Iesaki rakstu:

„VÄ“sture neatstāj pÄ“das. Tā vienÄ«gi atstāj sekas, kas nav lÄ«dzÄ«gas to izraisošajiem apstākļiem.” (Aleksandrs Zinovjevs)

Runa ir par pārejas laikmetu. Par mÅ«su pārejas laikmetu, kurā mums ir gods dzÄ«vot no pagājušÄ gadsimta 70.gadiem.

DzÄ«ve pārejas laikmetos nav viegla. Tā ir ļoti smaga gan psiholoÄ£iski, gan materiāli. To šodien izjÅ«tam ik brÄ«di. Īpaši dzÄ“lÄ«gi to izjÅ«t šÄ« pārejas laikmeta veterāni. Viņi dzÄ«vo pārejas laikmetā no paša sākuma – 70.gadiem. AizvadÄ«tajos gadu desmitos pāreja uz jauna tipa dzÄ«vi notiek ļoti strauji un negaidÄ«ti sāpÄ«gi. Ne velti Austrumu kultÅ«rās lielākais lāsts ir novÄ“lÄ“jums dzÄ«vot pārejas laikmetā. Ja Austrumu cilvÄ“ks grib otram cilvÄ“kam novÄ“lÄ“t vissliktāko, tad viņš novÄ“l dzÄ«vot pārejas laikmetā.

TamlÄ«dzÄ«ga šausminoša attieksme pret pārejas laikmetu lÄ«dz šim bija raksturÄ«ga tikai Austrumu kultÅ«rās. Rietumu kultÅ«rās pret pārejas laikmetu lÄ«dz šim bija citādāka attieksme. Kopumā – ne tik šausminoša. Rietumu kultÅ«rās pārejas laikmetu emocionāli fiksÄ“ kā triviālu faktu. Tas notiek tādā pašÄ intonācijā, kādā tiek fiksÄ“ts jebkurš vÄ“sturiski ikdienišÄ·s notikums – valdnieku maiņa, karagājiens, katedrāles uzcelšana, valsts izveidošana u.tml. Rietumu sabiedriskajā apziņā pārejas laikmets lÄ«dz šim neasociÄ“jās ar kaut ko izteikti negatÄ«vu.

Rietumu kultÅ«rās pret pārejas laikmetu galvenokārt emocionāli sakāpināti izturas zinātnieki. Rietumu zinātnieki ar neslÄ“ptu interesi mÄ«l nodoties pārejas laikmeta analÄ«zei. Viņi pārejas laikmetā saskata intelektuāli vilinošu un idejiski piesātinātu materiālu savām studijām. Zinātniskajās konstrukcijās pārejas laikmets tiek pretstatÄ«ts relatÄ«vi stabiliem un stagnatÄ«viem vÄ“stures posmiem.

Tas ir objektÄ«vi pamatoti. Rietumu kultÅ«rās pārejas laikmetā tik tiešÄm dominÄ“ pasionāra enerÄ£ija mākslā, literatÅ«rā, filosofijā, zinātnÄ“. Tā, piemÄ“ram, pārejas laikmetā no XIX gs. 80. gadiem lÄ«dz I Pasaules karam darbojās vesela plejāde izcilu personÄ«bu, radot slaveno modernisma mantojumu. ArÄ« šo rindu autors apmÄ“ram divdesmit gadus ar dziļu sajÅ«smu un kreatÄ«vu degsmi pievÄ“rsās šÄ« pārejas laikmeta izpratnei. Rietumu un tajā skaitā latviešu kultÅ«rā šis vÄ“sturiskais posms ir atstājis apskaužami vÄ“rtÄ«gu mantojumu. Tolaik paradigmas mainÄ«jās kultÅ«ras visos segmentos.

Interesanti (ja vien tas var bÅ«t interesanti), ka Rietumos tagad pirmo reizi uzvirmo šausminoša attieksme pret pārejas laikmetu; respektÄ«vi, pret šodienas dzÄ«vi. Turklāt šodienas dzÄ«ves negatÄ«vajā raksturojumā visizplatÄ«tākais jÄ“dziens ir „katastrofa”. Amerikāņu, eiropiešu un Ä«paši Austrumeiropiešu intelektuāļi atzÄ«st šodienas dzÄ«ves katastrofiskumu. Tātad priekš Rietumu civilizācijas pārejas laikmeta rezultāts ir katastrofa – liela nelaime un posts atsevišÄ·iem cilvÄ“kiem un sociumam.

Agrāk tā tas nebija. Eiropiešu civilizācijā iepriekšÄ“jie pārejas laikmeti solÄ«ja gaišu nākotni – materiālās labklājÄ«bas uzplaukumu, sociālā un garÄ«gā komforta pieaugumu.

Tas, piemÄ“ram, attiecas uz ApgaismÄ«bas laikmetu, kas faktiski bija tipisks pārejas laikmets. Tas attiecas uz t.s. sudraba laikmetu – pārejas laikmetu XIX/XX gs. mijā. Abu pārejas laikmetu raksturojumā nevienam nav ienācis prātā lietot vārdu „katastrofa”. Gluži pretÄ“ji. Kā jau minÄ“ju, intelektuālajās aprindās gan tolaik, gan pÄ“cāk dominÄ“ optimistisks skatÄ«jums un prieks par attiecÄ«gā pārejas laikmeta idejisko un radošo piesātinātÄ«bu un perspektivitāti.

PiemÄ“ram, pozitÄ«vi ir vÄ“rtÄ“jama mimÄ“tiskās metodes nomaiņa mākslā. MimÄ“tiskās jeb atdarināšanas metodes vietā modernismā stājās mākslas jauna izpratne. Modernismā pret mākslu izturas kā pret patstāvÄ«gu kognitÄ«vo sfÄ“ru. Modernismā māksla palÄ«dz izzināt cilvÄ“ku un dzÄ«ves Ä«stenÄ«bu. Modernismā nostiprinās atziņa, ka mākslai nav jāatdarina dabas procesi. Modernismā māksla iegÅ«st pilnÄ«gu brÄ«vÄ«bu un kļūst neatkarÄ«ga no dažādām konvencionālām prasÄ«bām. Tas katrā ziņā bija pozitÄ«vs pavÄ“rsiens mākslas vÄ“sturÄ“. Ne velti modernisma māksla joprojām sniedz estÄ“tisko baudu miljoniem cilvÄ“ku. Īpaši tagad, kad mÅ«s arvien žņaudzošÄk un smacÄ“jošÄk aplenc postmodernisma viepļi.

