Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

PÄ“c Māra Mičerevska un Jāņa Iesalnieka neveiklajiem izteikumiem par konkrÄ“tām tautÄ«bām un to negatÄ«vo ietekmi uz  vakcinācijas rādÄ«tājiem daudzi citi Latvijas politiÄ·i saprata, ka, meklÄ“jot vainÄ«go, ir jāpāriet uz pārdomātāku retoriku.

Viens no šiem politiÄ·iem bija kultÅ«ras ministrs Nauris Puntulis, kurš, noņemot no valdÄ«bas atbildÄ«bu par vakcinācijas neizdošanos, nolÄ“ma atsevišÄ·as valsts iedzÄ«votāju grupas nesaukt par stulbām, bet gan atsaucās uz vÄ“sturiskajiem procesiem, kas, viņaprāt, šos cilvÄ“kus padarÄ«ja stulbus. Ä»oti eleganti, vai ne.

PrecÄ«zāk, uzrunājot skatÄ«tājus kanālā LTV Ziņu dienesta Ä“terā, ministrs pateica, ka sliktā vakcinācijas lÄ«meņa cÄ“lonis ir postpadomju mantojums, kas lÄ«dz pat šai dienai liek spieÄ·us valdÄ«bu riteņos visā  Austrumeiropā.

Ministrs nekonkretizÄ“ja, ko tieši viņš domā, runājot par postpadomju mantojumu, taču, balstoties uz citu Latvijas mainstream politiÄ·u viedokļiem, kuri apsÅ«dz PSRS visos nāves grÄ“kos, acÄ«mredzot runa ir par bijušajiem Padomju SavienÄ«bas iedzÄ«votājiem, kuri šobrÄ«d dzÄ«vo Austrumeiropā un kuri vÄ“l nav integrÄ“jušies mÅ«sdienu Eiropas sabiedrÄ«bā, neciena Eiropas vÄ“rtÄ«bas, kā arÄ« bieži atrodas Eiropas SavienÄ«bai naidÄ«gu valstu mediju aÄ£entu spÄ“cÄ«gākajā ietekmÄ“.

Ministrs arÄ« neprecizÄ“ja, par kurām valstÄ«m viņš konkrÄ“ti runā, taču tāpat ir acÄ«mredzams, ka runa ir par bijušajām postpadomju republikām Austrumeiropā ar zemu vakcinācijas lÄ«meni, piemÄ“ram, Serbiju, Horvātiju, Rumāniju, Bulgāriju un citām.

Uz papÄ«ra ministra vārdi izskatās skaisti, un it kā viss sakrÄ«t – re, kur zemais vakcinācijas lÄ«menis, re, kur pÄ“cpadomju mantojums šajās valstÄ«s, un re, kur secinājums, ka pirmais rodas no otrā. Diemžēl reālajā dzÄ«vÄ“ viss ir pilnÄ«gi otrādi. Un es ne par visiem tiem gadu desmitiem un miljardiem eiro kuri bija doti, lai atbrÄ«votos no pÄ“cpadomju mantojuma. Es par kaut ko citu.

Tā kā ideja par pÄ“cpadomju mantojuma ietekmi uz vakcināciju ir izņemta no vÄ“sturiskā konteksta un piedāvā ļoti ierobežotu skatÄ«jumu uz situāciju, pamÄ“Ä£ināsim paskatÄ«ties uz to plašÄk, un, lai to izdarÄ«tu, mums vispirms bÅ«s jāatgriežas tālajā 2004. gadā.

Kā mÄ“s visi ļoti labi atceramies, 2004. gadā Latvija iestājās ES. Kā izrādÄ«jās vÄ“lāk, daudzi mÅ«su tautieši psiholoÄ£iski un ideoloÄ£iski nebija sagatavoti tirgus ekonomikas realitātÄ“m, kā rezultātā nevarÄ“ja atrast sev pielietojumu brÄ«vā, eiropeiskā Latvijā.

Neilgu pārdomu rezultātā šie cilvÄ“ki bija spiesti pamest Latviju un devās strādāt uz Rietumeiropu, Lielbritāniju, Īriju vai Skandināviju. VÄ“ršu jÅ«su uzmanÄ«bu, ka šajā gadÄ«jumā argumentācija par postpadomju mantojumu tiešÄm ir piemÄ“rojama, jo ir acÄ«mredzams, ka daudzu šo cilvÄ“ku dzÄ«ves pieredze un mentalitāte veidojusies padomju laikā.

Laikam ejot, jo vairāk Latvija priecājās par savu eiropeiskumu, jo arvien vairāk cilvÄ“ku turpināja pirkt vienvirziena biļetes uz Ryanair lidmašÄ«nam. Interesanti, ka arvien vairāk šie cilvÄ“ki bija jaunieši, kurus tikai daļēji izaudzināja padomju laiks. Šeit arguments, ka cilvÄ“ku aizplÅ«šana no valsts bija postpadomju mantojuma dēļ, vairs tik labi nestrādā.

LÄ«dz 2010. gadam imigrācijas situācija bija sasniegusi katastrofālus apmÄ“rus. PilnÄ«gi visiem bija kļuvis pilnÄ«gi skaidrs, ka, pirmkārt, simtiem tÅ«kstošu Latvijas iedzÄ«votāju bÄ“g no valsts un, otrkārt, tie galvenokārt ir jaunieši. Latvija uz to brÄ«dÄ« bija apguvusi vairākus desmitus miljardu eiro no Eiropas struktÅ«rfondiem, 6 gadus bija ES dalÄ«bvalsts, 19 gadus nebija PSRS sastāvā, un bija izaugusi vesela paaudze, kurai nebija nekāda sakara ne ar Padomju SavienÄ«bu, ne ar tās mantojumu.

Daudzi no mums atceras šo laiku kā treknos gadus, kā arÄ« globālās finanšu krÄ«zes laiku, kurā bija pilnÄ«gs neprāts domāt, ka bijušajai Padomju SavienÄ«bai bija kāda ietekme uz valstÄ« notiekošo. AcÄ«mredzot masveida imigrācija notika kāda cita iemesla dēļ.

Ironiskā kārtā, lai saprastu, kas tieši izraisÄ«ja iedzÄ«votāju aizplÅ«šanu no Latvijas un citām postpadomju republikām, jāskatās pretÄ“jā virzienā tam, uz kuru mums norāda Mičerevski, Iesalnieki un Puntuļi. Tas ir, nevis uz PSRS, bet uz Briseli.

Runājot par Briseli un imigrāciju, ir jāatzÄ«mÄ“, ka tikai Latvijas un citu Austrumeiropas valstu iedzÄ«votājiem, atbraucot uz attÄ«stÄ«to Eiropu, tas bija liels pārsteigums, ka viņi tur ir pieprasÄ«ti tikai kā lÄ“ts darbaspÄ“ks. Jo Briselei šÄda notikumu attÄ«stÄ«ba nebija nejaušÄ«ba, bet gan daļa no sen labi izplānotas Austrumeiropas teritorijas depopulācijas stratÄ“Ä£ijas.

Lieta tāda, ka Briselei, neskatoties uz pretenciozajām runām par eirointegrāciju, bijušo padomju republiku teritorija galvenokārt ir bijusi svarÄ«ga kā lÄ“ta darbaspÄ“ka piedÄ“klis. Pievienojot visas šÄ«s republikas ES, Brisele lieliski zināja, ka lielākā daļa šajās valstÄ«s ražoto pakalpojumu un preču nekad mūžā neredzÄ“s Rietumeiropas tirgus, savukārt Rietumeiropa šÄ«m valstÄ«m pārdos, ko vien gribÄ“s.

Eiropā ne toreiz, ne tagad nebija kaut kādas tirdzniecÄ«bas vai rÅ«pnieciskas krÄ«zes, kuras risināšanai bÅ«tu nepieciešama pÄ“cpadomju republiku pieredze. Bet bija darbaspÄ“ka krÄ«ze, ko izraisÄ«ja lielo balto cilvÄ“ku vÄ“lmes trÅ«kums mazgāt savas lielās baltās tualetes. Un, lai atrisinātu šo lielo balto cilvÄ“ku problÄ“mu, uz attÄ«stÄ«to Eiropu tika uzaicināti tādi cilvÄ“ki kā mÄ“s.

