Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

MÄ“s, bijušie Latvijas mežkopji, kuri savu mūžu esam veltÄ«juši valsts mežiem, tos audzÄ“juši, kopuši, sargājuši un, Latvijai atgÅ«stot neatkarÄ«bu, nodevuši tai dižākos un vÄ“rtÄ«gākos mežus Eiropā, tagad ar nožēlu skatāmies, cik netālredzÄ«gi šobrÄ«d tie tiek apsaimniekoti un cik apzināti sabiedrÄ«ba tiek maldināta par pašreizÄ“jo meža stāvokli.

MÅ«su visu kopÄ«pašums – valsts meži – radās pagājušÄ gadsimta divdesmito gadu sākumā, kad Latvijā pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas notika agrārā reforma. Tajā laikā mÅ«su valsts bija kara izpostÄ«ta, nabadzÄ«ga un valstÄ« valdÄ«ja posts, trÅ«kums un pat bads. Tā laika valsts vadÄ«tājiem bija jādomā, kā palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kiem izdzÄ«vot. Daudz ko šajā jautājumā varÄ“ja palÄ«dzÄ“t meži. Tos varÄ“ja privatizÄ“t, intensÄ«vi cirst, pārdot un gÅ«t Ä«slaicÄ«gu izdzÄ«vošanas labumu.

MÅ«su toreizÄ“jie valsts vadÄ«tāji tā nerÄ«kojās. Viņi apzinājās, ka koki mežā ir kā bankā ieguldÄ«ts kapitāls, kurš, pareizi apsaimniekots, sabiedrÄ«bai var dot daudz lielāku un ilglaicÄ«gāku labumu. To apzinoties, tie atļāva privatizÄ“t tikai 20% no visiem tajā laikā Latvijā esošajiem mežiem, 80% atstājot valsts Ä«pašumā. Tā radās mÅ«su valsts meži.

Tālāk privāto mežu apsaimniekošanā valsts neiejaucās. Savukārt valsts mežiem tika pievÄ“rsta vislielākā uzmanÄ«ba. To pārvaldÄ«šanai tika nodibinātas 78 virsmežniecÄ«bas, 378 mežniecÄ«bas un izveidots ap 2700 mežsargu apgaitu. Mežu apsaimniekošanas virsvadÄ«ba tika uzticÄ“ta Meža departamentam, kurš kļuva par vienÄ«go atbildÄ«go valsts mežu apsaimniekotāju. Tā pienākumos ietilpa arÄ« ik gadu informÄ“t sabiedrÄ«bu par savu darbÄ«bu, par visiem ienākumiem no mežiem un izdevumiem. Tas arÄ« ar santÄ«ma precizitāti tika darÄ«ts.

Tā laika valsts mežu izmantošanā galvenā prasÄ«ba bija necirst vairāk, nekā mežs spÄ“j atjaunoties. Tā noteikšanai pie Meža departamenta tika izveidota 59 cilvÄ“ku liela meža speciālistu grupa, kuras uzdevumos bija dabā izvÄ“rtÄ“t katru meža nogabalu, izgatavot mežu plānus un noteikt ikgadÄ“jo meža izmantošanas tāmi. 1937. gadā, kad šis darbs bija pilnÄ«bā veikts, tika konstatÄ“ts, ka 1,4 miljonu hektāru lielajā valsts mežu platÄ«bā kopÄ“jā koksnes krāja ir 140 miljoni kubikmetru, kas gadā spÄ“j atražot 4,1 miljonu kubikmetru lielu koksnes daudzumu.

Turpmākajos gados šis pieaugums nedaudz palielinājās un sasniedza ap 5 miljoniem tonnu kubikmetru. Tas tad arÄ« bija tas koksnes vairums, kuru 70 gadu garumā mežsaimnieki atļāva mežrÅ«pniekiem nocirst. Pat karš un okupācijas laiks maz ko šajā kārtÄ«bā mainÄ«ja. Tas tad arÄ« deva iespÄ“ju Latvijai, atgÅ«stot neatkarÄ«bu, saņemt savā valdÄ«jumā šos dižos mežus.

Viss mainÄ«jās, kad to vismazāk gaidÄ«ja. Latvijai atgÅ«stot neatkarÄ«bu, kad sabiedrÄ«ba atradās daudz labākos apstākļos, salÄ«dzinot ar tiem laikiem, kad valsts meži radās, viens no mÅ«su pirmajiem valsts vadÄ«tājiem – I. Godmanis –, nonācis valsts budžeta sastādÄ«šanas grÅ«tÄ«bās, pieprasÄ«ja mežus cirst vairāk, nekā tie spÄ“j pieaugt. Tas bija pirmais tāda veida precedents kopš valsts mežu pastāvÄ“šanas. LÄ«dz ar to mÅ«su mežu diženumam bija pienācis gals un sākās to vieglprātÄ«ga izlaupÄ«šana.

MežrÅ«pniekiem, kuriem mežu audzÄ“šana bija sveša lieta un kas jau sen bija vÄ“lÄ“jušies mežu cirst vairāk, nekā mežsaimnieki to atļāva, nu ceļš bija vaļā. TādÄ“jādi pirmajos mÅ«su brÄ«vvalsts 3–4 pastāvÄ“šanas gados tika nocirsts tik, cik drÄ«kstÄ“ja nocirst tuvākajos desmit gados. Turklāt tie bija visvÄ“rtÄ«gākie mÅ«su mežu koki, kuri vairumā gadÄ«jumu neapstrādātā veidā aizceļoja uz ārzemÄ“m. Kāds labums no tā tika sabiedrÄ«bai, nav zināms, bet tas bija pietiekoši, lai meža izmantošanas lobijs kļūtu tik ietekmÄ«gs, kas spÄ“ja panākt jebko, lai tikai viņiem nesamazinātos mežu ciršanas iespÄ“jas.

Pirmais, ko tie panāca, bija izmaiņas Meža likumā, kas lÄ«dztekus atļautam koku cirtsmetam (priedei 100, eglei 80 gadu) atļāva cirst arÄ« jaunākus kokus, ja vien to caurmÄ“rs krÅ«šu augstumā sasniedza 34 cm. Tā rezultātā no mÅ«su mežiem izzuda vÄ“rtÄ«gākās pieaugušÄs mežu audzes. Bet ar to mežu izmantotājiem vÄ“l bija par maz. 2000. gadā, nerÄ“Ä·inoties ar pārÄ“jo mežkopju un sabiedrÄ«bas domām, neliela, ar meža izmantošanu saistÄ«ta cilvÄ“ku grupa it kā tirgus ekonomikas interesÄ“s nodibināja AS Latvijas valsts meži, kas pārņēma meža apsaimniekošanu.

PÄ“c bÅ«tÄ«bas tas bija mežu apsaimniekošanas apvÄ“rsums ar nolÅ«ku atstādināt no mežu apsaimniekošanas mežsaimniekus, kas meža saglabāšanas interesