Iesaki rakstu:

Nule izdotā IndriÄ·a Latvieša jaunā romāna “Nāve 2” lappusÄ“s atgriezušies daudzi lasÄ«tāju iecienÄ«ti “varoņi”, taču viņu vidÅ« vairs nav bijušÄs veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministres Ilzes Piņķeles, par kuru grāmatas ievadā norādÄ«ts: „Nabaga Ilze Piņķele ar visiem saviem čurikiem tomÄ“r ir tikusi pie kriminālprocesa, un viņas gaitas uz apsÅ«dzÄ“to sola vairs nav necik interesantas.” Šodien, kad izdevums „NeatkarÄ«gā” ziņo par to, ka uz Ä£enerālprokuroru Juri Stukānu varÄ“tu bÅ«t izdarÄ«ts spiediens par labu apsÅ«dzÄ«bas celšanai pret iesniedzÄ“ju – partijas „KonservatÄ«vie” pārstāvju politisko konkurenti, bijušo veselÄ«bas ministri Ilzi Viņķeli, Pietiek publicÄ“ trÄ«s nodaļas no „Nāves” pirmās daļas, kuri sniedz diezgan skaidru priekšstatu par to, kādu iemeslu dēļ „caurcaurÄ“m izdomātā” Ilze Piņķele ir nonākusi uz apsÅ«dzÄ“to sola. 

XV nodaļa. Ilze Piņķele

– Ilze, tu taču saproti, ka šÄ« valsts drÄ«z beigsies? Nu, pašreizÄ“jā formā. Beigsies, un cauri. Vismaz to taču tu saproti?

Bijušajai veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministrei šÄ·ita, ka viņa sapņo Ä«paši murgainu un neiespÄ“jamu sapni. Nebija iespÄ“jams, ka šÄdu jautājumu viņai, sēžot apmeklÄ“tāju krÄ“slā pašas kādreiz ieņemtajā kabinetā, no galda otras puses ikdienišÄ·Ä un lietišÄ·Ä tonÄ« ar mazmazÄ«tiņu iejÅ«tÄ«bas noti uzdotu viņas pÄ“cnācÄ“js šajā amatā. Bet tieši tā tas arÄ« bija.

LÄ«dz šim brÄ«dim saruna ilga jau minÅ«tes pārdesmit un lielos vilcienos bija ne par ko. Kā viņai klājas, kā iet partijā, kā koalÄ«cijā, kā ar reitingiem, kā ar epidÄ“miju. Piņķele ļoti centās ne par ko nežēloties un izlikties iespÄ“jami mundra, ar jaunām aktivitātÄ“m un jaunām idejām aizrāvusies. Taču joku laiks beidzās, un bija vien nācies Ä·erties vÄ“rsim pie ragiem.

Visu ko viņa bija gaidÄ«jusi kā atbildi uz savu jautājumu par turpmākajām iespÄ“jām un izredzÄ“m – gan tuvākajos mÄ“nešos, gan sakarā ar parlamenta vÄ“lÄ“šanām nākamā gada rudenÄ« un to iespÄ“jamo iznākumu, ņemot vÄ“rā viņas un jaunā ministra Daniela Pāvuta kopÄ«gās partiju apvienÄ«bas, maigi izsakoties, pietiekami smago situāciju. Visu ko – bet tikai ne ko tādu.

Laikam no viņas sejas izskata to varÄ“ja nolasÄ«t. Nezinātājiem tik brÄ«nišÄ·u un cilvÄ“cÄ«gu priekšstatu radošais gludi skÅ«tais kungs viņas kabineta – jā, viņas, viņas un tikai viņas! – krÄ“slā atmaiga kā maija saulÄ«te. GandrÄ«z vai varÄ“tu noticÄ“t.

– Bet, IlzÄ«t… Vai dieniņ, IlzÄ«t… No kāda MÄ“ness tu mums esi nokritusi… TiešÄm divus mÄ“nešus malku skaldÄ«ji laukos, ko? Oi, nu tāda mÄ“nessmeitiņa tu mums esi un vienmÄ“r esi bijusi, par to jau mÄ“s tevi arÄ« mÄ«lam un cienām, un vienmÄ“r tā bÅ«s… Bet drÄ«kst, es tev mazu politinformāciju nolasÄ«šu, IlzÄ«t, ja? Nu tā, lai tu nedaudz sāktu saprast, kā ir ar visām lietām.

Piņķele mēmi māja ar galvu. Laikam vajadzēja gan sākt saprast.

– Tu jau mums, IlzÄ«t, nekad ar skaitļiem draudzÄ“jusies neesi, vai ne? Ko tur katrs sanes uz valdÄ«bas sÄ“di un samet e-portfelÄ«, tas arÄ« ir. Ko vajag nobalsot, tur rokas paceļam, un vilcieniņš iet uz priekšu. AtšÄ·irÄ«ba tik tā, ka visādiem ļenganiem un petrovičām vispār viss vienalga, kas viņus pašus neskar, bet citi velk uz savu pusi un uz pārÄ“jiem uzspļauj. Bet patiesÄ«bā, IlzÄ«t, ar skaitļiem vajag draudzÄ“ties, tieši tur ir Ä«stais spÄ“ks.

Es tev, IlzÄ«t, pastāstÄ«šu, ko mums visādi nepatÄ«kami skaitļi rāda par mÅ«su mīļo Latvijas valsti. VarbÅ«t atceries, kā premjers Podmanis jau sen, sen atpakaļ lÄ“kāja kā puņķis uz drāts “Šmarex bankas” krÄ«zes laikā un kā neviens nesaprata – kas tam nabagam kaiš? Atceries, ja? Viņš gan bija tas, kas tiem žīdiņiem atļāva sÅ«dus sataisÄ«t, bet viņš arÄ« bija vienÄ«gais, kurš budžeta skaitļos izlasÄ«ja, ka vÄ“l dažas dienas – un defolts ir klāt. Un defolts ir tas pats, kas bankrats, IlzÄ«t. Bankrats. Kad nekā vairs nav.

Piņķele atkal pamāja. To viņa saprata. Vairāk vai mazāk, bet saprata.

– Tas bija toreiz, IlzÄ«t, bet tagad mums Knariņa kungs saka, ka naudas ir tik daudz kā nekad agrāk un ka ne par ko nevajag uztraukties, vajag tikai sildÄ«t ekonomiku un viss bÅ«s labi. Un tā nu muļķadesa arÄ« jau otro gadu silda – ne viņam programmas, ne mÄ“rÄ·u, ne vispār kaut kā. Kurš viņam pietiekami uzstājÄ«gi kaut ko paprasa, tam viņš arÄ« iedod. Komjaunietis virpotājs Meirs no Budžeta ministrijas, kurš pats nekā nejÄ“dz, pabāž viņam zem deguna ekseli, kur apakšÄ ir milzÄ«gi plusi un mazi mÄ«nusi, turklāt tie paši kaut kad tālā nākotnÄ“, un Knariņš ir laimÄ«gs.

– Bet vai tad tā arÄ« nav? Ir taču aizdevumi un vÄ“l tā nauda no Eiropas, kas nemaz nav jāatdod… Viss taču ir labi… – Piņķele juta, ka viņa kaut ko galÄ«gi nesaprot.

