Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tikai žults un skaudÄ«ba. ŠÄ« rakstniece ir riktÄ«gi neapmierināta madam ar visu, kas nenotiek viņai pa prātam. Baigais naids no šÄ«s Zeltiņas kritiÄ·es rakstÄ«tā izstaro. Viss tas žurnāls ir indÄ«gs pret Jauno RÄ«gas teātri (JRT). PašÄ·irstÄ«ju, kamÄ“r biju grimÄ“tavā, gatavojoties izrādei. Tur nekā laba par JRT izrādÄ“m neraksta. VarbÅ«t nedrÄ«kst. Tāds žurnāls.

Tagad Hermanis ir vainÄ«gs, ka māk strādāt. ArÄ« manai personÄ«bai veltÄ«ti simtiem burtu - varÄ“ja samazināt skaitu un izrakstÄ«t- ienÄ«stu Kaimiņu. Divi vārdi, viss. Bet patiesÄ«bā pat labi - sajÅ«tu, ka kritiÄ·es kundze ir iegājusi savā frizÄ“tavā un grib to pašu frizÅ«ru, ko 1997.

Friziere viņas jau sen kā pensijā, mazbÄ“rnus audzina, un jaunā meistare viņai toleranti saka, nepiestāvÄ“s, šÄ« matu krāsa un griezums nav jums, lillā matus ar loka riņķiem jau sen kā nevienam neiesakām un jums tāpat, kundze.

Kas te tagad bÅ«s?! Man gribas lillā galvu ar lokām! Kur ir mana meistare? Viņa šeit vairs nestrādās. Esmu viņas meita un, frizÄ“tava pieder man. Atbild jaunā meistare. Kas te vÄ“l nebÅ«s un es cerÄ“ju, ka viņa man palÄ«dzÄ“s kā toreiz. Un kāpÄ“c frizÄ“tavā ir kameras? JÅ«s te kaut ko filmÄ“jat, ja? Kam? Kur rādÄ«s? Kas te notiek?!

Viss notiek kritiķes kundze. Jūs tikko stulbi izgaismojāties.

* Šo emocionālo publikāciju bijušais deputāts un kādreizÄ“jais aktieris veltÄ«jis teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas rakstam „Alvis Hermanis un pamatplÅ«smas teātris: pārdomas par jaunākajām Alvja Hermaņa izrādÄ“m” izdevumā „Teātra VÄ“stnesis”, kurā pieklājÄ«gi norādÄ«ts uz kādreiz slavenā režisora norietu un „apkaimiņošanos”. PublicÄ“jam arÄ« šo rakstu pilnÄ«bā:

„Cik ilgi režisors un teātris var bÅ«t meklÄ“jošs un novatorisks? Katrā jauniestudÄ“jumā pārsteigt ar ko nebijušu, jauniem tÄ“mu, formas, teātra valodas meklÄ“jumiem? Kādam tas izdodas vien dažus gadus, kādam – gadu desmitus, un tikai retajam meklÄ“jumu enerÄ£iju izdodas saglabāt visa radošÄ mūža garumā, jo tā, gluži dabiski, mÄ“dz izsÄ«kt. ArÄ« mÅ«su jaunākajā teātra vÄ“sturÄ“ novatorisma spožumam un vÄ“lākam zudumam ir visai skarbi piemÄ“ri. Vai ir kāda lÄ«dzÄ«ba starp jauno, entuziasma un protestÄ“joša gara pārņemto Dž. Dž. Džilindžeru, kurš kopā ar citiem Nepanesamā teātra arteļa režisoriem 90. gados sludināja, ka latviešu teātris ir miris, un radÄ«ja provokatÄ«vus, gan satura, gan formas un skatuviskās izteiksmÄ«bas ziņā patiesi novatoriskus iestudÄ“jumus, ar to pamatplÅ«smas teātra straumÄ“ ieslÄ«dÄ“jušo, pagurušo «metru», kurš veidoja komerciālus komÄ“diju iestudÄ“jumus un nemitÄ«gi variÄ“ja iepriekš atrasto savos pÄ“dÄ“jos valdÄ«šanas gados Dailes teātrÄ«? Es teiktu, ka tie ir divi pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«gi cilvÄ“ki, divi absolÅ«ti svešinieki.

