Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien, kad ir pieprasÄ«ta veselÄ«bas ministra Daniela Pavļuta demisija un kad grāmatnÄ«cās teju, teju nonāks IndriÄ·a Latvieša jaunā romāna „Nāve” („Bailes – 4”) pirmā daļa, Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentu no jaunās grāmatas, kurā absolÅ«ti izdomāta bijusÄ« veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministre Ilze Piņķele ir ieradusies lÅ«gt palÄ«dzÄ«bu savam pÄ“ctecim šajā amatā, tikpat izdomātajam Danielam Pāvutam – ir ieradusies un uzzina daudz jauna…

– Ilze, tu taču saproti, ka šÄ« valsts drÄ«z beigsies? Nu, pašreizÄ“jā formā. Beigsies, un cauri. Vismaz to taču tu saproti?

Bijušajai veselÄ«bas aizsardzÄ«bas ministrei šÄ·ita, ka viņa sapņo Ä«paši murgainu un neiespÄ“jamu sapni. Nebija iespÄ“jams, ka šÄdu jautājumu viņai, sēžot apmeklÄ“tāju krÄ“slā pašas kādreiz ieņemtajā kabinetā, no galda otras puses ikdienišÄ·Ä un lietišÄ·Ä tonÄ« ar mazmazÄ«tiņu iejÅ«tÄ«bas noti uzdotu viņas pÄ“cnācÄ“js šajā amatā. Bet tieši tā tas arÄ« bija.

LÄ«dz šim brÄ«dim saruna ilga jau minÅ«tes pārdesmit un lielos vilcienos bija ne par ko. Kā viņai klājas, kā iet partijā, kā koalÄ«cijā, kā ar reitingiem, kā ar epidÄ“miju. Piņķele ļoti centās ne par ko nežēloties un izlikties iespÄ“jami mundra, ar jaunām aktivitātÄ“m un jaunām idejām aizrāvusies. Taču joku laiks beidzās, un bija vien nācies Ä·erties vÄ“rsim pie ragiem.

Visu ko viņa bija gaidÄ«jusi kā atbildi uz savu jautājumu par turpmākajām iespÄ“jām un izredzÄ“m – gan tuvākajos mÄ“nešos, gan sakarā ar parlamenta vÄ“lÄ“šanām nākamā gada rudenÄ« un to iespÄ“jamo iznākumu, ņemot vÄ“rā viņas un jaunā ministra Daniela Pāvuta kopÄ«gās partiju apvienÄ«bas, maigi izsakoties, pietiekami smago situāciju. Visu ko – bet tikai ne ko tādu.

Laikam no viņas sejas izskata to varÄ“ja nolasÄ«t. Nezinātājiem tik brÄ«nišÄ·u un cilvÄ“cÄ«gu priekšstatu radošais gludi skÅ«tais kungs viņas kabineta – jā, viņas, viņas un tikai viņas! – krÄ“slā atmaiga kā maija saulÄ«te. GandrÄ«z vai varÄ“tu noticÄ“t.

– Bet, IlzÄ«t… Vai dieniņ, IlzÄ«t… No kāda MÄ“ness tu mums esi nokritusi… TiešÄm divus mÄ“nešus malku skaldÄ«ji laukos, ko? Oi, nu tāda mÄ“nessmeitiņa tu mums esi un vienmÄ“r esi bijusi, par to jau mÄ“s tevi arÄ« mÄ«lam un cienām, un vienmÄ“r tā bÅ«s… Bet drÄ«kst, es tev mazu politinformāciju nolasÄ«šu, IlzÄ«t, ja? Nu tā, lai tu nedaudz sāktu saprast, kā ir ar visām lietām.

Piņķele mēmi māja ar galvu. Laikam vajadzēja gan sākt saprast.

– Tu jau mums, IlzÄ«t, nekad ar skaitļiem draudzÄ“jusies neesi, vai ne? Ko tur katrs sanes uz valdÄ«bas sÄ“di un samet e-portfelÄ«, tas arÄ« ir. Ko vajag nobalsot, tur rokas paceļam, un vilcieniņš iet uz priekšu. AtšÄ·irÄ«ba tik tā, ka visādiem ļenganiem un petrovičām vispār viss vienalga, kas viņus pašus neskar, bet citi velk uz savu pusi un uz pārÄ“jiem uzspļauj. Bet patiesÄ«bā, IlzÄ«t, ar skaitļiem vajag draudzÄ“ties, tieši tur ir Ä«stais spÄ“ks.

