Es esmu lielisks, un mans maizes devējs Hermanis ir izcils, bet žultaini skauģi mūsu duetu nomelno!
Artuss Kaimiņš* · 22.01.2023. · Komentāri (0)Tikai žults un skaudÄ«ba. ŠÄ« rakstniece ir riktÄ«gi neapmierinÄta madam ar visu, kas nenotiek viņai pa prÄtam. Baigais naids no šÄ«s Zeltiņas kritiÄ·es rakstÄ«tÄ izstaro. Viss tas žurnÄls ir indÄ«gs pret Jauno RÄ«gas teÄtri (JRT). PašÄ·irstÄ«ju, kamÄ“r biju grimÄ“tavÄ, gatavojoties izrÄdei. Tur nekÄ laba par JRT izrÄdÄ“m neraksta. VarbÅ«t nedrÄ«kst. TÄds žurnÄls.
Tagad Hermanis ir vainÄ«gs, ka mÄk strÄdÄt. ArÄ« manai personÄ«bai veltÄ«ti simtiem burtu - varÄ“ja samazinÄt skaitu un izrakstÄ«t- ienÄ«stu Kaimiņu. Divi vÄrdi, viss. Bet patiesÄ«bÄ pat labi - sajÅ«tu, ka kritiÄ·es kundze ir iegÄjusi savÄ frizÄ“tavÄ un grib to pašu frizÅ«ru, ko 1997.
Friziere viņas jau sen kÄ pensijÄ, mazbÄ“rnus audzina, un jaunÄ meistare viņai toleranti saka, nepiestÄvÄ“s, šÄ« matu krÄsa un griezums nav jums, lillÄ matus ar loka riņķiem jau sen kÄ nevienam neiesakÄm un jums tÄpat, kundze.
Kas te tagad bÅ«s?! Man gribas lillÄ galvu ar lokÄm! Kur ir mana meistare? Viņa šeit vairs nestrÄdÄs. Esmu viņas meita un, frizÄ“tava pieder man. Atbild jaunÄ meistare. Kas te vÄ“l nebÅ«s un es cerÄ“ju, ka viņa man palÄ«dzÄ“s kÄ toreiz. Un kÄpÄ“c frizÄ“tavÄ ir kameras? JÅ«s te kaut ko filmÄ“jat, ja? Kam? Kur rÄdÄ«s? Kas te notiek?!
Viss notiek kritiÄ·es kundze. JÅ«s tikko stulbi izgaismojÄties.
* Šo emocionÄlo publikÄciju bijušais deputÄts un kÄdreizÄ“jais aktieris veltÄ«jis teÄtra zinÄtnieces Gunas Zeltiņas rakstam „Alvis Hermanis un pamatplÅ«smas teÄtris: pÄrdomas par jaunÄkajÄm Alvja Hermaņa izrÄdÄ“m” izdevumÄ „TeÄtra VÄ“stnesis”, kurÄ pieklÄjÄ«gi norÄdÄ«ts uz kÄdreiz slavenÄ režisora norietu un „apkaimiņošanos”. PublicÄ“jam arÄ« šo rakstu pilnÄ«bÄ:
„Cik ilgi režisors un teÄtris var bÅ«t meklÄ“jošs un novatorisks? KatrÄ jauniestudÄ“jumÄ pÄrsteigt ar ko nebijušu, jauniem tÄ“mu, formas, teÄtra valodas meklÄ“jumiem? KÄdam tas izdodas vien dažus gadus, kÄdam – gadu desmitus, un tikai retajam meklÄ“jumu enerÄ£iju izdodas saglabÄt visa radošÄ mūža garumÄ, jo tÄ, gluži dabiski, mÄ“dz izsÄ«kt. ArÄ« mÅ«su jaunÄkajÄ teÄtra vÄ“sturÄ“ novatorisma spožumam un vÄ“lÄkam zudumam ir visai skarbi piemÄ“ri. Vai ir kÄda lÄ«dzÄ«ba starp jauno, entuziasma un protestÄ“joša gara pÄrņemto Dž. Dž. Džilindžeru, kurš kopÄ ar citiem NepanesamÄ teÄtra arteļa režisoriem 90. gados sludinÄja, ka latviešu teÄtris ir miris, un radÄ«ja provokatÄ«vus, gan satura, gan formas un skatuviskÄs izteiksmÄ«bas ziÅ†Ä patiesi novatoriskus iestudÄ“jumus, ar to pamatplÅ«smas teÄtra straumÄ“ ieslÄ«dÄ“jušo, pagurušo «metru», kurš veidoja komerciÄlus komÄ“diju iestudÄ“jumus un nemitÄ«gi variÄ“ja iepriekš atrasto savos pÄ“dÄ“jos valdÄ«šanas gados Dailes teÄtrÄ«? Es teiktu, ka tie ir divi pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«gi cilvÄ“ki, divi absolÅ«ti svešinieki.