Taču šodien ir savādāk. Šodien ir skaidrs, ka Rietumu civilizācija ir iekļuvusi katastrofas trajektorijā. MÅ«sdienu pārejas laikmets nesola neko labu Rietumu civilizācijai. Rietumu civilizācijas nākotne ir apdraudÄ“ta.

Iemesls ir zināms, - iemesls ir pašreizÄ“jā pārejas laikmeta fantastiski grandiozais vÄ“riens.

Jebkura pārejas laikmeta galvenais faktors ir iedzÄ«votāju skaita pieaugums. Viss ir atkarÄ«gs no cilvÄ“ku skaita un nepieciešamÄ«bas nodrošināt attiecÄ«gajam cilvÄ“ku skaitam eksistences lÄ«dzekļus. Lielās lÄ«nijās izsakoties, pārejas laikmeta loÄ£ika principā ir vienkārša: demogrāfija + eksistences nodrošināšana.

Pārejas laikmets sākās tad, kad pamatÄ«gi izmainās iedzÄ«votāju skaits un tā rezultātā automātiski rodas inovāciju bums. Lai nodrošinātu eksistenci, nepieciešams inovatÄ«vi radÄ«t jaunus eksistences lÄ«dzekļus. To efektivitātei ir jāatbilst jaunajām eksistenciālajām vajadzÄ«bām. Nav grÅ«ti saprast, ka 12 miljardu eksistences nodrošināšanai ir vajadzÄ«gi pavisam citi lÄ«dzekļi nekā viena miljarda iedzÄ«votāju eksistences nodrošināšanai.

Pārejas laikmetā mainās visa kultÅ«ra. Mainās gan kultÅ«ras materiālā bāze, gan garÄ«gā bāze. Marksistiskajā terminoloÄ£ijā tādā gadÄ«jumā runā par bāzes un virsbÅ«ves attiecÄ«bām. Ar jÄ“dzienu „bāze” apzÄ«mÄ“ ekonomiski saimniecisko sfÄ“ru: ražošanas veidu, ražošanas spÄ“kus, ražošanas lÄ«dzekļus, ražošanas attiecÄ«bas, Ä«pašuma tiesÄ«bas uz ražošanas lÄ«dzekļiem. Ar jÄ“dzienu „virsbÅ«ve” apzÄ«mÄ“ garÄ«go sfÄ“ru – mitoloÄ£iju, reliÄ£iju, zinātni, mākslu, morāli, ideoloÄ£iju, tiesÄ«bas. Pārejas laikmetā mainās abas sfÄ“ras, starp kurām pastāv sistÄ“miski strukturālas sakarÄ«bas.

Pārejas laikmetu no XIX gs. 80.gadiem lÄ«dz I Pasaules karam izraisÄ«ja neredzÄ“ti straujš eiropiešu dzimstÄ«bas pieaugums. XIX gadsimtā, tātad simts gadu laikā, eiropiešu skaits palielinājās trÄ«s reizes. Lai visus apgādātu, attÄ«stÄ«jās industrializācija. Industrializācija ir mašinizÄ“tas lielražošanas izveidošanās un nostiprināšanās. Industrializācijā saimnieciskās darbÄ«bas galvenā forma ir rÅ«pnieciskā ražošana. Tā ir nepieciešama tad, kad ir milzÄ«gs iedzÄ«votāju skaits ar noteiktām materiālās labklājÄ«bas ambÄ«cijām. Kā zināms, „baltie” cilvÄ“ki šajā ziņā apsteidz planÄ“tas pārÄ“jos iedzÄ«votājus. „Baltie” cilvÄ“ki vÄ“las visu arvien vairāk un labāk. Tiesa, šodien viņiem ir patmÄ«lÄ«gi konkurenti – Ä·Ä«nieši. ArÄ« Ä·Ä«nieši tagad tiek ideoloÄ£iski un praktiski pieradināti visu vÄ“lÄ“ties arvien vairāk un labāk.

Eiropā nepieciešamÄ«ba apgādāt milzÄ«go iedzÄ«votāju skaitu sekmÄ“ja jauna tipa produkcijas rašanos. Ja agrāk dominÄ“ja individuālā produkcija, tad XIX gs. otrajā pusÄ“ nostiprinājās masu produkcija. Unikālu tikai vienā eksemplārā izgatavotu produkciju nomainÄ«ja lielā skaitā tiražēta vienveida produkcija.

Stāsta, ka to vissāpÄ«gāk pārdzÄ«voja sievietes. Sievietes šokÄ“ja, ja uz ielas pretÄ«m nāca tādā pašÄ kleitā un kurpÄ“s ietÄ“rpta otra sieviete. Ne tikai sievietÄ“m, bet visiem  individuālās produkcijas faniem XIX gs. nogalÄ“ pašaizliedzÄ«gi centās palÄ«dzÄ“t jÅ«gendstils. JÅ«gendstila mākslinieki enerÄ£iski vÄ“rsās pret masu produkcijas nomācošo vienveidÄ«bu. Viņuprāt produkcijas vienveidÄ«ba agri vai vÄ“lu izraisÄ«s cilvÄ“ku dvÄ“selisko vienveidÄ«bu (hipotÄ“ze apstiprinājās). PiemÄ“ram, angļu jÅ«gendstila entuziasti rÅ«pniecÄ«bai izstrādāja tÅ«kstošiem dizainiskās skices produkcijas ārÄ“jā veidola variÄ“šanai. Rezultāts bija bÄ“dÄ«gs. JÅ«gendstils zaudÄ“ja cīņu pret masu produkciju.