Es tev, IlzÄ«t, pastāstÄ«šu, ko mums visādi nepatÄ«kami skaitļi rāda par mÅ«su mīļo Latvijas valsti. VarbÅ«t atceries, kā premjers Podmanis jau sen, sen atpakaļ lÄ“kāja kā puņķis uz drāts “Šmarex bankas” krÄ«zes laikā un kā neviens nesaprata – kas tam nabagam kaiš? Atceries, ja? Viņš gan bija tas, kas tiem žīdiņiem atļāva sÅ«dus sataisÄ«t, bet viņš arÄ« bija vienÄ«gais, kurš budžeta skaitļos izlasÄ«ja, ka vÄ“l dažas dienas – un defolts ir klāt. Un defolts ir tas pats, kas bankrats, IlzÄ«t. Bankrats. Kad nekā vairs nav.

Piņķele atkal pamāja. To viņa saprata. Vairāk vai mazāk, bet saprata.

– Tas bija toreiz, IlzÄ«t, bet tagad mums Knariņa kungs saka, ka naudas ir tik daudz kā nekad agrāk un ka ne par ko nevajag uztraukties, vajag tikai sildÄ«t ekonomiku un viss bÅ«s labi. Un tā nu muļķadesa arÄ« jau otro gadu silda – ne viņam programmas, ne mÄ“rÄ·u, ne vispār kaut kā. Kurš viņam pietiekami uzstājÄ«gi kaut ko paprasa, tam viņš arÄ« iedod. Komjaunietis virpotājs Meirs no Budžeta ministrijas, kurš pats nekā nejÄ“dz, pabāž viņam zem deguna ekseli, kur apakšÄ ir milzÄ«gi plusi un mazi mÄ«nusi, turklāt tie paši kaut kad tālā nākotnÄ“, un Knariņš ir laimÄ«gs.

– Bet vai tad tā arÄ« nav? Ir taču aizdevumi un vÄ“l tā nauda no Eiropas, kas nemaz nav jāatdod… Viss taču ir labi… – Piņķele juta, ka viņa kaut ko galÄ«gi nesaprot.

– IlzÄ«t, IlzÄ«t, kāda tu mums esi forša! – Nu gan Pāvuts labsirdÄ«gi ņirgājās, tas bija skaidrs. – Tu mums kādreiz kādu sarežģītāku mantiņu esi pirkusi vai varbÅ«t kādu lÄ«gumu slÄ“gusi? Zini, ka tur vienmÄ“r ir daudz, daudz teksta ar sÄ«kiem, sÄ«kiem burtiņiem? Zini, ja? Un kā tu domā – Eiropas naudiņai šÄdu mazo burtiņu nav? Pareizi domā – ir gan! Nu tad es tev pastāstÄ«šu par dažiem mazajiem burtiņiem.

Zini, IlzÄ«t, cik no tās naudiņas, ko mÅ«su mīļajai valstij un tÄ“vzemei izsniedz kā neatmaksājamu palÄ«dzÄ«bu un ko Knariņš tÄ“rÄ“ jau divus gadus, kad vien kāds viņam paprasa, patiešÄm nebÅ«s jāatdod? Es tev pateikšu. Man ir cilvÄ“ki, kas mazos burtiņus ir izlasÄ«juši. Es pat pieļauju, ka tie ir vienÄ«gie cilvÄ“ki Latvijā, kuri to ir izdarÄ«juši. Jo, ja to bÅ«tu izdarÄ«juši tie, kuri lÄ«gumus parakstÄ«ja, tad viņi nav vienkārši idioti. Viņi ir idioti un noziedznieki.

Jāatdod, IlzÄ«t, bÅ«s viss, pilnÄ«gi viss. Un ar procentiem. Viss tas, kas te pagājušogad tika tÄ“rÄ“ts kaut kādiem idiotiskiem zinātniekiem, kuri pÄ“ta Ä“dienkartes un iesaka brokoļus pusdienās, un visi tie tava idiota NabasvÄ«ra masku un respiratoru iepirkumi, un visa nevajadzÄ«gā testÄ“šana un viss pārÄ“jais. Jaunsociālista Puškaiša ceļu remonti, kas jau šogad ir lupatās, un pusmiljards AirLatvia, un kas tik vÄ“l ne. Viss bÅ«s jāatdod ar procentiem. Viss, kas apÄ“sts un vienkārši izklekarÄ“ts. Viss. Un patiesÄ«bā dubultā!

