Iesaki rakstu:

Interneta portāls Delfi publicÄ“jis jau kārtÄ“jo „AttÄ«stÄ«bai/Par” apmaksāto publikāciju, kurā kādreizÄ“jā rakstniece, „AttÄ«stÄ«bai/Par” pārstāve Dace RukšÄne uzdod „pareizus” jautājumus savai politiskajai kompanjonei, no iekšlietu ministres amata atbrÄ«votajai Marijai Golubevai. Lai ilustrÄ“tu Latvijas „plašstraumes mediju” pÄ“rkamÄ«bas lÄ«meni, Pietiek publicÄ“ šo nopirkto rakstu pilnÄ«bā.

„Lai aizstāvÄ“tu demokrātiju, mums jābÅ«t spÄ“jÄ«giem to arÄ« mÄ«lÄ“t”

Apmaksāta informācija

Marija Golubeva atgriežas Saeimā, gatava turpināt cīņu par liberālām vērtībām.

Ko tu dari politikā?

Cenšos Ä«stenot savas vÄ«zijas par to, kādai jābÅ«t manai valstij, izmantojot tās prasmes, kas man ir.

Kādas ir tavas stiprās puses?

Diezgan plaša izpratne par pasauli un tās notikumiem un pārliecÄ«ba, ka mums vajadzÄ“tu bÅ«t tādai pašai liberālai rietumu demokrātijai, kāda tā ir rietumos – nevis iet Polijas un Ungārijas ceļu, izveidojot hibrÄ«du modeli, bet gan veidojot tādu, kas atbilst visiem Rietumeiropas un Ziemeļvalstu kritÄ“rijiem. Jā, tas ir grÅ«tāk un ne vienmÄ“r visiem patÄ«k, bet, es domāju, tas ir vienÄ«gais pareizais ceļš.

No kurienes tu smelies šÄ«s prasmes?

No savas diezgan plašÄs profesionālās pieredzes – ilgu laiku biju akadÄ“miskais cilvÄ“ks, tad domnÄ«cas analÄ«tiÄ·e un starptautiskā konsultante, skatÄ«jos, kā tiek veidota politika dažādās valstÄ«s. Mana izglÄ«tÄ«ba varbÅ«t nav tāda, kas visiem liktos piemÄ“rota – esmu gan vÄ“sturniece, gan angļu filoloÄ£e, neesmu studÄ“jusi politiku, kaut esmu to pasniegusi. Mana izpratne par politiku ir nākusi no grāmatām, kuras lasÄ«ju, bÅ«dama doktorante. Man ir diezgan skaidrs priekšstats par politiskajām ideoloÄ£ijām, mÅ«sdienu demokrātijas teorijām un praksi.

Vai politikā vispār vajag ļoti izglītotus cilvēkus?

"Ä»oti" bÅ«tu lieks vārds, bet izglÄ«totam vajag bÅ«t – tavam redzeslokam jābÅ«t plašÄkam par savas pilsÄ“tas vai ciema izpratni par laimi un pareizo dzÄ«vi. Saeimā mÄ“s redzam diezgan spilgtus piemÄ“rus ar cilvÄ“kiem, kuri ir talantÄ«gi vienā jomā, bet nav apguvuši plašÄku skatÄ«jumu uz pasauli. Viņi nonāk politikā, kur ir ārkārtÄ«gi daudz kārdinājumu izrādÄ«t citiem savu svarÄ«gumu un ir viegli pazaudÄ“t nepieciešamÄ«bu uzdot sev jautājumus, pirms nonākt pie kāda secinājuma vai risinājuma. IzglÄ«tÄ«bas redzesloku nevar tā vienkārši aizvietot ar talantu.

Kādi ir tavi kārdinājumi?

Mans kārdinājums reizÄ“m ir, spÄ«tÄ“jot cilvÄ“kiem, kas ir agresÄ«vi vai netaisnÄ«gi, proponÄ“t savus uzskatus, nedomājot par to, vai ar tik radikālu pozicionÄ“šanu es spÄ“šu pietiekami daudz cilvÄ“ku pārliecināt par lietām, kas man ir svarÄ«gas. Tas ir liels kārdinājums, jo reizÄ“m riebjas, cik aprobežoti un netaisnÄ«gi tiek uzbrukts labām idejām. Gudram lÄ«derim tādā brÄ«dÄ« bÅ«tu jāapstājas un jācenšas nebÅ«t tik provocÄ“jošam. Bet es to ne vienmÄ“r daru – kārdinājums bÅ«t izaicinošai reizÄ“m ir pārāk stiprs.

Kā tu tiec galā ar vilšanos, ja nesanāk realizÄ“t savu "pareizo ideju"?

Esmu dziļi pārliecināta, ka tad, ja ideja ir pareiza un noderÄ«ga, pie tās noteikti atgriezÄ«sies. Tas, kas padara sabiedrÄ«bu drošÄku un harmoniskāku, agrāk vai vÄ“lāk tiks ieviests, savukārt tas, kas ir Ä«stermiņa risinājums un varbÅ«t kādā brÄ«dÄ« šÄ·iet ļoti svarÄ«gs, tas, iespÄ“jams, nekad arÄ« nerealizÄ“sies. Esmu optimiste – tam, kas ir nozÄ«mÄ«gs, bÅ«s lemts piepildÄ«ties. Protams, gribas, lai ir ātrāk un lai tas notiek tieši tavu darbÄ«bu rezultātā un ja tas nenotiek, vilšanās ir spÄ“cÄ«ga – gribas raudāt. Bet es neraudu un cenšos paskatÄ«ties no plašÄkas perspektÄ«vas.