Ko no tÄ varam secinÄt? Tikai to, ka visam ir savs laiks un ka arÄ« režisoru meklÄ“jumu fokuss un skats uz teÄtri var mainÄ«ties, kas ir tikai dabisks process. SvarÄ«gi ir to apzinÄties un nepazaudÄ“t šo meklÄ“jumu dzirksti vispÄr, arÄ« tad, ja pÄr tevi gulstas teÄtra vadÄ«tÄja un kases pildÄ«tÄja pienÄkumu slogs. Vai tas vispÄr ir iespÄ“jams?
Ilgais ceļš inovÄciju plašumos
Alvis Hermanis par JaunÄ RÄ«gas teÄtra mÄksliniecisko vadÄ«tÄju kļuva 1997. gadÄ. PÄ“c tam, kad savu meklÄ“joša un novatoriska režisora reputÄciju bija jau apliecinÄjis tÄdos saturiski un stilistiski oriÄ£inÄlos iestudÄ“jumos kÄ pÄ“c StÄ«vena Soderberga scenÄrija veidotajÄ KÄ lÄ“na un mierÄ«ga upe ir atgriešanÄs un Jukio Mišimas MarÄ·Ä«ze de Sada (abi 1993), Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetne (1994), Antona ÄŒehova Kaija (1996) un citos, ikreiz pÄrsteigdams ar latviešu teÄtrÄ« lÄ«dz tam neredzÄ“tÄm tÄ“lainÄ«bas miriÄdÄ“m, kas atgÄdinÄja eksotisku skatuves dzeju un tiecÄs apzinÄt gan jaunus skatuviskÄs izteiksmÄ«bas un vizualitÄtes slÄņus, gan teÄtrÄ« maz skartus cilvÄ“ciskÄs pieredzes segmentus. Tolaik Hermani teÄtrÄ« interesÄ“ja neikdienišÄ·ais, noslÄ“pumainais, nekomerciÄlais, cilvÄ“ka dabas maigÄs un nežēlÄ«gÄs svÄrstÄ«bas, kam viņš meklÄ“ja jaunas jÄ“dzieniskÄs, intelektuÄlÄs un empÄ«riskÄs izpausmes. Režisora metodi tolaik varÄ“ja raksturot kÄ intelektuÄlu atrakcionismu, kas mÄkslinieka iztÄ“lÄ“ dzimušos tÄ“lainÄ«bas segmentus strukturÄ“ striktÄ kompozÄ«cijÄ. Normunds Naumanis to nodÄ“vÄ“ja par Hermaņa selektÄ«vo intelektuÄlismu, atzÄ«mÄ“jot, ka «režijas nozÄ«mÄ«gÄkais atklÄjums ikreiz ir tÄda kÄ rotaļa kultÅ«ras pieredzÄ“ un estÄ“tiskajÄ ekvilibristikÄ.»