Ko no tā varam secināt? Tikai to, ka visam ir savs laiks un ka arÄ« režisoru meklÄ“jumu fokuss un skats uz teātri var mainÄ«ties, kas ir tikai dabisks process. SvarÄ«gi ir to apzināties un nepazaudÄ“t šo meklÄ“jumu dzirksti vispār, arÄ« tad, ja pār tevi gulstas teātra vadÄ«tāja un kases pildÄ«tāja pienākumu slogs. Vai tas vispār ir iespÄ“jams?

Ilgais ceļš inovāciju plašumos

Alvis Hermanis par Jaunā RÄ«gas teātra māksliniecisko vadÄ«tāju kļuva 1997. gadā. PÄ“c tam, kad savu meklÄ“joša un novatoriska režisora reputāciju bija jau apliecinājis tādos saturiski un stilistiski oriÄ£inālos iestudÄ“jumos kā pÄ“c StÄ«vena Soderberga scenārija veidotajā Kā lÄ“na un mierÄ«ga upe ir atgriešanās un Jukio Mišimas MarÄ·Ä«ze de Sada (abi 1993), Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetne (1994), Antona ÄŒehova Kaija (1996) un citos, ikreiz pārsteigdams ar latviešu teātrÄ« lÄ«dz tam neredzÄ“tām tÄ“lainÄ«bas miriādÄ“m, kas atgādināja eksotisku skatuves dzeju un tiecās apzināt gan jaunus skatuviskās izteiksmÄ«bas un vizualitātes slāņus, gan teātrÄ« maz skartus cilvÄ“ciskās pieredzes segmentus. Tolaik Hermani teātrÄ« interesÄ“ja neikdienišÄ·ais, noslÄ“pumainais, nekomerciālais, cilvÄ“ka dabas maigās un nežēlÄ«gās svārstÄ«bas, kam viņš meklÄ“ja jaunas jÄ“dzieniskās, intelektuālās un empÄ«riskās izpausmes. Režisora metodi tolaik varÄ“ja raksturot kā intelektuālu atrakcionismu, kas mākslinieka iztÄ“lÄ“ dzimušos tÄ“lainÄ«bas segmentus strukturÄ“ striktā kompozÄ«cijā. Normunds Naumanis to nodÄ“vÄ“ja par Hermaņa selektÄ«vo intelektuālismu, atzÄ«mÄ“jot, ka «režijas nozÄ«mÄ«gākais atklājums ikreiz ir tāda kā rotaļa kultÅ«ras pieredzÄ“ un estÄ“tiskajā ekvilibristikā.»

MeklÄ“jumi, paša teātra un skatÄ«tāju pieredzes asināšana turpinājās arÄ« nākamajā desmitgadÄ“, ietiecoties gan jaunā reālisma dimensijā psiholoÄ£iski smalki sabalansÄ“tajā uzvedumā Alekseja Arbuzova Mans nabaga Marats (1997), kas izrādÄ«jās izrāde-ilgdzÄ«votāja, gan postmodernajā jÅ«gendstila gobelÄ“nā Vilkumuižas jaunkundzes pÄ“c Jaroslava Ivaškeviča stāsta (2000), gan asprātÄ«gajā, košajā un absurdi groteskajā Nikolaja Gogoļa Revidentā (2002), kas teātrim pavÄ“ra ceļu starptautisko festivālu apritÄ“ un arÄ« izrādÄ«jās ilgdzÄ«votāja. Teātris piedzÄ«voja gan tā dÄ“vÄ“tos procesa projektus un atteikšanos no tradicionālām lugām, tādas izrādes kā Garā dzÄ«ve (2003), Tālāk (2004) un citas veidojot kā kolektÄ«vus kopdarbus, gan nākot klajā ar savu patiesi unikālo ciklu Latviešu stāsti (2004) – aktieru pašu radÄ«tiem individuāliem autordarbiem, kas bija loÄ£isks posms teātra nospraustajā dzÄ«ves un cilvÄ“kpÄ“tniecÄ«bas programmā un kuriem režisora roka pieskārās tikai materiāla atlases un galÄ«gā noslÄ«pÄ“juma stadijā. Viss bija jauki un brÄ«nišÄ·Ä«gi: meklÄ“jumi un eksperimenti turpinājās, teātris ar vecām un jaunām izrādÄ“m braukāja pa ārzemju festivāliem un viesizrādÄ“m, Alvis Hermanis ieguva starptautisku ievÄ“rÄ«bu un panākumus kā režisors, uz laiku kļūdams par VÄ«nes Burgteātra režisoru, regulāri veidojot iestudÄ“jumus arÄ« Zalcburgas vasaras festivālam, utt. Bet pamazām sāka skanÄ“t klusi trauksmes zvani gan teātra iekšienÄ“, gan ārpus tā: režisors tikpat kā vairs neiestudÄ“ savās mājās, aktieriem jāstrādā ar citiem režisoriem vai jākuļas pašiem, kā māk. Taču, laimÄ«gā kārtā, pÄ“c klejojumu gadiem Alvis Hermanis atgriežas savā teātrÄ«, uzņem jaunu aktieru kursu, atsāk aktÄ«vi strādāt. Vai tiešÄm viss nokārtojies un atrisinājies?