– IlzÄ«t, IlzÄ«t, kāda tu mums esi forša! – Nu gan Pāvuts labsirdÄ«gi ņirgājās, tas bija skaidrs. – Tu mums kādreiz kādu sarežģītāku mantiņu esi pirkusi vai varbÅ«t kādu lÄ«gumu slÄ“gusi? Zini, ka tur vienmÄ“r ir daudz, daudz teksta ar sÄ«kiem, sÄ«kiem burtiņiem? Zini, ja? Un kā tu domā – Eiropas naudiņai šÄdu mazo burtiņu nav? Pareizi domā – ir gan! Nu tad es tev pastāstÄ«šu par dažiem mazajiem burtiņiem.

Zini, IlzÄ«t, cik no tās naudiņas, ko mÅ«su mīļajai valstij un tÄ“vzemei izsniedz kā neatmaksājamu palÄ«dzÄ«bu un ko Knariņš tÄ“rÄ“ jau divus gadus, kad vien kāds viņam paprasa, patiešÄm nebÅ«s jāatdod? Es tev pateikšu. Man ir cilvÄ“ki, kas mazos burtiņus ir izlasÄ«juši. Es pat pieļauju, ka tie ir vienÄ«gie cilvÄ“ki Latvijā, kuri to ir izdarÄ«juši. Jo, ja to bÅ«tu izdarÄ«juši tie, kuri lÄ«gumus parakstÄ«ja, tad viņi nav vienkārši idioti. Viņi ir idioti un noziedznieki.

Jāatdod, IlzÄ«t, bÅ«s viss, pilnÄ«gi viss. Un ar procentiem. Viss tas, kas te pagājušogad tika tÄ“rÄ“ts kaut kādiem idiotiskiem zinātniekiem, kuri pÄ“ta Ä“dienkartes un iesaka brokoļus pusdienās, un visi tie tava idiota NabasvÄ«ra masku un respiratoru iepirkumi, un visa nevajadzÄ«gā testÄ“šana un viss pārÄ“jais. Jaunsociālista Puškaiša ceļu remonti, kas jau šogad ir lupatās, un pusmiljards AirLatvia, un kas tik vÄ“l ne. Viss bÅ«s jāatdod ar procentiem. Viss, kas apÄ“sts un vienkārši izklekarÄ“ts. Viss. Un patiesÄ«bā dubultā!

– Bet kā… – Piņķele patiešÄm bija neizpratnÄ“. Viņa gana labi atcerÄ“jās visu to, ko premjers Knariņš un budžeta ministrs Meirs bija stāstÄ«juši valdÄ«bas sÄ“dÄ“s. “Cipari” patiešÄm nebija viņas stiprā puse, bet to viņa atminÄ“jās lieliski – naudas daudz, ļoti daudz, Eiropa palÄ«dz un palÄ«dzÄ“s, krÄ«zei pietiks, liela daļa nav jāatdod vispār, pārÄ“jā bez procentiem, un gan jau ar laiku Eiropa norakstÄ«s arÄ« to.

– LÅ«k, tā, IlzÄ«t. Tu tagad lasi, ka Eiropa mums tagad dos gandrÄ«z divus miljardus eiro, lai Latvija, lÅ«k, kļūtu zaļāka, digitālāka un labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem. Atvaino, IlzÄ«t, bet hujuški, vienkārši hujuški. Pienāks 2028. gads, un šo naudiņu jau pilnÄ«gi oficiāli bÅ«s jāsāk atdot. Un tas, IlzÄ«t, vÄ“l ir tas mazākais…

Nu Piņķele vairs vispār neko nesaprata.

– IlzÄ«t, ja tu paskatÄ«tos, kādas tik visādas saistÄ«bas Knariņš ar visiem pārÄ“jiem idiotiem ir uzņēmies, lai vispār uz šo naudiņu varÄ“tu pretendÄ“t… MÄ“s jau tagad dažādos veidos uzreiz atdodam atpakaļ apmÄ“ram pusi, bet par pārÄ“jo esam apsolÄ«juši… tu pat iedomāties nevari, ko mÄ“s esam apsolÄ«juši. Neviens nevar iedomāties. Izņemot tos, kuri to visu ir izplānojuši.

– Bet tie taču… tā ir bezatlÄ«dzÄ«bas palÄ«dzÄ«ba… un bezprocentu kredÄ«ti.

– Jā, IlzÄ«t, tā tas tiek paziņots. Bet tur nāk klāt vÄ“l viss kas, par ko skaļi nerunā. Un vispār nerunā. Tu zini, ka Latvija ir uzņēmusies saistÄ«bas ar tā saukto zaļo kursu, vai ne? Emisijas, elektroauto, zaļā enerÄ£ija, ilgtspÄ“ja… Bet tu zini, cik tas mums kopā izmaksās? Cik tur kopā sanāk, kad izlasa visus mazos burtiņus. Vismaz divpadsmit miljardi eiro tur kopā sanāk.

Un mÄ“s esam uzņēmušies vÄ“l papildu saistÄ«bas! Sabiedriskā transporta pāreja uz zaļumu vien prasÄ«s virs miljarda! Un tagad tas mÅ«su mazgadÄ«gais duraciņš sēž ReÄ£ionālās attÄ«stÄ«bas ministrijā un bola acis! SagribÄ“ja kļūt par ministru! Kļuva – un ko tagad? Un nekas nebÅ«s labāk, ja mÄ“s mÄ“Ä£ināsim atteikties! BÅ«s soda naudas, gāze jau šoziem bÅ«s uz pusi dārgāka, elektrÄ«ba kļūs vÄ“l dārgāka, ekonomika vÄ“l nekonkurÄ“tspÄ“jÄ«gāka, un viņi šos divpadsmit miljardus dabÅ«s ar uzviju un vÄ“l vairāk.

Un tā, IlzÄ«t, ir ne jau tikai ar zaļo kursu! Tā ir pilnÄ«gi ar visu! AirLatvia mÄ“s jau esam ielikuši pusmiljardu, bet dažos gados vajadzÄ“s vÄ“l vismaz tikpat – pat ja epidÄ“mija beigsies. Tu zini, cik reāli mums vajadzÄ“s pielikt klāt Rail Latvia? Jauno sociālistu Tālis Puškaits var melot, cik grib, bet Eiropas naudas nepietiks, un mÄ“s esam apņēmušies visu izdarÄ«t, un tie bÅ«s vÄ“l vismaz trÄ«s četri miljardi un tad uzturÄ“šanai pusmiljards gadā noteikti…

Piņķelei no visiem šiem miljardiem lÄ“nām sāka griezties galva, viņa nudien nebija skaitļu cilvÄ“ks. Bet Pāvuts acÄ«mredzami bija iededzies.

– Atceries, IlzÄ«t, brÄ«di, kad Eiropa mums iedeva divus miljardus kanalizācijas tÄ«klu sakārtošanai. Ministri bļaustÄ«jās, ka nu tagad katram šinderim vajadzÄ“s sertifikātu un darba uzskaites žurnālu… un apklusa. Jo abus miljardus veiksmÄ«gi iztÄ“rÄ“ja, tÄ«kli tā arÄ« nav sakārtojušies, bet naudiņu atdot vajadzÄ“s. Tāpat kā visu citu.