MeklÄ“jumi, paša teÄtra un skatÄ«tÄju pieredzes asinÄšana turpinÄjÄs arÄ« nÄkamajÄ desmitgadÄ“, ietiecoties gan jaunÄ reÄlisma dimensijÄ psiholoÄ£iski smalki sabalansÄ“tajÄ uzvedumÄ Alekseja Arbuzova Mans nabaga Marats (1997), kas izrÄdÄ«jÄs izrÄde-ilgdzÄ«votÄja, gan postmodernajÄ jÅ«gendstila gobelÄ“nÄ Vilkumuižas jaunkundzes pÄ“c Jaroslava IvaškeviÄa stÄsta (2000), gan asprÄtÄ«gajÄ, košajÄ un absurdi groteskajÄ Nikolaja Gogoļa RevidentÄ (2002), kas teÄtrim pavÄ“ra ceļu starptautisko festivÄlu apritÄ“ un arÄ« izrÄdÄ«jÄs ilgdzÄ«votÄja. TeÄtris piedzÄ«voja gan tÄ dÄ“vÄ“tos procesa projektus un atteikšanos no tradicionÄlÄm lugÄm, tÄdas izrÄdes kÄ GarÄ dzÄ«ve (2003), TÄlÄk (2004) un citas veidojot kÄ kolektÄ«vus kopdarbus, gan nÄkot klajÄ ar savu patiesi unikÄlo ciklu Latviešu stÄsti (2004) – aktieru pašu radÄ«tiem individuÄliem autordarbiem, kas bija loÄ£isks posms teÄtra nospraustajÄ dzÄ«ves un cilvÄ“kpÄ“tniecÄ«bas programmÄ un kuriem režisora roka pieskÄrÄs tikai materiÄla atlases un galÄ«gÄ noslÄ«pÄ“juma stadijÄ. Viss bija jauki un brÄ«nišÄ·Ä«gi: meklÄ“jumi un eksperimenti turpinÄjÄs, teÄtris ar vecÄm un jaunÄm izrÄdÄ“m braukÄja pa Ärzemju festivÄliem un viesizrÄdÄ“m, Alvis Hermanis ieguva starptautisku ievÄ“rÄ«bu un panÄkumus kÄ režisors, uz laiku kļūdams par VÄ«nes BurgteÄtra režisoru, regulÄri veidojot iestudÄ“jumus arÄ« Zalcburgas vasaras festivÄlam, utt. Bet pamazÄm sÄka skanÄ“t klusi trauksmes zvani gan teÄtra iekšienÄ“, gan Ärpus tÄ: režisors tikpat kÄ vairs neiestudÄ“ savÄs mÄjÄs, aktieriem jÄstrÄdÄ ar citiem režisoriem vai jÄkuļas pašiem, kÄ mÄk. TaÄu, laimÄ«gÄ kÄrtÄ, pÄ“c klejojumu gadiem Alvis Hermanis atgriežas savÄ teÄtrÄ«, uzņem jaunu aktieru kursu, atsÄk aktÄ«vi strÄdÄt. Vai tiešÄm viss nokÄrtojies un atrisinÄjies?
Alvis Hermanis jaunÄ stadijÄ
21. gadsimta 20. gadu sÄkumÄ, gandrÄ«z trÄ«sdesmit gadus pÄ“c savas panÄkumiem vainagotÄs režisora darbÄ«bas sÄkšanas, mÅ«su priekšÄ vairs nav jauns entuziasts, bet nobriedusi un krietni atšÄ·irÄ«ga personÄ«ba.
Par ko te brÄ«nÄ«ties? «VÄ“tras un dziņu» laiki ir pagÄjuši
PersonÄ«ba, kurai joprojÄm piemÄ«t liela talanta mÄ“rogs, bet kuras paštaisnÄ«bas apziņa un neiecietÄ«ba pret citÄdi domÄjošajiem pa šiem gadiem ir augusi augumÄ. Vairs pat nepÄrsteidz aktieru trupas «tÄ«rÄ«šana» vai režisora bijušÄs pedagoÄ£es MÄras Ķimeles otrreizÄ“jÄ atlaišana no teÄtra. PÄrsteidz kas cits: režisora ÄtrÄ un organiskÄ iekļaušanÄs pamatplÅ«smas teÄtra modelÄ«, kÄdu lielÄkoties praktizÄ“ visi Latvijas teÄtri, izņemot atsevišÄ·us neatkarÄ«go teÄtru kolektÄ«vus. Lai gan patiesÄ«bÄ – par ko te brÄ«nÄ«ties? «VÄ“tras un dziņu» laiki ir pagÄjuši, tagad Alvis Hermanis ir Meistars un teÄtra vadÄ«tÄjs, kam jÄrÅ«pÄ“jas par repertuÄra balansu, trupas atjaunošanu, kases ieņēmumiem u. tml. Visam savs laiks – gan riskantiem, pÄrgalvÄ«giem eksperimentiem, gan solÄ«dÄm pamatplÅ«smas izrÄdÄ“m ar izklaidÄ“jošu potenciÄlu. «Vai tiešÄm šo izrÄdi iestudÄ“jis Alvis Hermanis?» pÄ“c izrÄdes Linda Vista noskatÄ«šanÄs latviešu izrÄžu skatÄ“ vaicÄja Ä»ubļinas StarptautiskÄ teÄtra festivÄla direktore.
