Iesaki rakstu:

Kā vÄ“stÄ« jau pats virsraksts, šis nav vienkārši publicistisks raksts. Šis ir paskaidrojums, kurš, ļoti iespÄ“jams, bÅ«s jāraksta policijā vai Valsts drošÄ«bas dienestā. Labāk es to daru, tā teikt, preventÄ«vi. IespÄ“jams, ka tas liks iedarbināt kādu smadzeņu kroku arÄ« cilvÄ“kiem, kuriem domāšana, analizÄ“šana un vÄ“rtÄ“šana nav stiprā puse, tiem, kuri pieraduši truli pildÄ«t pavÄ“les no “augšas”. IespÄ“jams, ka šis raksts pat novÄ“rsÄ«s manu apcietināšanu. Zem tā bÅ«s mans paraksts - esmu radis atbildÄ“t par saviem vārdiem.

Konteksts: RÄ«gā (starp citu, ne centrā, bet Pārdaugavā) ir uzcelts monuments par godu uzvarai pār hitlerisko Vāciju Otrajā pasaules karā, kura oficiālais nosaukums ir: ”Piemineklis Padomju Latvijas un RÄ«gas atbrÄ«votājiem no vācu fašistiskajiem iebrucÄ“jiem”. Šeit ir saite uz plašÄku informāciju:

https://lv.wikipedia.org/wiki/Piemineklis_Padomju_Latvijas_un_R%C4%ABgas_atbr%C4%ABvot%C4%81jiem_no_v%C4%81cu_fa%C5%A1istiskajiem_iebruc%C4%93jiem

PÄ“dÄ“jos trÄ«sdesmit gados šis objekts raisÄ«jis un pat provocÄ“jis visdažādākās, tajā skaitā – vistumšÄkās cilvÄ“ku emocijas.  Protams, monuments vai skulptÅ«ra pati par sevi nevar nodarÄ«t ne labu, ne ļaunu – tas ir tikai arhitektu veidots un skulptoru apstrādāts nedzÄ«vs akmens, bronza vai kāds cits materiāls. Bet dzÄ«vÄ«bu tam piešÄ·ir vÄ“stÄ«jums. VÄ“stÄ«jums, kuru tam piešÄ·ir autors(i), un vÄ“stÄ«jums, kuru uztver skatÄ«tājs. Viss, kam pieskārušÄs cilvÄ“ka rokas, kļūst par vÄ“stÄ«jumu.

Un te sākas problÄ“mas. MÄ“s varam Ä“zelim rādÄ«t pat visizcilākā mākslinieka gleznotu kluso dabu ar āboliem un burkāniem - tā viņu atstās vienaldzÄ«gu. Viņš nevar uztvert vÄ“stÄ«jumu, jo dzÄ«vo citu vÄ“rtÄ«bu pasaulÄ“. IespÄ“jams, ka par daudzām no tām mums nav pat ne jausmas. Bet, ja mÄ“s aizkārsim šai gleznai priekšÄ burkānu saišÄ·i, Ä“zelis atdzÄ«vosies un ieinteresÄ“sies par to. Tā dara arÄ« ļoti liela sabiedrÄ«bas daļa, visu vÄ“rtÄ“dami kategorijā - “kāds man no tā labums”, ar to parādÄ«dami savu nespÄ“ju raudzÄ«ties uz pasauli dziļāk, no plašÄkas perspektÄ«vas. Tātad – ne vien objekts nosaka savu iespaidu un ietekmi uz cilvÄ“kiem, bet arÄ« cilvÄ“ku attieksme pret to.

Savukārt attieksmi veido ļoti daudzi faktori. MÄ“s neviens neesam nokrituši no Marsa kā baltas lapas. MÄ“s esam piedzimuši no saviem konkrÄ“tajiem tÄ“viem un konkrÄ“tajām mammām, kuri savukārt sevÄ« nes savu senču gÄ“nus, kuri piedzimuši, dzÄ«vojuši un – gribot negribot – ietekmÄ“jušies no tās zemes kultÅ«ras, tradÄ«ciju, reliÄ£ijas, valodas, politikas, ekonomikas un sadzÄ«ves, kurā dzÄ«vojuši paši un kurā dzÄ«vojuši, savukārt, viņu senči.

