Miris SAB direktors MaizÄ«tis, romÄns „NÄve†sniedz norÄdes uz viņa pÄrraudzÄ«bÄ esoÅ¡Äm „letÄlÄm†lietÄm
PIETIEK · 11.11.2021. · Komentāri (0)ŠorÄ«t pienÄkot ziņÄm par Satversmes aizsardzÄ«bas biroja JÄņa MaizÄ«ša nÄvi – oficiÄli pÄ“c smagas slimÄ«bas -, Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ vienu no IndriÄ·a Latvieša jaunÄ romÄna „NÄve” („Bailes – 4”) nodaļÄm, kas sniedz norÄdes uz „caurcaurÄ“m izdomÄta” Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktora pÄrraudzÄ«bÄ nonÄkušÄm „letÄlÄm” lietÄm, kas saistÄ«tas gan ar advokÄta PÄvela Rebanoka un deputÄtes Jutas SviÄ·es nÄvi, gan ar iespÄ“jamu Latvijas valstisko informÄcijas sistÄ“mu nonÄkšanu Krievijas kontrolÄ“.
„XXXV nodaļa. JÄnis MÄ«zÄ«tis
ReizÄ“m brÄ«numi vienkÄrši ņēma un notika – tÄpÄ“c jau patiesÄ«bÄ tie arÄ« bija brÄ«numi. Vai nu veselÄ«ba, pareizÄk, tÄs neesamÄ«ba, vai vecums, vai apdraudÄ“juma sajÅ«ta, bet bijušais dzelžainais Äekists, “vecÄs skolas” pÄrstÄvis Andris Tautmanis CentrÄlcietumÄ bija sÄcis runÄt. PrecÄ«zÄk – rakstÄ«t. Protams, ar šÄdiem cilvÄ“kiem nekad neko nevarÄ“ja zinÄt, un visu viņu teikto vajadzÄ“ja nevis vienkÄrši pÄrbaudÄ«t, bet pÄ“c tam pÄrbaudÄ«t vÄ“l arÄ« pašus pÄrbaudÄ«tÄjus un pÄrbaudÄ«tÄju pÄrbaudÄ«tÄjus, bet vienalga – tÄ bija kustÄ«ba uz priekšu.
PÄ“kšÅ†Ä runÄ«guma iemesli MÄ«zÄ«ša ieskatÄ varÄ“ja bÅ«t divi. “Cietuma telegrÄfs” pietiekami efektÄ«vi darbojÄs visos laikos, un Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktoram, bijušajam padomju izmeklÄ“tÄjam un prokuroram nebija ne mazÄko šaubu, ka, visticamÄk, jau pÄris dienu laikÄ pÄ“c viņa sarunas ar deÄ£enerÄtu Damsonu par to bija uzzinÄjis arÄ« Tautmanis. Protams, ne jau par sarunas detaļÄm, bet par tÄs ilgumu un pamattÄ“mu – to gan. Vecais Äekists nebija muļķis, un arÄ« ar izdzÄ«vošanas instinktu viss viņam bija kÄrtÄ«bÄ.
Tieši ar izdzÄ«vošanas instinktu MÄ«zÄ«tis tad arÄ« saistÄ«ja otru versiju par Tautmaņa pÄ“kšÅ†Ä runÄ«guma iemeslu. RÄ«gas CentrÄlcietums nebija nekÄda drošÄ vieta tÄ iemÄ«tniekiem – nÄve varÄ“ja piemeklÄ“t viņus visdažÄdÄkajos veidos. Viņi gÄja bojÄ dÄ«vainÄs pašnÄvÄ«bÄs, guva nÄvÄ“jošas traumas uz lÄ«dzenas vietas, mira no anafilaktiskÄ šoka pÄ“c viselementÄrÄkÄs injekcijas, bet reizÄ“m vienkÄrši nez ar ko saindÄ“jÄs un nomira turpat kamerÄ, kamÄ“r medicÄ«niskÄ palÄ«dzÄ«ba vÄ“l bija ceÄ¼Ä un ieradÄs dažas stundas pÄ“cÄk.