Un varbÅ«t tu, IlzÄ«t, esi dzirdÄ“jusi par tādu “TrÄ«s jÅ«ru iniciatÄ«vu”, ko mums pat prezidents Melits slavÄ“. Tur ir tādi projekti, nu tāāāādi projekti. Cits par citu smalkāki – vÄ“ja elektrostacijas projekta izstrāde, viedu āra apgaismojuma tehnoloÄ£iju ieviešana, mobilitātes risinājumu izstrāde un Ä«stenošana, pārrobežu optisko šÄ·iedru tÄ«kla attÄ«stÄ«ba, pārrobežu datu centru tÄ«kla izveide… un tie atkal bÅ«s miljardi, IlzÄ«t, kurus mÄ“s paņemsim un kurus vajadzÄ“s atdot dubultā… vismaz dubultā. Vieni iztÄ“rÄ“s, citiem bÅ«s jāatdod.

– Bet tu nepārspÄ«lÄ“, Daniel? Tas… tas taču vienkārši tā nevar bÅ«t… Cik tad tie mÅ«su iekšzemes kopprodukti tur sanāk, ko? – Piņķelei kaut kas negāja kopā.

– Tur jau tā lieta, IlzÄ«t. Tur jau tā lieta. Neviens nav kopā saskaitÄ«jis. Nekad. Vismaz šeit noteikti ne. Ne muļķis Knariņš, ne komjaunietis Meirs, ne mÅ«su valstgribis ar visiem saviem padomniekiem, kurus viņš tÄ«šÄm izvÄ“lÄ“jies tādus, lai tikai kāds nebÅ«tu gudrāks par viņu – nu un nav jau arÄ«… Vispār neviens nav saskaitÄ«jis. Bet maksāt vajadzÄ“s sākt jau aiznākamgad. Tas ir gandrÄ«z tÅ«lÄ«t.

TāpÄ“c arÄ« es tev saku, IlzÄ«t, šÄ« valsts drÄ«z beigsies. NÄ“, formāli jau paliks, bet neko vairs savā teritorijā nenoteiks. PilnÄ«gi neko. Tas ir vienkārši nenovÄ“ršami. Bet tā patiesÄ«bā ir laba ziņa…

Piņķele mÄ“mā izbrÄ«nā raudzÄ«jās savā ministra amata pÄ“ctecÄ«. Pat ja tas viss bija taisnÄ«ba, nu gan viņš murgoja…

– Redzi, IlzÄ«t, tu skaties tādā mazā, mazā mÄ“rogā. Nu, palÄ«dzÄ“ji tu tur saviem “Receptes” puišiem uzvārÄ«ties, tikt pie dažiem desmitiem papildu miljonu, pati sev ziepes savārÄ«ji un…

Piņķele sajuta, ka zem kājām atveras zeme.

– Tak neuztraucies, IlzÄ«t, kas nu tur Ä«pašs. Tu ko domā – ka tad, ja kādi veikli vÄ«ri uztaisa biznesa vertikāli, kas aptver visu zāļu tirgu no augšas lÄ«dz apakšai, un vÄ“l šÄ·in no bezjÄ“dzÄ«gas testÄ“šanas, neviens nesaprot, kāpÄ“c tas tā var notikt? Saprot, IlzÄ«t, saprot. Un tagad veiklie vÄ«ri ir ātri pārorientÄ“jušies un strādā ar mums, ar Edgaru, ar Juri – ar drusku citiem noteikumiem, bet visiem viss kārtÄ«bā.

Kur ir labā ziņa, IlzÄ«t? Es tev pastāstÄ«šu. Vajag redzÄ“t mÄ“rogu un saskatÄ«t perspektÄ«vu, IlzÄ«t, un orientÄ“ties laikā un telpā. Ja tu skaidri zini, ka te pÄ“c pāris gadiem viss, kas pašlaik ir, sabruks, tad tev nevajag uztraukties par to, ko tu dari šajos pāris gados. Tev jāizmanto situācija, jāpaņem viss, ko var paņemt, jo atdot to visu tāpat nevarÄ“s, un ne jau tev to vajadzÄ“s atdot. Tu jau sen bÅ«si Maldivās vai kur nu tur un varÄ“si palmu malku skaldÄ«t, ja vÄ“lÄ“sies… un visu atlikušo dzÄ«vi tev viss bÅ«s kārtÄ«bā. Tev un Ä£imenei, un tuviniekiem, un…

– Man? – AizsmakušÄ balsÄ« izstostÄ«ja Piņķele.

– Es tā vispārÄ«gi, IlzÄ«t, vispārÄ«gi. Es par to, ka izmainÄ«t situāciju mÄ“s nevaram. Tas ir tāpat kā mainÄ«t gravitāciju vai, vÄ“l labāk, ziemas iestāšanos. NÄ“, tu to nevari, un neviens to nevar, un mÄ“s arÄ« to nevaram, kaut arÄ« esam gudrāki nekā citi. Bet zināšanās ir spÄ“ks, un mÄ“s varam izmantot savas zināšanas. MÄ“s esam vieni no retajiem šajā valstÄ«, kuri zina, ka nāk ziema. Nu kā “Troņu spÄ“lÄ“s”.

TāpÄ“c mÄ“s pašlaik varam ar ministrijas naudu, ar visiem lÄ«dzekļiem neparedzÄ“tajiem gadÄ«jumiem rÄ«koties diezgan droši, jo zinām, ka neviens mums par to nepajautās. Tikai Pabirikam pašlaik ir lielāka nauda, un arÄ« viņš to tÄ“rÄ“, un arÄ« viņam neviens neuzdrÄ«kstÄ“sies un pat neiedomāsies paprasÄ«t par lietderÄ«gumu. Kad atnāks krievi, Pabirikam nevajadzÄ“s nevienam atskaitÄ«ties par to, kas tur notika ar bruņumašÄ«nām un kas ar haubicÄ“m. Viss pats par sevi norakstÄ«sies.

Un mums tāpat, tieši tāpat. KamÄ“r ir epidÄ“mija un kamÄ“r ir, ha-ha, nacionālās drošÄ«bas apdraudÄ“jumi, neviens nepajautās, bet pÄ“c tam, pÄ“c gada vai diviem… pÄ“c tam nepajautās, jo Ä«sti nebÅ«s neviena, kas var un grib pajautāt… Tu saprati, IlzÄ«t?…

NÄ“, IlzÄ«te nesaprata. IlzÄ«tei šÄ« saruna joprojām šÄ·ita neiespÄ“jama, neiedomājama, fantasmagoriska. Viena lieta bija kaut kādas sÄ«kas nebÅ«šanas, bet šitā… šitā…

– Eh, IlzÄ«t, nu tu dod… TiešÄm malkas skaldÄ«šanai laukos ir tādas sekas? Nu, nu, nekas. Tas patiesÄ«bā ir pat labi, ka visiem šÄ·iet – tu mums pašlaik esi tāda visu pamesta, atstumta, satriekta un atraidÄ«ta, un vÄ“l tas kriminālprocess piedevām. Es taču zinu, ka tu esi cÄ«nÄ«tāja. MÄ“s visi to zinām.

Viss ir pavisam vienkārši, IlzÄ«t. Mums vajag vÄ“l pāris gadus, un tas nozÄ«mÄ“, ka mums vajag izlÄ“mÄ«gi tÄ“rÄ“t tagad un mums vajag nākamo vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Visi pārÄ“jie baidās darÄ«t to, ko darām mÄ“s, jo viņi baidās no sekām. MÄ“s nebaidāmies, jo zinām, ka seku nebÅ«s. Tā ir mÅ«su priekšrocÄ«ba. Unikāla priekšrocÄ«ba!