Alvis Hermanis jaunā stadijā

21. gadsimta 20. gadu sākumā, gandrÄ«z trÄ«sdesmit gadus pÄ“c savas panākumiem vainagotās režisora darbÄ«bas sākšanas, mÅ«su priekšÄ vairs nav jauns entuziasts, bet nobriedusi un krietni atšÄ·irÄ«ga personÄ«ba.

Par ko te brÄ«nÄ«ties? «VÄ“tras un dziņu» laiki ir pagājuši

PersonÄ«ba, kurai joprojām piemÄ«t liela talanta mÄ“rogs, bet kuras paštaisnÄ«bas apziņa un neiecietÄ«ba pret citādi domājošajiem pa šiem gadiem ir augusi augumā. Vairs pat nepārsteidz aktieru trupas «tÄ«rÄ«šana» vai režisora bijušÄs pedagoÄ£es Māras Ķimeles otrreizÄ“jā atlaišana no teātra. Pārsteidz kas cits: režisora ātrā un organiskā iekļaušanās pamatplÅ«smas teātra modelÄ«, kādu lielākoties praktizÄ“ visi Latvijas teātri, izņemot atsevišÄ·us neatkarÄ«go teātru kolektÄ«vus. Lai gan patiesÄ«bā – par ko te brÄ«nÄ«ties? «VÄ“tras un dziņu» laiki ir pagājuši, tagad Alvis Hermanis ir Meistars un teātra vadÄ«tājs, kam jārÅ«pÄ“jas par repertuāra balansu, trupas atjaunošanu, kases ieņēmumiem u. tml. Visam savs laiks – gan riskantiem, pārgalvÄ«giem eksperimentiem, gan solÄ«dām pamatplÅ«smas izrādÄ“m ar izklaidÄ“jošu potenciālu. «Vai tiešÄm šo izrādi iestudÄ“jis Alvis Hermanis?» pÄ“c izrādes Linda Vista noskatÄ«šanās latviešu izrāžu skatÄ“ vaicāja Ä»ubļinas Starptautiskā teātra festivāla direktore.

Jā, pie JRT jaunās ievirzes arÄ« man ir grÅ«ti pierast. PavasarÄ« šajā teātrÄ« pasen nepieredzÄ“tu māksliniecisku un cilvÄ“cisku gandarÄ«jumu ļāva izjust Hermaņa kopā ar ÄŒulpanu Hamatovu izveidotā monoizrāde Post Scriptum, taču rudenÄ« divas viena otrai mudÄ«gi sekojošas pirmizrādes – Å½ižeks. PÄ«tersons. Gadsimta duelis un Operācija «Mindfuck» ar Hermaņa kā režisora «firmas zÄ«mi» atkal liek izjust pamatÄ«gu mulsumu.

