Iesaki rakstu:

Eiropā ir tāda organizācija - Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institÅ«cijas no 18 valstÄ«m ar mÄ“rÄ·i izglÄ«tot sabiedrÄ«bu par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvÄ“t Latvijas okupācijas izpÄ“tes biedrÄ«bu.

Ar lielu pārsteigumu izlasÄ«ju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturÄ“jis ÄŒehijas Totalitāro režīmu izpÄ“tes institÅ«ta dalÄ«bu Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institÅ«ts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šÄdam izšÄ·irÄ«gam solim prezidents minÄ“jis to, ka vadÄ«bas grožus ÄŒehijas institÅ«tā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatÅ«ras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statÅ«tiem.

PiekritÄ«sit, šodienas Latvijas iedzÄ«votāja ausij Lindblata lietotais vārdu savienojums „komunistu kolaborants” skan visnotaļ nepierasti, pat nedaudz ekstrÄ“mi. Nacistu kolaboranti, jā, - tādus mÄ“s zinām un vienbalsÄ«gi nosodām, bet ar komunistu kolaborantiem ir nedaudz sarežģītāk. Tiesāts tāds mums neviens nav, ja neskaita AlfrÄ“du Rubiku, taču arÄ« viņa grÄ“ki acÄ«mredzami nebija nekādi nopietnie, jo pretÄ“jā gadÄ«jumā viņš šodien jau cÄ“li nepārstāvÄ“tu mÅ«su valsti Eiropas parlamentā.

Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija - visi (izņemot PSRS laika iebraucÄ“jus) atzÄ«st, ka okupācija bija, taču šÄ«s okupācijas Ä«stenotāju - okupantu un kolaborantu - nav. Ir tikai kaut kādi mistiski čekas ziņotāji un arÄ« to vārdi vÄ“l ar vien, izmantojot dažādus ieganstus, tiek turÄ“ti slepenÄ«bā, tādÄ“jādi kultivÄ“jot maldÄ«gu uzskatu, ka Ä«stie vainÄ«gie par PSRS okupāciju droši vien bÅ«s tais maisos. Taču ir pilnÄ«gi skaidrs, ka ziņotāji nebija galvenie PSRS okupācijas realizÄ“tāji Latvijā.

Galvenie biedri, kas rÅ«pÄ“jās, lai PSRS okupācija šeit noturÄ“tos maksimāli ilgi, bija Latvijas komunistiskās partijas vadÄ«tāji, LKP CK locekļi. Tieši viņi deva pavÄ“les čekai. Tieši viņi vadÄ«ja un koordinÄ“ja čekas represijas pret Latvijas neatkarÄ«bas cÄ«nÄ«tājiem. ArhÄ«va dokumenti par to nepārprotami liecina.

Es zinu, ka daudzi vÄ“l arvien godā bijušos LKP CK vadoņus, jo viņi atjaunoja Latvijas valsti. Diemžēl tā ir taisnÄ«ba. EsošÄ Latvijas valsts patiešÄm tika veidota komunistiskās partijas funkcionāru vadÄ«bā. Es gan to nesauktu par valsts atjaunošanu. Korektāk acÄ«mredzot bÅ«tu runāt par LPSR valdošÄs elites plÅ«stošu transformāciju kapitālisma apstākļos pÄ“c PSRS sairšanas. Ja tādās valstÄ«s kā ÄŒehija un Polija pÄ“c 1990. gada lietas pārņēma bijušie politieslodzÄ«tie, tad Latvijā - tā pati vecā LPSR varas elite.

Komunistisko funkcionāru un viņu draugu privātÄ«pašumā pamazām pārceļoja valsts manta, savukārt atjaunotā Latvijas Republika kļuva par vienu no vistrÅ«cÄ«gākajiem un atpalikušÄkajiem apvidiem visā Eiropā. JÄ“dziens „komunistu kolabrants” mÅ«su 4. maija republikā neiesakņojās, jo bija pretrunā ar 20 gadus plaši kultivÄ“to mÄ«tu, ka bez komunistu un čekistu gudrās virsvadÄ«bas latviešu tauta nekādu brÄ«vÄ«bu sev izcÄ«nÄ«t nespÄ“tu. Kur nu vÄ“l valdÄ«t un organizÄ“t biznesu pÄ“c neatkarÄ«bas iegÅ«šanas. To, protams, spÄ“ja tikai bijušie LKP, VÄ»KJS un VDK vadÄ«bas cilvÄ“ki, kuri „par laimi” neliedza savu palÄ«dzÄ«bu.

Aptuveni tā Latvijas neseno vēsturi izprot liela daļa jaunatnes, kura barota ar 4. maija oficiālās historiogrāfijas mītiem.

Domāju, ka šodien, kad atkal aktualizÄ“jies čekas maisu jautājums, bÅ«tu nepieciešams izskaidrot, kāda tad bija ierindas „stukaču” un kāda LKP funkcionāru loma, piemÄ“ram, čekas represiju koordinÄ“šanā laikā, kad gruva Padomju savienÄ«ba un kad latviešu aktÄ«visti veidoja pirmās organizācijas Latvijas neatkarÄ«bas atbalstam (Helsinki-86, LNNK, Pilsoņu komitejas).

TāpÄ“c es atbalstu Latvijas Okupācijas muzeja vÄ“sturnieka Dr. Ritvara Jansona pausto viedokli, ka bÅ«tu nepieciešams zinātnisks pÄ“tÄ«jums, kurā šie jautājumi bÅ«tu salikti pa plauktiņiem. Tas ievÄ“rojami mazinātu ažiotāžu ap čekas ziņu pienesÄ“ju maisiem un fokusÄ“tu starmešu gaismas uz galvenajiem personāžiem - uz tiem, kuri deva pavÄ“les, tiem, kuri vadÄ«ja represijas pret Latvijas brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājiem.

Šodien šie biedri, kurus Eiropā dÄ“vÄ“ par galvenajiem „komunistu kolaborantiem”, pie mums klusi vada savas vecumdienas komfortablos apstākļos. Siltās čībās pie televizora viņi ar labpatiku noraugās, kā tauta nu jau divdesmit gadus ņemas ap čekas ziņotāju maisiem un, ja Dies’ (jeb Ä»eņins) dos, ņemsies vÄ“l 30 gadus saskaņā ar pÄ“dÄ“jiem ierosinājumiem. Kas notiks pÄ“c tam, tas viņus vairs Ä«paši neinteresÄ“. Ja kāds ļoti gribÄ“s, varÄ“s tad arÄ« publiskot un pÄ“tÄ«t, galvenais, lai tagad liek mieru. Vismaz gadus desmit, divdesmit, jeb, vislabāk ar rezervi - trÄ«sdesmit.

Raksts pirmoreiz publicēts apollo.lv 2014. gada 17. janvārī.