MÄ«zÄ«tis labi atcerÄ“jÄs uzņēmÄ“ja Igora Vanova lietu – šim savdabÄ«gajam, lÄ«dz matu galiem kriminÄlajam kungam bija vienkÄrši pretdabiski, brÄ«numaini paveicies. Vispirms viņam domÄto indi bija izdzÄ“ris un galus atdevis kameras biedrs, arÄ« ar otro indÄ“šanas reizi nebija sanÄcis labÄk, un beigu beigÄs bija iekritusi pasÅ«tÄ«juma izpildÄ«tÄja – CentrÄlcietuma darbiniece. Tiesa, slepkavÄ«bas pasÅ«tÄ«tÄju viņa tÄ arÄ« nebija izdevusi, un MÄ«zÄ«tim nebija ne mazÄko šaubu, ka aizvadÄ«tajos gados šÄdu gadÄ«jumu bijis daudz, daudz vairÄk.
Bija ļoti iespÄ“jams, ka arÄ« Tautmanis gaisÄ bija saodis kaut ko tÄdu, kas lika viņam bažīties par iespÄ“jamu mūža noslÄ“gumu, neizturamÄs sÄpÄ“s locoties uz kameras grÄ«das, un nu gluži vienkÄrši vÄ“lÄ“jÄs vienoties – es jums, jÅ«s man! Jo tÄlÄk MÄ«zÄ«tis lasÄ«ja nedaudz vecišÄ·Ä rokrakstÄ aizpildÄ«tÄs rÅ«tiņu lapas, jo pÄrliecinÄtÄks kļuva – bijušais biedrs, tagadÄ“jais kungs par katru cenu gribÄ“ja vienoties, gribÄ“ja drošÄ«bu un komfortu.
“Es, Andris Tautmanis, dzimis 1946. gadÄ, pÄ“c tautÄ«bas latvietis, LR pilsonis, iepriekš ieņēmis nozÄ«mÄ«gus amatus Latvijas Republikas valsts drošÄ«bas un iekšÄ“jo lietu iestÄdÄ“s, vÄ“los sniegt Satversmes apsardzÄ«bas birojam nozÄ«mÄ«gu informÄciju par Latvijas valsts drošÄ«bai un suverenitÄtei bÅ«tiskiem jautÄjumiem ar potencÄli tÄlejošÄm sekÄm.
KÄ zinÄms, es, Andris Tautmanis, esmu darbojies Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komitejas saimniecisko noziegumu izmeklÄ“šanas virzienÄ un nekad neesmu nodarbojies ar ideoloÄ£isko un politisko lietu izmeklÄ“šanu. PiemÄ“ram, kÄ VDK izmeklÄ“tÄjs vecÄkÄ leitnanta dienesta pakÄpÄ“ es piedalÄ«jos kriminÄllietas izmeklÄ“šanÄ, kuras iznÄkumÄ tika notiesÄts deviņpadsmit gadus vecais, nekur nestrÄdÄjošais Aleksandrs Avents.
Viņš kopÄ ar nekur nestrÄdÄjošo Vladimiru Ä»aškovu un matrozi Juriju AkoviÄu 1979. gada jÅ«nijÄ bija organizÄ“jis noziedzÄ«gu grupu kontrabandas veikšanai, proti, preÄu nelegÄlai izvešanai un tirdzniecÄ«bai Ärpus PSRS un Ärzemju preÄu iepirkšanai un nelegÄlai ievešanai PSRS teritorijÄ.
Atjaunojoties Latvijas Republikas neatkarÄ«bai, es vienmÄ“r esmu darbos izrÄdÄ«jis savu lojalitÄti neatkarÄ«gÄs valsts interesÄ“m, kÄ profesionÄlis strÄdÄjot vispirms Latvijas Republikas Drošuma policijÄ un pÄ“c tam IekšÄ“jo lietu ministrijÄ. Es nekad neesmu darbojies kÄdas Ärvalsts interesÄ“s vai pildÄ«jis tÄs uzdevumus.”
