Iesaki rakstu:

ŠÄ« gada 10. oktobrÄ«, Ä«si pÄ“c televÄ«zijas raidÄ«juma “Aizliegtais paņēmiens” translÄ“šanas parādÄ«jās preses relÄ«ze, kurā bija apgalvots, ka jaunievÄ“lÄ“tās Saeimas deputāte, partijas “ProgresÄ«vie” valdes locekle Jana Simanovska šajā raidÄ«jumā sacÄ«jusi, ka partija atbalsta “dzimuma maiņas regulÄ“jumu, kas ļautu vieglāk mainÄ«t dzimumu”; tas esot “svarÄ«gi Ä«paši pusaudžiem un bÄ“rniem, jo viņi nevar mainÄ«t dzimumu bioloÄ£iski”.

ŠÄ« ziņa izraisÄ«ja lielu satraukumu un sašutumu. Vairums cilvÄ“ku izteikumu “dzimuma maiņa” saprot aptuveni šÄdi: ilgstoša pretÄ“jā dzimuma hormonu lietošana, kurai seko sarežģītu operāciju sÄ“rija, ar kuru palÄ«dzÄ«bu tiek izmainÄ«tas personas Ä£enitālijas tādā veidā, lai tās atgādinātu pretÄ“jā dzimuma Ä£enitālijas.

Man sākumā šÄ·ita, ka šÄ« preses relÄ«ze tiks atsaukta, pārmetot ziņu dienestam, ka tas aplami vai maldinoši atstāstÄ«jis raidÄ«jumā sacÄ«to. Proti, nevar bÅ«t, ka J. Simanovska attiecÄ«bā uz pusaudžiem lietojusi izteikumu “dzimuma maiņa”, vienlaikus liekot saprast, ka “bioloÄ£iski” tāda nenotiek, jo mÅ«su valstÄ« šobrÄ«d nav atļauta.

Noskatoties raidÄ«jumu, kļuva skaidrs, ka relÄ«ze ir korekta: Simanovska tiešÄm vairākas reizes saka “dzimuma maiņa”, taču nerunā par hormonu preparātiem un operācijām. Tā kā pašÄ raidÄ«jumā un arÄ« tam sekojošÄ sarunu šovā “Kas notiek Latvijā?” daudzkārt tika uzsvÄ“rta nejÄ“dzÄ«gi lietota terminoloÄ£ija un dažādi pārpratumi, kas rodas, katram runājot par kaut ko citu, varbÅ«t ir vÄ“rts sākt ar nelielu jÄ“dzienu analÄ«zi.

Manuprāt, ir divas versijas, ko J. Simanovska īstenībā gribēja teikt, pateica neskaidri un tāpēc tika pārprasta.

JÄ“dzienu sajukums

Pirmā versija ir:  “dzimuma maiņas” vietā viņa domāja “dzimtes maiņa”. Par “dzimti” feminisma, LGBT un jo Ä«paši transseksuālisma idejiskās platformas ietekmÄ“ Latvijā aizvien biežāk dÄ“vÄ“ cilvÄ“ka iekšÄ“ji izjusto dzimuma identitāti vai piederÄ«bu, kas var sakrist ar bioloÄ£isko dzimumu, var sakrist tikai daļēji vai var vispār nesakrist.

Dzimtes kā no bioloÄ£iskā dzimuma nošÄ·irta raksturlieluma nojÄ“gums labākajā gadÄ«jumā ir teorija – teorija par to, kāds Ä«stenÄ«bā ir cilvÄ“ks un kā tas funkcionÄ“ –, bet sliktākajā gadÄ«jumā pseidozinātnisks jÄ“dziens bez skaidras definÄ«cijas. Šim jautājumam varÄ“tu nepiešÄ·irt lielu vÄ“rÄ«bu un ļaut teorijai brÄ«vi attÄ«stÄ«ties un sevi aizstāvÄ“t, ja vien nebÅ«tu tā, ka “dzimte” un “dzimtes identitāte” aizvien vairāk, un šobrÄ«d arÄ« Latvijā, tiek traktÄ“ta kā pierādÄ«ts, reāli pastāvošs, ontoloÄ£iski apstiprināts lielums, kuru nepieciešams nostiprināt oficiālos personas identitātes dokumentos un attiecÄ«gi aizsargāt ar likuma spÄ“ku. Atbilstoši šai teorijai lÄ«dztekus diviem dzimumiem pastāvot arÄ« dzimtes, kuru skaits gan nav zināms (dažādos avotos minÄ“ti pat tik lieli skaitļi kā 66 vai vairāk) un kuru izpÄ“tes un fiksÄ“šanas metodoloÄ£ija nav skaidra vai vispār nepastāv.    

