Iesaki rakstu:

Krievijas arvien nesekmÄ«gākās uzbrukuma un okupācijas darbÄ«bas Ukrainā, nolaižoties lÄ«dz marodierismam un genocÄ«dam, liek atcerÄ“ties tikpat nesekmÄ«gas operācijas Afganistānā un citur: Krievijas Ä£enerāļi prot nežēlÄ«gi izliet nevis pretinieku karavÄ«ru, bet gan savÄ“jo asinis. 

Kopš sakāves Pirmajā pasaules karā, sakāves mÅ«su NeatkarÄ«bas karā, vienlaicÄ«gas sakāves no Igaunijas flotes rokas, no Polijas Republikas armijas neapturamā Pilsudska vadÄ«bā un vÄ“l vairākām lÄ«dzvÄ“rtÄ«gām sakāvÄ“m Sarkanā armija centās izdarÄ«t secinājumus pÄ“c tam, kad to bija uzvarÄ“juši vairāki pretinieki, kas daudz mazāki par padomju armiju.

Lai kādi šie secinājumi nebÅ«tu, vÄ“l atlikusÄ« kaujas prasme aizgāja viņsaulÄ“ lÄ«dz ar staļiniskajām tÄ«rÄ«šanām un Lielo teroru 1937./1938. g., kad noslepkavoti vai deportÄ“ti tika tie Sarkanās armijas vidÄ“jā un augstākā sastāva virsnieki, kam bija sekmÄ«ga kauju vadÄ«bas pieredze — sākot no izcelsmes dēļ “neuzticamiem”, tāpÄ“c nošautiem (Jukums Vācietis, PÄ“teris “J. BÄ“rziņš” Ķuzis), beidzot ar KonstantÄ«nu Rokosovski, kuru centās nomÄ“rdÄ“t Gulagā, bet bija tomÄ“r spiesti atbrÄ«vot, jo armijā nebija vairs palikuši kaut cik pieredzÄ“juši virsnieki.

VadÄ«bu Sarkanajā armijā pārņemot tai komandÄ“jošÄ sastāva paaudzei, kuru personificÄ“ Žukovs — kareivju sistemātiskais dzinÄ“js nāvÄ“, viņiem nācās lÅ«kot, kā tad Ä«sti tā karošana notiek. Militārais vÄ“sturnieks un rakstnieks Viktors Suvorovs, kura darbi plaši pieejami latviski, savā darbā “Uzvaras Ä“na” citÄ“ krievu Ä£enerālštāba dokumentus, kā krievi pÄ“tÄ«juši hitleriešu sākotnÄ“jos panākumus Polijas, NÄ«derlandes, Beļģijas un Francijas okupÄ“šanā, nonākot pie secinājuma — šajos gadÄ«jumos vācieši vispirms savākuši milzÄ«gu skaitlisku un materiālu pārsvaru, tad nodevÄ«gi klupuši virsÅ« par Lielvāciju stipri mazākiem pretiniekiem, dažkārt pat bez kara pieteikšanas. Katrā no šiem gadÄ«jumiem nacistiem bijušas nepieciešamas 13, 15 vai 17 dienas, lai izdarÄ«tu nāvÄ“jošu triecienu. Toties sakaut britus gaisa karā nav izdevies, tāpat uz jÅ«ras ne.

Izejot no šiem apsvÄ“rumiem, kā arÄ« pašu pieredzes karošanā Mongolijas teritorijā pret japāņiem 1939. gadā, krievi izstrādāja savu standarta operācijas plānu: sakoncentrÄ“t vairākas armijas vienuviet un tad ar milzu pārspÄ“ku brukt virsÅ«, vispirms uzlaižot pretiniekam savu gaisa desantu. RezervÄ“ stāv svaigu kareivju un tehnikas masas, kas dažu dienu laikā pievienojas pirmajiem viļņiem. Uzbrukuma operācija (pie kam tā vienmÄ“r ir uzbrukuma operācija — krievi nav pratuši aizsardzÄ«bu ne Otrajā pasaules karā, ne vÄ“lāk, jo nekad nav nopietni domājuši, ka vajadzÄ“tu iemācÄ«ties arÄ« aizsargāties) tiek plānota uz 20 dienām, pÄ“c kā iestājas uzvara. TeorÄ“tiski.