TādÄ“jādi kaut kādas attieksmes tendences kopā ar raksturu mÅ«sos jau ir iedzimtas. Un Latvijā, bet konkrÄ“ti – gadÄ«jumā ar Uzvaras pieminekli, tas rada problÄ“mas. Latvija kā neatkarÄ«ga valsts ir pastāvÄ“jusi vien nieka 34 gadus (1921 – 1940; 1991 – 2004). VienÄ«gais uzplaukums ir bijis saucamajos “Ulmaņlaikos” un saucamajos “okupācijas gados” (1945 – 1989). Kopš saucamās “neatkarÄ«bas” atgÅ«šanas 1990. gadā Latvija ir katastrofāli degradÄ“jusies VISÄ€S pozÄ«cijās – demogrāfija, ekonomika, izglÄ«tÄ«ba, māksla, garÄ«gums utt.

Tā kā valsts pārvaldÄ“ un parlamentā pārsvarā ir latviešu tautas pārstāvji, tas vedina uz drÅ«mām domām un rada tautai kompleksus. Ir kļuvis acÄ«mredzams, ka latvieši ir izdzÄ«vojuši tik daudzus gadsimtus, tikai pateicoties tam, ka viņiem netika dota vara – viņi bija dzimtcilvÄ“ki un kalpi. PÄ“dÄ“jie trÄ«sdesmit gadi liecina, ka nekontrolÄ“tos vai pat ļaunprātÄ«gi veicinātos apstākļos šÄ«s cilts Ä«patņi ātri vien aprij viens otru. Par to jau, starp citu, jau vairāk nekā pirms simt gadiem rakstÄ«ja latviešu pravietis – dižgars Jānis PliekšÄns (Rainis):

Krauklis krauklim aci saudz,

Vilks vilkam nekož rīkli

Kādi zvēri esam mēs?

Kožam paši savu tautu!

Var tikai cerÄ“t, ka šÄ« CilvÄ“ka dvÄ“sele no Mūžības neredz, kā latvieši ir piesmÄ“juši savu neatkarÄ«bu un ko izdarÄ«juši ar savu tautu.

Ko nu?! AtzÄ«t, ka pats vainÄ«gs, šÄ·iet, ir visgrÅ«tākais un neiespÄ“jamākais uzdevums. Skaidrs – jāmeklÄ“ vainÄ«gais! Un tālu nav jāmeklÄ“ – tie ir KRIEVI! SÄ«ks gariņš nekad neatzÄ«st savas kļūdas. Viņš nav spÄ“jÄ«gs palÅ«gt piedošanu. Viņš nevar nostāties cilvÄ“ku priekšÄ, paskatÄ«ties viņiem acÄ«s un pateikt: “Piedodiet man! Es kļūdÄ«jos. Man nebija taisnÄ«ba!” PatmÄ«lÄ«ba un paša niecÄ«gums to neļauj...

Daudz vieglāk un komfortablāk ir rādÄ«t ar pirkstu uz citu. Un Latvijā tie ir krievi, padomju “okupācija” un viss, ka ar to saistās. To, ka Latvijas pagrimums sākās lÄ«dz ar Padomju SavienÄ«bas sagraušanu un “neatkarÄ«bas atgÅ«šanu”, vairums spÄ«tÄ«gi izliekas neredzam un nesaprotam.

Bet nu – pie virsrakstā minÄ“tās tÄ“mas. Šis pieticÄ«gais ekskurss Latvijas valsts un tautas vÄ“sturÄ“ bija vajadzÄ«gs, lai parādÄ«tu un kaut nedaudz izskaidrotu, kādēļ Uzvaras piemineklis bieži vien tiek uztverts ar tik slimÄ«gu jÅ«tÄ«gumu, kas savukārt izraisa naidu un pat agresiju. Tas ir pašnerealizÄ“jušÄs tautas kompleksu, mūžīgā upura lomas, baiļu no sevis ieraudzÄ«šanas spogulÄ«, savas sÄ«kumainÄ«bas, nesaticÄ«bas un bezspÄ“cÄ«bas un bezizejas un arÄ« realitātes apziņas kokteilis.

Šis kokteilis ir toksisks; ilgstoši atrodoties tā iespaidā, cilvÄ“ks degradÄ“jas. Viņš protestÄ“, grib izrauties no šÄ« stāvokļa, bet, nezinādams, ka to paveikt, veic bÄ“rnišÄ·Ä«gas darbÄ«bas. Uzvaras pieminekli ir mÄ“Ä£ināts uzspridzināt, jaunāko notikumu kontekstā tas ir bijis apliets ar zilu un dzeltenu krāsu.

