Menu
Pilnā versija

Krievijas virtuālā realitāte

Leonards Inkins · 03.05.2022. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien virtuālajā pasaulÄ“ dzÄ«vo daudzi. Virtuālo pasauļu skaitu veicina datorzinÄ«bu attÄ«stÄ«ba un klātbÅ«tne pat iekārtā, kuras pamatfunkcija ir zvanÄ«t.

Kad tu lasi – virtuālā pasaule, tad paturi prātā, ka šeit ir runa par lielā mÄ“rā izdomāto un reāli neeksistÄ“jošo pasauli. Tā ir tāda pasaule, kurā darbojas reāli personāži, bet vide, kurā tas notiek patiesÄ«bā, eksistÄ“ tikai cilvÄ“ku iztÄ“lÄ“. Tās ir tikai cilvÄ“ka fantāzijas un prāta radÄ«ts auglis – ilÅ«zijas. Šo virtuālo pasauli nevar nedz aptaustÄ«t, nedz tai iekniebt, lai pārliecinātos par tās esamÄ«bu. Tas ir lÄ«dzÄ«gi kā lÅ«koties uz kādu raibu audumu, viļņojošu jÅ«ru, mākoņiem debesÄ«s vai uguni un censties tur saskatÄ«t kādas figÅ«ras vai tÄ“lus.

Ar šo ir izskaidrojamu arÄ« dažādu seriālu jeb tautas valodā ziepeņu popularitāte un nemirstÄ«ba. Tam pamatā ir tas, ka daudzi tā vietā, lai izdzÄ«votu, piepildÄ«tu ar saturu un nodzÄ«votu savu dzÄ«vi, izvÄ“las virtuāli dzÄ«vot citu cilvÄ“ku dzÄ«vi, kas uzņēmÄ«gu darboņu skaisti noformÄ“ta un padarÄ«ta pieejama.

Ä»oti daudz ir to, kuri vÄ“las šo citu cilvÄ“ku dzÄ«vi gan izdzÄ«vot, gan izgaršot, gan izbaudÄ«t un pat izjust viņu ciešanas un prieka brīžus. Viņi tā rÄ«kojas, jo cenšas iet vieglāko ceļu un arÄ« upes apiet šÄ·Ä“ršÄ¼us. ŠÄdi rÄ«koties ir daudz vieglāk un bezatbildÄ«gāk, nekā veidot pašam savu dzÄ«vi. IespÄ“jams, tāpÄ“c daudzi izvÄ“las šÄdu virtuālo realitāti patiesas dzÄ«ves vietā, jo virtuālajā pasaulÄ“ var gan pagriezt skaļāk, gan vajadzÄ«bas brÄ«dÄ« nopauzÄ“t vai izslÄ“gt skaņu. DzÄ«vÄ“ citi cilvÄ“ki nav aprÄ«koti ar tālvadÄ«bas pultÄ«m un tos ar nosacÄ«tas pogas spiedienu nevar izrÄ«kot.

Minētajam virtuālajā pasaulē un realitātē ir arī blaknes.

Reiz iegriezos tālruņu veikalā. Tiku laipni uzņemts, un pārdevÄ“js man gari un plaši stāstÄ«ja, ko tik ar telefonu nevar darÄ«t. Pat savus video varÄ“šot montÄ“t, un dators nebÅ«šot vajadzÄ«gs. Jautāju, vai viņš tiešÄm tā domā un vai patiesi ir par to pārliecināts. PārdevÄ“js uzsvÄ“ra, ka nu ir citi laiki un vairs neesot vajadzÄ«gas ne videokameras, ne kvalitatÄ«vi mikrofoni, nedz datori un dārgas datorprogrammas. Paņem kādu no šiem, un tu varÄ“si visu, tikai pagaidām vÄ“l ar to nevarot vārÄ«t tÄ“ju, bet tas esot tuvākās nākotnes jautājums.

Teicu, ka man tālrunis ir vajadzīgs tikai, lai mani var sazvanīt un es varu piezvanīt pats. Pārējais viss man jau ir, pat divas tējkannas un trīs kameras, bet, tā kā tālruņu bez visām minētajām un neminētajām iespējām vairs nav, tad nāksies jau kādu pirkt, jo zvanīt taču vajag.