ŠÄdu darbÄ«bu krievi veica 1956. gadā Ungārijas apspiešanā, 1968. gada “Prāgas pavasara” apspiešanā, 1979. gada ZiemassvÄ“tkos, kad sākās uzbrukums Afganistānai. To pašu veica abos ÄŒečenijas karos, 2008. gada uzbrukumā Gruzijai un 2014. g. Krimas aneksijā. Lielā mÄ“rā arÄ« Donbasa karš no 2014. gada noritÄ“ja lÄ«dzÄ«gi, taču tur tas tika darÄ«ts ar svešÄm rokām, aizsedzoties aiz L/DNR izkārtnes.

Citos gadÄ«jumos plānošana bijusi lÄ«dzÄ«ga, pat ja uzbrukuma plāni beigās netika Ä«stenoti no krievu gribas neatkarÄ«gu iemeslu dēļ — daudz ir rakstÄ«ts, piemÄ“ram, par Staļina uzbrukuma plāniem Hitleram 1941. gada vasarā, tikai Hitlers paspÄ“ja pirmais dot triecienu Padomju SavienÄ«bai, kuras armija bija apmācÄ«ta un sagatavota vienÄ«gi uzbrukumiem, ne aizsardzÄ«bas veidošanai, tāpÄ“c cieta neticamus zaudÄ“jumus.

ProblÄ“ma rodas gadÄ«jumā, ja pretinieki iztur pirmo milzu triecienu un nemaz nedomā padoties. Tā, kā Ziemas karā un Turpinājuma karā to paveica Somija, bet astoņdesmitajos gados — Afganistānas kalnieši. 2014. gada vasarā sekmÄ«gu prettriecienu separātistu ordām deva ukraiņu brÄ«vprātÄ«gie bataljoni, izdzenot teroristu grupÄ“jumus no Slovjanskas, Kramatorskas un citām vietām, samazinot viņu sākotnÄ“ji ieņemto Donbasa platÄ«bu gandrÄ«z par divām trešdaļām.

PašreizÄ“jie notikumi ir kārtÄ“jā ilustrācija vienÄ«gajai krievu uzbrukuma operācijai, ko viņi prot. Caur Baltkrievijas teritoriju nodevÄ«gi uzbruka Kijivai, vienlaikus izsÄ“dinot gaisa desantu Antonova lidlaukā pie Hostomeļas, un ātrā triecienā virzÄ«jās uz priekšu cauri Sumu un ÄŒerņihivas apgabaliem, cenšoties dažu dienu laikā aplenkt galvaspilsÄ“tu. Tāda pati gaisa triecienu un aplenkuma operācija tika vÄ“rsta pret Harkivu, kur tā izgāzās, un Mikolajivu — Odesu, kur arÄ« izgāzās.

Reālam karam nederÄ«gi izrādÄ«jušies Krievijā dievinātie gaisa desantnieki jeb “VDV” — pirmās uzbrukuma nedēļas laikā pavisam tika konstatÄ“ti 11 gadÄ«jumi ar izpletņlÄ“cÄ“ju desanta izmešanu, no kuriem tikai viens (Kahovkā) netika sakauts un iznÄ«cināts. VÄ“l nederÄ«gāki izrādÄ«jušies biedÄ“jošie “kadirovieši” — tie nemaz neriskÄ“ lÄ«st priekšÄ“jās rindās, priekšroku dodot selfiju taisÄ«šanai aizmugurÄ“, tāpÄ“c nesen piedzÄ«vojuši sakāvi no… burjatiem, kuri nav atļāvuši “kadiroviešiem” aizmugurÄ“ laupÄ«t.

Reālā laika režīmā ikviens no mums var vÄ“rot, kā “maza, uzvaru nesoša kariņa” vietā krievi iestieg ielu kaujās pret mazāku, toties zvÄ“rÄ«gi motivÄ“tu pretinieku ar gandrÄ«z lÄ«dzvÄ“rtÄ«giem ieročiem, kam ir pilns civiliedzÄ«votāju atbalsts. Tas analizÄ“ts jau daudzkārt.

Ja skatāmies nevis taktisko lÄ«meni, bet visas operācijas gaitu, tad kļūst redzama aksioma: kad sākotnÄ“jais 20 dienu operācijas plāns izgāzies, krieviem gluži vienkārši nav nekādas sapratnes, ko darÄ«t tālāk. Ne tāda bija Otrajā pasaules karā, kad pÄ“c sākotnÄ“jā uzbrukuma nav izdevies gÅ«t panākumus, ne Afganistānā, ne Pirmajā ÄŒečenijas karā, ne 2014. gada vasarā Donbasā, ne tagad.

PÄ“c Lielajā terorā iznÄ«cinātās profesionālo virsnieku šÄ·iras un vÄ“l pāri palikušÄs kadru armijas krišanas 1941. gadā Sarkanā armija pārņēma pieeju, kas tuva hitleriešu “zibenskaram”: ar gaisa desanta zibenÄ«gu izmešanu un plašiem, ātriem bruņutehnikas uzbrukumiem, kas ar savu pārāko manevrÄ“tspÄ“ju cenšas ielenkt pretiniekus. Krievu armija darÄ«ja lÄ«dzÄ«gi, jo tas bija vienÄ«gais, pret ko cÄ«noties viņi paši bija ieguvuši pieredzi.

Tālākajos gadu desmitos nākušas klāt šÄdas tādas idejas un jauni ieroči, taču operāciju plānošana, kā redzam šogad, palikusi nemainÄ«ga: ātrs, uzvarošs uzbrukums 20 dienās. Rezerves pulki nomaiņai tiek plānoti uz šÄdu uzbrukuma apjomu, tāpat lādiņu, raÄ·ešu, degvielas un rezerves daļu krājumi aizmugurÄ“ lÄ«dz ar pārtikas rezervÄ“m.

KamÄ“r jāapspiež civiliedzÄ«votāji demokrātiskajā Prāgā, jāuzbrÅ«k 8 miljonu valstij Gruzijai vai jāierÄ«ko Piedņestra 4 miljonu valstÄ« Moldovā, tikmÄ“r šÄdas operācijas parasti šo 20 dienu laikā sasniedz mÄ“rÄ·i. Bet ko darÄ«t “zibenskara” neizdošanās gadÄ«jumā? Ko tālāk? Kāds ir, kā teiktu angliski, “contingency plan”?

Afganistāna astoņdesmitajos, ÄŒečenija deviņdesmitajos un Ukraina tagad pierāda: krievu armijai nav nekāda cita veida plānu. Uzbrukuma upuriem atliek noturÄ“ties pirmās 20 dienas, sākt pamazām sakaut Krievijas armiju, uzsākt pretuzbrukumus, un kara gaita pārlauzta. Jo Krievijai nav nekāda veida prasmes karam aizsardzÄ«bā vai kaut spÄ“jas pateikt ja ne publiski, tad vismaz sev: “Atnācām, ieraudzÄ«jām, aplauzāmies.” Karš var turpināties lÄ«dz brÄ«dim, kamÄ“r Krievija iekšÄ“ji sāks grīļoties, tomÄ“r beigās krievi zaudÄ“s, jautājums ir tikai — cik briesmÄ«gi viņi zaudÄ“s un cik nenormālu postu paspÄ“s nodarÄ«t upuru valstij.

Izgāžoties sākotnÄ“jai uzbrukuma operācijai (mÅ«su gadÄ«jumā tas ir — sakāve un pilnÄ«ga izvākšanās no Kijivas apkārtnes, Sumu un ÄŒerņihivas apgabaliem, atspiešana no Mikolajivas uz Hersonu, apturÄ“šana visās citās frontÄ“s), krievi dara to pašu, ko Otrajā pasaules karā darÄ«ja Žukovs un viņam lÄ«dzÄ«gie: jādzen slikti apbruņotas un nepietiekami apmācÄ«tas ierindnieku masas trulos triecienuzbrukumos. Vilni pÄ“c viļņa, bataljonu pÄ“c bataljona, pulku aiz pulka. NoguldÄ«t tÅ«kstošiem un tÅ«kstošiem savu karavÄ«ru, nevis pretinieku.

Krievijas armijas neaptveramais stulbums, vispirms laimÄ«gas sakritÄ«bas rezultātā apejot Hersonu un ieņemot starptautisko lidostu pie ÄŒornobajivkas priekšpilsÄ“tas, vÄ“lāk radÄ«ja “Pirra uzvaru”: ikvienam tagad jau interesÄ“ pÄ“c kara beigām uzzināt iemeslu, kāpÄ“c krievi ik pÄ“c vidÄ“ji četrām dienām atkal un atkal piepilda lidostas teritoriju ar savu tehniku un zaldātiem — to pašu vietu, kur ukraiņi jau 18 reizes viņus apsituši. Valsts aizstāvjiem pat artilÄ“rija nav jāpagriež uz citu vietu.

Maniakālā karavÄ«ru dzÄ«šana virsÅ« labi nomaskÄ“tiem pretiniekiem pie Izjumas ir tāda pati kā Otrā pasaules kara frontÄ“s, sākot no pretuzbrukuma vāciešiem pie Jeļņas (1941.) un beidzot ar BerlÄ«nes šturmÄ“šanu kara beigās. PatiesÄ«bu sakot, tā lÄ«dzinās 1943. gada Izjumas–Barvenkovas uzbrukumam, kurā krievi noguldÄ«ja vairāk nekā 10 tÅ«kstošus savÄ“jo un vÄ“l gandrÄ«z 30 tÅ«kstošus ievainojot, tam pretÄ« iegÅ«stot vienÄ«gi ap 5000 kritušajiem un 11 tÅ«kstošiem ievainoto pretinieku pusÄ“ — un krievi šo kauju beigās vienalga zaudÄ“ja, neraugoties uz savu kareivju un tehnikas dzÄ«šanu nāvÄ“. Plaši izskanÄ“jusi ir statistika — pirmajās 30 dienās, iebrÅ«kot Ukrainā, krievi zaudÄ“ja lielāku kritušo kareivju skaitu nekā visos astoņdesmitajos gados Afganistānā, kopā skaitot. Tagad skaitlis vÄ“l dubultojies.

Pagaidām nekas neliecina, ka krievi no sakāvÄ“m Ukrainas ziemeļdaļā bÅ«tu jelko mācÄ«jušies. Tāpat pÄ“c kārtÄ“jā iebrukuma izgāšanās tā pirmo 20 dienu laikā rÄ«ko vairākus nākamos ofensÄ«vas viļņus, katru no tiem arÄ« 20 dienu ilgumā, kur nodedzina vÄ“l atlikušo dzÄ«vo spÄ“kus — bija uzbrukumi ÄŒuhujivkas, Vasiļkivas, Vuhļedaras, pat Krivij Rihas virzienos, tagad notiek Izjumas un Kramatorskas virzienā.

TāpÄ“c ukraiņu puses runasvÄ«rs Arestovičs var ar pārliecÄ«bu komentÄ“t — sākusies kārtÄ“jā krievu dzÄ«šana virsÅ« ukraiņu pozÄ«cijām, tā ilgs vÄ“l divas nedēļas, tad sāks noplakt. Pagaidām krievi uztur spiedienu kara gaitā, vienas nesekmÄ«gas uzbrukuma operācijas beigās nekavÄ“joties uzsākot nākamo kādā citā frontes sektorā, lai neļautu ukraiņiem sakoncentrÄ“t pietiekamu tehnikas daudzumu pretuzbrukumam. Kad okupantu rezerves izsmelsies pilnÄ«bā, tad varÄ“s pāriet prettriecienā arÄ« Ukrainas dienvidos, tā kā pirms mÄ“neša Sumu un ÄŒerņihivas apgabalos. Jo visos gadÄ«jumos tā beigās ir.

Šie novÄ“rojumi ir cerÄ«gi mums un citām valstÄ«m, kam nelaimÄ“jas atrasties Krievijas tuvumā. Krievijas kara mašÄ«na ir biedÄ“joša tikai divas — trÄ«s nedēļas. Ja tās iztur, tad pÄ“c tam jau notikumu gaita mainās uz pretÄ“jo pusi. Kad Kremlis sāks zaudÄ“t karu Ukrainā tik lielā mÄ“rā, ka Krievijas “varas vertikāle” bÅ«s tuvu sagrÅ«šanai, tad savās pÄ“dÄ“jās konvulsijās Kremlis var nolemt brukt virsÅ« visiem, kas pagadās tuvumā. Un tad novÄ“rojumi par vienÄ«go operāciju veidu, kādu Krievijas armija zina un prot, bÅ«s noderÄ«ga, lai izturÄ“tu triecienu un pÄ“c 20 dienām dotu pretsparu. Kā tur beigās palika ar to Abreni?

Kāpēc krievu aplenkumi izgāzās visur, izņemot vienīgi Hersonu:

https://pietiek.com/raksti/krievu_uzbrukums_izgazies_visur_ukraina,_iznemot_vienigi_hersonas_pilsetu_kadi_iemesli_sekmem_tiesi_tur__un_vai_latvijai_jasak_baidities/