ŠÄ·iet, neviens no šiem aktÄ«vistiem nav pievÄ“rsis uzmanÄ«bu piemineklÄ« iegravÄ“tajiem gadu skaitļiem “1941 – 1945”, bet ietiepÄ«gi turpina to asociÄ“t ar “krievu okupāciju”, kas turpinoties lÄ«dz šodienai. Hallo! Aizej, draugs, uz Saeimu, Ministru kabinetu, prezidenta pili un citiem varturu/neliešu midzeņiem, un saskaiti tur krievus! Neaizmirsti tikai noņemt cepuri, zemu paklanÄ«ties, nobučot vÄ“lÄ«gi pastiepto roku un pateikties sastaptajiem “kungiem” par nesavtÄ«go, pašaizliedzÄ«go darbu Latvijas tautas labā. NÄ“, nÄ“ – tie nav krievi, kuri izpostÄ«juši Latviju un turpina to darÄ«t...

Tikpat bÄ“rnišÄ·Ä«gi, neizprotot problÄ“mas bÅ«tÄ«bu un cenšoties jāt ar diviem zirgiem vienlaicÄ«gi, ir RÄ«gas domes mÄ“Ä£inājumi “noregulÄ“t” situāciju, pasludinot pieminekli par “nedrošu”, avārijas stāvoklÄ« esošu un norobežojot to ar žogu.

Bet ir lietas, kuras vairs nevar klasificÄ“t kā bÄ“rnišÄ·Ä«bu. Un tā ir fašisma reabilitācija vai pat atdzimšana. Tas ir saistÄ«ti.

Citēju:

RÄ«ga, 7.apr., LETA. Saeima ceturtdien galÄ«gajā lasÄ«jumā pieņēma likumu "Par Ukrainas cietušo un bojā gājušo upuru piemiņas dienas noteikšanu", kas paredz par Ukrainas cietušo un bojā gājušo upuru piemiņas dienu noteikt šÄ« gada 9.maiju.

ŠÄ·iet – nu kas tur sevišÄ·s?! Katrs normāls cilvÄ“ks jÅ«t lÄ«dzi militāros konfliktos boja gājušo civiliedzÄ«votāju tuviniekiem un draugiem. Bet te ir nianse. Kā zināms – sātans slÄ“pjās detaļās.

Priekšlikumu par Ukrainas kara upuru piemiņas dienas noteikšanu 24.februārÄ« Saeima noraidÄ«ja. Bet priekšlikumu par šÄ«s dienas noteikšanu 9.maijā – pieņēma. Kādēļ? LÅ«k, kādēļ – 9. maijs visā plašÄs Krievijas teritorijā, ka arÄ« daudzās postpadomju valstÄ«s ir Uzvaras diena. Kādas uzvaras? Uzvaras pār fašistisko Vāciju. JÅ«s teiksiet – bet visa Eiropa to svin 8.maijā. Nu un?! ArÄ« ZiemassvÄ“tkus un pat Jauno gadu cilvÄ“ki svin dažādās dienās, un nekādas problÄ“mas tas nerada. Tā ir piekasÄ«šanās.

Un vÄ“l. Visai pasaules tas bija un ir Otrais pasaules karš. Bet absolÅ«tajam krievu un bijušo PSRS republiku iedzÄ«votājiem tas ir Lielais TÄ“vijas karš. Kādēļ? Tādēļ, ka Padomju SavienÄ«ba uzvarÄ“ja šajā karā, samaksādama par uzvaru ne naudā, bet ar savu iedzÄ«votāju dzÄ«vÄ«bām. PSRS zaudÄ“ja aptuveni 40 miljonus (!) dzÄ«vÄ«bu...

Ceļojot pa Krievijas Federāciju, acÄ«s krÄ«t daudzie Uzvaras pieminekļi un piemiņas vietas kritušajiem Lielajā TÄ“vijas karā. Tādas ir gan etnisko krievu teritorijās, gan daudzo autonomo republiku administratÄ«vajos centros, kur krievu ir maz. GandrÄ«z katra PSRS dzÄ«vojoša Ä£imene šajā karā zaudÄ“ja kādu tuvinieku. Daudzi tika sakropļoti. LÅ«k, kādēļ virs reihstāga plÄ«voja sarkanais karogs ar sirpi un āmuru, nevis kāds no sabiedroto karogiem – zvaigžņots vai sarkanbalti zils.