Es patiesi novÄ“rtÄ“ju to, ka JRT cenšas runāt par aktuālām, gan globāli nozÄ«mÄ«gām, gan vietÄ“jo sabiedrÄ«bu interesÄ“jošÄm tÄ“mām, kam veltÄ«tas tādas izrādes kā BÄ«tlu jaunais albumsSievietes un vÄ«rieši un citas. Taču nevar neredzÄ“t, ka viens no dominÄ“jošajiem aspektiem šajos uzvedumos ir tieši izklaidÄ“jošais, kas, protams, skatÄ«tājiem ļauj laiku pa laikam gardi izsmieties, bet šo izrāžu dramaturÄ£iskajā materiālā ietverto nopietno problÄ“mu vai problÄ“mu kopumu slaidi «paslauka zem paklājiņa». Un arÄ« lielākā daļa JRT publikas šÄ·iet mainÄ«jusies: ja agrāk teātra zāli piepildÄ«ja galvenokārt intelektuāļi un vienkārši inteliÄ£enti skatÄ«tāji – literāti, mākslinieki, pedagogi u. tml., tad tagad zālÄ“ aizvien vairāk redz gozÄ“jamies labi pelnošus ofisa darbiniekus, uzņēmÄ“jus un blogerus, kuri jÅ«tas omulÄ«gi un privileģēti, internetā nomedÄ«juši dārgās biļetes, un nu, atrazdamies tik «krutā» vietā un skatÄ«damies tik «kruta» režisora izrādi, aizrautÄ«gi uzņem pašbildes, lai iemūžinātu šo svarÄ«go notikumu savu sociālo tÄ«klu kontos. Kādas jaunas idejas un teātra estÄ“tiku JRT patlaban piedāvā savam skatÄ«tājam?

Aicinājums atvērties paradoksiem

Pieteikums jauniestudÄ“jumam Å½ižeks. PÄ«tersons. Gadsimta duelis bija daudzsološs: divu populāru filozofu/psihologu, laikmetÄ«gās domas gigantu sadursme divu lielisku aktieru – Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa vairākus gadus patstāvÄ«gi veidotā un virpinātā «traukā», kam slÄ«pÄ“jumu piešÄ·Ä«rusi Alvja Hermaņa roka. IestudÄ“juma pamatā – slovēņu filozofa Slavoja Žizeka un kanādiešu klÄ«niskā psihologa Džordana PÄ«tersona 2019. gadā Kanādā notikušÄs debates par tÄ“mu Laimes koncepts: kapitālisms pret komunismu, ko vietnÄ“ YouTube noskatÄ«jušies 3,7 miljoni cilvÄ“ku un kur to joprojām var noskatÄ«ties. Izrādes radÄ«tāji precÄ«zi kopÄ“ šÄ raidÄ«juma formātu, novietojot abās skatuves pusÄ“s videoekrānus, kur tiek rādÄ«ts gan debašu autentiskais sākums, gan vÄ“lāk atsevišÄ·i katrs uz sava ekrāna – abi debašu dalÄ«bnieki ne tikai šajā pasākumā, bet dažādās viņu uzstāšanās reizÄ“s citos laikos un vietās.

Vai ideja par domātāju dueļa atveidi teātrÄ« ir jauna un oriÄ£ināla? Gan jā, gan nÄ“. Kopš 70. gadiem Edvarda Radzinska lugas Sarunas ar Sokratu iestudÄ“jumi pārstaigāja vai visas redzamākās toreizÄ“jās padomijas krievu teātru skatuves. ArÄ« JRT aktrise Maija Apine savā monoizrādÄ“-lekcijā Boms pret Boru (2011) kvantu fizikas teorÄ“tiÄ·a NÄ«lsa Bora uzskatus konfrontÄ“ja ar hologrāfiskā Visuma teorijas pamatlicÄ“ja Deivida Boma idejām. Taču ideja par divu publiskās domas gigantu sadursmi ir gana intriģējoša un neparasta, turklāt iestudÄ“juma veidotāji bija apņēmušies sniegt skatÄ«tājiem to, ko Toronto «gadsimta dueļa» skatÄ«tāji tā arÄ« nesagaidÄ«ja, – Ä«stu, dinamisku ideju un konceptu cīņu starp abiem pretÄ“jus virzienus – kreiso marksismu (Žižeks) un konservatÄ«vo neoliberālismu (PÄ«tersons) pārstāvošajiem dalÄ«bniekiem.

Un fiziski reālu cīņu vai, precÄ«zāk, abu debašu dalÄ«bnieku niknu plÅ«kšanos un valstÄ«šanos pa grÄ«du vÄ“l pirms oficiālā pasākuma sākuma mÄ“s tiešÄm redzam. Saņemam asprātÄ«gu teksta kolāžu un meistarisku aktierspÄ“li, abiem aktieriem perfekti iedzÄ«vinot savus prototipus – Kasparam Znotiņam eleganti prezentÄ“jot Džordana PÄ«tersona akadÄ“miski korekto stāju, runas manieri, ārÄ“jo sakoptÄ«bu un švÄ«tÄ«gumu, savukārt Vilim Daudziņam – azartiski iemiesojot Slavoja Žižeka brÄ«vo runas un izturÄ“šanās veidu, bārstot paradoksus un sulÄ«gas anekdotes, ko aktieris atzÄ«st par slovēņu filozofa provocÄ“jošÄ komunikācijas veida raksturÄ«gāko iezÄ«mi.

