Iesaki rakstu:

Smagiem soļiem staigāju pa sava vectÄ“va zemi. Ar dubļiem aplipušos zābakos un nosalušiem pirkstiem, zemjainām plaukstām aukstā zemÄ“ stādu Ä·iplokus, ziemas sÄ«polus un topinambÅ«rus. BÅ«vÄ“ju savu pasauli no tām lietām, kuras uzturÄ“ja manu senču pasauli. Tām jābÅ«t pietiekami stiprām, lai uzturÄ“tu arÄ« manu, lai gan vÄ“lu iesāktu, lai gan tikai tikko radÄ«tu, lai gan maziņu un vÄ“l vārgu, bet MANU PAsauli.

ZEM šÄ«s Saules sāktu.

AR Sauli sirdī lolotu.

…

Ak, Dievs, cik smagi!

Katru rÄ«tu pieceļos un ceru, ka neuzzināšu neko jaunu. Katru vakaru slÄ“ptā trauksmÄ“ pārlasu ziņojumus paziņu “čatā”. Neviens! Šodien NEVIENS. Paldies, Tev, Dievs!

Bet tad nāk diena pÄ“c dienas, kad kādam atsaka sirds, kad kāds zaudÄ“ acu gaismu, kad kādam vairs nebeidz griezties galva, kad kāds iziet no “slimās mājas” un turpat uz ielas beidz savu dzÄ«vi.

Nepārejoša zaudÄ“juma sajÅ«ta.

ManÄ“jie nav izturÄ“juši.

Tā nav smeldze, kas plosa mani no iekšpuses. Tas ir grÅ«ti sagrožojams niknums par stÅ«rÄ« iedzÄ«to manÄ“jo pakļaušanu “krievu ruletei”, kurā lielākā daļa ložu ir pilnas ar ciešanām un nāvi. ManÄ“jie uzticÄ“jās, ticÄ“ja, visbeidzot, cerÄ“ja veiksmei. Tagad manÄ“jie krÄ«t uz ielām, nepamostas gultās, aiziet pie senčiem savu draugu bÄ“rÄ“s. Tagad man jāraud par manÄ“jiem, kuru vairs nav, un jābaidās par tiem, kuri no stÅ«ra izgāja, piekrÄ«tot “ruletei”. “Ruletei” un vienvirziena tunelim (ne)zināmā virzienā. Daudziem virzienā uz veļiem.

…

Es smagiem soļiem staigāju pa vectÄ“va zemi un runājos ar veļiem. SavÄ“jiem, kuri te bija sen un izturÄ“ja. Kuri paglāba, izvilka, saturÄ“ja dzimtu divos karos, kolhozos un izsÅ«tÄ«šanās. Kuri cÄ“la un bÅ«vÄ“ja cerot, un stādÄ«ja kartupeļus puÄ·u dobju vietā, cerÄ«bas zaudÄ“jot. Mani senči, kurus atceros un kurus nekad neesmu satikusi, viņi radÄ«ja šo PAsauli, kurā es radu SAVU PAsauli. Viņi ar savu izturÄ«bu neļaus man nonÄ«kt un padoties. Man stÅ«ris ir vieta, kur atsperties un triekt dÅ«ri sejā Saules aizsedzÄ“jam. Jo man aiz muguras nav tikai kaut kāds stÅ«ris. Man aiz muguras ir manu senču zeme, pieredze, dzimtas sÄ«kstums un manÄ“jo spÄ“ks.

Es palieku šaizemÄ“.

LÅ«dzu, manÄ“jie, PALIECIET šaizemÄ“!

(latgola.permakultura.lv)