JÄ, pie JRT jaunÄs ievirzes arÄ« man ir grÅ«ti pierast. PavasarÄ« šajÄ teÄtrÄ« pasen nepieredzÄ“tu mÄksliniecisku un cilvÄ“cisku gandarÄ«jumu ļÄva izjust Hermaņa kopÄ ar ÄŒulpanu Hamatovu izveidotÄ monoizrÄde Post Scriptum, taÄu rudenÄ« divas viena otrai mudÄ«gi sekojošas pirmizrÄdes – Žižeks. PÄ«tersons. Gadsimta duelis un OperÄcija «Mindfuck» ar Hermaņa kÄ režisora «firmas zÄ«mi» atkal liek izjust pamatÄ«gu mulsumu.
Es patiesi novÄ“rtÄ“ju to, ka JRT cenšas runÄt par aktuÄlÄm, gan globÄli nozÄ«mÄ«gÄm, gan vietÄ“jo sabiedrÄ«bu interesÄ“jošÄm tÄ“mÄm, kam veltÄ«tas tÄdas izrÄdes kÄ BÄ«tlu jaunais albums, Sievietes un vÄ«rieši un citas. TaÄu nevar neredzÄ“t, ka viens no dominÄ“jošajiem aspektiem šajos uzvedumos ir tieši izklaidÄ“jošais, kas, protams, skatÄ«tÄjiem ļauj laiku pa laikam gardi izsmieties, bet šo izrÄžu dramaturÄ£iskajÄ materiÄlÄ ietverto nopietno problÄ“mu vai problÄ“mu kopumu slaidi «paslauka zem paklÄjiņa». Un arÄ« lielÄkÄ daļa JRT publikas šÄ·iet mainÄ«jusies: ja agrÄk teÄtra zÄli piepildÄ«ja galvenokÄrt intelektuÄļi un vienkÄrši inteliÄ£enti skatÄ«tÄji – literÄti, mÄkslinieki, pedagogi u. tml., tad tagad zÄlÄ“ aizvien vairÄk redz gozÄ“jamies labi pelnošus ofisa darbiniekus, uzņēmÄ“jus un blogerus, kuri jÅ«tas omulÄ«gi un privileģēti, internetÄ nomedÄ«juši dÄrgÄs biļetes, un nu, atrazdamies tik «krutÄ» vietÄ un skatÄ«damies tik «kruta» režisora izrÄdi, aizrautÄ«gi uzņem pašbildes, lai iemūžinÄtu šo svarÄ«go notikumu savu sociÄlo tÄ«klu kontos. KÄdas jaunas idejas un teÄtra estÄ“tiku JRT patlaban piedÄvÄ savam skatÄ«tÄjam?