9. maijs krieviem un visiem, kuri cÄ«nÄ«jās pret hitlerisko Vāciju, ir un bÅ«s kritušo piemiņas, kara ciešanu, bÄ“du un uzvaras prieka sajaukums. Daudziem pareizticÄ«gajiem, pie kuriem pieder vairums krievu, ir paradums mirušos pieminÄ“t ar tostu un degvÄ«na glāzÄ«ti. ArÄ« svÄ“tkos alkohola lietošana ir kļuvusi par gandrÄ«z neatņemamu ziemeļu tautu kultÅ«ras sastāvdaļu, tādēļ neizcelsim to un nepiekasÄ«simies.

Ir jāsaprot, ka daudziem tā ir Ä«paša diena, kurai “Ä«pašumu” piešÄ·Ä«ra tÄ“vu un vectÄ“vu izlietās asinis, sprādzienu saplosÄ«tie Ä·ermeņi un karalaukā norautās un atstātās Ä·ermeņa daļas. 9. maija svinÄ“tājiem ir pilnvarojums no saviem senčiem atzÄ«mÄ“t šo dienu, kur un kā viņi vÄ“las. Protams, netraucÄ“jot un neapdraudot sabiedrisko kārtÄ«bu. Atceramies, ka “trešajā reihā” mums bija paredzÄ“ts zemcilvÄ“ku statuss, tādēļ uzvara pār to var bÅ«t prieka avots.

Protams, ir cilvÄ“ki, kuri nekautrÄ“jas ekspluatÄ“t šo tautas traģēdÄ«ju vienlaikus ar triumfu un mÄ“Ä£ina celt savu necilo personÄ«bu nozÄ«mÄ«bu ar dažādām lÄ“tām akcijām un saukļiem, piemÄ“ram: “MÄ“s varam atkārtot!”, “Uz BerlÄ«ni!” utt. ŠÄdiem cilvÄ“kiem es varÄ“tu vienÄ«gi ieteikt kaut vienu nedēļu padzÄ«vot novembra lietÅ« uz klaja lauka izraktā, dubļainā bedrÄ“. Bez jebkādām labierÄ«cÄ«bām. VÄ“l labāk – vairākas. Bez iespÄ“jas nomazgāties. Bet ar iespÄ“ju pamosties ledÅ« sasalušÄs drÄ“bÄ“s. Un tā – diendienā. VarbÅ«t viņi aizdomātos...

Un tomÄ“r – kur te fašisma atdzimšana? LÅ«k, kur, citÄ“ju:

Šajā piemiņas dienā pie publisko personu Ä“kām, privāto tiesÄ«bu juridisko personu un personu apvienÄ«bu Ä“kām, kā arÄ« dzÄ«vojamām Ä“kām jānovieto Latvijas valsts karogs sÄ“ru noformÄ“jumā.

Un tas ir tikai loÄ£iski – kas vienam uzvara, otram – zaudÄ“jums. MÄ“s svinam, fašisti – sÄ“ro. Viss pareizi. IespÄ“jams gan, ka tā ir smalka ironija un delikāts mājiens uz Eiropas SavienÄ«bas likteni, jo, citÄ“ju citu avotu:

ArÄ« 9. maijam ir simboliska nozÄ«me Eiropas vÄ“sturÄ“, jo šajā datumā 1950. gadā tika sperts pirmais solis pretÄ« Eiropas SavienÄ«bas izveidei, kas nodrošinajusi agrāk karojošo valstu mierÄ«gu lÄ«dzāspastāvÄ“šanu un izaugsmi. Tie ir svÄ“tki, ko visi eiropieši, taja skaitā arÄ« mÄ“s, atzÄ«mÄ“ kā Eiropas dienu. (Autora bold).

Kā saka – komentāri lieki. Nevienam, šÄ·iet, nav noslÄ“pums, ka Latvija tāpat kā daudzas citas “valstis” nonākusi ASV kolonijas statusā. Ar to bÅ«tu izskaidrojama pretruna starp augstāk minÄ“tās Eiropas dienas svinÄ“šanas mudinājumu un LR Saeimas jaunizcepto, iepriekš minÄ“to likumu, kurā, starp citu, teikts arÄ« - citÄ“ju:

...noteikts pirotehnisko izstrādājumu izmantošanas aizliegums 2022.gada 9.maijā un 10.maijā. Tāpat šajā dienā valsts un pašvaldÄ«bu iestādes publiskus izklaides un svÄ“tku pasākumus nerÄ«kos un arÄ« pašvaldÄ«bas neizsniegs atļauju publiska pasākuma rÄ«košanai. PašvaldÄ«bām arÄ« bÅ«s jāanulÄ“ atļauju publiska pasākuma rÄ«košanai šogad 9.maijā, ja tāda izsniegta lÄ«dz likuma spÄ“kā stāšanās dienai.