Paradoksi – tas ir labi, jo pasauli tik tiešÄm ir pārplÅ«dinājušas pareizu patiesÄ«bu tirādes. Taču paradoksu un jaunu, pārsteidzošu atziņu izrādÄ“ ir gaužām maz. Rodas jautājums: kādēļ uzveduma saturisko pusi vajadzÄ“ja veidot no abu domātāju tekstu «atgriezumu atgriezumiem» (kā izteicies Kaspars Znotiņš), ja ir pieejami viņu pilnÄ«gie teksti? PÄ«tersona grāmata 12 dzÄ«ves likumi: Haosa un kārtÄ«bas lÄ«dzsvars (12 Rules for Life: An Antidote to Chaos) pagājušajā gadā tika izdota arÄ« latviski. Man precÄ«zāks šÄ·iet Satori autores, diplomÄ“tas filozofes Sandras MÄ“tras komentārā par abu domātāju dueli minÄ“tais grāmatas tulkojums (12 dzÄ«ves likumi: Pretinde haosam). Ir vÄ“rts izlasÄ«t gan šo grāmatu, gan MÄ“tras skarbo 2019. gada komentāru Satori.

Bet arÄ« bez visa tā ir redzams, ka debašu atveidÄ“ ir iets vieglākais ceļš, gan labsirdÄ«gi pasmaidot, gan brīžam viegli parodÄ“jot varoņus un visu notiekošo lielākoties uzverot uz komiskas, klauniskas stÄ«gas, atstājot vien dažas nopietnÄ«bas saliņas. Protams, skatÄ«tāji gavilÄ“, uzjautrinoties par Viļa Daudziņa Žižeka nemitÄ«go šÅ†aukāšanos un knosÄ«šanos, un ieinteresÄ“ti klausās viņa stāstu par «nākotnes seksu», kad pāra vietā to darÄ«s vibrators un vagÄ«nas aizstājÄ“js. Taču tie, kuri cerÄ“ja uzzināt un redzÄ“t kaut ko vairāk par plastmasas pudeles seksu ar glāzi, paliek vÄ«lušies. «Jau trešÄ vilšanās šoruden šajā teātrÄ«,» izrādes beigās nopÅ«šas kāda skatÄ«tāja man lÄ«dzās. ArÄ« es jÅ«tos gan vÄ«lusies, gan apmulsusi. Ja izrādes mÄ“rÄ·is bija parādÄ«t jebkuras filozofijas un kreiso vai labÄ“jo ideju bezspÄ“cÄ«bu mÅ«sdienu haotiskajā pasaulÄ“, tad tas nudien ir sasniegts. Jo arÄ« abi domātāji ne par ko nevienojas: Ä«sta saprašanās starp viņiem izveidojas tikai tad, kad finālā abi atgriežas bÄ“rnÄ«bas nevainÄ«gajā un neko nezinošajā paradÄ«zÄ“ – karuseļos un amerikāņu kalniņos. Taču – vai tāds tiešÄm bija mÄ“rÄ·is? Un vai tas nav pārāk pieticÄ«gs un atvieglots JRT «zÄ«molam»?

Haosa uzvarošÄ gaita

Vācijā popularitāti iemantojušÄ dramaturgu tandÄ“ma Jaeles Ronenas un Dimitrija Šaada lugas Operācija «Mindfuck» iestudÄ“jums Hermaņa režijā bÅ«tÄ«bā turpina PÄ«tersona darbos iztirzāto un uzvedumā Å½ižeks. PÄ«tersons. Gadsimta duelis tikai zemtekstā nojaušamo tÄ“mu. Proti, kas notiek tad, ja indivÄ«ds neuzņemas atbildÄ«bu un nedarbojas, lai vÄ“rstu šo pasauli labāku, bet rÅ«pÄ“jas tikai par savām interesÄ“m, plaši atverot durvis haosa valstÄ«bai. Ja cerÄ“jāt uzzināt ko jaunu par tā dÄ“vÄ“tajām sazvÄ“restÄ«bas teorijām, viltus ziņu un viltus lÄ«deru producÄ“šanu, plaši izplatÄ«to smadzeņu skalošanu, polittehnologu viltÄ«bām un citām digitalizÄ“tās sabiedrÄ«bas problÄ“mām, kā cerÄ“ju es, tad to no izrādes, visdrÄ«zāk, nesaņemsiet. Saņemsiet gana atraktÄ«vu priekšnesumu šÄ«s jaunā tipa mÅ«sdienu komÄ“dijas (kā to nodÄ“vÄ“juši paši vācieši) interpretācijā ar lokālu «piešprici».

