitÄ«vās Ä«pašÄ«bas (jo tādu jau parasti tikpat kā nav). Ir jāatmasko citu grÄ“ki, lai uz šÄ« fona pats varÄ“tu izskatÄ«ties pievilcÄ«gs.

Å…emot to vÄ“rā, vÄ“lÄ“šanas mÅ«su valstÄ« mazliet lÄ«dzinās konkursam uz labākā nelieša vietu. Bez šiem neliešiem mÄ“s nespÄ“jam iedomāties savu dzÄ«vi. Tādēļ, ja kāds atkal kārtÄ“jo reizi atmasko sliktos valstsvÄ«rus, mÄ“s visi piekrÄ«toši mājam ar galvām un pÄ“c tam, apmierināti ar sevi, snauduļojam tālāk, gaidot brÄ«numu. Galvenais ir sirdsmiers. CilvÄ“ki ciena tādus valstsvÄ«rus, kas viņus prot apzagt nemanāmi - tā, lai sirds par to nesāpÄ“tu. Un, pat atmaskoti savās netÄ«rajās darbÄ«bās, šie valstsvÄ«ri, kļūstot par vispārÄ“ju nosodÄ«juma objektu, mums palÄ«dz mierÄ«gi gulÄ“t. Jo, ja tu skaidri zini, kas ir vainojams pie visām tavām nelaimÄ“m, tu izjÅ«ti iekšÄ“ju atvieglojumu. Tev ir pilnÄ«ga skaidrÄ«ba, kurā virzienā izliet savu žulti, kratÄ«t savu dÅ«ri, lai pÄ“c tam varÄ“tu mierÄ«gi gulÄ“t.

Tā mÄ“s visi kopumā ar pilnām tiesÄ«bām varam justies kā gudri, skaisti, cienÄ«jami cilvÄ“ki, kuri tikai un vienÄ«gi vadošos krÄ“slos ielÄ«dušo savtÄ«go, negodÄ«go, ļauno muļķu dēļ netiek paradÄ«zÄ“.

Lai šÄ« sistÄ“ma strādātu, mÄ“s esam radÄ«juši valsti, kur bÅ«t par oficiālu nelieti ir gan ienesÄ«gi, gan godājami. MÄ“s esam ļoti humāna, attÄ«stÄ«ta sabiedrÄ«ba, kur cilvÄ“ki mÄ«l un ļoti labi saprot viens otru. MÄ“s mÄ«lam burkšÄ·Ä“t un žēloties, un, paldies Dievam, mums tam ir radÄ«ti visi apstākļi. PatÄ«kami, kad augšas var dot tautai tieši to, ko tā vÄ“las. VÄ“l jo vairāk tādēļ, ka tas nemaz nav tik grÅ«ti.

ValstÄ«, kur katrs sevi izjÅ«t vismaz par Napoleonu vai Kleopatru, grÅ«ti no sev lÄ«dzÄ«go vidus, kādu ievÄ“lÄ“t valdošos amatos. VarbÅ«t tādēļ tiesÄ«bas sÄ“dÄ“t mÄ«kstos krÄ“slos mÅ«su valstÄ« tik viegli tiek cittautÄ«bniekiem. MÄ“s spÄ“jam panākt vienprātÄ«bu ar jebkuru, tikai ne paši ar sevi. MÅ«su viszinÄ«ba neļauj mums no pašu vidus izvÄ“lÄ“t priekšniekus. Tur, kur visi gudri, atsevišÄ·s gudrais nevar izcelties. MÅ«su sabiedrÄ«ba ir tik gudra, ka tiem, kas grib bÅ«t lÄ«deros, šo gudro tautu par sevi ir ļoti grÅ«ti ieinteresÄ“t.

Un ir vÄ“l viena viltÄ«ba, kādēļ mÄ“s visas svarÄ«gākās lietas uzticam citiem. Uzticot kaut ko svarÄ«gu citiem, mÄ“s automātiski sevi atbrÄ«vojam no iespÄ“jas kļūdÄ«ties un no iespÄ“jamās atbildÄ«bas. Mums ir svarÄ«gi, lai kļūdās citi, nevis mÄ“s. Lai tie sliktie bÅ«tu citi, nevis mÄ“s. BezatbildÄ«ba palÄ«dz vairot pašapziņu. NovÄ“rojot citu kļūdas un neveiksmes, mÄ“s priecājamies par patiesÄ«bu, kuru intuitÄ«vi jau bijām nojautuši. Atklājoties kāda valstsvÄ«ra negodÄ«gajai vai muļķīgajai rÄ«cÄ«bai, mÅ«su pašapziņa tiek vairota ar domu, ka intuitÄ«vi mÄ“s to jau bijām paredzÄ“juši.