MÄ“s varÄ“sim nopirkt visu un visus, bet ar to ir par maz. Mums vajag vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Un tur, IlzÄ«t, mums vajadzÄ“s Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, IlzÄ«t, par ko runa?

Tagad viņa beidzot sāka saprast. Vismaz nedaudz.

XXII nodaļa. Ilze Piņķele

BijušÄs Drošuma policijas, tagadÄ“jā Valsts drošuma dienesta priekšnieks Normunds Mežmiets bija viens no nepatÄ«kamākajiem cilvÄ“kiem, kādus Ilze Piņķele jebkad bija satikusi. Bija redzams, ka briļļainais cilvÄ“ks ar izsitumiem klāto fizionomiju, dzeltenajiem zobiem un stiklainajām acÄ«m cenšas izsaukt draudzÄ«gumu un uzticÄ«bu, un tas derdzÄ«go iespaidu padarÄ«ja vÄ“l pārliecinošÄku.

ArÄ« izbijušas ministres un pazÄ«stamas, populāras politiÄ·es – kas viņa taču bija joprojām, neraugoties ne uz ko! – statuss daudzās vietās un lietās nodrošināja Ä«pašu attieksmi, un ar vienu telefona zvanu un norādi, ka runa ir par potenciālu valsts drošÄ«bas apdraudÄ“jumu, pietika, lai Drošuma dienesta priekšnieks viņu pieņemtu jau nākamajā dienā, turklāt nevis visiem uz delnas esošajā objektā pie “Lielupes” sporta nama, bet pilnÄ«gi citā galvaspilsÄ“tas vietā. VarÄ“ja noprast, ka šÄ« ir, tā sacÄ«t, viesistaba VIP viesiem. Dārgi, labi aprÄ«kota – viņas statusam atbilstoša.

NÄ“, Piņķelei nenāca ne prātā izklāstÄ«t drošÄ«bniekam visu, ko viņai gandrÄ«z stundu ilgajā sarunā bija stāstÄ«jis Pāvuts. Ne tas bija viņas interesÄ“s, ne galu galā Valsts drošuma dienests spÄ“ja kaut ko sajÄ“gt no ekonomikas, lai kas bÅ«tu sarakstÄ«ts tā funkciju uzskaitÄ«jumā. Piņķele miglaini atcerÄ“jās – savulaik Drošuma policija bija izlikusies, ka izmeklÄ“ AirLatvia un RÄ«gas lidostas finansÄ“juma jautājumus, un pÄ“c ilgiem pÅ«liņiem atzinusi, ka viss esot ekonomiski trakoti pamatoti un mÄ“rÄ·tiecÄ«gi.

Piņķele nekad nebija Ä«paši iedziļinājusies tajā, ar ko Ä«sti nodarbojās katra no neskaitāmajām policijas struktÅ«rām, bet to, ka Drošuma policija tagad bija nevis policija, bet gan Valsts drošuma dienests, kuru tikai viens nosaukuma vārds šÄ·Ä«ra no atmiņā joprojām labi sÄ“došÄs abreviatÅ«ras VDK, – jā, to gan viņa bija pamanÄ«jusi. Pilnvaras viņiem noteikti bija milzÄ«gas, par valsts drošÄ«bu atbildÄ“ja tieši viņi – tātad tieši tas, kas bija vajadzÄ«gs.

Kas tieši viņai bija vajadzÄ«gs, Piņķele stādÄ«jās priekšÄ diezgan miglaini. Viņai ļoti gribÄ“jās, lai atkal viss bÅ«tu labi, lai viņai bÅ«tu savs kabinets, savi padomnieki, galu galā savi stabili mÄ“neša ienākumi. Jā, un vÄ“l lÄ«dzcilvÄ“ku cieņa, respekts, gatavÄ«ba pieklust, kad viņa izteicās, un vÄ“l lielāka gatavÄ«ba viņas teikto izpildÄ«t. Vārdu sakot, lai viss bÅ«tu tā, kā tas bija vienā un pÄ“c tam otrā ministra amatā. Bet, ja gluži tā nevarÄ“tu, lai vismaz viss bÅ«tu tā, kā bija pirms Ä¢enerālās prokuratÅ«ras paziņojuma par kriminālprocesa sākšanu vakcÄ«nu iepirkuma lietā. Lai viņai visapkārt nebÅ«tu tukšums. Lai neklusÄ“tu telefons. Lai nebÅ«tu nepārtrauktas trauksmes sajÅ«tas.

Nelaime bija tā, ka, neraugoties uz visiem paziņojumiem, Piņķele gana labi zināja, ko varÄ“ja atklāt izmeklÄ“šana – jā, jā, tā pati izmeklÄ“šana, par kuru viņai bija dotas visstingrākās garantijas, ka tādas nemaz nebÅ«s, bet kura, redz, tomÄ“r bija sākta, un kriminālprocess arÄ« bija sākts!

Un vÄ“l labāk bijusÄ« ministre zināja, kādi glumiÄ·i un gļēvuļi bija savākušies viņas apkārtnÄ“. No šÄ«s kompānijas neviens ij negrasÄ«sies klusÄ“t, tieši otrādi – vels viens uz otru, bet vÄ“l labāk – uz viņu, uz viņu bijušo labvÄ“li, kura tagad bija prom un nevarÄ“ja sekmÄ«gi aizstāvÄ“ties un atgādināt visiem šiem agrāk tik pieglaimÄ«gajiem ģīmjiem, kam un par ko viņi bija pateicÄ«bu parādā.

Tur neko nevarÄ“ja darÄ«t – tomÄ“r varÄ“ja mÄ“Ä£ināt ko citu. Ne jau tikai no kino vien Piņķele zināja, ka eksistÄ“ tāda lieta kā tiesiskā imunitāte. Ja pavisam vienkārši – tu kādai ietekmÄ«gai izmeklÄ“šanas iestādei sniedz tik svarÄ«gu informāciju, ka šÄ« iestāde, vienkārši sakot, tevi piesedz visur, kur vien vajadzÄ«gs. Ja reiz kriminālprocesu par vakcÄ«nu iepirkumu bija sākusi Ä¢enerālā prokuratÅ«ra, tad ļoti nopietnā valsts drošÄ«bas iestāde bija vienÄ«gā, kas Piņķelei varÄ“ja palÄ«dzÄ“t. Par to viņa bija pārliecināta.

– JÅ«s, Piņķeles kundze, telefoniski informÄ“jāt, ka jums ir informācija, kas var skart nacionālo drošÄ«bu. – Ä»oti nepatÄ«kamais cilvÄ“ks ierunājās tonÄ«, ko viņš pats droši vien uzskatÄ«ja par uzmundrinošu un iedrošinošu. – LÅ«dzu, esmu jÅ«su rÄ«cÄ«bā. MÅ«su dienests tieši ar to arÄ« nodarbojas… kā jÅ«s, protams, lieliski zināt…

Ek, ja viss bÅ«tu tik vienkārši. Piņķelei stāvÄ“ja priekšÄ sarežģīts dubults, nÄ“, pat trÄ«skāršs uzdevums. Vispirms viņai vajadzÄ“ja šo Mežmietu pārliecināt, ka viņai tiešÄm ir ļoti nozÄ«mÄ«ga informācija, kuras iegÅ«šana nodrošinās Mežmieta vadÄ«tajai iestādei panākumus un atzinÄ«bu. Taču vienlaikus viņa šo savu trumpi nedrÄ«kstÄ“ja izlaist no rokām, kamÄ“r nebija saņēmusi stingras garantijas attiecÄ«bā uz savu mazo vajadzÄ«bu, un visbeidzot viņai arÄ« vajadzÄ“ja šo vajadzÄ«bu izklāstÄ«t tā, lai Mežmiets vÄ“lÄ«gi mātu ar galvu.