ŠÄ« situācija noveda pie tā, ka daudzi rÅ«pniecÄ«bas uzņēmumi Austrumeiropas valstÄ«s bija spiesti aizvÄ“rties un to vietā parādÄ«jās tirdzniecÄ«bas uzņēmumi, kuri nevis ražoja savu produkciju, bet izplatÄ«ja un joprojām izplata produkciju no Rietumeiropas. Šeit ir vÄ“rts atzÄ«mÄ“t, ka, ja pirmajos strādāja simtiem un tÅ«kstošiem cilvÄ“ku, tad otrajos parasti strādā labi, ja vairāki desmiti.

LÄ«dztekus šiem destruktÄ«vajiem ekonomiskajiem procesiem lielākajā daļā postpadomju republiku nenotika ekonomikas diversifikācija un reindustrializācija, kas apturÄ“ja jaunu, modernu uzņēmumu izveidi. Rezultātā bez darba palika gan tie, kas strādāja lielajos rÅ«pniecÄ«bas uzņēmumos, gan tie, kas tikko pabeidza institÅ«tu, jo viņi nevarÄ“ja atrast darbu neesošos modernos uzņēmumos.

Tik traÄ£iska apstākļu sakritÄ«ba noveda pie šoka terapijas, kuru nācās iziet desmitiem miljonu cilvÄ“ku bijušajās padomju republikās. Starp spilgtākajiem satricinājumiem, kas šiem cilvÄ“kiem bija jāpārdzÄ«vo, bija nabadzÄ«ba, kas nereti robežojas ar izsalkumu, katastrofāls bezdarbs, tiesvedÄ«bas, parādi, Ä«pašuma konfiskācija, šÄ·iršanās, noziedzÄ«ba, alkoholisms, morālā un fiziskā vardarbÄ«ba Ä£imenÄ“s, piespiedu imigrācija, pašnāvÄ«bas.

Jauni puiši arvien vairāk sāka pārdot narkotikas, un jaunas meitenes arvien vairāk sāka sniegt intÄ«mus pakalpojumus bagātiem ārzemniekiem. MÄ“s visi ļoti labi atceramies ar ārzemniekiem piepildÄ«tos bārus VecrÄ«gā, un vairums no mums saprot, ka Latvija un citas Austrumeiropas valstis ne velti iemantojušas "pieaugušo izklaides valsts" slavu.

Lai šÄda ne visai cilvÄ“cÄ«ga Briseles stratÄ“Ä£ija neatstātu nepatÄ«kamu garšu mutÄ“ visiem tiem Austrumeiropas iedzÄ«votājiem, kuriem nebija jāpiedzÄ«vo satricinājumus, Brisele viņiem ar lietoto Volvo, garšÄ«gu restorānu, tirdzniecÄ«bas centru, pieejamu patÄ“riņa kredÄ«tu un ātro internetu palÄ«dzÄ«bu jau daudzus gadus pārdod ilÅ«ziju par stabilitāti, labklājÄ«bu un pārliecÄ«bu.

Brisele parÅ«pÄ“jās arÄ« par tiem, kuriem viņu dzimtene Austrumeiropā atņēma pilnÄ«gi visas izredzes, tas ir, par visiem tiem, par kuriem rakstÄ«ju divas rindkopas augstāk. Šiem cilvÄ“kiem tika dota iespÄ“ja ievākties kādā komunālā dzÄ«vokļa istabā (vai piekabÄ“ lauka vidÅ«) Anglijas ziemeļos un svaigā gaisā 16 stundas dienā lasÄ«t šampinjonus. Tiesa, vÄ“lreiz jāatzÄ«mÄ“, ka šo cilvÄ“ku pārcelšanās uz attÄ«stÄ«tās Eiropas valstÄ«m jau no paša sākuma bija daļa no Briseles plāna.

ŠÄ« teksta kontekstā nav jÄ“gas daudz runāt par vietÄ“jiem politiÄ·iem Austrumeiropā, jo viņi bija nevis visas šÄ«s shÄ“mas autori, bet tikai tās izpildÄ«tāji. Apmaiņā pret savu nāciju deindustrializāciju un depopulāciju Brisele šiem izpildÄ«tājiem dod iespÄ“ju izzagt Eiropas naudu, vienlaikus izliekoties, ka ES izpildinstitÅ«cijas it kā neko nemana.