ĪstenÄ«bā mÄ“s ļoti neieredzam savu valstiskumu. Ja nu reiz liktenis ir mÅ«s piespiedis pie sienas un piešÄ·Ä«ris savu valsti, mÄ“s darām visu iespÄ“jamo, lai to sagrautu. MÄ“s pieņemam visabsurdākos un stulbākos likumus, izdodam visdebilākās instrukcijas, rÄ«kojumus, norādÄ«jumus, aizliegumus. Ieviešam vistuvredzÄ«gāko nodokļu politiku, izveidojam vissmagnÄ“jāko un trulāko birokrātiju.

Visi mÄ“s, sākot no prezidenta un beidzot ar pÄ“dÄ“jo tirgus sievu, esam slepeni sazvÄ“rÄ“jušies pret savu valsti. MÄ“s izvairāmies no nodokļu maksāšanas, mÄ“s viens otram dodam un ņemam kukuļus, mÄ“s nodarbojamies ar kontrabandu, mÄ“s zogam un draudzÄ«gi dalāmies sazagtajā. Un tas viss tiek darÄ«ts tikai ar vienu mÄ“rÄ·i – pierādÄ«t sev, ka jebkāds valstiskums ir ne tikai mÅ«su, bet arÄ« jebkura cita saprātÄ«gi domājoša cilvÄ“ka ienaidnieks.

Nodokļu maksāšana - tas ir dabas likums. Ja tu gribi strādāt par ugunsdzÄ“sÄ“ju, maksā nodokli ar ādas apdegumiem, mÄ«li iedzert degvÄ«nu, maksā ar aknu cirozi, gribi Ä“st taukus Ä“dienus – maksā ar žultsakmeņiem. ŠÄdi nodokļi nav nekas patÄ«kams, un tas mÅ«s uztrauc. Ne jau velti mÄ“s, apmeklÄ“jot kapsÄ“tas, izjÅ«tam neparastu mieru. Tas tādēļ, ka šeit neviens nemaksā nodokļus.

Lai nemaksātu nodokļus, gudri cilvÄ“ki rÄ«kojas radikāli, viņi vienkārši nepiedzimst šajā pasaulÄ“. Visi pārÄ“jie naivi cÄ«nās par tiesÄ«bām dzÄ«vot un par to nemaksāt. Kādi tik nodokļi nav izdomāti! Jāmaksā ir ne vien par to, kas jums ir, bet arÄ« par to, kā jums nav. PiemÄ“ram, bezbÄ“rnu nodoklis. Te ir jāmaksā par nevarÄ“šanu vai negribÄ“šanu radÄ«t bÄ“rnus. Vai tas nav asprātÄ«gi? ŠÄdā veidā nodokļu inspektors pavisam nemanāmi ir ielÄ«dis jÅ«su gultā un aptausta jÅ«su Ä£enitālijas. Bet tas viss mums ir ļoti saprotami, jo katrā no mums sēž tāds nodokļu inspektors. Vai gan kas cits liek ļaudÄ«m interesÄ“ties par kaimiņa ienākumiem, ja viņš nekur nestrādā?

Mums nav vajadzÄ«gs valstiskums, mums ir vajadzÄ«gas privilÄ“Ä£ijas. Katrreiz, kad mums izdodas kaut vissÄ«kākajā veidā pārkāpt kādu likumu, kādu valstiski noteiktu normu un palikt nesodÄ«tiem, mÄ“s izjÅ«tam šÄ«s privilÄ“Ä£ijas. MÄ“s esam atbrÄ«vojušies no valsts un paši kļuvuši par valsti. Ne tikai Francijas karalis savulaik varÄ“ja teikt: „Valsts – tas esmu es!” Pie mums to vairāk vai mazāk izjÅ«t katra amatpersona, kas ņem kukuļus. Jo, apdomājot vajadzÄ«gā kukuļa lielumu, mÄ“s personÄ«gi realizÄ“jam saprātÄ«gu nodokļu politiku. MÄ“s vairs neesam abstraktas skrÅ«vÄ«tes valsts aparātā, mÄ“s paši esam šÄ« valsts.

Daži mÅ«su valstsvÄ«ri paziņo, ka viņu mÄ“rÄ·is ir iznÄ«cināt korupciju un ar šo mÄ“rÄ·i startÄ“ vÄ“lÄ“šanās. IevÄ“rojiet: nevis ar mÄ“rÄ·i radÄ«t ziedošu valsti, bet gan ar mÄ“rÄ·i iznÄ«cināt korupciju. Bet korupcija, tā taču nav tikai pÄ“rkamÄ«ba un pārdošanās, tā ir arÄ« izveicÄ«gu, uzņēmÄ«gu cilvÄ“ku savstarpÄ“ja apmaiņa ar vÄ“rtÄ«giem pakalpojumiem. Vai tiešÄm mÅ«sdienās mÅ«su valstÄ« atradÄ«sies kaut viens psihiski vesels cilvÄ“ks, kurš spÄ“jÄ«gs ticÄ“t, ka valdÄ«ba, parlaments, viss valsts aparāts iet uz darbu tikai tādēļ, lai saņemtu oficiālo algu?

