Iesaki rakstu:

Lieldienas ir ļoti seni svētki. Kā visos saulgriežos simboliskais stāsts ir par līdzsvaru starp gaismu un tumsu, dzīvību un nāvi.

Daba ir kontrastu pilna. No vienas puses, esam nākuši no tās un piederÄ«gi tai. TomÄ“r tā vairāk lÄ«dzinās nevis gādÄ«gai mātei, bet valdzinošai raganai. Vienā brÄ«dÄ« dzÄ«ve reibina ar tās sniegtajām iespÄ“jām, bet jau nākamajā nežēlÄ«gi atņem mums to, ko pati devusi.

Lai aizsargātos no šiem nevaldāmajiem spÄ“kiem, mÄ“s veidojam civilizāciju. Tās mÄ“rÄ·is ir pasargāt mÅ«s no tiem realitātes aspektiem, kas visvairāk sāpina. Ä»aunums - situācija, kurā man tiek kaut kas atņemts. VeselÄ«ba, dzÄ«vÄ«ba, brÄ«vÄ«ba. IespÄ“jas, sirdsmiers. Kaut kas ir bijis mans, bet tagad tā vairs nav... NÄ“, to negribam pieļaut! Darināsim Ä·ieÄ£eļus un dedzināt tos dedzināsim, celsim pilsÄ“tu ar torni, kas sniedzas debesÄ«s, - pasargāsim sevi no visa, kas mums nepatÄ«k!

Diemžēl nevaram aizbÄ“gt paši no sevis, no savām Ä“nas pusÄ“m. LÄ«dz ar to iedomātās ideālās pasaules vietā reizÄ“m nonākam situācijā, kurā ļaunums vienkārši kļūst rafinÄ“tāks. BÄ«stamākie vairs nav dabas spÄ“ki, bet cilvÄ“ku rÄ«cÄ«ba un attieksme. Ä»aunums iegÅ«st ļoti personiskus vaibstus.

Bābele - pilsēta ar zikurātu centrā... Divi galvenie instrumenti cīņā ar ļaunumu - valsts un reliģija...

Šajā shÄ“mā valsts svarÄ«gākais uzdevums ir nodrošināt taisnÄ«gumu, skaidrus spÄ“les noteikumus. Nevis vienkārši atriebt, bet novÄ“rst ļaunumu, iegrožot to, likt ikvienam saskarties ar savas rÄ«cÄ«bas sekām. Bet reliÄ£ijas uzdevums - izmainÄ«t cilvÄ“ka domāšanu, izdzÄ“st liesmu pašÄ saknÄ“. Jo tieši no domāšanas veida ir atkarÄ«ga rÄ«cÄ«ba un attiecÄ«bu veidošanas modeļi.

Vislabāk bÅ«tu, ja abas šÄ«s institÅ«cijas varÄ“tu sadarboties, vai ne? Divgalvainais Ä“rglis ir skumja liecÄ«ba par šÄ«s utopijas likteni. SākotnÄ“jā iecere izskatās lieliska: patriarhs pakļaujas imperatoram kā valsts pilsonis, bet imperators pakļaujas patriarham kā baznÄ«cas loceklis. IespÄ“ja vienam otru lÄ«dzsvarot, papildināt, koriģēt.

Realitāte izrādÄ«jās cita. Sakrustojot Ä“rgli ar balodi, rodas hibrÄ«ds ar divām plÄ“soņas galvām. Divkārt bÄ«stams savā aklumā pret paša patieso dabu.

Eiropa no šÄ« hibrÄ«da mÄ“Ä£ināja atbrÄ«voties jau sen. TrÄ«sdesmit gadu karš uzskatāmi parādÄ«ja, ka reliÄ£ija var pārvÄ“rsties par monstru, kas pamato bezjÄ“dzÄ«gu iznÄ«cināšanu. TobrÄ«d sekulāra, no reliÄ£ijas attÄ«rÄ«ta, valsts likās kā patvÄ“rums. Veidosim sabiedrÄ«bu, kuras vienÄ«gais vadmotÄ«vs bÅ«s humānisms un rÅ«pes par cilvÄ“ku. Kas gan varÄ“tu noiet greizi?

20. gadsimtā ateistiskie režīmi kļūst par liecÄ«bu, ka arÄ« valsts un politiskā vara var kļūt par represÄ«vu un vardarbÄ«gu veidojumu, kas vÄ“sturiskā taisnÄ«guma vai tautas interešu vārdā ir spÄ“jÄ«ga postÄ«t un graut dzÄ«ves, veselas paaudzes.