Nebija viegli, bet ar kaut ko vajadzēja sākt.

– Mežmieta kungs, lieta tāda, ka pirms dažām dienām man bija saruna ar pašreizÄ“jo veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministru Pāvuta kungu, un šajā sarunā viņš man atklāti izteica piedāvājumu, kas, manuprāt, skar valsts drošÄ«bas jautājumus… Ä»oti nozÄ«mÄ«gi skar, manuprāt. TāpÄ“c es kā apzinÄ«ga pilsone esmu šeit, lai… Nu, jÅ«s saprotat.

Pie vārdiem “valsts drošÄ«bas jautājumus” Mežmiets acÄ«mredzami ieinteresÄ“jās. Laikam tas tāds profesionāls reflekss fizioloÄ£ijas lÄ«menÄ«, pie sevis nosprieda Piņķele. Jo labāk.

– Lai taupÄ«tu jÅ«su laiku, Mežmieta kungs, esmu sagatavojusi sarunas atšifrÄ“jumu. Ne visu sarunu, protams, bet tikai to daļu, kas, manuprāt, varÄ“tu attiekties uz valsts drošÄ«bas jautājumiem…

Drošuma dienesta priekšnieks, cenšoties ievÄ“rot labas manieres, tomÄ“r kamptin pakampa Piņķeles uz galda noliktās papÄ«ra lapas. InteresÄ“ja, ai, kā interesÄ“ja ļoti slepeno kungu, to viņš nespÄ“ja noslÄ“pt. Lai tik bauda Piņķeles sÅ«rā darba augli – sarunas daļas uzlikšana uz papÄ«ra bija prasÄ«jusi vairākas stundas, bet citam nevienam to, kā labi saprotams, viņa uzticÄ“t nevarÄ“ja.

“– Redzi, IlzÄ«t, par tiem taviem radiniekiem. Tu, protams, zini, ko par viņiem raksta un runā. Nav mana darÄ«šana, galÄ«gi nav mana darÄ«šana, bet tajā kontekstā, par ko mÄ“s nupat runājām, man tev bÅ«tu viens konkrÄ“ts uzdevums. Maksimāli konkrÄ“ts.”

– Ko tad jÅ«s tādu pirms tam runājāt? – Mežmiets atrāvās no lasÄ«šanas. Protams, nevarÄ“ja cerÄ“t, ka Drošuma dienesta priekšnieks neuzdos šÄdu jautājumu, tāpÄ“c par to Piņķele jau laikus bija padomājusi un sacerÄ“jusi ticamu atbildi.

– Mums… mums bija saruna par to, kā es varÄ“tu atgriezties politikā un kādi tur varÄ“tu bÅ«t nosacÄ«jumi!

– Mhm, mhm… – Mežmiets nomurmināja un atsāka lasÄ«šanu.

“– Jā, Daniel? Es gan ne Ä«sti saprotu…

– TÅ«lÄ«t sapratÄ«si, IlzÄ«t. Bet šis gan ir ļoti nopietni. Tātad situācija ir sekojoša. Mums vajag labus rezultātus vÄ“lÄ“šanās. Ä»oti labus. Ar naudu mums viss ir kārtÄ«bā, ar cilvÄ“kiem arÄ«. Bet var nepietikt. Un tāpÄ“c mums vajag drošÄ«bu par vÄ“lÄ“šanu rezultātiem. NÄ“, nekādu pārspÄ«lÄ“jumu, bet divdesmit piecus procentus mums kopā vajadzÄ“s! Tad viss bÅ«s kārtÄ«bā.

– Jā, labi… Bet ko es tur varu palÄ«dzÄ“t? Ir taču Galvenā vÄ“lÄ“šanu komisija, viņi tur visu procesu …

– IlzÄ«t, IlzÄ«t. Tu neatceries, kas notika vispirms ar vienu Galvenās vÄ“lÄ“šanu komisijas priekšnieku, tad otru? PašnāvÄ«ba, tad vÄ“l kaut kas… Vienkārši toreiz cilvÄ“ki risināja problÄ“mas vienkāršÄk. Laiki tādi bija, tur neko. Tagad laiki ir citi, vajag citu risinājumu. CivilizÄ“tu. Jo tu taču zini – kas pareizi skaita balsis, tas… nu tā arÄ« ir.

– Bet, Daniel, ko tur es? Ko?”

Mežmiets atrāvās no lasÄ«šanas. Nu viņš izskatÄ«jās vienkārši supernopietns, koncentrÄ“jies un sasprindzis kā bulterjers lielo darÄ«šanu laikā.

– Vai kaut ko sÄ«kāk par šiem abiem notikumiem stāstÄ«ja? Jebko? PilnÄ«gi jebko?

Piņķele purināja galvu. Mežmiets acīmredzami vīlies atsāka lasīt.

“– Es tev tÅ«lÄ«t izstāstÄ«šu. Nu tā, ļoti vispārÄ«gi. Bet tu sapratÄ«si, IlzÄ«t, tu esi gudra!

– Nu…

– Redzi, ir ļoti iespÄ“jams, ka mÄ“s jau uz nākamajām vÄ“lÄ“šanām dabÅ«sim cauri elektronisko balsošanu.

– TiešÄm? Tik ātri? Tā taču nebija runāts… Izgāza taču, noraidÄ«ja.

– Daudz ko noraidÄ«ja, IlzÄ«t. No VeselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministrijas labāk redzams. Viss bÅ«s. Ziema, pavasaris. Viedoklis mainÄ«sies. EpidÄ“mijas jaunais vilnis. Visjaunākais, vislielākais. Atkal bÅ«s doma par visu attālināti. PilnÄ«gi visu. Ja nekas nepatraucÄ“s, bÅ«s jau uz nākamajām vÄ“lÄ“šanām.

– Nu labi. Un?

– Un, un… tur ir viena interesanta lieta. BÅ«s elektroniskā balsošanas sistÄ“ma. Attālināta, maksimāli. Fizisko balsošanas iecirkņu vispār nebÅ«s. Laika, protams, nebÅ«s. SistÄ“mu bÅ«vÄ“s uz tā, kas jau ir. Zini tādu integrÄ“to informācijas sistÄ“mu? Nezini? Nu, nav svarÄ«gi. Ir tāda, mÄ“s visi tur esam iekšÄ. Uz tās pamata arÄ« bÅ«s elektroniskā balsošana. Nav citu variantu, tā mÅ«su speciālisti saka. Tā ka droši.

– Vienalga nesaprotu, Daniel.

– TÅ«lÄ«t, IlzÄ«t, tÅ«lÄ«t. CilvÄ“ki runā, ka tava draudzene SviÄ·e… nu, tava un pārÄ“jo Piņķeļu draudzene… ka viņa ir par šo tÄ“mu sameklÄ“jusi kaut ko interesantu… kaut ko par to, kā var šo sistÄ“mu… nu, tu saproti.