– Bet kā… – Piņķele patiešÄm bija neizpratnÄ“. Viņa gana labi atcerÄ“jās visu to, ko premjers Knariņš un budžeta ministrs Meirs bija stāstÄ«juši valdÄ«bas sÄ“dÄ“s. “Cipari” patiešÄm nebija viņas stiprā puse, bet to viņa atminÄ“jās lieliski – naudas daudz, ļoti daudz, Eiropa palÄ«dz un palÄ«dzÄ“s, krÄ«zei pietiks, liela daļa nav jāatdod vispār, pārÄ“jā bez procentiem, un gan jau ar laiku Eiropa norakstÄ«s arÄ« to.

– LÅ«k, tā, IlzÄ«t. Tu tagad lasi, ka Eiropa mums tagad dos gandrÄ«z divus miljardus eiro, lai Latvija, lÅ«k, kļūtu zaļāka, digitālāka un labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem. Atvaino, IlzÄ«t, bet hujuški, vienkārši hujuški. Pienāks 2028. gads, un šo naudiņu jau pilnÄ«gi oficiāli bÅ«s jāsāk atdot. Un tas, IlzÄ«t, vÄ“l ir tas mazākais…

Nu Piņķele vairs vispār neko nesaprata.

– IlzÄ«t, ja tu paskatÄ«tos, kādas tik visādas saistÄ«bas Knariņš ar visiem pārÄ“jiem idiotiem ir uzņēmies, lai vispār uz šo naudiņu varÄ“tu pretendÄ“t… MÄ“s jau tagad dažādos veidos uzreiz atdodam atpakaļ apmÄ“ram pusi, bet par pārÄ“jo esam apsolÄ«juši… tu pat iedomāties nevari, ko mÄ“s esam apsolÄ«juši. Neviens nevar iedomāties. Izņemot tos, kuri to visu ir izplānojuši.

– Bet tie taču… tā ir bezatlÄ«dzÄ«bas palÄ«dzÄ«ba… un bezprocentu kredÄ«ti.

– Jā, IlzÄ«t, tā tas tiek paziņots. Bet tur nāk klāt vÄ“l viss kas, par ko skaļi nerunā. Un vispār nerunā. Tu zini, ka Latvija ir uzņēmusies saistÄ«bas ar tā saukto zaļo kursu, vai ne? Emisijas, elektroauto, zaļā enerÄ£ija, ilgtspÄ“ja… Bet tu zini, cik tas mums kopā izmaksās? Cik tur kopā sanāk, kad izlasa visus mazos burtiņus. Vismaz divpadsmit miljardi eiro tur kopā sanāk.

Un mÄ“s esam uzņēmušies vÄ“l papildu saistÄ«bas! Sabiedriskā transporta pāreja uz zaļumu vien prasÄ«s virs miljarda! Un tagad tas mÅ«su mazgadÄ«gais duraciņš sēž ReÄ£ionālās attÄ«stÄ«bas ministrijā un bola acis! SagribÄ“ja kļūt par ministru! Kļuva – un ko tagad? Un nekas nebÅ«s labāk, ja mÄ“s mÄ“Ä£ināsim atteikties! BÅ«s soda naudas, gāze jau šoziem bÅ«s uz pusi dārgāka, elektrÄ«ba kļūs vÄ“l dārgāka, ekonomika vÄ“l nekonkurÄ“tspÄ“jÄ«gāka, un viņi šos divpadsmit miljardus dabÅ«s ar uzviju un vÄ“l vairāk.

