Iesaki rakstu:

Aptuveni 280 tÅ«kstoši pensionāru saņem pensiju, kas ir mazāka nekā Centrālās statistikas pārvaldes aprÄ“Ä·inātais iztikas minimums – 416 eiro RÄ«gā un 362 eiro laukos. Tie ir gandrÄ«z divi no trim pensionāriem.

ŠÄda nespÄ“ja nodrošināt iztiku vecumdienām ne tikai nepiestāv gādÄ«gai valstij, bet arÄ« rada milzÄ«gu morālu un politisku slogu visai mÅ«su sabiedrÄ«bai. Bet ir risinājums, kā atdot parādu vecākajai paaudzei un piešÄ·irt pusmiljardu eiro pensijām gadā. Šis risinājums ļaus pacelt katra pensionāra mÄ“neša pensiju par 95 eiro. Lai to izdarÄ«tu, jālabo viena no pagājušÄ gadsimta 90. gadu lielākajām kļūdām.

Pāreja uz tā saucamo fondēto pensiju sistēmu jāizbeidz. Valsts pensiju sistēmai jāfunkcionē tikai paaudžu solidaritātes jeb tā saucamā 1. līmeņa ietvaros.

Uzreiz skaidri jāpasaka, ka lÄ«dzšinÄ“jie 2. lÄ«meņa individualizÄ“tie uzkrājumi – ap sešiem miljardiem eiro – netiks nacionalizÄ“ti, konfiscÄ“ti vai kaut kā citādi aizskarti. Bet turpmākās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) tiks novirzÄ«tas tikai pensiju sistÄ“mas 1. lÄ«menim, palielinot iemaksas tajā lÄ«dz 20% no bruto algas.

Vai fondēto pensiju sistēma ir labāka nekā paaudžu solidaritātes sistēma?

1990. gadu sākumā Pasaules Banka un citas starptautiskās organizācijas pārliecināja Latviju un vairākas citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis uzsākt pāreju uz tā saucamo fondÄ“to pensiju sistÄ“mu. Tika argumentÄ“ts, ka paaudžu solidaritātes sistÄ“ma varÄ“tu bankrotÄ“t, bet fondÄ“to pensiju sistÄ“ma ir daudz labāka. Bet vai tā tas tiešÄm ir?

Pensiju sistÄ“mas 2. lÄ«menis jau ir labi zināms Latvijas iedzÄ«votājiem. Katru mÄ“nesi par darbinieku tiek maksāts noteikts procents no bruto algas – pašlaik 6%. ŠÄ« nauda tiek nodota kādam privātajam pensiju fonda pārvaldniekam, kurš to iegulda vÄ“rtspapÄ«ros, parasti ārpus Latvijas. Iestājoties pensijas vecumam, pensionāram pakāpeniski tiek izmaksāts uzkrātais un nopelnÄ«tais. Fonda pārvaldnieks regulāri iekasÄ“ komisijas maksu par pārvaldÄ«šanas pakalpojumiem neatkarÄ«gi no darbÄ«bas rezultātiem.

Savukārt paaudžu solidaritātes sistÄ“ma (1. lÄ«menis) darbojas kā regulāra vienošanās starp jauno un veco paaudzi. Šodien strādājošie maksā daļu no saviem ienākumiem (14% no bruto algas), kas tiek pārdalÄ«ta pašreizÄ“jiem pensionāriem, balstoties uz viņu iepriekšÄ“jiem nopelniem. Kad šodienas strādājošie paši kļūs par pensionāriem, viņi pretendÄ“s uz daļu no jaunās strādājošo paaudzes algas.

Līdz ar to dalība paaudžu solidaritātes pensiju sistēmā arī ir investīcija. Tas ir ieguldījums visā Latvijas tautsaimniecībā, un tā atdeve ir atkarīga gan no demogrāfijas (jauno cilvēku skaita), gan no tautsaimniecības veiksmes, darbinieku produktivitātes un tā tālāk. Visa 1. līmeņa nauda paliek valstī, un neviens privātais starpnieks neiekasēs komisijas maksu, jo paaudžu solidaritātes sistēmas starpnieks un garants ir Latvijas valsts.