PārdevÄ“js piekrita, jā, tā jau tagad esot, un vairs tikai tālruņus neražo, bet tie, kurus ražo, ir ne tikai morāli, bet arÄ« tehniski novecojuši, kaut nemaksājot dārgi. Ražotāji piedāvā tikai datorus, no kuriem var arÄ« piezvanÄ«t, bet tie sen vairs neesot tālruņi.

AplÅ«kojot izstādÄ«tos tālruņus, nevarÄ“ja nepamanÄ«t cenas. Rādot uz tālruņiem, kuriem cena bija ap tÅ«kstoti un vairāk, es viņam ironiski vaicāju: – Vai ar to var piezvanÄ«t eņģeļiem debesÄ«s? Jo nekādu citu pamatojumu šÄdai cenai par iekārtu, no kuras un uz kuru zvana, nesaskatÄ«ju. NÄ“, viņš teica, eņģeļiem ar šo piezvanÄ«t nevarot.

Sapratu, ka mÄ“s katrs dzÄ«vojam savā virtuālajā pasaulÄ“. Kurš tuvāk grÄ“cÄ«gajai zemei, kurš lidinās mākoņos, jālemj ir Tev. Raksts nav par to, bet iespÄ“jams, ka arÄ« par to.

Piederība baram

Kā tas ir iespējams, ka desmitiem miljonu cilvēku tic dažādām virtuālajām pasaulēm, pamanās tajās dzīvot un vēl naidoties ar citām izdomātajām realitātēm. Kā var strīdēties par to, kā nav, kā var nodarboties ar to, kā patiesībā nav?

Tev var šÄ·ist, ka tas vien nieks ir un ka virtuālās pasaules nevienu neapdraud, bet, manuprāt, tā nav, un šo pasauļu klātbÅ«tne rada ļoti lielas grÅ«tÄ«bas un ciešanas. MÄ“s reti protam pareizā secÄ«bā sakārtot cÄ“loņus un sekas.

Virtuālo pasauļu ir daudz. Ir, protams, tādas, kuras dominē, un to skaits nav ierobežots, jo katrs tās spēj nekontrolēti radīt jebkurā skaitā. Kā saka, katrs pa savam jūk prātā!

Datoru, kuru es izmantoju zvanÄ«šanai, ienākšana mÅ«su sadzÄ«vÄ“ nodrošina to, ka katrs reāli spÄ“j radÄ«t un izveidot savu televÄ«ziju. Sliktāku vai labāku, ir cits jautājums, bet tomÄ“r mums ir iespÄ“ja pašiem izveidot savu televÄ«ziju un ne tikai izveidot, bet pašiem veidot savus raidÄ«jumus un caur šo pašu radÄ«to televÄ«ziju uzrunāt skatÄ«tājus.

DzÄ«vojot kādā virtuālajā pasaulÄ“, cilvÄ“ks cenšas savas pasaules robežas un ietekmi palielināt. Tā ir dabiska cilvÄ“ka tieksme, arÄ« impÄ“rijām ir lÄ«dzÄ«ga tieksme un pat vajadzÄ«ba nepārtraukti savas teritorijas palielināt: tās, lai varÄ“tu pastāvÄ“t nepārtraukti, pakļauj pie to robežām pastāvošas valstis un tur dzÄ«vojošas tautas.

ImpÄ“rijas eksistences dzinulis ir nepārtraukti kādu pakļaut, iznÄ«cināt, iekļaut, pievienot, paverdzināt un pat iznÄ«cināt. Šis nodrošina iespÄ“ju impÄ“rijai pastāvÄ“t un attÄ«stÄ«ties. To dÄ“vÄ“ par izaugsmi. Tikko šai ziņā iestājas stabilitāte, tā impÄ“rija mirst.

CilvÄ“ks, kurš ir iegrimis savā virtuālajā pasaulÄ“, tikai šÄ·Ä“rsojot brauktuvi, no tās iziet, jo palikt citā pasaulÄ“ un iet pāri ielai ir bÄ«stami. ŠÄds cilvÄ“ks cenšas ievilināt virtuālajā pasaulÄ“ arÄ« citus. LÄ«dzÄ«gi uzvedas smÄ“Ä·Ä“tāji un alkohola lietotāji. Kad piepulcÄ“jas citi, tad tie viens otram stāsta un apgalvo to, kā bieži patiesÄ«bā nav, bet mehānisms ir lÄ«dzÄ«gs kā baumām un tautasdziesmām. Katrs kaut ko piedzejo, un rezultāts stipri atšÄ·iras no oriÄ£ināla.