Otrā versija ir: “dzimums” izteikumā “dzimuma maiņa” J. Simanovskas skatÄ«jumā bez jebkādiem nošÄ·Ä«rumiem ietver gan “tradicionāli” pazÄ«stamos divus dzimumus, gan arÄ« visu to, ko piedÄ“vÄ“ dzimtÄ“m; citiem vārdiem sakot, anatomiskais faktors no jÄ“dziena “dzimums” vispār tiek aizslaucÄ«ts un vairs nepastāv pat mÄ“Ä£inājums nošÄ·irt bioloÄ£isko dzimumu kā kaut ko fundamentālāku vai vismaz empÄ«rikā balstÄ«tu no dzimtes kā subjektÄ«vas izjÅ«tas. AttiecÄ«gi vairs nav nekādas vajadzÄ«bas, legāli mainot dzimumu, veikt noteiktas medicÄ«niskas manipulācijas: cilvÄ“ka dzimums ir tāds, kādu viņš pasludina. Turklāt tas var arÄ« nebÅ«t viens no abiem “tradicionālajiem”, bet vÄ“l kāds cits, kura apzÄ«mÄ“šanai tad attiecÄ«gi radÄ«tu jaunu personas vietniekvārdu.

ŠÄ« versija noteikti ir izaugusi no pirmās, kurā pastāv dzimuma un dzimtes nošÄ·Ä«rums, kā teorijas attÄ«stÄ«bas nākamā pakāpe vai radikālāks atzars. Lai cik savādi tas bÅ«tu, tieši šÄ« versija daudzās valstÄ«s ir guvusi uzvaru transseksuālisma cīņās: piemÄ“ram, vÄ«rietis, kurš sevi uzskata par sievieti, var apmeklÄ“t sieviešu ģērbtuves, sieviešu aprÅ«pei paredzÄ“tus sociālās palÄ«dzÄ«bas centrus, kosmÄ“tiskos kabinetus, ieslodzÄ«juma vietas, piedalÄ«ties sporta sacensÄ«bās (ieskaitot olimpiskā lÄ«menÄ«) un tā tālāk. ŠÄ« ir pati trakākā versija, salÄ«dzinājumā ar kuru pļāpāšana par dzimtÄ“m šÄ·iet tikai ziediņi. ŠÄ·iet, ka J. Simanovska aizstāvÄ“ja, varbÅ«t ne lÄ«dz galam to apzinoties, tieši šo, jo raidÄ«jumā “Kas notiek Latvijā?” viņa sacÄ«ja, ka oponentu apgalvojumi balstoties Putina propagandā, kurš kādā savā runā esot apgalvojis, ka “Krievija nekad nepieņems trešo dzimumu”.

Interesanti, ka šo, pašu trakāko, versiju, ja pareizi saprotu, abos minÄ“tajos televÄ«zijas raidÄ«jumos aizstāvÄ“ja arÄ« bÄ“rnu psihiatrs Å…ikita Bezborodovs. Viņš sāka ar norādi, ka dihotomija dabā neesot tik izteikta, ka dzimumu var noteikt gan hromosomāli, gan anatomiski, bet visos gadÄ«jumos pastāvot variācijas. Taču pats bÅ«tiskākais esot tas, kas notiek cilvÄ“ka smadzenÄ“s, turklāt pa virsu slāņojoties dzÄ«ves pieredze un sociokulturālie faktori, kas attiecÄ«gi nozÄ«mÄ“jot, ka dzimums ir “kompleksā pazÄ«me”, daudzveidÄ«ga ikvienā slānÄ«.