Agresija nav reliģisks un pat ne politisks, bet vispārcilvēcīgs fenomens.

No dabas varam mÄ“Ä£ināt sevi izolÄ“t, attÄ«stot tehnoloÄ£ijas. Bet vai varam paslÄ“pties paši no sevis?

Savu aklumu ir ļoti grūti pamanīt. Protams, cilvēki mēdz ticēt muļķībām un rīkoties neprātīgi! Bet mēs - mēs taču redzam realitāti tādu, kāda tā ir!

20. gadsimta otrās puses filozofijā šÄ« ir centrāla tÄ“ma: apzināties, cik bÄ«stami ir visaptveroši un šÄ·ietami nepretrunÄ«gi stāsti par pasauli - labo un ļauno. Viens mirklis, un tam noticam nedalÄ«ti. Un tad jau ir tikai viens solis lÄ«dz koncentrācijas nometnÄ“m, kurās meklÄ“jam «galÄ“jo risinājumu» tiem sabiedrÄ«bas «elementiem», kuri rÅ«pÄ«gi veidotajā ideoloÄ£ijā neiederas.

Vai ir kādas zāles? Vakcīna pret agresijas impulsu?

KristÄ«gais stāsts par JÄ“zus nāvi sākotnÄ“ji darbojās kā šÄda vakcÄ«na. JÄ“zus tuvākajiem mācekļiem radās iespÄ“ja ļoti personiski pārliecināties, kāds milzÄ«gs spÄ“ks ir ļaunumam kā struktÅ«rai, kas caurauž visu sabiedrÄ«bu.

Tuva cilvÄ“ka nāve ļoti sāpÄ«gā veidā atver acis. Uz ļaunuma bÅ«tÄ«bu. Uz patieso bÄ«stamÄ«bu. Bet arÄ« uz savu gļēvumu un gatavÄ«bu noslÄ«dÄ“t Ä“nā - lai tikai pasargātu savu dzÄ«vÄ«bu un labklājÄ«bu no nepieciešamÄ«bas konfrontÄ“ties. Lieldienas un iknedēļas svÄ“tā vakarÄ“diena sakraments kļūst par iespÄ“ju atcerÄ“ties šos notikumus, lai atjaunotu sevi imunitāti pret vÄ“lmi tos atkārtot.

PÄ“c Otrā pasaules kara holokausta notikumu pieminÄ“šana kļuva par Rietumu sabiedrÄ«bas «politisko sakramentu». Pieminot to pie katras izdevÄ«bas, trenÄ“jam spÄ“ju pamanÄ«t lÄ«dzÄ«gus procesus. PamanÄ«t brÄ«di, kad saule griežas uz tumsu, pirms vÄ“l iestājusies ziema, kas visu sasaldÄ“.

Ar laiku atmiņas pagaist, iespaids mazinās. Rodas vÄ“lme revidÄ“t priekšstatus par notikušo.

Sākumā nekas ļauns nenotiek. Diena vÄ“l pietiekami gara. Ko velti satraukties, pat ja kāds dabas vÄ“rotājs ziņo par saulgriežu iestāšanos, kas nebeigsies ne ar ko labu?

Ukrainas notikumi, lai cik tie bÅ«tu traÄ£iski (patiesÄ«bā tieši tāpÄ“c, ka tie ir tik traÄ£iski), ir jauns patiesÄ«bas mirklis. Vai tiešÄm mÄ“s šÄdi gribam redzÄ“t savu nākotni? Vai tiešÄm uzskatām to par labu veidu, kā risināt domstarpÄ«bas?

Senie stāsti palÄ«dz interpretÄ“t to, kas noticis, un arÄ« mudina ieraudzÄ«t vienÄ«go atbildi: ļaunuma priekšÄ nepieciešams nepiekāpÄ«gi palikt uzticÄ«giem citādai domāšanai un attieksmei. Ja mÄ“s paši kļūstam lÄ«dzÄ«gi tam, ar ko cÄ«nāmies, tumsa ir dubultojusies.

TāpÄ“c mums vajadzÄ«gi iedvesmojoši piemÄ“ri. Kā palikt uzticÄ«gam patiesÄ«bai, drosmÄ«gi nostāties pret netaisnÄ«bu, bet pašam nekļūt par tās spoguli. Tāds ir Lieldienu stāstu uzdevums. PalÄ«dzÄ“t mums bÅ«t cilvÄ“kiem šÄ« vārda Ä«stajā nozÄ«mÄ“.