Taču „sudraba laikmeta” portrets neatspoguļojās tikai bāzes (materiālās dzÄ«ves) formātā.  „Sudraba laikmetā” radās tādi fenomeni kā masu sabiedrÄ«ba, masu kultÅ«ra, masu māksla, masu literatÅ«ra, masu kultÅ«ras produkcijas industrija, masu komunikācija, masu komunikācijas lÄ«dzekļi, masu manipulācijas.

Liels iedzÄ«votāju skaits sekmÄ“ adekvātas garÄ«gās kultÅ«ras formÄ“šanos, apkalpojot viņu mentālās prasÄ«bas atbilstoši viņu lÄ«menim. Bet liela iedzÄ«votāju skaita garÄ«gais lÄ«menis nevar bÅ«t augsts. Tā ir cilvÄ“ces likumsakarÄ«ba: jo lielāks iedzÄ«votāju skaits, jo zemāks iedzÄ«votāju vidÄ“jais garÄ«gais lÄ«menis.

MÄ“s tagad XXI gadsimta sākumā pret masu fenomeniem izturamies kā pret mÅ«su dzÄ«ves klasisku sastāvdaļu. Bez masu fenomeniem nav iedomājama mÅ«su ikdiena. Savādāk bija XX gadsimta pirmajā pusÄ“. Masu fenomeni satrauca domājošus cilvÄ“kus. Masu fenomenu analÄ«zei aktÄ«vi pievÄ“rsās zinātne un filosofija.

ZÄ«mÄ«gi, ka interese par masu fenomeniem ieguva adekvātu vÄ“rienu - kļuva masveidÄ«ga. Par masu fenomeniem sāka interesÄ“ties ne tikai zinātnieki un filosofi, bet arÄ« politiÄ·i, biznesmeņi, mediju stratÄ“Ä£i, militāristi, specdienesti, valsts ierÄ“dņi, rakstnieki, mākslinieki. Viņi saprata, ka cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ ir radusies jauna visaptveroša sociālā parādÄ«ba, kuras spÄ“ks organiski ietekmÄ“ dzÄ«ves Ä«stenÄ«bu.

Bet tas vÄ“l nav galvenais. Galvenais ir tas, ka pārejas laikmetā uz vÄ“stures skatuves uznāk jauna tipa cilvÄ“ks, ieņemot sociuma turpmākajā virzÄ«bā centrālo vietu. Un, lÅ«k, šis moments manuprāt izskaidro jÄ“dziena „katastrofa” popularitāti. Par katastrofu visskaudrāk liecina cilvÄ“ka Ä£enÄ“ze mÅ«sdienās.

ApgaismÄ«bas laikmets radÄ«ja cilvÄ“ku, kuru joprojām dÄ“vÄ“jam par liberāli. Liberālis ir inteliÄ£ents, atklāts un atvÄ“rts cilvÄ“ks. Liberālis ir cilvÄ“ks, kurš par visu augstāk vÄ“rtÄ“ brÄ«vÄ«bu, demokrātiju, cilvÄ“ktiesÄ«bas, sociālo atbildÄ«bu, brÄ«vu konkurenci, privāto iniciatÄ«vu, tirgus ekonomiku, vÄ“lÄ“šanu tiesÄ«bu vienlÄ«dzÄ«bu, rases, reliÄ£isko un etnisko toleranci. Liberālis saprot un ciena mākslas un zinātnes lomu sabiedrÄ«bā. Liberālis ciena savu kultÅ«ru un ar patiesu cieņu izturās pret citām kultÅ«rām.

ApgaismÄ«bas laikmetā liberāļi spÄ“lÄ“ja galveno lomu. Tā, piemÄ“ram, pateicoties viņu darbÄ«bai, atsevišÄ·Äs zemÄ“s tika veicināta vietÄ“jo cilšu konsolidācija. Tā rezultātā radās jaunas tautas. Tajā skaitā arÄ« latviešu tauta. Liberāļi nesavtÄ«gi pielika milzÄ«gas pÅ«les, lai jaunās tautas izveidotu par kultÅ«ras tautām. Atkal latviešu tauta var bÅ«t uzskatāms piemÄ“rs.

„Sudraba laikmets” radÄ«ja masu cilvÄ“ku. Masu cilvÄ“ks tāpat kā liberālis ir vÄ“sturiski jauns tips. Rietumos masu cilvÄ“ku maigi sauc par vidusmÄ“ra cilvÄ“ku. XX gadsimtā masu cilvÄ“ks bija galvenais varonis. Pie tam ne tikai skaitliskajā ziņā, bet arÄ« reālajos sociālajos procesos. Masu cilvÄ“ku auklÄ“ja un apmīļoja gan kapitālisti buržuāziskajās valstÄ«s, gan komunisti sociālistiskajās valstÄ«s.

Masu cilvÄ“kam visvairāk pieglaimojās un izpatika politiÄ·i un radošÄ inteliÄ£ence. Pirmajiem masu cilvÄ“ki bija elektorāts, otrajiem – honorāri. Tos garantÄ“ja masu kultÅ«ras produkcijas industrijas ienākumi.

Tas turpinās arÄ« šodien. Turklāt šodien nākas konstatÄ“t masu fenomenu segmentāciju (masu fenomenu segmentācijas koncepcijai esmu veltÄ«jis speciālu darbu; skat. manā mājas lapā). Masu fenomenu segmentācijā masu cilvÄ“kiem ir prioritārs stāvoklis. Viņi ir galvenie noteicÄ“ji visos dzÄ«ves segmentos.

MÅ«su pārejas laikmetā atkal rodas jauna tipa cilvÄ“ks. Tikai tagad tas ir bioloÄ£isks radÄ«jums, kuru negribas saukt par cilvÄ“ku. MÅ«sdienās rodas jauna tipa hominÄ«ds – postcilvÄ“ks. Un tas, lÅ«k, psiholoÄ£iski vispamatÄ«gāk veicina katastrofas apziņu.

