Iesaki rakstu:

Man ir bijusi tā privilÄ“Ä£ija dzÄ«vÄ“ redzÄ“t un izprast daudzas parunas un sakāmvārdus, kā arÄ« to rašanās pamatojumu. Tas notika tad, kad ar Ä£imeni pārcÄ“lāmies uz dzÄ«vi laukos un uzsākām saimniekot. PiemÄ“ram, visiem zināmais, nobružātais teiciens “cāļus skaita rudenÄ«” reāli un visai skarbi “atdzÄ«vojās” tad, kad pats sāku turÄ“t vistas, kā arÄ« inkubÄ“t olas.

Es ieraudzÄ«ju pat vairāk – skaitļa “divpadsmit” Ä«pašo statusu (divpadsmit mÄ“neši, divpadsmit zodiaka zÄ«mes, divpadsmit JÄ“zus Kristus apustuļi, ducis kā Ä«pašs šÄ« skaitļa apzÄ«mÄ“jums, un... divpadsmit cāļi sekmÄ«gai perÄ“tājvistai.) Šie novÄ“rojumi man palÄ«dzÄ“ja arÄ« tÄ«ri praktiski, piemÄ“ram, es tagad zinu, ka svaigi izdÄ“ta vistas ola bez jebkādiem bojājumiem bÅ«s “dzÄ«va” un saglabāsies svaiga - pat atrodoties siltumā - vismaz divpadsmit dienas. Jo vista dÄ“j vienu olu dienā un var sakrāt šo olu daudzumu, kuram tad beigās uzsēžas virsÅ«, paaugstina sava Ä·ermeņa temperatÅ«ru un sāk perÄ“t. PÄ“c 21 dienas atskan pirmie čiepstieni. IevÄ“rojiet – lai gan olu vecums atšÄ·iras par 12 dienām, visi cāļi izšÄ·iļas aptuveni vienlaicÄ«gi.

Bet, ja mÄ“s pieņemam, ka ir izšÄ·Ä«lušies 12 cālÄ“ni; ja mÄ“s pieņemam, ka viņi dzÄ«vo parastā lauku sÄ“tā, nevis specdienestu stipri un kvalificÄ“ti apsargātā spec laboratorijā/cietumā; vÄ“l jo vairāk, ja viņiem nav mammas, bet cālÄ“ni izšÄ·Ä«lušies inkubatorā, Ja viņi dzÄ«vo nevis bÅ«rÄ«, bet paaugušies brÄ«vi staigā pa pagalmu, kašÅ†Ädamies komposta kaudzÄ“ un mielodamies ar veselÄ«gām, ekoloÄ£iskām sliekām un citiem viņu gardumiem, tad ir visai liela iespÄ“jamÄ«ba, ka rudeni sagaidÄ«s tikai puse no viņiem. Kādēļ? Jo mazie pÅ«kainÄ«ši garšo burtiski VISIEM: žurkām, kaÄ·iem, vanagiem, seskiem, lapsām utt. Viņiem ir talants noslÄ«kt pat seklā konservu bundžā. Ar vārdu sakot, jau pirmajos jaunsaimnieka statusā nodzÄ«votajos gados es sapratu, kādēļ ir radies teiciens: “CĀĻUS SKAITA RUDENĪ!”

Pavisam cita situācija ir, piemÄ“ram, ar pÄ«lÄ“m. It sevišÄ·i, ja viņu ir padaudz. Viņas turas kopā tādā kā blÄ«vā masā un turklāt vÄ“l spÄ“j visai neganti pÄ“kšÄ·Ä“t. Škiet, ka ne visiem zvÄ“riem nervi tur šo ļembastu, un šÄdam trokšÅ†ainam, viendabÄ«gam veidojumam izvairās uzbrukt ne vien vanagi, bet pat lapsas. Man bija gadÄ«jums, kad lapsa tomÄ“r mÄ“Ä£ināja nočiept vienu pÄ«li. SacÄ“lās tāda brÄ“ka, ka es to izdzirdÄ“ju pat mājas iekšienÄ“. Es jau nojautu, ka tas nav ne NATO, ne Putins, ne TALIBAN, tādēļ, ko nagi nes, jozu ārā. Kā tad! - rudaste nozibÄ“ja aiz klÄ“ts stÅ«ra, bet... tukšÄ. Tikai vienai pÄ«lei rÄ“gojās dažas papluinÄ«tas spārnu spalvas un pāris sÄ«ki asins pilieni uz sāna. PÄ«le atkopās, un beigas bija laimÄ«gas - viņu apÄ“du es.

Ne velti vÄ“sturnieki mums stāsta, ka zosis izglāba Romu. PÄ«les, vismaz pekinietes, tās pašas zosis vien ir, tikai mazākas.

Bet nu - pie govÄ«m. Tuvāk iepazÄ«stoties ar šiem brÄ«nišÄ·Ä«gajiem dzÄ«vniekiem, sāc saprast, kādēļ Indijā tie ir svÄ“ti, bet citiem tas ir bijis un vietām vÄ“l ir viens no galvenajiem pārtikas un arÄ« ienākumu gÅ«šanas avotiem. Kā man kādreiz teica divas skarbus laikus un SibÄ«riju pārdzÄ«vojušas māsas: tiklÄ«dz govs mājā – bads pa durvÄ«m laukā!

Govis ir ļoti patÄ«kami un interesanti sadarbÄ«bas partneri. Jau sākot no tā, ka viņas – atsÄ·irÄ«bā, piemÄ“ram, no cÅ«kām – patÄ«kami smaržo, ir draudzÄ«gas, ziņkārÄ«gas un gudras. Te es runāju par normālām govÄ«m, nevis industriālās, “konvencionālās” lauksaimniecÄ«bas selekcionÄ“tajām, trÄ«s – četrus gadus dzÄ«vojošajām piena ražošanas mašÄ«nām.