Kad, kur, kādā valstÄ« vispār var notikt tādas lietas? Visiem taču ir viena patiesÄ«ba: kad roka roku mazgā, abas ir tÄ«ras. Un tikai galÄ«gs idiots var pretoties šÄdai higiÄ“nai. Tādēļ galvenais ir panākt, lai mÅ«su valstÄ« vadošos amatos bÅ«tu iespÄ“jami talantÄ«gāki korumpanti. Labāk uzticÄ“ties darbÄ«gam, apsviedÄ«gam bandÄ«tam, kas, raušot naudu sev, vÄ“l arÄ« tautai rada neskaitāmas jaunas darbavietas, nevis nÅ«Ä£im, kas, neko nedarot, tikai sēž savā krÄ“slā un gaida kukuli. Korupciju vajag cienÄ«t un audzināt. Jo kulturālāka un izglÄ«totāka tā ir, jo efektÄ«vāk tā strādā.

DzÄ«vnieku vidÅ« darbojas dabÄ«gā izlase. Vājākie indivÄ«di vienmÄ“r iet bojā pirmie. Starp cilvÄ“kiem viss ir otrādi. VeselÄ«gajiem un stiprajiem zÄ“niem pienākums ir mirt kaujas laukā, bet nÄ«kulÄ«gajiem, vārgajiem ir tiesÄ«bas laizÄ«ties gar meitenÄ“m frontes aizmugurÄ“. Veselos gaida šinelis, bet slimos un vārgos - lÄ«gavas. ArÄ« mÅ«su tautu pagātnÄ“ visai smagi ir skāris šis princips.

TomÄ“r dabÄ«gā izlase strādā arÄ« miera laikā. MÄ“s tāpat kā citas civilizÄ“tās valstis esam iekļuvuši medicÄ«nisko sasniegumu cilpā. Slimajiem netiek ļauts nomirt, tādēļ arvien mazāk dzimst veselo. Tie, kam vieta bÅ«tu kapsÄ“tā, sevi uztur pie dzÄ«vÄ«bas ar zālÄ“m un vairojas. Bet, ja mÄ“s tiksim ierauti kādā liela mÄ“roga karā vai globālā katastrofā, tie tÅ«kstoši veselo vairs nespÄ“s aizstāvÄ“t tos simtus tÅ«kstošus slimo un vārgo. Diemžēl, pagaidām vÄ“l vispārÄ“ju briesmu brÄ«dÄ« tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu nevar nopirkt ar medicÄ«nas izziņu, vai augsti stāvošas personas rekomendācijas vÄ“stuli, bet mÄ“s pie tā strādājam.

Ä»aunas mÄ“les melš it kā mums esot pazudusi kopÄ«bas sajÅ«ta. Mums neesot kopÄ“ju interešu un uz kopÄ“ju plānu balstÄ«tas sadarbÄ«bas. Bet tāds dzÄ«vesveids taču dod zināmas priekšrocÄ«bas! Mums nevajag meklÄ“t ienaidniekus kaut kur aiz robežas, jo viņi ir tepat mums lÄ«dzās – kaimiņu dzÄ«voklÄ« vai blakus mājā. SadarbÄ«ba uzliek zināmus pienākumus, prasa zināmu emocionālu slodzi, bet norobežošanās atvieglo brÄ«numa gaidÄ«šanas svÄ“tkus. Tas nebÅ«t nenozÄ«mÄ“, ka mÄ“s esam nepieklājÄ«gi vai netaktiski. MÄ“s lieliski protam imitÄ“t uzmanÄ«bu, sašutumu, lÄ«dzcietÄ«bu, ieinteresÄ“tÄ«bu. Taču dusmas mums reizÄ“m ir Ä«stas. Un tām nepieciešams ienaidnieks.

Par to, kas ar mums notiek un kurp mÄ“s ejam, neviens neko tā Ä«sti skaidri pateikt nevar. Jo tie, kas tiek pie runāšanas neko nezina, bet tie, kas zina, uzskata par labāku turÄ“t muti.

Bet tas arī nav tik svarīgi. Mēs protam gaidīt.

No Gustava Vodičkas grāmatas «Snaudošo eņģeļu dzimtene».