PostcilvÄ“ka Ä£enÄ“ze ir cilvÄ“ces katastrofas kvintesence. CilvÄ“kiem lÄ«dzās sāk tumši mutuļot postcilvÄ“ki, un neviens nevar prognozÄ“t cilvÄ“ku apdraudÄ“tÄ«bas pakāpi. PostcilvÄ“ki ir vairākumā. Viņi ir savstarpÄ“ji saliedÄ“ti un apdāvināti ar fatālu destruktÄ«vo enerÄ£iju. PostcilvÄ“ku darbÄ«ba ir bezprātÄ«ga un regresÄ«va. PostcilvÄ“ki ir ļaunuma iemiesojums – antimesijas.

Starp masu cilvÄ“ku un postcilvÄ“ku ir stindzinoša plaisa. Teiksim, masu cilvÄ“ks lasa. Masu cilvÄ“ks spÄ“j izlasÄ«t biezas grāmatas. Masu cilvÄ“ks lasa ne tikai masu literatÅ«ru (detektÄ«vus, vÄ“sturiskos romānus). Masu cilvÄ“ks lasa populārzinātnisko literatÅ«ru, sabiedriski politiskos žurnālus. Masu cilvÄ“ks mācās un studÄ“. Masu cilvÄ“ka izglÄ«tÄ«ba balstās uz mācÄ«šanos skolā un studÄ“šanu augstskolā.

PostcilvÄ“ks nelasa un nekad savā dzÄ«vÄ“ nelasÄ«s. PostcilvÄ“ks ir bioloÄ£iski spÄ“jÄ«gs izlasÄ«t tikai maksimālais 140 zÄ«mes „tviterÄ«”. PostcilvÄ“ka izglÄ«tÄ«ba balstās uz skolotāju paviršu klausÄ«šanos skolā un pasniedzÄ“ju vÄ“l paviršÄku klausÄ«šanos „augšÄ“jās” izglÄ«tÄ«bas pakalpojuma firmās. PostcilvÄ“ks nesaprot jÄ“dzienu „mācÄ«ties” un „studÄ“t” atšÄ·irÄ«bas un nozÄ«mi vispār. PostcilvÄ“ks nesaskata nekādu atšÄ·irÄ«bu starp vārdiem „skola” un „augstskola/universitāte/akadÄ“mija”. GandrÄ«z desmit gadus strādāju „augšÄ“jās” izglÄ«tÄ«bas pakalpojuma firmā, kuras visi klienti (100%) lieto vārdu „skola”. Viņi saka „Es esmu skolā”, „Es rÄ«t nebÅ«šu skolā” u.tml. Uz jautājumu, kāpÄ“c tā notiek, nav nekāda atbilde. Atbilde nevar bÅ«t. Lai atbildÄ“tu, vajadzÄ«ga elementāra kompetence. Klientiem pietrÅ«kst jautājuma bÅ«tÄ«bas izpratne.

Par postcilvÄ“ku uzvaras gājienu mÅ«su pārejas laikmetā liecina fizionomiskās transformācijas. Tās sejas, kādas XX gs. 70. gados bija tipiskas nemitÄ«gās paÄ£irās sadrÅ«mušajiem kolhozu un sovhozu traktoristiem, atslÄ“dzniekiem, kombainieriem, slaucÄ“jām un cÅ«kkopÄ“jām, tagad ir sastopamas premjerministriem, parlamenta spÄ«keriem, deputātiem,  ministriem, valsts kontrolieriem, profesoriem, akadÄ“miÄ·iem.

Par mūsdienu pārejas laikmeta fantastiski grandiozo vērienu liecina vairāki fakti.

Pirmkārt, demogrāfiskā specifika. MÅ«sdienās (no XX gs. 50.gadiem) nenormāli strauji pieaug planÄ“tas iedzÄ«votāju skaits. Tā tas turpināsies lÄ«dz mÅ«su gadsimta vidum. Specifiskais ir tas, ka iedzÄ«votāju skaits pieaug tikai citām rasÄ“m. „Baltie” cilvÄ“ki noveco un izmirst. Protams, tā ir katastrofa.

Otrkārt, eiropeÄ«di uz planÄ“tas strauji kļūst izteikta minoritāte. 2050.gadā „baltie” cilvÄ“ki bÅ«s tikai viena desmitā daļa no planÄ“tas iedzÄ«votājiem. TādÄ“jādi „baltā” rase zaudÄ“ hegemona pozÄ«ciju, kas tai bija gadu tÅ«kstošiem. Protams, tā ir katastrofa.

Treškārt, „baltā” rase pilnā mÄ“rā apzinās savu galu un tāpÄ“c kopš XX gs. 70.gadiem dzÄ«vo saskaņā ar loÄ£iku „dzÄ«res mÄ“ra laikā”. „Baltā” rase ir pārstājusi domāt par nākotni un rÅ«pÄ“ties par jauno paaudzi. „Baltā” rase nododas tikai dzÄ«ves baudÄ«šanai. Lai nodotos baudām un izpriecām, „baltie” cilvÄ“ki jau labu laiku dzÄ«vo uz parāda. Viņi tÄ“rÄ“ vairāk nekā nopelna. Modernisma vietā viņi radÄ«ja postmodernismu, kas atbilst viņu perversajai mentalitātei. Bet tā ir pašiznÄ«cināšanās mānija un strauja degradācija. CilvÄ“ciskā kapitāla kvalitāte šodien ir noslÄ«dÄ“jusi kritiski zemu, un, protams, tā ir katastrofa.

Protams, to slÄ“pj no tautas. Tautai nav jāzina par katastrofu. Tautai ir jāzina par mÅ«su kultÅ«ras nemitÄ«go progresu. Par katastrofu publiski bažījās vienÄ«gi intelektuāļi – globālo procesu analÄ«tiÄ·i. Tauta tiek intensÄ«vi barota ar skaistiem mÄ«tiem. Lai skaistie mÄ«ti visiem patiktu, tautai tiek apzināti atņemts gars un prāts. PostcilvÄ“ku rašanās nav tikai dabisks genotipisks process.