Nu, protams, protams, nosmÄ«kņÄja MÄ«zÄ«tis. Kurš gan bÅ«tu padomÄjis ko citu…
“ManÄ rÄ«cÄ«bÄ ir apjomÄ«ga informÄcija, kas saistÄ«ta ar vairÄku citu personu iespÄ“jamu darbÄ«bu citas valsts labÄ, kÄ arÄ« par izrÄ“Ä·inÄšanos ar šÄ«m personÄm, tÄm atsakoties šo darbÄ«bu turpinÄt un nodot ziņas par šo darbÄ«bu Latvijas valsts drošÄ«bas iestÄdÄ“m.
Kopš deviņdesmito gadu sÄkuma es esmu bijis pazÄ«stams ar nu jau mirušo Jutu SviÄ·i, kas tajÄ laikÄ sÄka strÄdÄt Drošuma policijÄ, kurÄ es ieņēmu amatu kÄ atzÄ«ts speciÄlists un profesionÄlis. Jutai SviÄ·ei iestÄjoties darbÄ, tika veikta standarta biogrÄfijas datu pÄrbaude, un Drošuma policijas darbinieks konstatÄ“ja nesakritÄ«bas potenciÄlÄs darbinieces biogrÄfijas datos par laiku, kad viņa vÄ“l dzÄ«voja MaskavÄ.
Šo analÄ«zi veikušais darbinieks bija izdarÄ«jis pieņēmumu, ka Jutai SviÄ·ei varÄ“tu bÅ«t radÄ«ta viltus biogrÄfija un jauna identitÄte, lai viņu astoņdesmito gadu beigÄs kÄ potenciÄlu “guļošo aÄ£entu” iesÅ«tÄ«tu valstÄ«. Es ar šo informÄciju iepazinos un oficiÄli novÄ“rtÄ“ju kÄ nepamatotu, norÄdot, ka notikusi kļūda ar datumiem, kam nebija nekÄdas bÅ«tiskas nozÄ«mes, un 1995. gadÄ virzÄ«ju Jutu SviÄ·i darbam Drošuma policijÄ.
Tolaik Drošuma policijas priekšnieks bija JÄnis Ä€belis, tagad jau miris. MÄ“s ar viņu bijÄm vienisprÄtis, ka, visticamÄk, pieņēmums bija patiess un Juta SviÄ·e, tolaik vÄ“l Juta Patopova, ir cilvÄ“ks, kura patieso identitÄti mÄ“s nezinÄm. No tÄ izrietÄ“ja, ka, visticamÄk, viņa varÄ“tu bÅ«t Krievijas izlÅ«košanas iestÄžu labÄ strÄdÄjoša persona ar konkrÄ“tiem uzdevumiem.
Å…emot vÄ“rÄ valsts drošÄ«bas intereses, mÄ“s pieņēmÄm lÄ“mumu izmantot šo situÄciju, lai vispirms par Jutas Patopovas darbÄ«bu savÄktu pietiekami daudz faktu. Tika sÄkta un ilgstošu laiku turpinÄta operatÄ«vÄs izstrÄdes lieta, veicot vispusÄ«gu Jutas Patopovas novÄ“rošanu, viņas korespondences pÄrbaudi, telefonzvanu kontroli utt. Vienlaikus atsevišÄ·os sensitÄ«vos jautÄjumos Jutai Patopovai tika apzinÄti piegÄdÄta nepatiesa informÄcija, kuras nodošana Ärvalstij nenodarÄ«tu kaitÄ“jumu Latvijas valsts interesÄ“m.”