ŠÄ·ita, ka, uzsverot jÄ“dzienu “dzimuma spektrs”, Å…. Bezborodovs vÄ“lÄ“jās pierādÄ«t, ka dzimums ir liela kopa, kas sastāv gan no bioloÄ£iskajām, gan subjektÄ«vi izjustajām, gan arÄ« sociāli kulturālajām daļām. Lai ilustrÄ“tu pÄ“dÄ“jo, raidÄ«jumā “Kas notiek Latvijā?” viņš pat pieminÄ“ja balsstiesÄ«bu liegšanu sievietÄ“m. Tā kā Å…. Bezborodovs atšÄ·irÄ«bā no J. Simanovskas ir nozares speciālists un strādā ar bÄ“rniem, ir vÄ“rts pievÄ“rst uzmanÄ«bu viņa izklāstam – ja ne citu iemeslu dēļ, tad vismaz tāpÄ“c, lai saprastu, kas notiek nozarÄ“.

Å…. Bezborodova mÄ“Ä£inājums definÄ“t dzimumu smagi cieš no kategoriju kļūdas. Nevar vienā kopā ietvert gan bioloÄ£iskās kategorijas, gan uzskatus par šÄ«m kategorijām; gan materiālos aspektus, gan mentālos. BioloÄ£iskās kategorijas nav tas pats, kas lingvistiskās kategorijas, un nav tas pats, kas mentālās kategorijas, un nav tas pats, kas sociālās kategorijas. Ja visas kategorijas šÄdi sajauc vienā putrā, jÄ“dzieni – tādi kā, piemÄ“ram, dzimums vai slimÄ«ba, vai veselÄ«ba, vai norma – tiek pilnÄ«gi iztukšoti no sava satura un kļūst nelietojami.

Nojaušu, ka šÄda veida loÄ£ikas kļūdas un kategoriju sajukums ir izcÄ“lies no neapdomÄ«gas runāšanas (un arÄ« rakstÄ«šanas dažādos Eiropas SavienÄ«bas instanču dokumentos) par sievietÄ“m un vÄ«riešiem kā “sociālām lomām”, attiecÄ«gi nostiprinot šÄdu izpratni. ŠÄ«m nu jau rutinÄ“tajām runām pÄ“dÄ“jā desmitgadÄ“ ir pievienojušÄs arÄ« tā dÄ“vÄ“to transseksuāļu prasÄ«bas, Rietumu kultÅ«ras areālā gluži kā zinātnisku faktu nostiprinot pārliecÄ«bu, ka “sieviete” un “vÄ«rietis” ir vienÄ«gi sociālas kategorijas, turklāt šÄ«m abām blakus vÄ“l ir virkne citu, no kurām dažas vÄ“l varbÅ«t nemaz nav atklātas. SakarÄ«gā sistÄ“mā piemÄ“ri bioloÄ£iskām kategorijām bÅ«tu: sieviete un meitene (dzimumbriedumu sasniegusi un nesasniegusi Homo sapiens mātÄ«te), bezmugurkaulnieks un zÄ«dÄ«tājdzÄ«vnieks. PiemÄ“ri sociālām kategorijām savukārt bÅ«tu: vedekla, pārdevÄ“ja, teicamniece. Un meitene, kas cieš no dzimuma disforijas. Meitene, kas cieš no dzimuma disforijas, nav zÄ“ns. Viņa arÄ« nav: ne zÄ“ns, ne meitene. Viņa arÄ« nav: gan zÄ“ns, gan meitene. Viņa ir meitene.

No Å…. Bezborodova sacÄ«tā turpretÄ« izklausās, ka milzÄ«gajā “dzimuma spektrā” par atsevišÄ·iem dzimumiem (teiksim, trešo, ceturto un tā tālāk) bÅ«tu jāuzskata gan reti sastopamie hermafrodÄ«ti, gan personas ar hromosomāliem traucÄ“jumiem, gan personas ar hormonāliem traucÄ“jumiem, lai gan šÄ«s visas ir anomālijas un novirzes. Par distinktiem dzimumiem “dzimuma spektrā” arÄ« nav jāuzskata dažādās un mainÄ«gās personÄ«gās identitātes, sajÅ«tas un dzÄ«vesveidi, kas raksturÄ«gi cilvÄ“kiem, kuri nepārprotami pieder pie viena vai otra dzimuma.