Katastrofa aptver visus „baltos” cilvÄ“kus. Katastrofas trajektorijā ietilpst gan tā saucamā kapitālistiskā nometne, gan sociālistiskā nometne. Katastrofa sākās jau tad, kad abas minÄ“tās nometnes dzÄ«voja šÄ·irti un sociālistiskā nometne formāli vÄ“l nebija sagrauta un pÄ“c tam saplÅ«dusi ar kapitālistisko nometni.

Ne velti saku „formāli vÄ“l nebija sagrauta”. Lieta ir tā, ka cilvÄ“ciski eksistenciālās esamÄ«bas fundamentālākajā bÅ«tÄ«bā starp abām nometnÄ“m faktiski nepastāvÄ“ja nekāda atšÄ·irÄ«ba. AtšÄ·irÄ«ba bija ārÄ“ja – etiÄ·etes noformÄ“jumā. Vienai nometnei bija etiÄ·ete „kapitālistiskā nometne”. Otrai – „sociālistiskā nometne”. Taču cilvÄ“ciskās tieksmes, cilvÄ“ciskie instinkti, cilvÄ“ciskās vajadzÄ«bas, cilvÄ“ciskās eksistences bÅ«tÄ«ba bija identiska. Gan vienā, gan otrā nometnÄ“ cilvÄ“ki sapņoja par vienu un to pašu. Viņi sapņoja par savas labklājÄ«bas palielināšanu, kas bija viņu dzÄ«ves vitālākais jautājums un dzÄ«ves jÄ“ga vispār.

Abās nometnÄ“s vienlaicÄ«gi sākās „dzÄ«res mÄ“ra laikā”. Tās sākās XX gs. 70. gados. Tolaik sākās ekonomiskais un morālais pagrimums. Tolaik sākās dzÄ«ve bez ideāliem, dzÄ«ve bez cÄ“liem un augstiem mÄ“rÄ·iem, dzÄ«ve bez pašpilnveidošanās ideoloÄ£ijas, dzÄ«ve bez kalpošanas sabiedrÄ«bai, tautas un valsts interesÄ“m, dzÄ«ve bez sociālajiem projektiem un sociālās atbildÄ«bas, dzÄ«ve bez pienākuma apziņas. Tā vietā strauji nostiprinājās cinisms, atsvešinātÄ«ba, antihumānisms, hÄ“donisms, iracionālisms, debilizācija, neofašistiskā bezprāta pārņemtās „globalizācijas” kundzÄ«ba kā ar „Soft power”, tā ar „Hard power” un „Smart power” palÄ«dzÄ«bu. PieprasÄ«tākā profesija kļuva vadāmā haosa tehnologi. Sakrālais morāles kodekss tika nomainÄ«ts ar hÄ“donisma morāles kodeksu. Sakrālais dzÄ«ves saturs tika aizstāts ar profāno dzÄ«ves saturu. IdeoloÄ£iskā disciplÄ«na un idejiskā vÄ«rišÄ·Ä«ba izplÄ“nÄ“ja bezidejiskā avantÅ«rismā un veselajam saprātam neatbilstošÄs stulbÄ«bās. Sociuma likteni sāka totāli kontrolÄ“t kosmopolÄ«tiskas birokrātijas konglomerāts. Tas sāka atklāti ņirgāties par valsts nacionālo suverenitāti. Šim konglomerātam alkst pievienoties visdažādākie valdošie politiskie deÄ£enerāti, uzspļaujot savas tautas un valsts nacionālajām interesÄ“m un suverenitātei.

Tagad ir detalizēti izpētīta garīgā lejupslīde no 70. gadiem Rietumos, kā arī Brežņeva laikā pie mums. Identiska ir turpmākā virzība XX gs. beigās un mūsu gadsimta sākumā. Citādāk tas nemaz nevarēja būt. Demogrāfiskais imperatīvs atsaucās uz visiem vienādā mērā un nometnes karogu krāsai nav nekāda nozīme.

Uzskatāms piemÄ“rs ir „finanšu kapitālisms” viņā pusÄ“ un „perestroika” mÅ«su pusÄ“.

Tas, ko tagad saucam par finanšu kapitālismu, sākās pagājušÄ gadsimta 80.gados. Finanšu kapitālismam ir otrs nosaukums – „reiganomika”. Prezidenta Reigana laikā sākās dzÄ«ve uz parāda. Ja 1980.gadā amerikāņu mājsaimniecÄ«bu parādi bija vidÄ“ji 65% no ienākumiem, tad 2008.gadā – 130%. Ne velti tagad neviens nezina, kā izkļūt no parādiem. Zina vienÄ«gi to, ka „tauta” ir jātur stingri savās rokās, lai nesāktos revolÅ«cija.

Finanšu kapitālisma centrā, saprotams, ir nauda. Tikai nauda ir ieguvusi jaunu pielietojumu. Nauda vairs nekalpo kā ekvivalents preču apmaiņā, bet kalpo kā lÄ«dzeklis pašas naudas vairošanai. Finanšu kapitālismā nauda ražo naudu. Turklāt dolāri tiek nepārtraukti drukāti bez jebkāda seguma.

Finanšu kapitālismā nostiprinās alkatÄ«ba, spekulācijas, mahinācijas, kuru spožākais panākums lÄ«dz šim ir „melnā trešdiena”. 1992.gada 16.septembrÄ« Lielbritānija vienā dienā („melnajā trešdienā”) zaudÄ“ja 3,5 miljardus sterliņu mārciņu. TalantÄ«gais Dž.Soross nopelnÄ«ja 1,1 miljardu sterliņu mārciņu.