Sākumā cilvÄ“ks, kurš pievienojies kādai virtuālajai pasaulei, to uztver kritiski, bet, laikam ejot un aizvien vairāk šai izdomātajā pasaulÄ“ esot, sāk ticÄ“t tās realitātei un kļūst par izdomājumu upuri.

Krievija, desmitiem gadu mēģinot maldināt citus par savu izredzētību, savu izcilību, savu militāro varenību un garīgo izaugsmi, beigu beigās pati tai noticēja. Tikai ukraiņu lodes tos apskaidroja. Apskaidroto ir maz, pārējie dzīvo ilūzijās, un tās viņiem neļauj uzvarēt.

ŠÄ« izdomātā virtuālā pasaule un realitāte noveda viņus pie kādas konkrÄ“tas domāšanas, konkrÄ“tiem rÄ«cÄ«bas modeļiem.

Tas veicina aplamības kaujas laukā un ļauj skaitliski mazākiem spēkiem tos sakaut.

PÄ“c lÄ«dzÄ«ga principa darbojas arÄ« nekustamo Ä«pašumu burbulis, kad katrs Ä«pašnieks un tirgotājs nedaudz palielina cenu. To esam piedzÄ«vojuši, un daudzi atceras, kā tas bija, bet maz ir to, kas iedziļinās tajā, kāpÄ“c tā ir noticis un notiek.

Šo nekustamo Ä«pašuma «burbuli» var apturÄ“t tikai pamatÄ«ga krÄ«ze, kad viss nekustamo Ä«pašumu tirgus jÅ«k un brÅ«k, lÄ«dz nostājas sākuma pozÄ«cijās. Ir ļoti grÅ«ti apturÄ“t burbuļa rašanos, bet tikpat ierobežotas ir iespÄ“jas mazināt krÄ«zi un burbuļa plÄ«šanas radÄ«to postu.

Arī Krievijas radītā ilūzija un varenības burbulis plīsa, sastopoties un atduroties pret ukraiņu pretestību.

Grauds

CilvÄ“kiem piemÄ«t tādas vÄ“lmes un noslieces, kuras viņi vairās paust citiem. Mums katram ir kas tāds, kas nav nekas Ä«paši nosodāms un slÄ“pjams. Nav noziedzÄ«gs, bet tomÄ“r mÄ“s nevÄ“lamies, ka par to uzzina citi. Tieši uz šo ir tÄ“mÄ“ta virtuālā pasaule, un tāpÄ“c grauds, kas sÄ“ts šÄdā augsnÄ“, bieži dÄ«gst. Ja cilvÄ“kam ir kas slÄ“pjams, kas viņu apspiež un pazemo, tad vairumā gadÄ«jumu cilvÄ“ks izvÄ“las nevis tam pretoties, bet bÄ“gt. Un bÄ“got viņš nonāk kādā virtuālajā pasaulÄ“ un tur ilÅ«ziju aizsegā slÄ“pjas. Gadās, ka viņš rada pats savu virtuālo realitāti, kurā slÄ“pjas no patiesas dzÄ«ves un izliekas to nemanām, lÄ«dz notic, ka iztÄ“les auglis ir Ä«stenÄ«ba, bet Ä«stenÄ«ba ir izdomājums.

Iluzorā izglābšanās ietekmÄ“ viņa psihi, viņš notic un nonāk pie pārliecÄ«bas, ka virtuālā pasaule ir kas Ä«sts un reāls.

CilvÄ“ki tiecas meklÄ“t savu identitāti, savu garÄ«go pasauli, vÄ“las izskatÄ«ties slaidāki, jaunāki un gudrāki nekā ir patiesÄ«bā. Lai to panāktu, nav jāvingro, nav jāmācās, bet pietiek vien iekļauties kādā no esošajām virtuālajām pasaulÄ“m, kurā pulcÄ“jas apgaismotie. Tas nekas, ka nekādu gaismu tie neizstaro, galvenais, lai kolektÄ«vs to apgalvo un tic saviem izdomājumiem un tam, ko piedÄ“vÄ“ sev un citiem.