AicinÄjums atvÄ“rties paradoksiem
Pieteikums jauniestudÄ“jumam Žižeks. PÄ«tersons. Gadsimta duelis bija daudzsološs: divu populÄru filozofu/psihologu, laikmetÄ«gÄs domas gigantu sadursme divu lielisku aktieru – Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa vairÄkus gadus patstÄvÄ«gi veidotÄ un virpinÄtÄ «traukÄ», kam slÄ«pÄ“jumu piešÄ·Ä«rusi Alvja Hermaņa roka. IestudÄ“juma pamatÄ – slovēņu filozofa Slavoja Žizeka un kanÄdiešu klÄ«niskÄ psihologa Džordana PÄ«tersona 2019. gadÄ KanÄdÄ notikušÄs debates par tÄ“mu Laimes koncepts: kapitÄlisms pret komunismu, ko vietnÄ“ YouTube noskatÄ«jušies 3,7 miljoni cilvÄ“ku un kur to joprojÄm var noskatÄ«ties. IzrÄdes radÄ«tÄji precÄ«zi kopÄ“ šÄ raidÄ«juma formÄtu, novietojot abÄs skatuves pusÄ“s videoekrÄnus, kur tiek rÄdÄ«ts gan debašu autentiskais sÄkums, gan vÄ“lÄk atsevišÄ·i katrs uz sava ekrÄna – abi debašu dalÄ«bnieki ne tikai šajÄ pasÄkumÄ, bet dažÄdÄs viņu uzstÄšanÄs reizÄ“s citos laikos un vietÄs.
Vai ideja par domÄtÄju dueļa atveidi teÄtrÄ« ir jauna un oriÄ£inÄla? Gan jÄ, gan nÄ“. Kopš 70. gadiem Edvarda Radzinska lugas Sarunas ar Sokratu iestudÄ“jumi pÄrstaigÄja vai visas redzamÄkÄs toreizÄ“jÄs padomijas krievu teÄtru skatuves. ArÄ« JRT aktrise Maija Apine savÄ monoizrÄdÄ“-lekcijÄ Boms pret Boru (2011) kvantu fizikas teorÄ“tiÄ·a NÄ«lsa Bora uzskatus konfrontÄ“ja ar hologrÄfiskÄ Visuma teorijas pamatlicÄ“ja Deivida Boma idejÄm. TaÄu ideja par divu publiskÄs domas gigantu sadursmi ir gana intriģējoša un neparasta, turklÄt iestudÄ“juma veidotÄji bija apņēmušies sniegt skatÄ«tÄjiem to, ko Toronto «gadsimta dueļa» skatÄ«tÄji tÄ arÄ« nesagaidÄ«ja, – Ä«stu, dinamisku ideju un konceptu cīņu starp abiem pretÄ“jus virzienus – kreiso marksismu (Žižeks) un konservatÄ«vo neoliberÄlismu (PÄ«tersons) pÄrstÄvošajiem dalÄ«bniekiem.
Un fiziski reÄlu cīņu vai, precÄ«zÄk, abu debašu dalÄ«bnieku niknu plÅ«kšanos un valstÄ«šanos pa grÄ«du vÄ“l pirms oficiÄlÄ pasÄkuma sÄkuma mÄ“s tiešÄm redzam. Saņemam asprÄtÄ«gu teksta kolÄžu un meistarisku aktierspÄ“li, abiem aktieriem perfekti iedzÄ«vinot savus prototipus – Kasparam Znotiņam eleganti prezentÄ“jot Džordana PÄ«tersona akadÄ“miski korekto stÄju, runas manieri, ÄrÄ“jo sakoptÄ«bu un švÄ«tÄ«gumu, savukÄrt Vilim Daudziņam – azartiski iemiesojot Slavoja Žižeka brÄ«vo runas un izturÄ“šanÄs veidu, bÄrstot paradoksus un sulÄ«gas anekdotes, ko aktieris atzÄ«st par slovēņu filozofa provocÄ“jošÄ komunikÄcijas veida raksturÄ«gÄko iezÄ«mi.
Paradoksi – tas ir labi, jo pasauli tik tiešÄm ir pÄrplÅ«dinÄjušas pareizu patiesÄ«bu tirÄdes. TaÄu paradoksu un jaunu, pÄrsteidzošu atziņu izrÄdÄ“ ir gaužÄm maz. Rodas jautÄjums: kÄdēļ uzveduma saturisko pusi vajadzÄ“ja veidot no abu domÄtÄju tekstu «atgriezumu atgriezumiem» (kÄ izteicies Kaspars Znotiņš), ja ir pieejami viņu pilnÄ«gie teksti? PÄ«tersona grÄmata 12 dzÄ«ves likumi: Haosa un kÄrtÄ«bas lÄ«dzsvars (12 Rules for Life: An Antidote to Chaos) pagÄjušajÄ gadÄ tika izdota arÄ« latviski. Man precÄ«zÄks šÄ·iet Satori autores, diplomÄ“tas filozofes Sandras MÄ“tras komentÄrÄ par abu domÄtÄju dueli minÄ“tais grÄmatas tulkojums (12 dzÄ«ves likumi: Pretinde haosam). Ir vÄ“rts izlasÄ«t gan šo grÄmatu, gan MÄ“tras skarbo 2019. gada komentÄru Satori.
