Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

ŠorÄ«t pienākot ziņām par Satversmes aizsardzÄ«bas biroja Jāņa MaizÄ«ša nāvi – oficiāli pÄ“c smagas slimÄ«bas -, Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ vienu no IndriÄ·a Latvieša jaunā romāna „Nāve” („Bailes – 4”) nodaļām, kas sniedz norādes uz „caurcaurÄ“m izdomāta” Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktora pārraudzÄ«bā nonākušÄm „letālām” lietām, kas saistÄ«tas gan ar advokāta Pāvela Rebanoka un deputātes Jutas SviÄ·es nāvi, gan ar iespÄ“jamu Latvijas valstisko informācijas sistÄ“mu nonākšanu Krievijas kontrolÄ“.

„XXXV nodaļa. Jānis MÄ«zÄ«tis

ReizÄ“m brÄ«numi vienkārši ņēma un notika – tāpÄ“c jau patiesÄ«bā tie arÄ« bija brÄ«numi. Vai nu veselÄ«ba, pareizāk, tās neesamÄ«ba, vai vecums, vai apdraudÄ“juma sajÅ«ta, bet bijušais dzelžainais čekists, “vecās skolas” pārstāvis Andris Tautmanis Centrālcietumā bija sācis runāt. PrecÄ«zāk – rakstÄ«t. Protams, ar šÄdiem cilvÄ“kiem nekad neko nevarÄ“ja zināt, un visu viņu teikto vajadzÄ“ja nevis vienkārši pārbaudÄ«t, bet pÄ“c tam pārbaudÄ«t vÄ“l arÄ« pašus pārbaudÄ«tājus un pārbaudÄ«tāju pārbaudÄ«tājus, bet vienalga – tā bija kustÄ«ba uz priekšu.

PÄ“kšÅ†Ä runÄ«guma iemesli MÄ«zÄ«ša ieskatā varÄ“ja bÅ«t divi. “Cietuma telegrāfs” pietiekami efektÄ«vi darbojās visos laikos, un Satversmes apsardzÄ«bas biroja direktoram, bijušajam padomju izmeklÄ“tājam un prokuroram nebija ne mazāko šaubu, ka, visticamāk, jau pāris dienu laikā pÄ“c viņa sarunas ar deÄ£enerātu Damsonu par to bija uzzinājis arÄ« Tautmanis. Protams, ne jau par sarunas detaļām, bet par tās ilgumu un pamattÄ“mu – to gan. Vecais čekists nebija muļķis, un arÄ« ar izdzÄ«vošanas instinktu viss viņam bija kārtÄ«bā.

Tieši ar izdzÄ«vošanas instinktu MÄ«zÄ«tis tad arÄ« saistÄ«ja otru versiju par Tautmaņa pÄ“kšÅ†Ä runÄ«guma iemeslu. RÄ«gas Centrālcietums nebija nekāda drošÄ vieta tā iemÄ«tniekiem – nāve varÄ“ja piemeklÄ“t viņus visdažādākajos veidos. Viņi gāja bojā dÄ«vainās pašnāvÄ«bās, guva nāvÄ“jošas traumas uz lÄ«dzenas vietas, mira no anafilaktiskā šoka pÄ“c viselementārākās injekcijas, bet reizÄ“m vienkārši nez ar ko saindÄ“jās un nomira turpat kamerā, kamÄ“r medicÄ«niskā palÄ«dzÄ«ba vÄ“l bija ceļā un ieradās dažas stundas pÄ“cāk.

MÄ«zÄ«tis labi atcerÄ“jās uzņēmÄ“ja Igora Vanova lietu – šim savdabÄ«gajam, lÄ«dz matu galiem kriminālajam kungam bija vienkārši pretdabiski, brÄ«numaini paveicies. Vispirms viņam domāto indi bija izdzÄ“ris un galus atdevis kameras biedrs, arÄ« ar otro indÄ“šanas reizi nebija sanācis labāk, un beigu beigās bija iekritusi pasÅ«tÄ«juma izpildÄ«tāja – Centrālcietuma darbiniece. Tiesa, slepkavÄ«bas pasÅ«tÄ«tāju viņa tā arÄ« nebija izdevusi, un MÄ«zÄ«tim nebija ne mazāko šaubu, ka aizvadÄ«tajos gados šÄdu gadÄ«jumu bijis daudz, daudz vairāk.