Finanšu kapitālismā visu pārklāj iracionāla mentalitāte: doma tikai par šodienas izdevÄ«gumu bez jebkādām rÅ«pÄ“m par nākotni un bez rÅ«pÄ“m par cilvÄ“cisko un dabas resursu taupÄ«šanu un racionālu izmantojumu. Finanšu kapitālismā tiek masveidā izsniegti kredÄ«ti bez seguma, lai veicinātu nepārtrauktu un apjomÄ«gu patÄ“rÄ“šanu. PatÄ“rÄ“šana tiek pārvÄ“rsta par dzÄ«ves galveno vÄ“rtÄ«bu. Otra galvenā vÄ“rtÄ«ba kļūst dzÄ«ves izbaudÄ«šana. Tas viss rada ilÅ«ziju par labklājÄ«bas pieaugumu. Taču faktiski tās ir „dzÄ«res mÄ“ra laikā”. Tā ir nemitÄ«ga dzÄ«ve uz parāda. Tā ir aptaukojusies un glamÅ«rÄ«ga labklājÄ«ba, kas nevar nenoslÄ“gties  ar katastrofu – postcilvÄ“ku Ä£enÄ“zi, Ä£eopolitisko haosu, ekonomisko un finansiālo kolapsu.

„Perestroika” un „finanšu kapitālisms” ir tipoloÄ£iski lÄ«dzÄ«gi pasākumi. ArÄ« „perestroikas” kardinālais mÄ“rÄ·is bija treknas un glamÅ«rÄ«gas labklājÄ«bas sasniegšana – vÄ“lme dzÄ«vot tāpat kā „viņi” dzÄ«vo Rietumos.

Ko 1990.gadā darÄ«ja „perestroikas” celmlauži latviešu rektori, prorektori, dekāni, profesori, docenti, pasniedzÄ“ji divos lielos autobusos pÄ“c iebraukšanas Minsteres Latviešu Ä£imnāzijā? Viņi vÄ“lÄ“jās vairākas dienas kopā ar vāciešiem apspriest izglÄ«tÄ«bas politiku demokrātiskajā sociālismā. Atbilde ir Ä«sa. Aizgāja uz tualeti un pÄ“c desmit minÅ«tÄ“m visi abos autobusos aizbrauca uz „šÄ·Å«Å†iem”. Tur uz svara (?!) pārdeva Rietumos ražotu mazlietotu un lÄ“ti nocenotu specifiski smaržojošu apģērbu. No autobusu pasažieriem Ä£imnāzijā palika tikai viens cilvÄ“ks.

Starp citu, mums ir konsekventi izveidojusies viena cilvÄ“ka poÄ“tika, kad tikai viens cilvÄ“ks nostājās pret visu pārÄ“jo vienaldzÄ«bu, aplamÄ«bu, stulbÄ«bu, nekaunÄ«bu, alkatÄ«bu, cinismu. AtcerÄ“simies, savā laikā tikai viens cilvÄ“ks, Dainis Īvāns, no LTF deputātiem balsoja pret nelietÄ«go pilsonÄ«bas likumu, nicinoši piekrāpjot savus vÄ“lÄ“tājus. Tā ir latviešu nelietÄ«ba, kuru cittautieši nekad nepiedos un neaizmirsÄ«s. Pret to iestājās tikai viens cilvÄ“ks. KonservatÄ«vi lojālo cilvÄ“ku skaits pie mums nevar bÅ«t liels. MÅ«su etnoss pieder tiem etnosiem, kuri nemÄ«l konservatÄ«vi lojālos indivÄ«dus. Tas nekas, ka konservatÄ«vi lojālie indivÄ«di vienmÄ“r izrādās visgodÄ«gākie savas zemes patrioti. Viņi nekad neatsakās no sociālo procesu objektÄ«vi patiesas diagnozes. Tas viņuprāt bÅ«tu noziegums.

„Perestroika” cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ noteikti ir viena no fascinÄ“jošÄkajām manipulatÄ«vajām politiskajām akcijām (tagad ar to var sacensties 11.septembra akcija). Pie tam „perestroika” ir apskaužami rezultatÄ«va akcija, apmuļķojot miljoniem cilvÄ“ku.

Tai bija skaisti saukļi. Pirmajā etapā valdzināja „antialkoholisms”, „cīņa pret korupciju”, „cīņa pret nelikumÄ«giem ienākumiem”. Otrajā etapā triumfÄ“ja „demokrātiskais sociālisms”, „atklātÄ«ba”, „jaunā domāšana”, „cilvÄ“ka cienÄ«ga dzÄ«ve”. Trešajā etapā „piarÄ“ja” arÄ« Rietumu cilvÄ“kiem saprotamus un patÄ«kamus saukļus „tirgus ekonomika”, „antikomunisms”, „suverenitāte”.

Saprotams, neviens neatklāja patieso mÄ“rÄ·i. Patieso mÄ“rÄ·i zināja tikai padomju elites niecÄ«ga grupa. Patiesais mÄ“rÄ·is bija sagraut „nerentablo impÄ“riju”, atmest nacionālās republikas un Krieviju pārveidot par bagātu valsti, lai dzÄ«votu tik pat pārticÄ«gi un grezni kā kapitālisma elite. Himerisko pavÄ“rsienu apdomāja jau Staļina laikā un tam sāka reāli gatavoties krietni pirms 1987.gada janvāra, kad partija oficiāli pasludināja „perestroikas” kursu.

Sociālai sistÄ“mai nepiemÄ«t pašiznÄ«cināšanās potenciāls. Sociālo sistÄ“mu var sagraut tikai ar speciāli organizÄ“tu darbÄ«bu. Tagad ir pieejami daudzi pārliecinoši argumenti par PSRS un sociālisma sistÄ“mas dzÄ«votspÄ“ju. ArÄ« Rietumi negatavojās sagraut PSRS vismaz lÄ«dz XXI gadsimta vidum. Labi ir zināms, ka Rietumu eliti sākumā ļoti pārsteidza PSRS lÄ«deru brÄ«vprātÄ«gais pašiznÄ«cināšanās patoss. Saprotams, Rietumi tÅ«lÄ«t pieņēma dāvanu. Īpaši pateicÄ«gi bija par Ä£eopolitisko dāvanu. ASV savā pārziņā ieguva plašu un Ä£eopolitiski svarÄ«gu teritoriju ar Baltiju priekšgalā.