Bet arÄ« bez visa tÄ ir redzams, ka debašu atveidÄ“ ir iets vieglÄkais ceļš, gan labsirdÄ«gi pasmaidot, gan brīžam viegli parodÄ“jot varoņus un visu notiekošo lielÄkoties uzverot uz komiskas, klauniskas stÄ«gas, atstÄjot vien dažas nopietnÄ«bas saliņas. Protams, skatÄ«tÄji gavilÄ“, uzjautrinoties par Viļa Daudziņa Žižeka nemitÄ«go šÅ†aukÄšanos un knosÄ«šanos, un ieinteresÄ“ti klausÄs viņa stÄstu par «nÄkotnes seksu», kad pÄra vietÄ to darÄ«s vibrators un vagÄ«nas aizstÄjÄ“js. TaÄu tie, kuri cerÄ“ja uzzinÄt un redzÄ“t kaut ko vairÄk par plastmasas pudeles seksu ar glÄzi, paliek vÄ«lušies. «Jau trešÄ vilšanÄs šoruden šajÄ teÄtrÄ«,» izrÄdes beigÄs nopÅ«šas kÄda skatÄ«tÄja man lÄ«dzÄs. ArÄ« es jÅ«tos gan vÄ«lusies, gan apmulsusi. Ja izrÄdes mÄ“rÄ·is bija parÄdÄ«t jebkuras filozofijas un kreiso vai labÄ“jo ideju bezspÄ“cÄ«bu mÅ«sdienu haotiskajÄ pasaulÄ“, tad tas nudien ir sasniegts. Jo arÄ« abi domÄtÄji ne par ko nevienojas: Ä«sta saprašanÄs starp viņiem izveidojas tikai tad, kad finÄlÄ abi atgriežas bÄ“rnÄ«bas nevainÄ«gajÄ un neko nezinošajÄ paradÄ«zÄ“ – karuseļos un amerikÄņu kalniņos. TaÄu – vai tÄds tiešÄm bija mÄ“rÄ·is? Un vai tas nav pÄrÄk pieticÄ«gs un atvieglots JRT «zÄ«molam»?
Haosa uzvarošÄ gaita
VÄcijÄ popularitÄti iemantojušÄ dramaturgu tandÄ“ma Jaeles Ronenas un Dimitrija Šaada lugas OperÄcija «Mindfuck» iestudÄ“jums Hermaņa režijÄ bÅ«tÄ«bÄ turpina PÄ«tersona darbos iztirzÄto un uzvedumÄ Å½ižeks. PÄ«tersons. Gadsimta duelis tikai zemtekstÄ nojaušamo tÄ“mu. Proti, kas notiek tad, ja indivÄ«ds neuzņemas atbildÄ«bu un nedarbojas, lai vÄ“rstu šo pasauli labÄku, bet rÅ«pÄ“jas tikai par savÄm interesÄ“m, plaši atverot durvis haosa valstÄ«bai. Ja cerÄ“jÄt uzzinÄt ko jaunu par tÄ dÄ“vÄ“tajÄm sazvÄ“restÄ«bas teorijÄm, viltus ziņu un viltus lÄ«deru producÄ“šanu, plaši izplatÄ«to smadzeņu skalošanu, polittehnologu viltÄ«bÄm un citÄm digitalizÄ“tÄs sabiedrÄ«bas problÄ“mÄm, kÄ cerÄ“ju es, tad to no izrÄdes, visdrÄ«zÄk, nesaņemsiet. Saņemsiet gana atraktÄ«vu priekšnesumu šÄ«s jaunÄ tipa mÅ«sdienu komÄ“dijas (kÄ to nodÄ“vÄ“juši paši vÄcieši) interpretÄcijÄ ar lokÄlu «piešprici».