– Ko tieši, Daniel?

– Nu, IlzÄ«t… Es nevaru tiešÄk. Vārdu sakot, SviÄ·e kaut ko ir noskaidrojusi, kaut kam kaut ko sÅ«tÄ«jusi. Es nezinu – kam. VarbÅ«t savam Durašam vai Mordānam. VarbÅ«t… nezinu, varbÅ«t kādam savam draugam. Draugam, Ilze, draugam. VarbÅ«t draugi zina. VarbÅ«t kāds no Piņķeļu Ä£imenes kaut ko var noskaidrot no tiem saviem kontaktiem, par kuriem presÄ“ rakstÄ«ja. Nu, tu saproti…

– Pieņemsim… Bet vienalga. Ko man tieši prasÄ«t? Kam prasÄ«t? Kas vajadzÄ«gs?

– Nu, Ilze… Tu tā kā galÄ«gi tāda… Labi, bet to es tev neesmu teicis. Ja bÅ«s elektroniskā balsošana, tad teorÄ“tiski pastāv iespÄ“ja palabot rezultātus. SviÄ·e ir atradusi kaut ko vai kādus, kas to teorÄ“tiski varÄ“tu izdarÄ«t. Tu saproti, cik tas ir svarÄ«gi, ja? Ja SviÄ·e tiešÄm strādāja ar krieviem, tad taviem piņķeļiem vajadzÄ“tu to zināt, vai ne? Mums ir vienalga, ar ko strādāt un kam samaksāt, mums vajag tikai rezultātu. Un, ja tu atceries, par ko mÄ“s runājām, samaksāt mÄ“s varÄ“sim visvairāk. Mums ir resursi! Un mums vajag rezultātu!

– Mhm…”

Mežmiets pacÄ“la galvu, lÄ“ni atbÄ«dÄ«ja malā papÄ«ra lapas un vÄ“rās PiņķelÄ“ ar neizprotamu sejas izteiksmi. Teicienu par lielā aktiera lielo pauzi viņš acÄ«mredzami bija labi apguvis. Bet arÄ« Piņķele nebija ar pliku roku ņemama, viņa varÄ“ja pagaidÄ«t. PagaidÄ«ja – un sagaidÄ«ja.

– Nu labi, ļoti cienÄ«jamā Piņķeles kundze, ko jÅ«s ar šo gribat teikt? Un kas tas vispār tāds ir? PapÄ«rs – tas ir labi, bet tas tomÄ“r ir tikai papÄ«rs. Saruna, protams, interesanta, bet… JÅ«s to no galvas pierakstÄ«jāt vai tomÄ“r kā citādi?

Ahā, saprata Piņķele. Interese ir, treknā, pumpainā valstiskā zivs Ä“smu ja ne ierija, tad vismaz kārtÄ«gi apostÄ«ja – tātad lietišÄ·a saruna bÅ«s.

Viņa pati nespÄ“tu paskaidrot, kāpÄ“c uz sarunu ar Pāvutu bija paÄ·Ä“rusi diktofonu, kas bija savācies lÄ«dzi, promiešanas laikā tÄ«rot savu ministrijas kabineta galdu, – to pašu, aiz kura tagad bija Ä“rti iekārtojies viņas pÄ“ctecis, lielo plānu kalÄ“js un nākotnes pareÄ£is. Par tālāko nākotni varbÅ«t viņam arÄ« bija taisnÄ«ba, taču Piņķeli interesÄ“ja pašreizÄ“jās nepatikšanas – un te nu drošÄ vietā noglabātais audioieraksts varÄ“ja bÅ«t labs palÄ«gs.

XXIX nodaļa. Ilze Piņķele

To, ka dzÄ«vÄ“ viss nenotiek kā kino, bijusÄ« veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministre zināja gana labi. TomÄ“r saruna ar viņas ieskatā gandrÄ«z vai visvareno Valsts drošuma dienesta priekšnieku vienalga bija izrādÄ«jusies, maigi izsakoties, sarÅ«gtinoša.

Viss Ilzei Piņkelei galvā bija tik glÄ«ti un loÄ£iski izkārtojies, ka viņa gaidāmajai notikumu secÄ«bai jau bija faktiski noticÄ“jusi. Viņa izstāstÄ«s sev zināmos faktus, dos mājienu, ka ir pieejams arÄ« audioieraksts, cienÄ«jamās drošÄ«bas iestādes vadÄ«tājs, protams, valstiski ieinteresÄ“sies, viņi ātri noslÄ“gs vienošanos par to, ka eksministre nekādā gadÄ«jumā nefigurÄ“s prokuratÅ«ras sāktajā kriminālprocesā vakcÄ«nu iepirkumu sakarā, un tālāk jau viss vienkārši bÅ«s ļoti labi.

Nekas no tā nepiepildÄ«jās. Vispār nekas. ŠobrÄ«d viņa labi saprata, kā jutās Puškina pasakas vecÄ«tis, pÄ“c pÄ“dÄ“jās tikšanās ar zelta zivtiņu stāvot pie sasistās siles. Viss kas varÄ“ja bÅ«t, bet šis viss kas bija izrādÄ«jies pilnÄ«gi iluzors un nereāls. Stulbas, nepamatotas cerÄ«bas – un nekas cits. Kā viss pÄ“dÄ“jā laikā…

– JÅ«s, Piņķeles kundze, nojaušat, cik bieži pie mums ierodas cilvÄ“ki ar šÄdiem un vÄ“l pasakainākiem stāstiem? – Viņai ausÄ«s vÄ“l tagad skanÄ“ja drošuma dienesta priekšnieka Normunda Mežmieta it kā pat iejÅ«tÄ«gā balss. – Viņi visi grib mums kaut ko pastāstÄ«t, viņiem visiem ir rÅ«pes par nacionālo drošÄ«bu un valsts interesÄ“m… jā, viņiem visiem parasti ir arÄ« kaut kāda sava maza rÅ«pÄ«te, un, godÄ«gi sakot, tie, kuriem savas rÅ«pÄ«tes nav, gandrÄ«z vienmÄ“r izrādās, Ä“Ä“Ä“, psihiski ne visai lÄ«dzsvaroti cilvÄ“ki. Jums, Piņķeles kundze, cik es saprotu, šÄda rÅ«pÄ«te laikam ir.

Ja Piņķelei pasaulÄ“ kaut kas tiešÄm riebās, tad tie bija vienas noteiktas kategorijas vÄ«rieši – neatkarÄ«gi no vecuma, izskata, manierÄ“m un tamlÄ«dzÄ«gām treššÄ·irÄ«gām pazÄ«mÄ“m viņus vienoja augstprātÄ«ba, iedomÄ«ba un pārliecÄ«ba par to, ka viņi sarunu biedram vai drÄ«zāk biedrei vienkārši redz cauri. Un vÄ“l vairāk viņai riebās tas, ka reizÄ“m viņiem diemžēl bija taisnÄ«ba. Tieši tā bija arÄ« ar šo nepatÄ«kamo Mežmietu.