Starp citu, jÅ«s ļoti maldāties, ja domājat, ka bardaks notiek tikai Latvijā. Citos Eiropas lÄ“ta darbaspÄ“ka piedÄ“kļos situācija dažkārt nav daudz labāka. Tā, piemÄ“ram, Rumānijā kopš neatkarÄ«bas atgÅ«šanas deviņdesmito gadu sākumā notikušas jau 29 premjerministru maiņas, no kurām tikai 2020. gadā notika trÄ«s. ŠÄdi izskatās Eiropas stabilitāte rumāņu versijā.

Par spÄ«ti tam visam Briseles shÄ“ma ir strādājusi nevainojami pÄ“dÄ“jos vairāk nekā 20 gadus un bÅ«tu strādājusi arÄ« turpmāk, ja ne sasodÄ«tais koronavÄ«russ. SasodÄ«tais, jo tieši tas padarÄ«ja visas Eiropas un arÄ« pasaules valdÄ«bas atkarÄ«gas no saviem pilsoņiem.

KāpÄ“c atkarÄ«gas? TāpÄ“c, ka vakcinācijas panākumi pilnÄ«bā ir atkarÄ«gi no katra atsevišÄ·a valsts iedzÄ«votāja izvÄ“les. Un cilvÄ“ka izvÄ“le ir, pirmkārt un galvenokārt, atkarÄ«ga nevis no tā, ko antivakcinācijas nelietis runā internetā pÄ“dÄ“jos mÄ“nešus, bet gan no attiecÄ«bām, kādas konkrÄ“tajam cilvÄ“kam ir izveidojušÄs gadu gaitā ar politiÄ·iem, kuri šodien no TV ekrāniem lÅ«dz viņu vakcinÄ“ties.

Eiropas valstÄ«s, kur pÄ“dÄ“jo 20-30 gadu laikā vecākiem nav bijis jāskatās, kā viņu meitas pārvÄ“ršas par elites prostitÅ«tām, mÄ“s novÄ“rojam augstu vakcinācijas lÄ«meni. Šajās valstÄ«s vadÄ«ba spÄ“ja nodrošināt augstu tautas sociālo un materiālo drošÄ«bu, un tauta atmaksāja valstij ar sapratni.

Un tajās Eiropas valstÄ«s, kur nabadzÄ«ba, imigrācija un korupcija pÄ“dÄ“jos 20-30 gadus grauj jebkādas cilvÄ“ku izredzes, mÄ“s redzam pilnÄ«gi pretÄ“jo. Ja paskatāmies vÄ“l dziļāk, tad patiesÄ«bā mÄ“s šobrÄ«d novÄ“rojam sava veida daudznacionālu attālināto Austrumeiropas Maidanu, kura bÅ«tÄ«ba ir nabadzÄ«go/neaizsargāto eiropiešu intuitÄ«vs protests pret sistÄ“mu, kas viņus tādus padarÄ«ja. Un atteikums vakcinÄ“ties šajā gadÄ«jumā bieži vien ir neapzināts veids, kā cilvÄ“ki izpauž savu neapmierinātÄ«bu.

Starp citu, kā attÄ«stÄ«sies šis lÄ«dz šim grÅ«ti pamanāmais, lÄ“nām gruzdošais, pagaidām pasÄ«vais konflikts, ir ļoti liels jautājums, jo ES pilsoņu, kuri šodien nejÅ«tas brÄ«vi un aizsargāti, ir daudz vairāk, nekā mÄ“s domājam.

Atgriežoties Latvijā, mÄ“s redzam, ka uz visa šÄ« fona pirmais, ko var atcerÄ“ties ministrs Puntulis, runājot par Austrumeiropas varas iestāžu attiecÄ«bām ar saviem pilsoņiem, ir Padomju SavienÄ«ba. Dzirdot ministra teikto, rodas iespaids, ka viņš pats kopš Latvijas iestāšanās ES turpināja dzÄ«vot aiz dzelzs priekškara un nav Ä«paši labi informÄ“ts par visām tām lietām, kas pÄ“dÄ“jos 30 gados notikušas Eiropā. Izrādās, ka pÄ“cpadomju   mantojums, kuru ministrs apsÅ«dzÄ“ja vakcinācijas sabotÄ“šanā, ietekmÄ“ja nevis Austrumeiropas iedzÄ«votājus, bet gan viņu pašu.

Novērtē šo rakstu:

0
0