Vai, esot atbildīgā postenī, tu sajuti pret sevi citādu attieksmi tāpēc, ka esi sieviete?

Šo nievājošo attieksmi tāpÄ“c, ka esmu sieviete, es sajutu tikai sociālajos tÄ«klos, nevis no cilvÄ“kiem sev apkārt – no ministrijas un iekšlietu dienestiem bija ļoti profesionāla un koleÄ£iāla attieksme: tur strādā cilvÄ“ki, kam izpratne par pienākumu un kalpošanu nav tukši vārdi. Bet tas, ko es ļoti sajutu – sabiedrÄ«ba un politiskā elite daudz nesaudzÄ«gāk kritizÄ“ sievietes kļūdas. Tajā pašÄ laikā vÄ«rieši pie augstiem galdiem, spriežot par politiku, mierÄ«gi var klāstÄ«t savu privāto dzÄ«ves pieredzi, kā iet Ä£imenÄ“, ko iemācÄ«jies no sava tÄ“va, ko iemācÄ«jis savam dÄ“lam – tā izpratne, ka viņa personÄ«gā pieredze ir relevanta lielajai politikai. SievietÄ“m tā nav – neviens no viņām neko tādu negaida un arÄ« neklausÄ«sies.

Kā šo paradigmu var mainÄ«t?

PašÄm bÅ«t drosmÄ«gām un neatlaidÄ«gām, atbalstÄ«t citas sievietes, neļaut sevi nobÄ«dÄ«t stÅ«rÄ«tÄ«. Jā, tas ir riskanti, tas var maksāt dārgi, bet es neatteiktos to darÄ«t vÄ“l un vÄ“l.

Tu teici, ka neraudi, bet kā tu tiec galā ar stresu?

Tas, ka es neraudu, nenozÄ«mÄ“, ka es nepārdzÄ«voju – es jÅ«tu gan aizvainojumu, gan bezspÄ“cÄ«bu, ja kaut ko darot, saņemu negatÄ«vas reakcijas, bet tas nav iemesls nedarÄ«t. Man galvenais ir mÄ“Ä£ināt atrast laiku sev, Ä£imenei un dabai. Es neesmu no tiem cilvÄ“kiem, kas var strādāt visu nedēļu un tad vÄ“l sestdien un svÄ“tdien, man jābÅ«t prom vismaz uz dažām stundām, jāsajÅ«t vÄ“jš uz sejas un saules stari, jādzird putni un jāredz koki.

Vai tev dzīvnieki arī palīdz?

Es visu mūžu esmu gribÄ“jusi suni, bet pie mana dzÄ«vesveida, kur visu laiku ir kaut kur jābrauc, es to nevaru atļauties. Mums ir divi kaÄ·i – DadzÄ«tis un PurvÄ«tis. Man ļoti patÄ«k viņus vÄ“rot – kaÄ·i nomierina ar savu dzÄ«ves ritmu un neatkarÄ«bu. Es iestājos par dzÄ«vniekiem – pret vardarbÄ«bu un ciešanām, jo citādi, nerespektÄ“jot dzÄ«vnieku tiesÄ«bas, harmoniska sabiedrÄ«ba nav iespÄ“jama.

Vai tu startÄ“si nākamajās vÄ“lÄ“šanās?

PilnÄ«gi noteikti, jo es neuzskatu, ka liberālas sabiedrÄ«bas mÄ“rÄ·i ir sasniegti, pašlaik ir ārkārtÄ«gi saspringts un grÅ«ts laiks liberālām vÄ“rtÄ«bām. Lai aizstāvÄ“tu demokrātiju, mums jābÅ«t spÄ“jÄ«giem to arÄ« mÄ«lÄ“t. Es noteikti esmu gatava cÄ«nÄ«ties par to, lai tādas lietas kā indivÄ«da izvÄ“le, brÄ«vÄ«ba un cieņa ir politikas centrā, nevis tikai kā rotājumi uz kokles.

Ko tu uzskati par savu uzdevumu?

Pašreiz ne tikai visiem liberālajiem politiÄ·iem, bet vispār visiem centristiem, manuprāt, ir uzdevums, neskatoties uz to, ka kara laikā pieaug sabiedrÄ«bas polarizācija, saturÄ“t civilizÄ“tu un saliedÄ“tu sabiedrÄ«bas un valsts kodolu, neļaut to drupināt ar radikālām iniciatÄ«vām, ar neuzticÄ“šanos saviem lÄ«dzpilsoņiem, ar vÄ“lmi visur saredzÄ“t raganas. Tas ir ne mazāk svarÄ«gi kā pasargāt savu valsti no atklātiem ienaidniekiem.

No kā tev ir tā pa īstam bail?

No tumšiem laikiem, no tā, ka cilvÄ“ki masveidā metÄ«sies atbalstÄ«t melnbaltu pasaules uztveri. Melnbalts ir tikai par kara noziegumiem, kur ir pamats skatÄ«ties melnbalti, bet tā nevar skatÄ«ties uz visu – uz to, kas ir atļauts vai aizliegts sabiedrÄ«bā, to, kāda ir sievietes – vÄ«rieša loma, kam ir domāta Ä£imene, ko nozÄ«mÄ“ nācija, to, kāds ir pareizais šaurais ceļš, kā sabiedrÄ«bai dzÄ«vot. ŠÄdus lÄ“mumus var pieņemt tikai ņemot vÄ“rā individuālās pieredzes daudzveidÄ«bu, pasaules pieredzi, šeit svarÄ«gas nianses. Es lÄ«dz pÄ“dÄ“jam, kamÄ“r darbošos politikā, centÄ«šos novÄ“rst melnbalto izpratni par sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas ceļu.