Ja šÄ« (9.maijs) ir uzskatāma par Eiropas (Eiropas SavienÄ«bas) dienu, tad gan, manuprāt, salÅ«tu  aizliegums un sÄ“ru lentas lietošana šajā dienā kopā ar ES dalÄ«bvalsts karogu bÅ«tu attaisnojama, saprotama un pat veicināma. AcÄ«mredzot to sapratuši arÄ« LR viedie likumdevÄ“ji. Joks, protams – viņi neko nelemj; viņi dara, ko liek.

Pat aklam ir redzams, ka šis ir kārtÄ“jais “pretkrievu” likums ar mÄ“rÄ·i kaitināt un pazemot krievus un citus krievvalodÄ«gos, šÄ·elt un naidot sabiedrÄ«bu, eskalÄ“t tajā konfliktu, bet ideālā gadÄ«jumā – izraisÄ«t pilsoņu karu vai vismaz etniskas nesaskaņas. Bet ugunsgrÄ“ks, kā zināms, izraisās no mazas liesmiņas.

Un nobeigumā. ArÄ« man ir mandāts pieminÄ“t Lielā TÄ“vijas kara cÄ«nÄ«tājus un kritušos, kā arÄ« priecāties par uzvaru šajā karā. ArÄ« mans tÄ“vs tur bija. ZaudÄ“ja vienu aci. Tika šÄ·embu plosÄ«ts. Viena nogāja gar pašu sirdi, atstādama garu rÄ“tu. Cita sakropļoja pirkstu. Cita ietriecās gūžā, kur arÄ« palika uz ilgiem, ilgiem gadiem. Tikai vairākus gadu desmitus pÄ“c kara to izdevās izoperÄ“t. Bija kontuzÄ“ts. Un tomÄ“r – palika dzÄ«vs. AtšÄ·irÄ«bā no daudziem saviem cīņu biedriem.

Karš nav nekas romantisks un skaists. Karš nav mākslas filma, kur varoņi cÄ“li krÄ«t ar lodi sirdÄ«, pÄ“dÄ“jo reizi vÄ“l noskÅ«pstÄ«dami savu mīļoto un apgaroti izdzisdami. Karš ir milzu nelietÄ«ba un noziegums, kurā – diemžēl - cieš cilvÄ“ki, kuri to nav izraisÄ«juši. Bet karš, kurā cilvÄ“ki aizstāv savu Ä£imeni, savu godu, savu zemi un – ja tā ir to vÄ“rts – savu valsti, bet daudzi tajā noliek savas galvas - top svÄ“ts. Vismaz tiem cilvÄ“kiem, kuri tajā bija iesaistÄ«ti, un viņu piederÄ«gajiem.

Jā – arÄ« es tur biju. ArÄ« es tur izlÄ“ju asinis. Esmu dzimis 16 gadus pÄ“c kara beigām. Un tomÄ“r – savā ziņā - es tur biju. Es biju Visaugstākā domās un sava tÄ“va asinÄ«s.

Un es bÅ«šu pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā un nolikšu tur ziedus. Un paspiedÄ«šu roku krievam, tatāram, ukrainim, baltkrievam, baškÄ«ram un latvietim. Un pat amerikānim. Visiem drosmÄ«gajiem labas gribas CilvÄ“kiem, kuri piemin savus kritušos, svin uzvaru, svin dzÄ«vi, brÄ«vÄ«bu un vÄ“las mieru. Kurš man to var aizliegt?!

PaspiedÄ«šu roku arÄ« cilvÄ“kam, kura tÄ“vs vai vectÄ“vs krita vai karoja frontes otrā pusÄ“. Nāve visus samierina; tie bija tādi laiki. Par mieru bÅ«s jāgādā mums kopā...

Bet mÄ“s - mÄ“s esam dzÄ«vi, un mÅ«su uzdevums ir nosargāt savas Ä£imenes, bÄ“rnus un visus lÄ«dzcilvÄ“kus no kara šausmām, fašisma renesanses, etniskiem konfliktiem un varturu provokācijām un terora. Lai mÄ“s par karu zinātu tikai no nostāstiem...

Lai jums Miers!