Un tā, IlzÄ«t, ir ne jau tikai ar zaļo kursu! Tā ir pilnÄ«gi ar visu! AirLatvia mÄ“s jau esam ielikuši pusmiljardu, bet dažos gados vajadzÄ“s vÄ“l vismaz tikpat – pat ja epidÄ“mija beigsies. Tu zini, cik reāli mums vajadzÄ“s pielikt klāt Rail Latvia? Jauno sociālistu Tālis Puškaits var melot, cik grib, bet Eiropas naudas nepietiks, un mÄ“s esam apņēmušies visu izdarÄ«t, un tie bÅ«s vÄ“l vismaz trÄ«s četri miljardi un tad uzturÄ“šanai pusmiljards gadā noteikti…

Piņķelei no visiem šiem miljardiem lÄ“nām sāka griezties galva, viņa nudien nebija skaitļu cilvÄ“ks. Bet Pāvuts acÄ«mredzami bija iededzies.

– Atceries, IlzÄ«t, brÄ«di, kad Eiropa mums iedeva divus miljardus kanalizācijas tÄ«klu sakārtošanai. Ministri bļaustÄ«jās, ka nu tagad katram šinderim vajadzÄ“s sertifikātu un darba uzskaites žurnālu… un apklusa. Jo abus miljardus veiksmÄ«gi iztÄ“rÄ“ja, tÄ«kli tā arÄ« nav sakārtojušies, bet naudiņu atdot vajadzÄ“s. Tāpat kā visu citu.

Un varbÅ«t tu, IlzÄ«t, esi dzirdÄ“jusi par tādu “TrÄ«s jÅ«ru iniciatÄ«vu”, ko mums pat prezidents Melits slavÄ“. Tur ir tādi projekti, nu tāāāādi projekti. Cits par citu smalkāki – vÄ“ja elektrostacijas projekta izstrāde, viedu āra apgaismojuma tehnoloÄ£iju ieviešana, mobilitātes risinājumu izstrāde un Ä«stenošana, pārrobežu optisko šÄ·iedru tÄ«kla attÄ«stÄ«ba, pārrobežu datu centru tÄ«kla izveide… un tie atkal bÅ«s miljardi, IlzÄ«t, kurus mÄ“s paņemsim un kurus vajadzÄ“s atdot dubultā… vismaz dubultā. Vieni iztÄ“rÄ“s, citiem bÅ«s jāatdod.

– Bet tu nepārspÄ«lÄ“, Daniel? Tas… tas taču vienkārši tā nevar bÅ«t… Cik tad tie mÅ«su iekšzemes kopprodukti tur sanāk, ko? – Piņķelei kaut kas negāja kopā.

– Tur jau tā lieta, IlzÄ«t. Tur jau tā lieta. Neviens nav kopā saskaitÄ«jis. Nekad. Vismaz šeit noteikti ne. Ne muļķis Knariņš, ne komjaunietis Meirs, ne mÅ«su valstgribis ar visiem saviem padomniekiem, kurus viņš tÄ«šÄm izvÄ“lÄ“jies tādus, lai tikai kāds nebÅ«tu gudrāks par viņu – nu un nav jau arÄ«… Vispār neviens nav saskaitÄ«jis. Bet maksāt vajadzÄ“s sākt jau aiznākamgad. Tas ir gandrÄ«z tÅ«lÄ«t.

TāpÄ“c arÄ« es tev saku, IlzÄ«t, šÄ« valsts drÄ«z beigsies. NÄ“, formāli jau paliks, bet neko vairs savā teritorijā nenoteiks. PilnÄ«gi neko. Tas ir vienkārši nenovÄ“ršami. Bet tā patiesÄ«bā ir laba ziņa…

Piņķele mÄ“mā izbrÄ«nā raudzÄ«jās savā ministra amata pÄ“ctecÄ«. Pat ja tas viss bija taisnÄ«ba, nu gan viņš murgoja…

– Redzi, IlzÄ«t, tu skaties tādā mazā, mazā mÄ“rogā. Nu, palÄ«dzÄ“ji tu tur saviem puišiem uzvārÄ«ties, tikt pie dažiem desmitiem papildu miljonu, pati sev ziepes savārÄ«ji un…

Piņķele sajuta, ka zem kājām atveras zeme.