Burtiski dažās minÅ«tÄ“s viņš nesaprotamā veidā bija panācis, ka Piņķele kā pie bikts izliek visu. Nu labi, ne jau pilnÄ«gi visu – tik dumja, lai sāktu stāstÄ«t par savām mazajām attiecÄ«bām ar nekrietnajiem blēžiem no “Receptes” grupas, viņa nebija vis. Vai Mežmiets ar savām blāvajām cÅ«kas ačtelÄ“m neko nenolasÄ«ja no bijušÄs ministres un pieredzÄ“jušÄs politiÄ·es mÄ«mikas vai balss intonācijām – tas bija cits jautājums, bet ieminÄ“ties par to viņai pašai nenāca ne prātā. Vismaz pagaidām ne.

– Tātad jÅ«s, Piņķeles kundze, mums varÄ“tu oficiāli apliecināt, ka ministrs, partijas vadÄ«tājs un deputāts jÅ«s mudina… jā, uz ko tad viņš jÅ«s mudina… Vākt informāciju no saviem, Ä“Ä“Ä“, bijušajiem radiniekiem un citur par iespÄ“jamu tehnisku iejaukšanos parlamenta vÄ“lÄ“šanu norisÄ“, ja? Un papildus tam izsaka pieņēmumus par to, kā tas viss varÄ“tu tikt izmantots, pareizi? VÄ“l kaut kas? Laikam nekā, ja?

Tas bija vienkārši šokÄ“joši – paraudzÄ«ties uz viņas sarunu, uz viņas audioierakstu, uz viņas sniegto izcili vÄ“rtÄ«go informāciju tādā veidā, ka, redz, ir viens ministrs, kurš vienkārši aicina vākt ziņas un izsaka kaut kādus pieņēmumus, un tas arÄ« viss.

Bet, jo vairāk Piņķele par to domāja, jo skaidrāk viņa apjauta, ka šim Mežmietam ir taisnÄ«ba. Neko skaidru un nepārprotamu slÄ«pÄ“tais Pāvuts nebija pateicis. Viss no sÄ“rijas – kā bÅ«tu, ja bÅ«tu. Un nekādu mudinājumu uz kaut ko noziedzÄ«gu. Lai kā arÄ« šÄ·istu pirmajā brÄ«dÄ«.

– Jā, jā, redzu, Piņķeles kundze, ka jÅ«s pati visu labi saprotat, ja paraugāmies uz lietām no racionālāka skatu punkta. JÅ«s taču mums esat politiÄ·e. Nu, iedomājieties, mÄ“s pasauksim Pāvuta kungu parunāties, pat kādu procesu varam sākt… un kāds tur bÅ«s rezultāts? Pāvuta kungs mums pastāstÄ«s, ka viss tas, kas dzirdams audioierakstā… jums taču ir audio, vai ne, Piņķeles kundze? To vajadzÄ“s mums iesniegt. NebÅ«s taču problÄ“mu, vai ne?

Piņķele labi atminÄ“jās, kā galva bija pilnÄ«gi automātiski pamājusi. Nez, šÄds reflekss iestājās visiem latviešiem, nonākot kontaktā ar valsts drošÄ«bas dienestiem?

– Nu, redziet… Pāvuta kungs mums pastāstÄ«s, ka kaut kur kaut ko tādu dzirdÄ“jis, iedomājies pārbaudÄ«t un noskaidrot, lai nepieļautu brÄ«vu vÄ“lÄ“šanu principa pārkāpšanu, tad vÄ“l visu ko sarunās, un beigās mÄ“s vÄ“l izrādÄ«simies vainÄ«gi. JÅ«s taču saprotat, Piņķeles kundze, ka tieši tā arÄ« bÅ«s?

Jā, viņa to bija lieliski sapratusi tobrÄ«d un saprata arÄ« tagad. IzlocÄ«sies, protams, izlocÄ«sies. Daniels Pāvuts bija viena no glumākajām radÄ«bām Latvijas politikā, ko viņa jebkad bija sastapusi. Visu izteica tikai viens fakts. Tieši Pāvuts savulaik bija tas, kura ministrÄ“šanas laikā bija izsniegts rekordskaits atļauju “zaļajiem” enerÄ£ijas ražotājiem. Viss šis pasākums bija izrādÄ«jies viena liela, miljardus izmaksājusi un vÄ“l izmaksājoša blÄ“dÄ«ba, bet Pāvutam vienalga bija izdevies izvairÄ«ties no jebkādas atbildÄ«bas. Protams, ka tieši tāpat bÅ«tu arÄ« šoreiz, tur nu šim nepatÄ«kamajam Mežmietam bija taisnÄ«ba, to Piņķele nevarÄ“ja noliegt.

Viss bija slikti, bezgala slikti – bet ne velti šiem dienestu priekšniekiem mācÄ«ja kaut kādu Ä«paši perversu un cinisku psiholoÄ£ijas paveidu. Izspiest no “sarunas” biedra visu, kas tam zināms, paskaidrot, ka viņam jau ir slikti un bÅ«s vÄ“l sliktāk, un beigās tomÄ“r pamest cerÄ«bas salmiņu – Mežmiets bija rādÄ«jis augstāko pilotāžu.

Drošuma dienesta priekšnieks droši vien domāja, ka viņam darÄ«šana ar kārtÄ“jo muļķīti, taču ne velti Piņķele bija tik aktÄ«vi kārtojusi valsts finansÄ“jumu dažādām psihiskās veselÄ«bas programmām – šo to viņa šajā jomā zināja gan un pilnÄ«ga naivule nudien nebija.

– JÅ«s esat ļoti izdevÄ«gā situācijā, Piņķeles kundze. Jums uzticas, jÅ«s uzskata par personu ar vÄ“rtÄ«giem kontaktiem, ar jums konsultÄ“jas. To noteikti vajadzÄ“tu izmantot valsts interesÄ“s… nacionālās drošÄ«bas interesÄ“s, tiesiskuma un likumÄ«bas interesÄ“s. VajadzÄ“tu… un, ja bÅ«s labi rezultāti, tad mÄ“s noteikti varÄ“sim atgriezties arÄ« pie jÅ«su pašas privātās intereses… jums taču tāda ir, vai ne?…

Piņķele vÄ“l un vÄ“lreiz atspÄ“lÄ“ja atpakaļ šos Valsts drošuma dienesta priekšnieka vārdus, lai bÅ«tu pārliecināta, ka iztulko tos pareizi un precÄ«zi. Jā, šaubu nebija: viņai tika piedāvāts mÄ“Ä£ināt no Pāvuta izzināt kaut ko vairāk, nostiprināt pierādÄ«jumus – tā laikam to sauca –, lai beigu beigās…

PatiesÄ«bā, skaties, kā gribi, tas bija aicinājums izspiegot un ziņot par savu kolÄ“Ä£i un politisko partneri… bet nu nekāds oficiālais uzaicinājums tas gan nebija. Piņķelei nebija piedāvāts ne kaut ko parakstÄ«t, ne par kaut ko vienoties – vienkārši parunāties, paklausÄ«ties un pÄ“c tam par dzirdÄ“to, ja nu tur tiešÄm bÅ«tu kas no valstiskā viedokļa vÄ“rtÄ«gs, arÄ« noziņot.

– Es tā saprotu, ka diktofons jums ir pašai un jÅ«s ar to mākat apieties, Piņķeles kundze… – Jā, pieklājÄ«bu un taktu gan drošÄ«bniekiem nemācÄ«ja, tas nu arÄ« bija fakts. Droši vien nevienam tur nešÄ·ita, ka kaut kas tāds bÅ«tu vajadzÄ«gs un noderÄ«gs.