Govs ir viens no uzskatāmākajiem Visuvarenā radÄ«tajiem brÄ«numiem. Ja netici RadÄ«tājam, uzskati to par dabas brÄ«numu. Bet brÄ«nums tas neapšaubāmi ir. Kā teica kāds sludinātājs: “ES NESAPROTU, KÄ€ MELNA GOVS VAR Ä’ST ZAÄ»U ZÄ€LI UN RAŽOT BALTU PIENU, KURU SAKUÄ»OT, RODAS DZELTENS KRÄ’JUMS!”

Protams, ka kādi gudrÄ«ši to izskaidros ar sarežģītiem Ä·Ä«miskiem procesiem. Bet ir viena lieta, kura, manuprāt, ir visbrÄ«numainākā. Proti: ja no kaut kurienes kaut ko ņem, loÄ£iski bÅ«tu, ka paliek mazāk. Tad lÅ«k – uz tradicionālo lauksaimniecÄ«bu tas neattiecas. Teikšu atklāti (un kādam tas izklausÄ«sies reliÄ£iski fanātiski un pārspÄ«lÄ“ti, bet spriediet vÄ“si) – var teikt, ka tradicionālā lauksaimniecÄ«ba ir sadarbošanās ar pašu Dievu. Tā ir bezgalÄ«gi ilgtspÄ“jÄ«ga, resursus nepatÄ“rÄ“joša un zemi nenoplicinoša. Paskaidrošu. (LÅ«dzu, ņemt vÄ“rā, ka es runāju TIKAI par normālo – tradicionālo, ekstensÄ«vo lopkopÄ«bu, nevis intensÄ«vo, industriālo. EkstensÄ«vajā uz vienu liellopu rÄ“Ä·ināja aptuveni 1ha zemes.)

Tātad – es pievÄ“rsu uzmanÄ«bu tam, ka ganÄ«bās, vietā, kur govs nolikusi savu pļeku, intensÄ«vi sāk augt veselÄ«ga, tumši zaļa zāle. Pirmajā gadā govis šo zāli neÄ“d (viņām ir lieliska oža). Bet nākamajos gados tur aug jau veselÄ«ga un garšÄ«ga zāle. GanÄ«bas vai pļava ir kļuvusi ražīgāka. Tas ir fenomens. Iedomājaties – pa vienu galu govs uzņem barÄ«bu, zāli, no tās (plus tÄ«rs Å«dens) saražo pienu, paralÄ“li tam savā vÄ“derā audzÄ“jot teļu (ja kāds nezina – govs ražo pienu tikai tad, ja viņai ir piedzimis teļš; pat pieaugušas teles pienu neražo), un beigās pa otru galu izmet ārā pārstrādātu zāli, kura uzlabo un padara auglÄ«gāku pļavu, no kurienes ņemta!

Agrāk kÅ«tsmÄ“sli bija galvenais un vÄ“rtÄ«gākais augsnes auglÄ«bas uzlabošanas lÄ«dzeklis. Tagad tas ir kļuvis (padarÄ«ts par) ekskluzÄ«vs un pieejams vien nedaudziem. Vairumam cilvÄ“ku jāiztiek ar “konvencionāli” audzÄ“tu pārtiku (precÄ«zāk – barÄ«bu), kas tulkojumā nozÄ«mÄ“ minerālvatÄ“ ar Ä·Ä«miju audzÄ“tus siltumnÄ«cu dārzeņus un ar glifosātu un citiem draņķiem miglotus graudus.

LÅ«k, viens no iemesliem, kādēļ notiek karš pret tradicionālo lauksaimniecÄ«bu, Ä«paši – pret lopkopÄ«bu, vÄ“l Ä«pašÄk – pret liellopiem! Dziļāk ņemot, tas ir karš pret Dieva iedibināto lietu kārtÄ«bu un – attiecÄ«gi – pret pašu RadÄ«tāju! LÅ«k, kādēļ prostituÄ“tie mÄ“diji sludina mÄ«tus par “govs purkšÄ·i” kā planÄ“tas bojāejas iemeslu un cilvÄ“ces nelaimju sakni. PatiesÄ«bā, sakne ir sociopāti un viņu roklaižas, lai neteiktu stiprāk. Ne no govÄ«m mums jātiek vaļā, bet no viņiem...

Ja kādam ir Ä«sa atmiņa vai viņš vienkārši sava vecuma dēļ to nevar zināt, atgādināšu – mazā Latvija bija piena ražošanas rekordiste visā milzÄ«gajā Padomju SavienÄ«bā. Neatņemama Latvijas ainavas sastāvdaļa vasarā bija lielie govju ganāmpulki zaļajās, plašajās ganÄ«bās.

Kā redzat, es pat neskāru tÄ“mu par normāla Ä“diena pakāpenisku aizstāšanu ar kukaiņiem un tārpiem. Priekšdarbi – smadzeņu skalošana – jau notiek. Bet stāsts bija par vienu no neskaitāmajiem Dieva radÄ«tajiem brÄ«numiem un tā lomu ekoloÄ£ija un cilvÄ“ku dzÄ«vÄ“.

Atceraties, ko teica tās māsas – kad govs mājās, bads pa durvÄ«m laukā! Bet kā bÅ«tu, ja otrādi – govs pa durvÄ«m laukā?...

ŠÄ« planÄ“ta ir mÅ«su mājas. Sargājiet to!