Galvenais ir iekļauties kādā sektā, kādā it kā gudru cilvēku pulciņā, kuri visu zina, saprot un uzskata, ka visa pasaule ir sajukusi prātā un viņi ir vienīgie, pareizie, izredzētie un apgaismotie, bet citi ir tumsoņas un nejēgas, jo rīkojas un domā aplami un nepareizi.

Uzvartracis arÄ« bija un vÄ“l joprojām ir kāda no virtuālajām pasaulÄ“m, kurā lÄ«dzÄ«gi kā nekustamo Ä«pašumu tirgÅ« nepārtraukti tiek palielinātas likmes, aizvien vairāk tiek pārspÄ«lÄ“ts, piedÄ“vÄ“ts un melots.

ŠÄ·ietamā uzvara ir veids, kā atrast savu identitāti, kā pieslieties un iekļauties kādā izdomātā virtuālā realitātÄ“. Runa ir par izdomātu uzvaru, izdomātu varoņdarbu, un, cits citam pārstāstot un kultivÄ“jot to, vairojot to, paši tam sāk ticÄ“t.

Tautas valodā to sauc par mednieku vai makšÄ·ernieku stāstiem. Tā zivs kļūst aizvien lielāka, lÄ«dz sasniedz tos apmÄ“rus, ka zivi vairs nav iespÄ“jams panest. Bet, ko nevar celt, to nevar nest.

ŠÄ·ietamā uzvara, šÄ·ietamā lielā zivs ir veids, kā izdomāt savu identitāti, kā mānÄ«t citus un pašam noticÄ“t šiem meliem, kā iekļauties, pieslieties kādai izdomātai realitātei.

Ja eksistē kāda valsts ar speciāliem dienestiem un represīvo aparātu, kas ir tendēta nospraust kursu, tad visi saplūst vienotā izdomātā un virtuālā realitātē, kur tos talantīgi vada un ievirza.

Reiz kādā skolā, kad nomira «dižais tautu tÄ“vs Staļins», skolotāji sprieda, kā turpmāk mācÄ«t bÄ“rnus. LÄ«dz šim tiem mācÄ«ja, ka divi reiz divi ir astoņi. Ja rÄ«t teiks patiesÄ«bu, ka ir četri, tas bÅ«s šoks, tā bÅ«s trauma bÄ“rnu trauslajām dvÄ“selÄ“m. NolÄ“ma, ka šogad vÄ“l mācÄ«s pa vecam, tas ir, ka divi reiz divi ir astoņi. Nākamajā mācÄ«bu gadā teiks, ka septiņi un tā pakāpeniski izglÄ«tojamos pieradinās pie patiesÄ«bas un likvidÄ“s šo meliem pilno virtuālo pasauli. Ja visa šÄ« atkušÅ†a laikā neuzradÄ«sies kāds nākamais «vadonis»... Jo tad atkal viss notiks lÄ«dzÄ«gi, kā jau bija piedzÄ«vots. Tas ir, vadoņa dzÄ«ves laikā tiks radÄ«ta virtuālā pasaule, kurai cilvÄ“ki ne tikai ticÄ“s, bet pat bÅ«s gatavi par to iet nāvÄ“.

Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Krievijā tika veidota virtuālā pasaule, kurai bija vajadzīgs vadītājs un iedvesmotājs. Tādu Krievijas speciālie dienesti atrada, un virtuālās pasaules iemītnieki ar sajūsmu viņu iecēla par virtuālu caru.

MinÄ“tie virtuālās pasaules attÄ«stÄ«bas un nostiprināšanas darbi vainagojās ar panākumiem. Nu pārstāja apgalvot, ka divi reiz divi ir četri. Skaitlis ar katru piecgadi pieauga, lÄ«dz sasniedza «tautu tÄ“va» astoņus.

PÄ“c šÄ«s aplamās formulas tika rÄ“Ä·ināts valsts budžets, veidota armija, modernizÄ“ti ieroči un piešÄ·irtas militārās pakāpes un zinātniskie grādi.