Bija ļoti iespÄ“jams, ka arÄ« Tautmanis gaisā bija saodis kaut ko tādu, kas lika viņam bažīties par iespÄ“jamu mūža noslÄ“gumu, neizturamās sāpÄ“s locoties uz kameras grÄ«das, un nu gluži vienkārši vÄ“lÄ“jās vienoties – es jums, jÅ«s man! Jo tālāk MÄ«zÄ«tis lasÄ«ja nedaudz vecišÄ·Ä rokrakstā aizpildÄ«tās rÅ«tiņu lapas, jo pārliecinātāks kļuva – bijušais biedrs, tagadÄ“jais kungs par katru cenu gribÄ“ja vienoties, gribÄ“ja drošÄ«bu un komfortu.

“Es, Andris Tautmanis, dzimis 1946. gadā, pÄ“c tautÄ«bas latvietis, LR pilsonis, iepriekš ieņēmis nozÄ«mÄ«gus amatus Latvijas Republikas valsts drošÄ«bas un iekšÄ“jo lietu iestādÄ“s, vÄ“los sniegt Satversmes apsardzÄ«bas birojam nozÄ«mÄ«gu informāciju par Latvijas valsts drošÄ«bai un suverenitātei bÅ«tiskiem jautājumiem ar potencāli tālejošÄm sekām.

Kā zināms, es, Andris Tautmanis, esmu darbojies Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komitejas saimniecisko noziegumu izmeklÄ“šanas virzienā un nekad neesmu nodarbojies ar ideoloÄ£isko un politisko lietu izmeklÄ“šanu. PiemÄ“ram, kā VDK izmeklÄ“tājs vecākā leitnanta dienesta pakāpÄ“ es piedalÄ«jos krimināllietas izmeklÄ“šanā, kuras iznākumā tika notiesāts deviņpadsmit gadus vecais, nekur nestrādājošais Aleksandrs Avents.

Viņš kopā ar nekur nestrādājošo Vladimiru Ä»aškovu un matrozi Juriju Akoviču 1979. gada jÅ«nijā bija organizÄ“jis noziedzÄ«gu grupu kontrabandas veikšanai, proti, preču nelegālai izvešanai un tirdzniecÄ«bai ārpus PSRS un ārzemju preču iepirkšanai un nelegālai ievešanai PSRS teritorijā.

Atjaunojoties Latvijas Republikas neatkarÄ«bai, es vienmÄ“r esmu darbos izrādÄ«jis savu lojalitāti neatkarÄ«gās valsts interesÄ“m, kā profesionālis strādājot vispirms Latvijas Republikas Drošuma policijā un pÄ“c tam IekšÄ“jo lietu ministrijā. Es nekad neesmu darbojies kādas ārvalsts interesÄ“s vai pildÄ«jis tās uzdevumus.”

Nu, protams, protams, nosmÄ«kņāja MÄ«zÄ«tis. Kurš gan bÅ«tu padomājis ko citu…

“Manā rÄ«cÄ«bā ir apjomÄ«ga informācija, kas saistÄ«ta ar vairāku citu personu iespÄ“jamu darbÄ«bu citas valsts labā, kā arÄ« par izrÄ“Ä·ināšanos ar šÄ«m personām, tām atsakoties šo darbÄ«bu turpināt un nodot ziņas par šo darbÄ«bu Latvijas valsts drošÄ«bas iestādÄ“m.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma es esmu bijis pazÄ«stams ar nu jau mirušo Jutu SviÄ·i, kas tajā laikā sāka strādāt Drošuma policijā, kurā es ieņēmu amatu kā atzÄ«ts speciālists un profesionālis. Jutai SviÄ·ei iestājoties darbā, tika veikta standarta biogrāfijas datu pārbaude, un Drošuma policijas darbinieks konstatÄ“ja nesakritÄ«bas potenciālās darbinieces biogrāfijas datos par laiku, kad viņa vÄ“l dzÄ«voja Maskavā.