VarÄ“tu pretargumentÄ“t, ka jÄ“dzÄ«gai, dabaszinātņu atziņās balstÄ«tai un sakarÄ«gai kategoriju un klasifikācijas sistÄ“mai galu galā nav lielas nozÄ«mes. VarÄ“tu teikt, ka tas nav svarÄ«gi un, pat ja mÄ“s zinām, ka meitene, kura sevi uzskata par zÄ“nu, ir meitene, cieņa un empātija prasa pielāgoties bÄ“rna personÄ«gajai identitātei un to respektÄ“t visos iespÄ“jamos veidos – ieskaitot dzimuma maiņu personu apliecinošos dokumentos vai virzÄ«šanu uz ārÄ“jā izskata un reproduktÄ«vo orgānu normālas funkcionÄ“šanas apturÄ“šanu ar, piemÄ“ram, pubertātes bloÄ·Ä“tāju vai citu preparātu palÄ«dzÄ«bu. Ja “dzimuma spektra” tÄ“zi aizstāv, teiksim, kādas partijas politiÄ·i, to var novelt uz nedomāšanu, vÄ“lmi provocÄ“t, apelÄ“šanu pie vāji izglÄ«tota un viegli ietekmÄ“jama elektorāta instinktiem vai ideāliem un tamlÄ«dzÄ«gi. Taču pieņemt, ka to virza ārsti, kuru izglÄ«tÄ«ba burtiskā nozÄ«mÄ“ ir balstÄ«ta zināšanās par bioloÄ£iju, tās kategorijām un normām ikvienā darbÄ«bas nozarÄ“, jau ir daudz grÅ«tāk.

Publiskā un privātā sfēra

ŠÄ« tÄ“ze, kuru minÄ“tajos raidÄ«jumos, šÄ·iet, aizstāv gan BÄ“rnu tiesÄ«bu aizsardzÄ«bas departamenta direktora vietniece EdÄ«te Milevska, aicinot veikt “izskaidrojošÄs pārrunas” ar pedagogiem, kuri nerespektÄ“ bÄ“rna vÄ“lmi tikt sauktam citā vārdā un personas vietniekvārdā, gan Valsts bÄ“rnu tiesÄ«bu aizsardzÄ«bas inspekcijas vadÄ«tāja Gunita Kovaļevska, kura nepiekrišanu šÄ«m prasÄ«bām dÄ“vÄ“ par “vardarbÄ«gu” iejaukšanos, neņem vÄ“rā divus, manuprāt, ļoti fundamentālus jautājuma aspektus.

Pirmkārt, šÄda nostāja pilnÄ«bā ignorÄ“ sabiedrÄ«bas normālai un taisnÄ«gai funkcionÄ“šanai nepieciešamo nošÄ·Ä«rumu starp publisko un privāto sfÄ“ru. Privātajā sfÄ“rā – Ä£imenÄ“, draugu, paziņu un domubiedru lokā – var vienoties nesaukt kādu cilvÄ“ku viņa Ä«stajā vārdā, neuzrunāt ar atbilstošo personas vietniekvārdu, bet gan kādu citu – izdomātu vai mainÄ«gu. Šajā sfÄ“rā var iedomāties vai izlikties, ka esam eņģeļi vai zvaigžņu putekļi, pat izlikties, ka mums nav Ä·ermeņa vai mÅ«su nav vispār. Šo es saku bez mazākās ironijas. Privātā telpa un “sava istaba”, citÄ“jot klasiÄ·i, ir brÄ«nišÄ·Ä«gas vietas. Tām ir sava vieta, un tās visiem ir nozÄ«mÄ«gas. Taču, kad Jana Simanovska vienlaicÄ«gi apgalvo, ka “mÄ“s esam Eiropā un cienām ikvienu cilvÄ“ku un Ä¼aujam viņam dzÄ«vot mierÄ«gi”, un arÄ« pieprasa “regulÄ“jumu”, kam jābÅ«t saistošam skolām, kā arÄ« runā par “rÄ«kojumiem” valodniekiem, mediÄ·iem un citiem speciālistiem, privātā sfÄ“ra pārņem un aprij publisko. Tās nav brÄ«vÄ«bas tiesÄ«bas, kuras viņa aizstāv, tās ir prasÄ«bas, un šÄ«s prasÄ«bas tiek izteiktas publiskajai sfÄ“rai, kas ir visa sabiedrÄ«ba. Skolas nav privātā sfÄ“ra, skolas ir publiskā sfÄ“ra. Ieraksts pasÄ“ nav privāts ieraksts – tas nav ieraksts personÄ«gajā dienasgrāmatā vai vÄ“stulÄ“ draugam. Īpaši satraucošs šÄ·iet viņas apgalvojums, ka tos, kuri nav empātiski, piespiedÄ«s tādiem bÅ«t, – pat nepamanot, cik neloÄ£iska un iekšÄ“ji pretrunÄ«ga ir šÄ« domu gaita. Pat ja pieņemam, ka nav nekādu citu kritÄ“riju – ne bioloÄ£isku, ne loÄ£isku, ne arÄ« kopÄ«gajā labumā balstÄ«tu –, bet tikai un vienÄ«gi empātija, pÄ“c kuras bÅ«tu jāvadās politikā, tad vismaz minimāla pietāte pret cilvÄ“ku vienlÄ«dzÄ«bu prasÄ«tu bÅ«t empātiskam pret visiem.   