Notika kas lÄ«dzÄ«gs tam, kā tie, kurus dÄ“vÄ“ par kultÅ«ristiem, ar pārtikas piedevām uzaudzÄ“ muskuļu masu. Tā saucamās muskuļu masas audzÄ“šanas tehnoloÄ£ijas panāca, ka valsts un tās armija izskatÄ«jās spÄ“cÄ«ga, bet realitātÄ“ tas izrādÄ«jās acu apmāns.

ŠÄdi maldināja citās virtuālajās un reālajās pasaulÄ“s dzÄ«vojošos, un tie sāka baidÄ«ties no tā, kā patiesÄ«bā nebija. Savas bailes pārstāstot cits citam, tie viens otru aizvien vairāk nobiedÄ“ja, un tas veicināja to, ka Krievijai bija ļauts viss, jo citādi «saasināšoties situācija».

Ukraina arÄ« tam ticÄ“ja un baidÄ«jās, bet viņiem nācās ar šo burbuli saskarties realitātÄ“, un izrādÄ«jās, ka Krievijas varenÄ«ba ir tikai mÄ«ts.

JaunÄ«bā skatÄ«jos kādu filmu par boksu. Filmā bija kāds veiksmÄ«gs bokseris, kurš, izmantojot nelietÄ«bu, bija ringā uzvarÄ“jis sāncensi. UzvarÄ“tais atnāca pie viņa ģērbtuvÄ“ un piekāva, sakot, «var redzÄ“t, ka nekad neesi kāvies uz ielas».

Viena lieta ir izdomāt un uzburt kādu virtuālo pasauli, un pavisam cita ir panākt, lai šÄ« virtuālā realitāte iztur patiesus pārbaudÄ«jumus. Tā notika arÄ« ar Krievijas radÄ«to virtuālo pasauli, kurai vÄ“l daudzi Krievijas pilsoņi tic, bet Pasaule no lielas daļas baiļu ir tapusi brÄ«va.

Aplama domāšana

Jau rakstÄ«ju, ka virtuālo pasauļu ir daudz un to tapšanas vai iznÄ«kšanas procesu nav iespÄ“jams ierobežot. Tās dzÄ«vo savu dzÄ«vi, ievilinot aizvien jaunus upurus.

«Atraušanās» no realitātes un iekļaušanās kādā no esošajām virtuālajām pasaulÄ“m noved pie aplamas domāšanas, uzvedÄ«bas, runāšanas un citām sekām.

Ar cilvÄ“ku, kurš dzÄ«vo virtuālajā realitātÄ“, var viegli manipulÄ“t, un viņam ir viegli jebkuru aplamÄ«bu pasniegt kā patiesÄ«bu pÄ“dÄ“jā instancÄ“. To veicina arÄ« tas, ka aplamÄ«bas izplata tie, kuriem viņš tic un pie kuriem pats ir piebiedrojies, un ir taču zināms, ka ar saviem uzvedÄ«bas statÅ«tiem un normām nav ko bāzties citos klosteros. CilvÄ“ks pieņem «spÄ“les noteikumus» un konkrÄ“tas virtuālās pasaules uzvedÄ«bas normas.

Pastāv virtuālās pasaules ar ļoti labskanÄ«giem un uzticÄ«bu tām veicinošiem nosaukumiem un ārišÄ·Ä«bām. Ir dziļi kristÄ«gās virtuālās realitātes, kurās bieži ir aplama kristietÄ«bas izpratne. Kādu «rakstu» dominance un izcelšana vai kādu bÅ«tisku vietu noklusÄ“šana un ignorÄ“šana...

Šajās virtuālajās pasaulÄ“s neiesaistÄ«tie viņus vÄ“ro un pÄ“c viņu rÄ«cÄ«bas, uzvedÄ«bas un attieksmes pret reālo dzÄ«vi vÄ“rtÄ“ kristietÄ«bu kopumā, jo citas bieži viņi nezina. Tā kristietÄ«bai piedÄ“vÄ“ to, kā tur patiesÄ«bā nav. No malas vÄ“rotājiem pietiek ar redzÄ“tām virtuālo pasauļu ārišÄ·Ä«gām izpausmÄ“m, un tā nemanot viņi veido vÄ“l vienu virtuālo pasauli. Savu pasauli, kurā aplamÄ«bu ir gana.