Šo analÄ«zi veikušais darbinieks bija izdarÄ«jis pieņēmumu, ka Jutai SviÄ·ei varÄ“tu bÅ«t radÄ«ta viltus biogrāfija un jauna identitāte, lai viņu astoņdesmito gadu beigās kā potenciālu “guļošo aÄ£entu” iesÅ«tÄ«tu valstÄ«. Es ar šo informāciju iepazinos un oficiāli novÄ“rtÄ“ju kā nepamatotu, norādot, ka notikusi kļūda ar datumiem, kam nebija nekādas bÅ«tiskas nozÄ«mes, un 1995. gadā virzÄ«ju Jutu SviÄ·i darbam Drošuma policijā.

Tolaik Drošuma policijas priekšnieks bija Jānis Ä€belis, tagad jau miris. MÄ“s ar viņu bijām vienisprātis, ka, visticamāk, pieņēmums bija patiess un Juta SviÄ·e, tolaik vÄ“l Juta Patopova, ir cilvÄ“ks, kura patieso identitāti mÄ“s nezinām. No tā izrietÄ“ja, ka, visticamāk, viņa varÄ“tu bÅ«t Krievijas izlÅ«košanas iestāžu labā strādājoša persona ar konkrÄ“tiem uzdevumiem.

Å…emot vÄ“rā valsts drošÄ«bas intereses, mÄ“s pieņēmām lÄ“mumu izmantot šo situāciju, lai vispirms par Jutas Patopovas darbÄ«bu savāktu pietiekami daudz faktu. Tika sākta un ilgstošu laiku turpināta operatÄ«vās izstrādes lieta, veicot vispusÄ«gu Jutas Patopovas novÄ“rošanu, viņas korespondences pārbaudi, telefonzvanu kontroli utt. Vienlaikus atsevišÄ·os sensitÄ«vos jautājumos Jutai Patopovai tika apzināti piegādāta nepatiesa informācija, kuras nodošana ārvalstij nenodarÄ«tu kaitÄ“jumu Latvijas valsts interesÄ“m.”

Nu jopcik, veco vilku izklaides, nobrÄ«nÄ«jās MÄ«zÄ«tis. Šis ļoti, ļoti izklausÄ«jās pÄ“c patiesÄ«bas. Veco Ä£enerāli Ä€beli viņš vÄ“l atcerÄ“jās tÄ«ri labi – cilvÄ“ks bija sarežģīts, bet nopietns, un arÄ« savu darbu uztvÄ“ra nopietni.

“1997. gadā, Jānim Ä€belim lÄ“mumu saskaņojot augstākajā lÄ«menÄ«, tika pieņemts lÄ“mums par mÄ“Ä£inājumu, izmantojot savākto informāciju, pārvervÄ“t Jutu SviÄ·i. Tā bija mana ideja, par kuras pareizÄ«bu es esmu pietiekami pārliecināts arÄ« tagad. Saruna ar Jutu SviÄ·i bija ļoti veiksmÄ«ga un rezultatÄ«va, mums izdevās panākt praktiskas dabas vienošanos faktiski visos jautājumos.

Tika arÄ« veikta Jutas SviÄ·es nopratināšana par viņas biogrāfiju un citiem faktiem, un šÄ«s nopratināšanas protokols, viņas parakstÄ«ts, vienā eksemplārā palika pie Ä£enerāļa Jāņa Ä€beļa. Kur tas atrodas tagad, man nav zināms.

Jaunā sadarbÄ«ba ar Jutu SviÄ·i bija auglÄ«ga lÄ«dz pat 1999. gadam, privātās sarunās Ä£enerālis Jānis Ä€belis man izteica pateicÄ«bu un raksturoja to kā unikālu gadÄ«jumu, par ko man pienāktos valsts apbalvojums. ŠÄdu apbalvojumu es nesaņēmu un arÄ« prasÄ«bu pÄ“c tāda neizteicu, jo vairāk tāpÄ“c, ka situācija ar laiku sarežģījās.

Sakarā ar politiskām intrigām man nācās pamest darbu Drošuma policijā. 1999. gadā politiska spiediena rezultātā darbu Drošuma policijas priekšnieka amatā nācās pamest arÄ« Jānim Ä€belim. Viņš tika atcelts no amata lielā steigā, viņu pašu par to informÄ“jot pÄ“dÄ“jā brÄ«dÄ«. AtšÄ·irÄ«bā no manis viņš saņēma divus visaugstākos valsts apbalvojumus. Faktiski no viņa šÄdā veidā atpirkās.