Otrkārt, man bija licies, ka mÅ«sdienu pedagoÄ£ija un darbs ar bÄ“rniem vadās pÄ“c principa (balstÄ«ta cieņā pret bÄ“rnu): nemelot vai vismaz tÄ«ši nemaldināt. Tieši no šÄ« principa izriet ieteikums neslÄ“pt no bÄ“rniem, ka viņi, piemÄ“ram, ir adoptÄ“ti. Gluži pašsaprotami bÄ“rnu nemaldināšana un nemelošana viņiem daudzos gadÄ«jumos nodara milzÄ«gas ciešanas. Un rada traumas, ar kurām šie bÄ“rni varbÅ«t cÄ«nÄ«sies visu dzÄ«vi. Es nerunāju par tādiem māņiem kā “Lieldienu zaÄ·is dÄ“j olas”. Es runāju par tādiem kā: “tÄ“tis neatgriezÄ«sies” vai “vecmāmiņa neatlabs”.

Kāpēc spēlēt līdzi?

AttiecÄ«bā uz dzimuma piederÄ«bu nav skaidrs, kāpÄ“c šim bÅ«tu jābÅ«t tik kliedzošam izņēmumam. KāpÄ“c skaitās pareizi spÄ“lÄ“t lÄ«dzi bÄ“rna vai pusaudža apmānam, ka viņš ir piedzimis nepareizā dzimumā, turklāt iesaistÄ«t šajā apmānā arÄ« skolu un pusaudžu resursu centrus? Kā ir iespÄ“jams noticÄ“t, ka meitene vai pusaudze vispār spÄ“j saprast, ko nozÄ«mÄ“ bÅ«t par sievieti un justies kā sievietei? Sievietes visu savu dzÄ«vi izzina un izprot, ko nozÄ«mÄ“ bÅ«t sievietei; šajā procesā ir nozÄ«mÄ«gi pagrieziena punkti, kurus citam, kas to nav pieredzÄ“jis, nemaz nav iespÄ“jams izstāstÄ«t, – tādi kā, piemÄ“ram, pirmā grÅ«tniecÄ«ba un bÄ“rna piedzimšana.

Vai varbÅ«t tiek uzskatÄ«ts, ka tieši spÄ“lÄ“šana lÄ«dzi pusaudža izjÅ«tām un viņa vÄ«zijas atbalstÄ«šana liks viņam ātrāk pārdomāt un atgriezties? Ja tāds ir pieņēmums, tad kļūst grÅ«ti izskaidrot milzÄ«go tā saukto “transbÄ“rnu” skaita pieaugumu citās valstÄ«s, kur aptuveni desmit gadu laikā šÄ« parādÄ«ba, jo Ä«paši starp meitenÄ“m, ir vairāk nekā desmitkāršojusies un turpina pieaugt. VarbÅ«t jāatgādina, ka pirms desmit vai piecpadsmit gadiem lÄ«dzÄ«gs un arÄ« medicÄ«niski bÄ«stams “trends” bija jauniešu, jo Ä«paši meiteņu, Ä·ermeņa dismorfija (aplami priekšstati par savu Ä·ermeni) un Ä“šanas traucÄ“jumi – bulÄ«mija un anoreksija. PÄ“c vairākiem nāves gadÄ«jumiem, vecāku izmisuma saucieniem un pamatÄ«gas sabiedrÄ«bas viļņošanās Francija ar likumu aizliedza uzturÄ“t radikālas novājÄ“šanas padomdevÄ“jas tÄ«mekļa vietnes un sarunu forumus un 2017. gadā aizliedza modes skatÄ“s piedalÄ«ties modelÄ“m, kuru Ä·ermeņa masas indekss ir zem normas. Tas palÄ«dzÄ“ja.   