Nu jopcik, veco vilku izklaides, nobrÄ«nÄ«jÄs MÄ«zÄ«tis. Šis ļoti, ļoti izklausÄ«jÄs pÄ“c patiesÄ«bas. Veco Ä£enerÄli Ä€beli viņš vÄ“l atcerÄ“jÄs tÄ«ri labi – cilvÄ“ks bija sarežģīts, bet nopietns, un arÄ« savu darbu uztvÄ“ra nopietni.
“1997. gadÄ, JÄnim Ä€belim lÄ“mumu saskaņojot augstÄkajÄ lÄ«menÄ«, tika pieņemts lÄ“mums par mÄ“Ä£inÄjumu, izmantojot savÄkto informÄciju, pÄrvervÄ“t Jutu SviÄ·i. TÄ bija mana ideja, par kuras pareizÄ«bu es esmu pietiekami pÄrliecinÄts arÄ« tagad. Saruna ar Jutu SviÄ·i bija ļoti veiksmÄ«ga un rezultatÄ«va, mums izdevÄs panÄkt praktiskas dabas vienošanos faktiski visos jautÄjumos.
Tika arÄ« veikta Jutas SviÄ·es nopratinÄšana par viņas biogrÄfiju un citiem faktiem, un šÄ«s nopratinÄšanas protokols, viņas parakstÄ«ts, vienÄ eksemplÄrÄ palika pie Ä£enerÄļa JÄņa Ä€beļa. Kur tas atrodas tagad, man nav zinÄms.
JaunÄ sadarbÄ«ba ar Jutu SviÄ·i bija auglÄ«ga lÄ«dz pat 1999. gadam, privÄtÄs sarunÄs Ä£enerÄlis JÄnis Ä€belis man izteica pateicÄ«bu un raksturoja to kÄ unikÄlu gadÄ«jumu, par ko man pienÄktos valsts apbalvojums. ŠÄdu apbalvojumu es nesaņēmu un arÄ« prasÄ«bu pÄ“c tÄda neizteicu, jo vairÄk tÄpÄ“c, ka situÄcija ar laiku sarežģījÄs.
SakarÄ ar politiskÄm intrigÄm man nÄcÄs pamest darbu Drošuma policijÄ. 1999. gadÄ politiska spiediena rezultÄtÄ darbu Drošuma policijas priekšnieka amatÄ nÄcÄs pamest arÄ« JÄnim Ä€belim. Viņš tika atcelts no amata lielÄ steigÄ, viņu pašu par to informÄ“jot pÄ“dÄ“jÄ brÄ«dÄ«. AtšÄ·irÄ«bÄ no manis viņš saņēma divus visaugstÄkos valsts apbalvojumus. Faktiski no viņa šÄdÄ veidÄ atpirkÄs.
Amatu atstÄjot, Ä£enerÄlim JÄnim Ä€belim radÄs sajÅ«ta, ka jaunajai vadÄ«bai un politiskajiem pÄrraugiem vajadzÄ«bas pÄ“c šÄda dubultaÄ£enta nav, arÄ« es biju vÄ«lies, un rezultÄtÄ mÄ“s mÄ“Ä£inÄjÄm darbu ar Jutu SviÄ·i turpinÄt Ärpus Drošuma policijas ietvariem. Es zinu, ka JÄnis Ä€belis šo rÄ«cÄ«bu saskaņoja visaugstÄkajÄ lÄ«menÄ«, taÄu man nav zinÄms, ar ko tieši.
SituÄcija sarežģījÄs 2000. gadu sÄkumÄ, kad Juta SviÄ·e saprata, ka viņa faktiski vairs netiek kontrolÄ“ta no valsts drošÄ«bas iestÄžu puses. Viņa satuvinÄjÄs ar jaunÄ politiskÄ spÄ“ka “Jaunais Tvaiks” lÄ«deri EinÄru Epši, kļuva par viņa uzticÄ«bas personu, ar viņas palÄ«dzÄ«bu viņas vÄ«rs Maigonis SviÄ·is tika pie darba MilitÄrÄs izlÅ«košanas dienestÄ.