Amatu atstājot, Ä£enerālim Jānim Ä€belim radās sajÅ«ta, ka jaunajai vadÄ«bai un politiskajiem pārraugiem vajadzÄ«bas pÄ“c šÄda dubultaÄ£enta nav, arÄ« es biju vÄ«lies, un rezultātā mÄ“s mÄ“Ä£inājām darbu ar Jutu SviÄ·i turpināt ārpus Drošuma policijas ietvariem. Es zinu, ka Jānis Ä€belis šo rÄ«cÄ«bu saskaņoja visaugstākajā lÄ«menÄ«, taču man nav zināms, ar ko tieši.

Situācija sarežģījās 2000. gadu sākumā, kad Juta SviÄ·e saprata, ka viņa faktiski vairs netiek kontrolÄ“ta no valsts drošÄ«bas iestāžu puses. Viņa satuvinājās ar jaunā politiskā spÄ“ka “Jaunais Tvaiks” lÄ«deri Eināru Epši, kļuva par viņa uzticÄ«bas personu, ar viņas palÄ«dzÄ«bu viņas vÄ«rs Maigonis SviÄ·is tika pie darba Militārās izlÅ«košanas dienestā.

Man šajā laikā ar viņu vairs nebija faktiski nekādu kontaktu, un privātā sarunā ar mani Ä£enerālis Jānis Ä€belis izteicās, ka “meitene ir atsitusies no rokām” un ka viņam esot aizdomas, vai gadÄ«jumā viņas atzÄ«šanās protokols, izmantojot savu ietekmi “Jaunajā Tvaikā”, kurš bija pārņēmis varu valstÄ«, nav no Drošuma policijas arhÄ«viem izņemts.

2014. gadā Jānis Ä€belis nomira, un es vairākus gadus darbojos privātajā uzņēmÄ“jdarbÄ«bā, attālināti sekojot Jutas SviÄ·es gaitām. 2016. gadā mani negaidot uzmeklÄ“ja Juta SviÄ·e, un es sapratu, ka tas saistÄ«ts ar viņas piespiedu aiziešanu no Korupcijas novÄ“rošanas un analÄ«zes biroja un saistÄ«tām tÄ“mām.

No šÄ«s un sekojošajām sarunām man kļuva skaidrs, ka Juta SviÄ·e ir iespÄ“jami minimālā lÄ«menÄ« turpinājusi sadarbÄ«bu ar Krievijas struktÅ«ru pārstāvjiem, taču šÄ« sadarbÄ«ba viņai ir kļuvusi aizvien nepatÄ«kamāka, it Ä«paši ņemot vÄ“rā viņas vÄ“lÄ“šanos sākt politisku karjeru kopā ar Juri Durašu, kurš, cik nopratu, bija SviÄ·es kontrolÄ“ts cilvÄ“ks, un Jāni Mordānu, kurš bija Duraša kontrolÄ“.

Pie manis SviÄ·e bija vÄ“rsusies cerÄ«bā, ka, tā kā Ä£enerālis Jānis Ä€belis ir miris, man varÄ“tu bÅ«t zināms, kur atrodas viņas nopratināšanas protokols no 1997. gada un saistÄ«tie dokumenti, kas vajadzÄ«bas gadÄ«jumā varÄ“tu publiski apliecināt, ka viņa ir darbojusies Latvijas valsts interesÄ“s.

Es Jutai SviÄ·ei paskaidroju, ka šo dokumentu pie manis vismaz pašlaik nav, bet es varu mÄ“Ä£ināt noskaidrot…”

MÄ«zÄ«tis atrāvās no lasÄ«šanas. Stāsts bija interesants, diezgan ticams, taču tikpat ticami bija tas, ka puse no tā bija dezinformācija. VajadzÄ“ja tikai mÄ“Ä£ināt saprast – kura puse. NebÅ«t nebija izslÄ“gts, ka Tautmanis bija turÄ“jis SviÄ·i uz droša āķa, solot viņai par noteiktiem pakalpojumiem atdot šos dokumentus, kurus kaut kur glabāja. Viss varÄ“ja bÅ«t – Ä€belis bija miris, SviÄ·e tāpat, patiesÄ«ba bija palikusi kaut kur tur, ārā…

“Nākamajos gados mÅ«su attiecÄ«bas ar Jutu SviÄ·i bija diezgan draudzÄ«gas, zināmā mÄ“rā es biju kļuvis par viņas uzticÄ«bas personu. Taču pÄ“c saslimšanas konstatÄ“šanas, par ko es biju informÄ“ts, SviÄ·e kļuva aizvien nervozāka.