Politisks vai klīnisks jautājums

Un tomÄ“r ar dzimumu un dzimuma disforiju ir sarežģītāk un grÅ«tāk. Visam šim jautājumam ir tāda dimensija, kas abos televÄ«zijas raidÄ«jumos netika pieminÄ“ta – un tā šÄ·iet pati bÅ«tiskākā. Runājot par hormonu preparātiem un pubertātes bloÄ·Ä“tājiem, kā arÄ« vienam nepilngadÄ«gajam jau “mainÄ«tu dzimumu”, kāda no intervÄ“tajām ekspertÄ“m stingri uzsvÄ“ra, ka šis nav politiÄ·u jautājums – šis esot klÄ«nisks, proti, ārstu ekspertÄ«zes, jautājums. Ä€rsti tad lai arÄ« izlemjot. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs savukārt sacÄ«ja, ka nÄ“, tas viss ir politisks jautājums. Manuprāt, tas primāri un izšÄ·iroši ir ārstu Ä“tikas jautājums.

Paskaidrošu. Pirms aptuveni 2300 gadiem, laikā, kuru var uzskatÄ«t par Rietumu civilizācijas sākotni, tika sarakstÄ«ts dokuments, kuru pazÄ«st ar nosaukumu - Hipokrata zvÄ“rests. ŠÄ« dokumenta mÄ“rÄ·is bija nostiprināt ārsta amatu uz tādiem pamatiem, kas ne tikai pieprasa pašus augstākos Ä“tiskos standartus, bet arÄ« formÄ“ ārsta profesiju kā kaut ko lÄ«dzÄ«gu ceturtajai varai valstÄ«s. Šai varai, kuras rokās ir tik spÄ“cÄ«gi lÄ«dzekļi (tā var gan nogalināt, gan izglābt) un citiem nepieejamas zināšanas, kā arÄ« pieeja cilvÄ“kiem viņu dziļākajā intimitātÄ“, bija jābÅ«t pilnÄ«gi neatkarÄ«gai – no valdošajiem viedokļiem un ideoloÄ£ijām, no politiskās iekārtas, no sabiedrÄ«bas spiediena, no nošÄ·Ä«ruma starp savÄ“jo un ienaidnieku un arÄ« no pacientu vÄ“lmÄ“m. Ä€rsti burtiski zvÄ“rÄ“ja pie dieviem (vÄ“lāk, kristietÄ«bas laikos, pie Dieva) palÄ«dzÄ“t un nekādā gadÄ«jumā nekaitÄ“t; ārstÄ“t, nevis bojāt; neiejaukties tad, kad dabisko Ä·ermeņa novecošanas vai sairšanas procesu nav iespÄ“jams apturÄ“t. Bija kategoriski aizliegts gan nodzÄ«t grÅ«tniecei augli (tā nav ārstÄ“šana, jo grÅ«tniecÄ«ba ir dabisks process), gan kādu indÄ“t vai trešajai personai nodot nāvÄ“jošas vielas.

20.gadsimts – iespÄ“jams, tumšÄkais Rietumu vÄ“sturÄ“ – ir ievÄ“rojams ar daudziem pavÄ“rsieniem, bet viens no bÅ«tiskākajiem ir šÄ« senā zvÄ“resta punktu un morāles kodeksa gandrÄ«z pilnÄ«ga nosvÄ«trošana. Zinu, ka ir nepieklājÄ«gi to atgādināt, bet ir vÄ“rts pašÄ·irstÄ«t Nirnbergas tiesas tā sauktās “ārstu prāvas” materiālus. PÄ“c Otrā pasaules kara ŽenÄ“vas deklarācija mÄ“Ä£ināja šo degradācijas procesu pagriezt pretÄ“jā virzienā. Tas gan izdevās tikai uz zināmu laiku, pašai deklarācijai kārtÄ“jā sevis uzlabošanas lÄ“kmÄ“ neapdomÄ«gi tekstā ietverot prasÄ«bu cienÄ«t “cilvÄ“ka identitāti” – amorfu jÄ“dzienu bez skaidras definÄ«cijas un nošÄ·Ä«ruma starp normālo un anormālo, veselÄ«go un slimÄ«go.