Tāpat nebija slikti tas, ka Gorbačova specdienestu rÅ«pÄ«gi atlasÄ«tais „perestroikas” celmlaužu morālais lÄ«menis izrādÄ«jās piemÄ“rots arÄ« amerikāņu gaumei. Tautas frontes politiskie korifeji uz Vašingtonu pÄ“c instrukcijām brauca tikpat verdziski padevÄ«gi un izkalpÄ«gi kā pirms tam brauca uz Maskavu pÄ“c svaigiem rÄ«kojumiem. Viņiem nebija nekāds nacionālais lepnums, no viena saimnieka tÅ«lÄ«t nonākot otra saimnieka rokās. Viņus nesatrauca, ka it kā neatkarÄ«gas valsts likumus nodiktÄ“ citas valsts emisāri.

Vismaz pirmajā laikā kadru radikāla nomaiņa nebija vajadzīga. Vajadzēja izolēt vienīgi ideālistus un īstos savas zemes patriotus. Gorbačovam bija daudz grūtāk. Viņam vajadzēja atbrīvoties no augstākā līmeņa intrigās norūdītās nomenklatūras. Enerģiskajam ģenerālsekretāram tas spoži izdevās, jo viņam bija perfekti izstrādāta taktika un optimāli organizatoriskie institūti.

VisefektÄ«vākais organizatoriskais institÅ«ts bija Tautas frontes. „Perestroikas” lÄ«deru uzdevumā tās gandrÄ«z visās republikās izveidoja specdienesti, balstoties uz saviem ārštata lÄ«dzstrādniekiem. Tautas frontes kontrolÄ“ja arÄ« Rietumu specdienesti. Tas jau sen vairs nav noslÄ“pums, un par to var izlasÄ«t daudzās publikācijās. Tā, piemÄ“ram, par to ir teikts amerikāņu vÄ“stnieka Dž.Metloka 1991.gada 15.marta intervijā avÄ«zei „ Рабочая трибуна». Tā paša gada novembrÄ« M.Tečere kādā konferencÄ“ ironizÄ“ja, ka Tautas frontes finansÄ“šana nebija dārga. Naudu vajadzÄ“ja tikai kseroksiem un funkcionāriem. Savukārt B.Klintons 1995.gada 25.oktobrÄ« armijas štābu priekšnieku slÄ“gtā sanāksmÄ“ priecājās, ka par iztÄ“rÄ“to naudu amerikāņi ieguva izejvielas.

Taču mÄ«ts par Tautas frontes svÄ“tÄ«go lomu neatkarÄ«bas atgÅ«šanā daudzviet saglabājās. Viss ir atkarÄ«gs no pašu „tautfrontiešu” morālā lÄ«meņa. Proti, morālās gribas tÄ“lot nacionālos varoņus, saņemt ordeņus, rakstÄ«t aizgrābjošus memuārus, sniegt superpatriotiskas intervijas.

SaskarsmÄ“ ar šo mÄ«tu jāņem vÄ“rā vairāki momenti. Pirmkārt un galvenokārt ir jāņem vÄ“rā tas, kas sākas jau pirms PSRS likvidÄ“šanas un kas turpinājās vÄ“l trakākā apjomā pÄ“c PSRS likvidÄ“šanas un „neatkarÄ«bas” pasludināšanas.

Par to nav Ä“rti izteikties. AtsevišÄ·as tÄ“mas vispār ir aizliegtas. Aizliegumu sistÄ“ma – tabu – attiecas uz kriminālo un noziedzÄ«go privatizāciju un valsts izpārdošanu ārzemniekiem. Aizliegta tÄ“ma ir valdošÄs kliÄ·es maniakālā atdošanās citiem saimniekiem.

Par atsevišÄ·iem momentiem ir nepolitkorekti izteikties. Tiesa, Dainis Īvāns to neņēma vÄ“rā. Viņš jau 1994.gada 29. aprÄ«lÄ« kādā laikrakstā žēlojās, ka varu sagrāba muļķi un nelieši. Nākas tikai piebilst, ka liela nacionālā gudrÄ«ba un apziņa nebija arÄ« tautas masām, paklausÄ«gi sekojot jebkura muļķa un nelieša aicinājumam.

Zināms „mierinājums” mums tomÄ“r ir pieejams. Gudrākie un vÄ“rÄ«gākie analÄ«tiÄ·i uzskata, ka 80.gadu nogalÄ“ visā sociālisma nometnÄ“ pamodās zvÄ“rs. CilvÄ“ku masas pārņēma destruktÄ«va enerÄ£ija. Tika atmestas morāles normas. MasveidÄ«ga kļuva vÄ“lÄ“šanās visu ņemt gatavu bez darba – garÄ«gās un fiziskās piepÅ«les. Sabruka darba disciplÄ«na un cilvÄ“ku pašcieņa. ŠausmÄ«gi bija tas, ka neviens nespÄ“ja morāli pretoties Rietumu  „šmotku” invāzijai. InteliÄ£ence sapņoja tikai par ārzemju braucieniem. AtsevišÄ·u nacionālo republiku elite, PSRS kaprači, ambiciozi sapņoja par neatkarÄ«bu no Maskavas un neierobežotas varas iegÅ«šanu savās rokās, lai varÄ“tu nesodÄ«ti zagt un dzÄ«vot greznÄ«bā. Ä»oti daudzi kļuva mantkārÄ«gi, alkatÄ«gi, blÄ“dÄ«gi. Savas tautas un valsts intereses pastāvÄ“ja tikai uz papÄ«ra. Dumjākie politiÄ·i sāka publiski muldÄ“t par nepieciešamÄ«bu ignorÄ“t sabiedrÄ«bas intereses, jo „tauta”, lÅ«k, esot muļķe un ar „tautu” nav jārÄ“Ä·inās. Par „prihvatizācijas” ārprātu vispār nav vÄ“rts atgādināt. Privatizācija nekādā gadÄ«jumā nebija privātÄ«pašuma institÅ«ta izveide, konkurences tirgus izveide, privātās iniciatÄ«vas stimulÄ“šana. Privatizācija bija vissmagākās pakāpes noziegums.