Man šajÄ laikÄ ar viņu vairs nebija faktiski nekÄdu kontaktu, un privÄtÄ sarunÄ ar mani Ä£enerÄlis JÄnis Ä€belis izteicÄs, ka “meitene ir atsitusies no rokÄm” un ka viņam esot aizdomas, vai gadÄ«jumÄ viņas atzÄ«šanÄs protokols, izmantojot savu ietekmi “JaunajÄ TvaikÄ”, kurš bija pÄrņēmis varu valstÄ«, nav no Drošuma policijas arhÄ«viem izņemts.
2014. gadÄ JÄnis Ä€belis nomira, un es vairÄkus gadus darbojos privÄtajÄ uzņēmÄ“jdarbÄ«bÄ, attÄlinÄti sekojot Jutas SviÄ·es gaitÄm. 2016. gadÄ mani negaidot uzmeklÄ“ja Juta SviÄ·e, un es sapratu, ka tas saistÄ«ts ar viņas piespiedu aiziešanu no Korupcijas novÄ“rošanas un analÄ«zes biroja un saistÄ«tÄm tÄ“mÄm.
No šÄ«s un sekojošajÄm sarunÄm man kļuva skaidrs, ka Juta SviÄ·e ir iespÄ“jami minimÄlÄ lÄ«menÄ« turpinÄjusi sadarbÄ«bu ar Krievijas struktÅ«ru pÄrstÄvjiem, taÄu šÄ« sadarbÄ«ba viņai ir kļuvusi aizvien nepatÄ«kamÄka, it Ä«paši ņemot vÄ“rÄ viņas vÄ“lÄ“šanos sÄkt politisku karjeru kopÄ ar Juri Durašu, kurš, cik nopratu, bija SviÄ·es kontrolÄ“ts cilvÄ“ks, un JÄni MordÄnu, kurš bija Duraša kontrolÄ“.
Pie manis SviÄ·e bija vÄ“rsusies cerÄ«bÄ, ka, tÄ kÄ Ä£enerÄlis JÄnis Ä€belis ir miris, man varÄ“tu bÅ«t zinÄms, kur atrodas viņas nopratinÄšanas protokols no 1997. gada un saistÄ«tie dokumenti, kas vajadzÄ«bas gadÄ«jumÄ varÄ“tu publiski apliecinÄt, ka viņa ir darbojusies Latvijas valsts interesÄ“s.
Es Jutai SviÄ·ei paskaidroju, ka šo dokumentu pie manis vismaz pašlaik nav, bet es varu mÄ“Ä£inÄt noskaidrot…”
MÄ«zÄ«tis atrÄvÄs no lasÄ«šanas. StÄsts bija interesants, diezgan ticams, taÄu tikpat ticami bija tas, ka puse no tÄ bija dezinformÄcija. VajadzÄ“ja tikai mÄ“Ä£inÄt saprast – kura puse. NebÅ«t nebija izslÄ“gts, ka Tautmanis bija turÄ“jis SviÄ·i uz droša ÄÄ·a, solot viņai par noteiktiem pakalpojumiem atdot šos dokumentus, kurus kaut kur glabÄja. Viss varÄ“ja bÅ«t – Ä€belis bija miris, SviÄ·e tÄpat, patiesÄ«ba bija palikusi kaut kur tur, ÄrÄ…
“NÄkamajos gados mÅ«su attiecÄ«bas ar Jutu SviÄ·i bija diezgan draudzÄ«gas, zinÄmÄ mÄ“rÄ es biju kļuvis par viņas uzticÄ«bas personu. TaÄu pÄ“c saslimšanas konstatÄ“šanas, par ko es biju informÄ“ts, SviÄ·e kļuva aizvien nervozÄka.