– Tak neuztraucies, IlzÄ«t, kas nu tur Ä«pašs. Vajag redzÄ“t mÄ“rogu un saskatÄ«t perspektÄ«vu, IlzÄ«t, un orientÄ“ties laikā un telpā. Ja tu skaidri zini, ka te pÄ“c pāris gadiem viss, kas pašlaik ir, sabruks, tad tev nevajag uztraukties par to, ko tu dari šajos pāris gados. Tev jāizmanto situācija, jāpaņem viss, ko var paņemt, jo atdot to visu tāpat nevarÄ“s, un ne jau tev to vajadzÄ“s atdot. Tu jau sen bÅ«si Maldivās vai kur nu tur un varÄ“si palmu malku skaldÄ«t, ja vÄ“lÄ“sies… un visu atlikušo dzÄ«vi tev viss bÅ«s kārtÄ«bā. Tev un Ä£imenei, un tuviniekiem, un…

– Man? – AizsmakušÄ balsÄ« izstostÄ«ja Piņķele.

– Es tā vispārÄ«gi, IlzÄ«t, vispārÄ«gi. Es par to, ka izmainÄ«t situāciju mÄ“s nevaram. Tas ir tāpat kā mainÄ«t gravitāciju vai, vÄ“l labāk, ziemas iestāšanos. NÄ“, tu to nevari, un neviens to nevar, un mÄ“s arÄ« to nevaram, kaut arÄ« esam gudrāki nekā citi. Bet zināšanās ir spÄ“ks, un mÄ“s varam izmantot savas zināšanas. MÄ“s esam vieni no retajiem šajā valstÄ«, kuri zina, ka nāk ziema. Nu kā “Troņu spÄ“lÄ“s”.

TāpÄ“c mÄ“s pašlaik varam ar ministrijas naudu, ar visiem lÄ«dzekļiem neparedzÄ“tajiem gadÄ«jumiem rÄ«koties diezgan droši, jo zinām, ka neviens mums par to nepajautās. Tikai Pabirikam pašlaik ir lielāka nauda, un arÄ« viņš to tÄ“rÄ“, un arÄ« viņam neviens neuzdrÄ«kstÄ“sies un pat neiedomāsies paprasÄ«t par lietderÄ«gumu. Kad atnāks krievi, Pabirikam nevajadzÄ“s nevienam atskaitÄ«ties par to, kas tur notika ar bruņumašÄ«nām un kas ar haubicÄ“m. Viss pats par sevi norakstÄ«sies.

Un mums tāpat, tieši tāpat. KamÄ“r ir epidÄ“mija un kamÄ“r ir, ha-ha, nacionālās drošÄ«bas apdraudÄ“jumi, neviens nepajautās, bet pÄ“c tam, pÄ“c gada vai diviem… pÄ“c tam nepajautās, jo Ä«sti nebÅ«s neviena, kas var un grib pajautāt… Tu saprati, IlzÄ«t?…

NÄ“, IlzÄ«te nesaprata. IlzÄ«tei šÄ« saruna joprojām šÄ·ita neiespÄ“jama, neiedomājama, fantasmagoriska. Viena lieta bija kaut kādas sÄ«kas nebÅ«šanas, bet šitā… šitā…

– Eh, IlzÄ«t, nu tu dod… TiešÄm malkas skaldÄ«šanai laukos ir tādas sekas? Nu, nu, nekas. Tas patiesÄ«bā ir pat labi, ka visiem šÄ·iet – tu mums pašlaik esi tāda visu pamesta, atstumta, satriekta un atraidÄ«ta, un vÄ“l tas kriminālprocess piedevām. Es taču zinu, ka tu esi cÄ«nÄ«tāja. MÄ“s visi to zinām.

Viss ir pavisam vienkārši, IlzÄ«t. Mums vajag vÄ“l pāris gadus, un tas nozÄ«mÄ“, ka mums vajag izlÄ“mÄ«gi tÄ“rÄ“t tagad un mums vajag nākamo vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Visi pārÄ“jie baidās darÄ«t to, ko darām mÄ“s, jo viņi baidās no sekām. MÄ“s nebaidāmies, jo zinām, ka seku nebÅ«s. Tā ir mÅ«su priekšrocÄ«ba. Unikāla priekšrocÄ«ba!

MÄ“s varÄ“sim nopirkt visu un visus, bet ar to ir par maz. Mums vajag vÄ“lÄ“šanu rezultātu. Un tur, IlzÄ«t, mums vajadzÄ“s Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, IlzÄ«t, par ko runa?

Tagad viņa beidzot sāka saprast. Vismaz nedaudz.

Novērtē šo rakstu:

0
0