TamlÄ«dzÄ«gu sociālo inversiju neviens neparedzÄ“ja. ParedzÄ“ja nacionālisma un šovinisma atdzimšanu, bet tādu padomju tautas garÄ«go vājumu neviens neparedzÄ“ja.

Manuprāt, neparedzÄ“ja tāpÄ“c, ka tolaik pat zinātnieki bija ļoti maz informÄ“ti par demogrāfisko sprādzienu, cilvÄ“ces un Ä«paši „baltās” rases dzÄ«vi unikālā pārejas laikmetā. Domāju, neko nezināja par jauno situāciju – „dzÄ«rÄ“m mÄ“ra laikā” un šÄ« procesa fatālo iedabu. Šodien mÄ“s esam nesalÄ«dzināmi kompetentāki. Šodien mÄ“s izprotam un apzināmies mÅ«su katastrofālo stāvokli demogrāfiskā imperatÄ«va aspektā.

Tik tikko minÄ“to obligāti nākas precizÄ“t. Tiesa, par demogrāfisko imperatÄ«vu intelektuālajās aprindās saruna sākās tikai 90.gadu beigās. Taču jau 80.gadu vidÅ« bija gudri cilvÄ“ki, kuri prognozÄ“ja „perestroikas” izgāšanos. PiemÄ“ram, Aleksandrs Zinovjevs (viņš pats to atceras) jau otrā dienā pÄ“c slavenā PSKP CK 1987.gada janvāra plÄ“numa esot izdomājis vārdu „katastroika”. VÄ“lāk viņš ierosināja jÄ“dzienu „postsovjetisms”, kas ir komunisms + rietumnieciskums + feodālisms. Viņš interesanti sprieda par krievu tautas nespÄ“ju bÅ«t hegemonam uz planÄ“tas. TurpretÄ« vācieši to spÄ“tu, ja viņu bÅ«tu 150 miljoni. Ja viņu bÅ«tu tikpat daudz kā krievu, tad vācieši tagad pārvaldÄ«tu planÄ“tu.

1990.gadā Sergejs Kurginjans kopā ar četriem kolÄ“Ä£iem izdeva grāmatu „Постперестройка». Grāmatai bija milzÄ«ga rezonanse. Tā nav joprojām novecojusi. Tajā ir kritiski raksturota „perestroikas” patiesā loma, izraisot antropoloÄ£isko un Ä£eopolitisko katastrofu. Šodien varam piebilst – arÄ« Ä£eostratÄ“Ä£isko katastrofu, Eirāzijā izjaucot etnokonfesionālo lÄ«dzsvaru. TāpÄ“c šodien nākas spriest par globālo destabilizāciju vispār, lai sāktu III Pasaules karu.

Tik tikko nosauktajā grāmatā ir drosmÄ«gi iztirzāti pārkārtošanās faktiskie „sasniegumi”. Tā, piemÄ“ram, „perestroikas” definÄ“tā vārda brÄ«vÄ«ba („гласность”) izvÄ“rtās melu, izdomājumu, muļķību plÅ«dos – postmodernistiskās visatļautÄ«bas un bezatbildÄ«bas verbālajā caurejā.

„Perestroika” izauklÄ“ja kriminālo buržuāziju – visu nelaimju avotu. Tā radÄ«ja totāli korumpÄ“tu valsti. Nacionālā kriminālā buržuāzija un tās mafiozais totalitārisms radās jau 1988.gadā. No kooperatÄ«vu vadÄ«tajiem 20% bija kriminālā pagātne. Kapitāla sākotnÄ“jā uzkrāšana izvÄ“rtās noziegumā pret tautu. Kriminālā buržuāzija vÄ“las integrÄ“ties Rietumos, un sava valsts tai neinteresÄ“. Naudas kults veicina garÄ«go nāvi, kas arÄ« materiālo dzÄ«vi padara neproduktÄ«vu, sekmÄ“jot atslābumu ekonomikā.

„Perestroika” atsedza tautas kvalitāti – cilvÄ“ciskā kapitāla kvalitāti. Tā bija tik slikta un tautas spÄ“ki bija tik dažādi un iekšÄ“ji pretrunÄ«gi, ka pārkārtošanās process kļuva nevadāms. PilnÄ«gi izzuda attÄ«stÄ«bas ideja – cilvÄ“ka, tautas, valsts.

SaskarsmÄ“ ar mÄ«tu par Tautas frontÄ“m noteikti ir jāņem vÄ“rā sekojošais. TF kadri brÄ«vÄ«bu apmainÄ«ja pret iespÄ“ju sev „prihvatizÄ“t” tautas Ä«pašumus, tādÄ“jādi nododot tautu, valsti, savus vecākus un vecvecākus, kuri sapņoja par brÄ«vÄ«bu. NoziedzÄ«gā privatizācija ir antikomunistiskās revolÅ«cijas pirmais lielākais grÄ“ks. Barbariskā, sociāli amorālā un ekonomiski bezjÄ“dzÄ«gā privatizācija sagrāva tautas ticÄ«bu. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, TF bez ierunām valsti atdeva amerikāņiem, tautu atkal novedot pazemojošÄ kalpÄ«bā svešzemniekiem.  Tas ir otrs lielākais grÄ“ks.

Nesodot nodevÄ“jus un nenožēlojot grÄ“kus, tauta nekad neatgÅ«s cilvÄ“cisko stāju. Tā ir universāla vÄ“sturiskā likumsakarÄ«ba. Bez nodevÄ“ju sodÄ«šanas un grÄ“ku nožēlošanas vÄ“l nekur nav sākusies patiesa un neviltota atdzimšana. Tiem, kas to ignorÄ“ un neizdara, nav nākotnes. Šajā gadÄ«jumā pat tās nākotnes, kas ir iespÄ“jama „balto” rases katastrofas apstākļos.