Viņa daudzkÄrt uzsvÄ“ra, ka vÄ“loties palikt valsts vÄ“sturÄ“ ar kaut ko izcilu. Viņa ļoti uztraucÄs, ka noteiktÄ situÄcijÄ atklÄtÄ«bÄ var nonÄkt dokumenti par viņas sadarbÄ«bu ar Krievijas iestÄdÄ“m, kam viņa nevarÄ“tu likt pretÄ« apliecinÄjumu, ka patiesÄ«bÄ ir darbojusies kopÄ ar Latvijas nacionÄlÄs drošÄ«bas iestÄdi.
2020. gada sÄkumÄ es no Jutas SviÄ·es nopratu, ka viņa kopÄ ar kÄdu advokÄtu, kura vÄrdu man neatklÄja, nodarbojas ar Ä«paši svarÄ«gu valsts drošÄ«bas jautÄjumu, kuram var bÅ«t ÄrkÄrtÄ«gi nopietnas sekas. KÄ nopratu, par šo tÄ“mu bija lietas kursÄ arÄ« viņas sadarbÄ«bas personas no Krievijas iestÄdÄ“m, kuras bija vÄ“lÄ“jušÄs no viņas šo informÄciju iegÅ«t vai arÄ« brÄ«dinÄjušas par nepieļaujamÄ«bu šÄdu informÄciju publiskot.
MÅ«su pÄ“dÄ“jÄ sarunÄ neilgi pirms Jutas SviÄ·es nÄves es viņu brÄ«dinÄju par to, cik šÄda situÄcija ir potenciÄli bÄ«stama, taÄu viņa – iespÄ“jams, saslimšanas dēļ – neuztvÄ“ra šo manu brÄ«dinÄjumu nopietni. Dažas dienas vÄ“lÄk, uzzinot par viņas negaidÄ«to nÄvi, mans pieņēmums bija, ka šÄ« nÄve varÄ“tu bÅ«t saistÄ«ta ar manis aprakstÄ«tajiem faktiem.
Pieļauju, ka, tikdams atbrÄ«vots no apcietinÄjuma un saņemot personiskÄs drošÄ«bas garantijas, es varÄ“tu manis minÄ“tos faktus apliecinÄt ar dokumentiem, to vidÅ« gan par Jutas SviÄ·es darbÄ«bu, gan par viņas savÄkto informÄciju, gan arÄ« par personÄm, kas varÄ“tu bÅ«t saistÄ«tas ar viņas nÄvi.”
Nu, lÅ«k, te arÄ« bija visa vÄ“stÄ«juma “sÄls”, nodomÄja MÄ«zÄ«tis. Protams, tas bija vilinoši, pat ļoti, cita lieta – ka Tautmaņa kungs bija ÄrkÄrtÄ«gi tÄls no reÄlÄs situÄcijas šÄdu lÄ“mumu pieņemšanÄ. Pat veikt SviÄ·es ekshumÄciju bÅ«tu vienkÄršÄk nekÄ ar Satversmes apsardzÄ«bas biroja iespÄ“jÄm izdabÅ«t no apcietinÄjuma pilsoni Tautmani.
Un ne jau tikai kÄdu likumisku šÄ·Ä“ršÄ¼u dēļ, te tieši problÄ“mu nebÅ«tu – lielu daļu tiesnešu birojs, atsaucoties uz nacionÄlÄs drošÄ«bas interesÄ“m, varÄ“ja locÄ«t, kÄ vien uzskatÄ«ja par vajadzÄ«gu. Bet bija cits faktors, kas saucÄs Valsts drošuma dienests un dažÄdie cilvÄ“ki tÄ vadÄ«bÄ. PÄrsteidzÄ«gi rÄ«kojoties, rezultÄts varÄ“tu bÅ«t pilnÄ«gi pretÄ“js Tautmaņa vÄ“lmÄ“m – lÄ«dz pat negaidÄ«ti letÄlam iznÄkumam. RÅ«pju kļuva tikai vairÄk. Bet iespÄ“ju arÄ«.”