FondÄ“to pensiju sistÄ“ma nav viennozÄ«mÄ«gi labāka par paaudžu solidaritātes sistÄ“mu. Katras sistÄ“mas dalÄ«bnieks veic ieguldÄ«jumu un saņem pensiju, kuras apmÄ“rs ir atkarÄ«gs gan no ieguldÄ«juma apmÄ“ra, gan no daudziem citiem faktoriem. KonkrÄ“ti Latvijā pensiju sistÄ“mas 1. lÄ«menis ir bijis daudz ienesÄ«gāks nekā 2. lÄ«menis. PÄ“c mÅ«su aprÄ“Ä·iniem, 2004. gada 100 eiro paaudžu solidaritātes sistÄ“mā kļuvuši par 327 eiro šodien. Savukārt 2004. gadā 2. lÄ«menÄ« ieguldÄ«tie 100 eiro šodien kļuvuši vien par 181 eiro.

Priekšstats par 2. lÄ«meņa pārākumu un lielāku ienesÄ«gumu ir mÄ«ts! Ja mÄ“s atteiktos no pārejas uz fondÄ“to sistÄ“mu vÄ“l 2004. gadā, šodienas pensijas bÅ«tu ievÄ“rojami augstākas!

Kur ir tas āķis?

Kā var palielināt katru pensiju par 95 eiro mēnesī, nepalielinot nodokļus un neko nevienam neatņemot, kā arī neapdraudot pensiju sistēmas ilgtspēju? Daudziem tas varētu izklausīties pēc neiespējami laba piedāvājuma.

Āķis slÄ“pjas tajā, ka pāreja no paaudžu solidaritātes uz fondÄ“to sistÄ“mu prasa patiesi milzÄ«gas izmaksas. Tas nozÄ«mÄ“, ka darbaspÄ“kam ir nepieciešams gan nodrošināt pienācÄ«gas pensijas pašreizÄ“jiem pensionāriem, gan sākt veidot uzkrājumus pašiem sev. Citiem vārdiem, tas nozÄ«mÄ“ dubultu slogu (darbaspÄ“ka nodokļos) darbaspÄ“kam.

ŠÄdu reformu varÄ“tu atļauties vai nu ļoti bagāta valsts, vai arÄ« ilgstošas un ļoti straujas ekonomikas izaugsmes laikā. PretÄ“jā gadÄ«jumā pāreja uz fondÄ“to pensiju sistÄ“mu var notikt vai nu ar ārkārtÄ«gi augstiem darbaspÄ“ka nodokļiem, vai ar neadekvāti zemām pensijām, vai arÄ« vispār nenotikt.

Latvija piedzÄ«vojusi mazliet no katra scenārija. MÅ«su darbaspÄ“ka nodokļu slogs ir viens no augstākajiem Eiropā. MÅ«su pensijas ir tik zemas, ka diviem no trim pensionāriem tās nenodrošina pat minimālo iztiku. Un pensiju reforma ne tuvu nav sasniegusi tos mÄ“rÄ·us, kas tika izvirzÄ«ti 90. gados. Rodas loÄ£isks jautājums: kāpÄ“c Latvija (un daudzas citas valstis) 90. gados vispār ir ieviesusi šÄdu pensiju reformu?

Tajos laikos mÄ“s bijām naivi un gatavi bez jebkādiem jautājumiem sekot ārvalstu autoritātÄ“m. Tie arÄ« bija finanšu sektora liberalizācijas un starptautiskā finanšu lobija zelta laiki. Paaudžu solidaritātes pensiju sistÄ“mas turÄ“ja visus pensiju lÄ«dzekļus iekšienÄ“. Pāreja uz fondÄ“to pensiju sistÄ“mu banku sektoram bija ārkārtÄ«gi izdevÄ«ga, jo ļāva paņemt pensiju kapitālu apritÄ“ un pelnÄ«t ar tās pārvaldÄ«šanu. PiemÄ“ram, 2016. gadā bankas ik gadu iekasÄ“ja aptuveni 46 miljonus eiro no komisijas maksām par 2. lÄ«meņa naudas pārvaldÄ«šanu, un komisijas maksas Latvijā bija vairākas reizes augstākas nekā, piemÄ“ram, Zviedrijā.