Viņa daudzkārt uzsvÄ“ra, ka vÄ“loties palikt valsts vÄ“sturÄ“ ar kaut ko izcilu. Viņa ļoti uztraucās, ka noteiktā situācijā atklātÄ«bā var nonākt dokumenti par viņas sadarbÄ«bu ar Krievijas iestādÄ“m, kam viņa nevarÄ“tu likt pretÄ« apliecinājumu, ka patiesÄ«bā ir darbojusies kopā ar Latvijas nacionālās drošÄ«bas iestādi.

2020. gada sākumā es no Jutas SviÄ·es nopratu, ka viņa kopā ar kādu advokātu, kura vārdu man neatklāja, nodarbojas ar Ä«paši svarÄ«gu valsts drošÄ«bas jautājumu, kuram var bÅ«t ārkārtÄ«gi nopietnas sekas. Kā nopratu, par šo tÄ“mu bija lietas kursā arÄ« viņas sadarbÄ«bas personas no Krievijas iestādÄ“m, kuras bija vÄ“lÄ“jušÄs no viņas šo informāciju iegÅ«t vai arÄ« brÄ«dinājušas par nepieļaujamÄ«bu šÄdu informāciju publiskot.

MÅ«su pÄ“dÄ“jā sarunā neilgi pirms Jutas SviÄ·es nāves es viņu brÄ«dināju par to, cik šÄda situācija ir potenciāli bÄ«stama, taču viņa – iespÄ“jams, saslimšanas dēļ – neuztvÄ“ra šo manu brÄ«dinājumu nopietni. Dažas dienas vÄ“lāk, uzzinot par viņas negaidÄ«to nāvi, mans pieņēmums bija, ka šÄ« nāve varÄ“tu bÅ«t saistÄ«ta ar manis aprakstÄ«tajiem faktiem.

Pieļauju, ka, tikdams atbrÄ«vots no apcietinājuma un saņemot personiskās drošÄ«bas garantijas, es varÄ“tu manis minÄ“tos faktus apliecināt ar dokumentiem, to vidÅ« gan par Jutas SviÄ·es darbÄ«bu, gan par viņas savākto informāciju, gan arÄ« par personām, kas varÄ“tu bÅ«t saistÄ«tas ar viņas nāvi.”

Nu, lÅ«k, te arÄ« bija visa vÄ“stÄ«juma “sāls”, nodomāja MÄ«zÄ«tis. Protams, tas bija vilinoši, pat ļoti, cita lieta – ka Tautmaņa kungs bija ārkārtÄ«gi tāls no reālās situācijas šÄdu lÄ“mumu pieņemšanā. Pat veikt SviÄ·es ekshumāciju bÅ«tu vienkāršÄk nekā ar Satversmes apsardzÄ«bas biroja iespÄ“jām izdabÅ«t no apcietinājuma pilsoni Tautmani.

Un ne jau tikai kādu likumisku šÄ·Ä“ršÄ¼u dēļ, te tieši problÄ“mu nebÅ«tu – lielu daļu tiesnešu birojs, atsaucoties uz nacionālās drošÄ«bas interesÄ“m, varÄ“ja locÄ«t, kā vien uzskatÄ«ja par vajadzÄ«gu. Bet bija cits faktors, kas saucās Valsts drošuma dienests un dažādie cilvÄ“ki tā vadÄ«bā. PārsteidzÄ«gi rÄ«kojoties, rezultāts varÄ“tu bÅ«t pilnÄ«gi pretÄ“js Tautmaņa vÄ“lmÄ“m – lÄ«dz pat negaidÄ«ti letālam iznākumam. RÅ«pju kļuva tikai vairāk. Bet iespÄ“ju arÄ«.”

Novērtē šo rakstu:

0
0