LÄ«dzÄ«gi ir ar islama «virtuālo pasauli» un citu reliÄ£iju virtuālajām realitātÄ“m, kā arÄ« politisko uzskatu apvienÄ«bām.

Ir arī konservatīvistu, zaļo, zemnieku, dzimuma līdztiesību un citas virtuālās pasaules.

Virtuālās pasaules ir kā finansiālas piramÄ«das, kurās šaura cilvÄ“ku grupa gÅ«st, bet vairums tiem nodrošina labu dzÄ«vošanu.

Virtuālās pasaules iemÄ«tnieki dalās divās nevienlÄ«dzÄ«gās nometnÄ“s. Ir tie, kuri zina, kā tās darbojas, un pamanās gÅ«t labumu no otrās naivās nometnes. Ja kādu no naivajiem piemeklÄ“ atklāsme un notiekošÄ izpratne, tad viņš izcÄ«na sev vietu to starpā, kuri gÅ«st labumu, vai aiziet uz citu virtuālo pasauli, kur minÄ“tais atkārtojas.

Izvēle

Bieži tie, kurus, šo stāstu vienkāršojot, dÄ“vÄ“jam par laicÄ«gajiem vai neticÄ«gajiem jeb ateistiem un citiem, kādai virtuālajai pasaulei nepiederÄ«gajiem, ir patiesāki, nekļūdÄ«gāki, saprātÄ«gāki, objektÄ«vāki nekā daudzajās virtuālajās pasaulÄ“s mÄ«tošie.

IzvÄ“le – bÅ«t vai nebÅ«t kādai virtuālajai realitātÄ“ piederÄ«gam – parasti ir brÄ«vprātÄ«ga, nevis piespiedu. Retāk piespiedu brÄ«vprātÄ«ga. MÄ“s izdomājam, piedÄ“vÄ“jam un katrs atbilstoši saviem maldiem vai zināšanu trÅ«kumam atrodam sev kādu virtuālo realitāti.

Juridiski mēs esam vienas valsts pilsoņi, bet praksē dažādu virtuālo pasauļu piederīgie, un tikai teorētiski dzīvojam kopīgā valstī ar vienotu budžetu un vienotu armiju un politiku. Patiesībā mēs katrs dzīvojam savā virtuālajā realitātē, un, tikai uz nosacītu veikalu ejot, mūsu ceļi krustojas.

Tas sākas jau agrā bÄ“rnÄ«bā, kad dažādas virtuālās pasaules, kuras sev radām, ir aizsardzÄ«bas un pat izdzÄ«vošanas instruments, kā arÄ« vieta, kur paslÄ“pties un norobežoties no tā, kas mums ir nepatÄ«kams. Vai pieslieties tam, ko mÄ“s vÄ“lamies, bet kā mums nav.

Kļūstot lielākiem, stiprākiem un gudrākiem, mums ir jākļūst objektÄ«vākiem un mazāk jācer un jāpaļaujas uz fejām un SprÄ«dÄ«ša vai citu pasaku varoņu «varoņdarbiem».

Notiek tā, ka pasakas, kurām ticam, padara mÅ«s no tām atkarÄ«gus un neaizsargātus no reāliem apdraudÄ“jumiem. Bieži, arÄ« nodibinot Ä£imeni, mÄ“s nepārstājam tÄ“lot prinčus un princeses, kaut patiesÄ«bā tādi nebijām arÄ« iepriekš. MÄ“s lÄ«dz Ä£imenes izveidošanai bijām sev izdomājuši tādas virtuālās pasaules, kurās bijām prinči un princeses.

Apprecoties mēs sagaidām, ka būsim svarīgākie, ka mūs dievinās, lolos un mēs drīkstēsim visu, mūsu vēlmes būs likums otram vai otrai.

Gadās, ka karalis patiesībā ir pliks. Arī karaļpāris bez svītas un galma nespēj dzīvot, tā arī ģimene, kur katrs gaida, ka kalpos viņam un darīs viņu laimīgu, ir nolemta galma intrigām.

ArÄ« šeit: https://www.youtube.com/watch?v=hJZWqy4qUzs&t=3610s

Novērtē šo rakstu:

0
0