Pie tā viņi arÄ« bija palikuši – Piņķele turpina ar Pāvutu neuzbāzÄ«gu dialogu, vairāk gaida kādus signālus no viņa un papildus tam ik pa laikam pamet Ä“smu – kādu faktu vai baumu par viņu tik interesÄ“jošo tÄ“mu.

TÄ“ma gan neapšaubāmi interesÄ“ja ne tikai Pāvutu vien. ArÄ« Piņķele nebija gluži ar pliku roku ņemama, un vienu gan viņa varÄ“ja teikt pilnÄ«gi droši – viss Pāvuta teiktais par iespÄ“jamo elektroniskās balsošanas sistÄ“mas ietekmÄ“šanu Mežmietu vairāk nekā interesÄ“ja. Viņa bija pārliecināta, ka viszinošajam Valsts drošuma dienesta priekšniekam konkrÄ“ti par šo tÄ“mu tā bija pirmā dzirdÄ“šana.

“Ja bÅ«s elektroniskā balsošana, tad teorÄ“tiski pastāv iespÄ“ja palabot rezultātus. SviÄ·e ir atradusi kaut ko vai kādus, kas to teorÄ“tiski varÄ“tu izdarÄ«t. Tu saproti, cik tas ir svarÄ«gi, ja?” – nevarÄ“ja nepamanÄ«t, kā bija sažņaugušies Mežmieta pirksti, tiekot lÄ«dz šai vietai viņas sagatavotajā sarunas atšifrÄ“jumā.

– Jā, un tad vÄ“l, Piņķeles kundze… Ja mÄ“s runājam ne tikai par Pāvuta kunga un viņa kolÄ“Ä£u kungu nodomiem vien… Par lietu… protams, ka Pāvuta kunga fantāzijas ir, Ä“Ä“Ä“, visticamāk, tikai fantāzijas. Nav mums tādas operatÄ«vās informācijas, to es jums pilnÄ«gi droši varu atklāt. Bet… Ä“Ä“Ä“… Es domāju… es domāju, bÅ«s lietderÄ«gi jums tÄ«ri no komunikācijas viedokļa ar Pāvuta kungu… nu, tiešÄm painteresÄ“ties par to, ko tur visi pieminÄ“tie figuranti…

Vienu mirkli Piņķelei bija ienācis prātā, ka Drošuma dienesta priekšnieks pilnā nopietnÄ«bā norāda uz viņas nu jau bijušo radinieku PÄ“teri Piņķeli un viņa “kontaktiem ar Kremli”, kas savulaik bija plaši apspÄ“lÄ“ti naidÄ«gajos nomelnotāju medijos. Viņa labi zināja, kādos apstākļos šis gudrais un inteliÄ£entais cilvÄ“ks, kas tagad bija kļuvis par vienu no viņas partijas galvenajiem stratÄ“Ä£iem, bija zaudÄ“jis Eināra Epšes uzticÄ«bu, – pienāks laiks, un to uzzinās visi.

Bet nē, viņa bija kļūdījusies. Mežmiets bija domājis kaut ko pavisam citu.

– Jums taču, Piņķeles kundze, nelaiÄ·e SviÄ·es kundze un viņas vÄ«ra kungs tiešÄm bija tÄ«ri labi draugi, vai ne? Nu vismaz no publiskās informācijas spriežot… Es domāju – nu, tÄ«ri, lai Pāvuta kungu iekārdinātu un pamudinātu uz atklātÄ«bu, jums varbÅ«t tiešÄm vajadzÄ“tu mÄ“Ä£ināt padomāt – vai SviÄ·es kundze kaut ko tādu nerunāja. Var taču gadÄ«ties. Vai varbÅ«t kaut ko atrakstÄ«ja. Vai arÄ« viņai bija kādi Ä«paši kontakti, kādas jaunas tÄ“mas, par ko viņa pÄ“dÄ“jā laikā pirms nāves runāja.

Ar ko runāja, kad, varbÅ«t vÄ“l kādi interesanti fakti… nÄ“, mums tie nevarÄ“s noderÄ“t, bet Pāvuta kungs varÄ“tu atraisÄ«ties un kļūt vÄ“l ieinteresÄ“tāks, vai ne, Piņķeles kundze? Tā, vienkārši sÄ«ks ieteikums, nekas vairāk… Nedomāju, ka Pāvuta kunga fantāzijas mums bÅ«tu jāuztver Ä«paši nopietni, bet nu… labāk viņa vÄ“lmÄ“m šajā situācijā nākt pretÄ«, tāds bÅ«tu mans profesionālais ieteikums.

Kā tad, tas nu bija “sÄ«kais ieteikums”, atminoties sarunu, pavÄ«psnāja Piņķele. Viss kas tas varÄ“ja bÅ«t, tikai ne sÄ«ks ieteikums. GodÄ«gi sakot, viņa pati daudz nopietnāk uztvÄ“ra Pāvuta apokaliptiskās finanšu prognozes nekā šÄ«s te dÄ«vainās teorijas. Jā, neapšaubāmi, Juta pÄ“dÄ“jos mÄ“nešus bija uzvedusies diezgan jokaini, patiesÄ«bā pat ne mÄ“nešus, bet gadus. Taču, ja reiz šai tÄ“mai uzmanÄ«bu pievÄ“rsa pats Valsts drošuma dienesta priekšnieks – un vÄ“l mÄ“Ä£ināja savu interesi neizrādÄ«t…

Ja tā padomā, tāda jau Juta bija vienmÄ“r – nedaudz noslÄ“pumaina, nedaudz traka, nedaudz… Politika un visi šie duraši bija viņu pamatÄ«gi pabojājuši, bet vienalga kaut kam viņa vienmÄ“r dzinās pakaļ, kaut ko mÄ“Ä£ināja notvert, kaut ko atklāt, un, kad lielākajā daļā gadÄ«jumu izrādÄ«jās, ka nekā atklājama un notverama nemaz nav bijis, viņai tas iemācÄ«ja… nÄ“, neko tas viņai neiemācÄ«ja. Ä»oti varÄ“ja bÅ«t, ka arÄ« šis gadÄ«jums, kas bija tā sakārdinājis citādi prātÄ«go Pāvutu, bija no tās pašas sÄ“rijas.

Bet lai nu bÅ«tu. Ja šÄ« tÄ“ma bija tik ļoti sakārdinājusi pilsoni Mežmietu, varbÅ«t vÄ“l bija iespÄ“ja likt dzÄ«vei kaut nedaudz tomÄ“r lÄ«dzināties kino. Tas, ka savulaik atklātÄ«bā bija nonākušas fotogrāfijas no Ä£imeniska pasākuma, kurā klāt bija gan Piņķeļu, gan SviÄ·u Ä£imenes, vÄ“l nenozÄ«mÄ“ja ka viņa un Juta bÅ«tu bijušas draudzenes. PatiesÄ«bā Jutai bija tikai viens Ä«sti tuvs cilvÄ“ks – un tā nu tas bija sagadÄ«jies, ka Piņķele šim cilvÄ“kam mierÄ«gi varÄ“ja piezvanÄ«t. Ieganstu varÄ“ja piemeklÄ“t.

Romāna „Nāve” pirmās daļas audiogrāmata iegādājama ŠEIT.

Romāna „Nāve” pirmās daļas e-grāmata iegādājama ŠEIT.

Romāna „Nāve 2” e-grāmata iegādājama ŠEIT.