Par atraktivitāti gādā gan paša režisora organizÄ“tā vide – mÅ«sdienÄ«gu veļas automātu «instalācija», kur nemitÄ«gi skalojas veļa un laiku pa laikam mirkšÄ·inās automātu «acis», gan jaunās aktrises Lolitas StÅ«rmanes sarkanā tÄ“rptā auguma kairās darbÄ«bas un citas jaunās aktrises – SabÄ«nes TÄ«kmanes temperamentÄ«gā un spilgtā darbošanās viltus ziņu «dzemdÄ“tājas» lomā, gan Sandras Kļaviņas vizuāli efektÄ«gā un emocionāli pārliecinošÄ iejušanās troļļu fabrikas saimnieces lomā. Lokālo kontekstu savukārt nodrošina izbijušÄ politiÄ·a Artusa Kaimiņa piesaistÄ«šana veiklā polittehnologa Makša lomā. Man laimÄ“jās: manis redzÄ“tajā izrādÄ“ aktieris tekstu nejauca, tik laiski tÄ«ksminājās ap savu paštÄ“lu un brÄ«vi dzÄ«vojās tajā, ļaujot vÄ“lreiz novÄ“rtÄ“t to Å«nikumu, kas šÄdus narcisiņus no viduvÄ“jÄ«bām pārvÄ“rš politiÄ·os, kas spÄ“jÄ«gi noturÄ“ties deputāta krÄ“slā divus termiņus (protams, ar pilnu jaudu izmantojot neapšaubāmas aktieriskas dotÄ«bas), tādÄ“jādi drÄ«zāk veicinot, ne apkarojot vispārÄ“jo haosu un pieviļot savu vÄ“lÄ“tāju cerÄ«bas. Kā aktieris Kaimiņš joprojām spÄ“j saistÄ«t un arÄ« saista lielas skatÄ«tāju daļas uzmanÄ«bu. (Man bija skumji un garlaicÄ«gi, jo gandrÄ«z visas viņa ciniskā, pašpārliecinātā varoņa reakcijas un darbÄ«bas bija tik iepriekš paredzamas.)

Viegli uztverams saturs un tradicionāli izteiksmes lÄ«dzekļi – kariÄ·Ä“šana, pat groteska jauniešu tÄ“los un tradicionāli atribÅ«ti – bārdas, parÅ«kas u. tml. –, vai tāds tagad bÅ«s JRT iestudÄ“jumu stils?

Lilija Dzene savulaik mÄ“dza teikt: «Lai taču katram pÄ“c izrādes noskatÄ«šanās tiek un paliek savs ieguvums, pat ja jÅ«su domas nesakrÄ«t.» Man nudien nav žēl, ka Ä«paši jaunpienākusÄ« publikas daļa pÄ“c jaunajām Alvja Hermaņa izrādÄ“m dosies mājup pacilāta un gandarÄ«ta, palieloties draugiem un paziņām, cik «kruta» notikuma liecinieki viņi bijuši. VarbÅ«t viņi nāks uz šo teātri vÄ“l un vÄ“l, un viņu skatÄ«tāju pieredze paplašināsies.

Bet ko darÄ«t man un citiem agrāk pieradinātajiem JRT skatÄ«tājiem? Sasiet visas cerÄ«bas pauniņā un nogremdÄ“t ezera dibenā? Vai tomÄ“r cerÄ“t un ticÄ“t, ka teātris ar savu spÄ“cÄ«go, atjaunināto aktieru ansambli un prasmÄ«go režiju izvÄ“lÄ“sies sarežģītākus mÄ“rÄ·us un uzdevumus? Es izvÄ“los cerÄ“t. Un ticÄ“t.”

Novērtē šo rakstu:

0
0