Kad viņnedēļ pasaules presÄ“ varÄ“ja lasÄ«t (un arÄ« aplÅ«kot fotogrāfijas), kā amerikāņu dziedātāja Madonna veikusi deviņas kosmÄ“tiskās operācijas, lai izskatÄ«tos pÄ“c trÄ«sdesmitgadÄ«gas sievietes, šÄdas ziņas izsaukto neÄ“rtÄ«bas un nepatikas sajÅ«tu parasti pamato ar kritiskiem argumentiem, kas ir patiesi, bet neskata jautājumu pÄ“c bÅ«tÄ«bas. Var, piemÄ“ram, sacÄ«t, ka šis kosmÄ“tiskās Ä·irurÄ£ijas uzvaras gājiens sabiedrÄ«bā izplata apšaubāmu jaunÄ«bas kultu; tas rada priekšstatu, ka sievietei nevar bÅ«t sekmÄ«ga karjera, ja viņa nemitÄ«gi neizskatās aizvien jaunāka; var pašausmināties par ārišÄ·Ä«bu, virspusÄ«bu un tukšÄ«bu; var arÄ« uzsvÄ“rt, ka šÄdas medicÄ«niskās manipulācijas, kas ir ārkārtÄ«gi dārgas, diemžēl ir pieejamas tikai pašiem bagātākajiem, attiecÄ«gi tās liecina par nevienlÄ«dzÄ«bu (šis ir tipisks kreiso arguments); vÄ“l var jautāt, vai šai mikroÄ·irurÄ£ijas industrijai ir kādas sarkanās lÄ«nijas un robežas un, ja ir, tad kur: vai ir pieņemami cilvÄ“ku pāroperÄ“t tā, lai viņš izskatÄ«tos pÄ“c “korejieša” vai “lauvenes”, un vai arÄ« šajos gadÄ«jumos bÅ«tu spÄ“kā “cieņa pret identitāti”?

PatiesÄ«bā problÄ“mas kodols, manuprāt, ir šis: šeit ir vÄ“rojams, kā ārstu profesija bÅ«tÄ«bā darbojas vispār bez Ä“tikas kodeksa un ir pilnÄ«bā ārā no rāmjiem. Tas nav pacients vai klients, kurš sevi “pārveido” pÄ“c savas vÄ“lmes vai iekšÄ“jās identitātes, – tie ir ārsti endokrinologi un mikroÄ·irurgi, kas viņam to izdara. Viņi izraksta hormonus, un viņi ņem rokā skalpeli. Tie ir viņi, kas veselam un normāli funkcionÄ“jošam vÄ«rietim drÄ«kst sagraizÄ«t dzimumlocekli, iztukšot to no satura, izgriezt uz āru, ietÅ«cÄ«t starp kājām un uzskatÄ«t, ka ir izveidota sievietes vagÄ«na.

Visas debates ap “dzimuma maiņu” Latvijā šobrÄ«d balstās nošÄ·Ä«rumā starp pilngadÄ«gajiem un nepilngadÄ«gajiem. To pieņem gandrÄ«z kā ticÄ«bas apliecÄ«bu – arÄ« Nacionālās apvienÄ«bas pārstāvji, kuri uzstājās raidÄ«jumā “Kas notiek Latvijā?”. ŠÄ« ticÄ«bas apliecÄ«ba ir šÄda: reiz pienāks maÄ£iskais mirklis, pusnakts stunda, kad pusaudzim apritÄ“s astoņpadsmit gadi, un tad viņš kā Ä·irbis varÄ“s pārvÄ“rsties zelta karietÄ“ vai kā tauriņš izlidot no kokona. Tad viņš bÅ«s brÄ«vs. Viņš varÄ“s darÄ«t, ko vÄ“las, un bÅ«t tāds, kāds grib. Protams, ārstu uzraudzÄ«bā, un “ProgresÄ«vie” sola pacÄ«nÄ«ties, lai viss notiktu par nodokļu maksātāju naudu.

Es neatbalstu “dzimuma maiņas” procedÅ«ras nevienam – ne bÄ“rnam, ne pusaudzim, ne pieaugušajam, ne sievietei, ne vÄ«rietim. Tā nav ārstÄ“šana un nav terapija. Tā nav veselÄ«bas stāvokļa atgriešana slimajam. Tas ir nopietns Hipokrata zvÄ“resta burta un gara pārkāpums, kam jau ir – un arÄ« turpmāk bÅ«s – smagas sekas un kas paredzamā nākotnÄ“ var beigties ar jaunu ārstu prāvu.

Pārpublicēts no aprinkis.lv