Par atraktivitÄti gÄdÄ gan paša režisora organizÄ“tÄ vide – mÅ«sdienÄ«gu veļas automÄtu «instalÄcija», kur nemitÄ«gi skalojas veļa un laiku pa laikam mirkšÄ·inÄs automÄtu «acis», gan jaunÄs aktrises Lolitas StÅ«rmanes sarkanÄ tÄ“rptÄ auguma kairÄs darbÄ«bas un citas jaunÄs aktrises – SabÄ«nes TÄ«kmanes temperamentÄ«gÄ un spilgtÄ darbošanÄs viltus ziņu «dzemdÄ“tÄjas» lomÄ, gan Sandras Kļaviņas vizuÄli efektÄ«gÄ un emocionÄli pÄrliecinošÄ iejušanÄs troļļu fabrikas saimnieces lomÄ. LokÄlo kontekstu savukÄrt nodrošina izbijušÄ politiÄ·a Artusa Kaimiņa piesaistÄ«šana veiklÄ polittehnologa Makša lomÄ. Man laimÄ“jÄs: manis redzÄ“tajÄ izrÄdÄ“ aktieris tekstu nejauca, tik laiski tÄ«ksminÄjÄs ap savu paštÄ“lu un brÄ«vi dzÄ«vojÄs tajÄ, ļaujot vÄ“lreiz novÄ“rtÄ“t to Å«nikumu, kas šÄdus narcisiņus no viduvÄ“jÄ«bÄm pÄrvÄ“rš politiÄ·os, kas spÄ“jÄ«gi noturÄ“ties deputÄta krÄ“slÄ divus termiņus (protams, ar pilnu jaudu izmantojot neapšaubÄmas aktieriskas dotÄ«bas), tÄdÄ“jÄdi drÄ«zÄk veicinot, ne apkarojot vispÄrÄ“jo haosu un pieviļot savu vÄ“lÄ“tÄju cerÄ«bas. KÄ aktieris Kaimiņš joprojÄm spÄ“j saistÄ«t un arÄ« saista lielas skatÄ«tÄju daļas uzmanÄ«bu. (Man bija skumji un garlaicÄ«gi, jo gandrÄ«z visas viņa ciniskÄ, pašpÄrliecinÄtÄ varoņa reakcijas un darbÄ«bas bija tik iepriekš paredzamas.)
Viegli uztverams saturs un tradicionÄli izteiksmes lÄ«dzekļi – kariÄ·Ä“šana, pat groteska jauniešu tÄ“los un tradicionÄli atribÅ«ti – bÄrdas, parÅ«kas u. tml. –, vai tÄds tagad bÅ«s JRT iestudÄ“jumu stils?
Lilija Dzene savulaik mÄ“dza teikt: «Lai taÄu katram pÄ“c izrÄdes noskatÄ«šanÄs tiek un paliek savs ieguvums, pat ja jÅ«su domas nesakrÄ«t.» Man nudien nav žēl, ka Ä«paši jaunpienÄkusÄ« publikas daļa pÄ“c jaunajÄm Alvja Hermaņa izrÄdÄ“m dosies mÄjup pacilÄta un gandarÄ«ta, palieloties draugiem un paziņÄm, cik «kruta» notikuma liecinieki viņi bijuši. VarbÅ«t viņi nÄks uz šo teÄtri vÄ“l un vÄ“l, un viņu skatÄ«tÄju pieredze paplašinÄsies.
Bet ko darÄ«t man un citiem agrÄk pieradinÄtajiem JRT skatÄ«tÄjiem? Sasiet visas cerÄ«bas pauniÅ†Ä un nogremdÄ“t ezera dibenÄ? Vai tomÄ“r cerÄ“t un ticÄ“t, ka teÄtris ar savu spÄ“cÄ«go, atjauninÄto aktieru ansambli un prasmÄ«go režiju izvÄ“lÄ“sies sarežģītÄkus mÄ“rÄ·us un uzdevumus? Es izvÄ“los cerÄ“t. Un ticÄ“t.”