Pāreja uz fondÄ“to pensiju sistÄ“mu bija kļūda, kas ļoti dārgi izmaksājusi Latvijas tautsaimniecÄ«bai un Ä«paši Latvijas pensionāriem. Bet šÄ« kļūda ir ļoti vienkārši labojama. Viss, kas jāizdara, – jānovirza 2. lÄ«menim mÄ“rÄ·Ä“tās sociālās apdrošināšanas iemaksas uz 1. lÄ«meni. Tas dos iespÄ“ju uzreiz palielināt katru pensiju par 95 eiro. Pensionāri bÅ«s ieguvÄ“ji. Latvijas tautsaimniecÄ«ba no tā bÅ«s ieguvÄ“ja. Jau uzkrātie 2. lÄ«meņa lÄ«dzekli netiks aizskarti. Galvenie zaudÄ“tāji, protams, bÅ«s finanšu starpnieki.

Daudzi jau ir attapušies, pienākusi mÅ«su kārta

GandrÄ«z visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis pirms kāda laika ir atteikušÄs no nepārdomātām pensiju reformām, paliekot vien ar paaudžu solidaritātes sistÄ“mu. Ungārija, ÄŒehija, Polija un citas. Pensiju 2. lÄ«meņa bezjÄ“dzÄ«bu atzinusi arÄ« Igaunija, ļaujot dalÄ«bniekiem brÄ«vi izņemt uzkrātos 2. lÄ«meņa lÄ«dzekļus. Sen pienācis laiks attapties arÄ« mums. Partija "Republika" labos šo 90. gadu kļūdu un piešÄ·irs papildu pusmiljardu eiro pensijām.

Paaudžu solidaritātes sistēma un demogrāfijas izaicinājumi

Ka zināms, Latvijas demogrāfiskās prognozes nav iepriecinošas. Pensionāru skaits pieaug, bet darbspÄ“jÄ«go iedzÄ«votāju Ä«patsvars samazinās. CilvÄ“ki arÄ« dzÄ«vo ilgāk, lÄ«dz ar to vairāk laika pavada pensionāra statusā. TāpÄ“c loÄ£isks ir jautājums: vai paaudžu solidaritātes sistÄ“ma spÄ“s nodrošināt pienācÄ«gas pensijas arÄ« pÄ“c divdesmit un trÄ«sdesmit gadiem?

Ja pÄ“c divdesmit gadiem Latvija tiešÄm kļūs vien par veco ļaužu zemi, no kuras aizbÄ“guši gandrÄ«z visi jaunie cilvÄ“ki, tad nedz paaudžu solidaritātes, nedz pašreizÄ“jā pensiju sistÄ“ma nespÄ“s nodrošināt pienācÄ«gas pensijas. Bet, pirms šÄdi – manuprāt, absolÅ«ti priekšlaicÄ«gi – norakstÄ«t Latvijas valsti, atcerÄ“simies, ka, pat neskatoties uz cilvÄ“ku aizbraukšanu un iedzÄ«votāju novecošanos pÄ“dÄ“jo trÄ«sdesmit gadu laikā, sistÄ“mas paaudžu solidaritātes komponente spÄ“ja nodrošināt lielāku "atdevi" nekā daudz slavÄ“tais 2. lÄ«menis.

Īstenojot straujāku Latvijas tautsaimniecÄ«bas izaugsmi, reformÄ“jot un padarot konkurÄ“tspÄ“jÄ«gāku darbaspÄ“ka nodokļu sistÄ“mu, kā arÄ« piesaistot jaunos talantus no citām valstÄ«m, pÄ“c divdesmit gadiem mÄ“s spÄ“sim mÅ«su senioriem nodrošināt pensiju lÄ«meni, kurš piestāv patiesi attÄ«stÄ«tai valstij. Pāreja uz paaudžu solidaritātes pensiju sistÄ“mu ir daļa no visaptveroša plāna. Bet tas jau ir cita raksta temats.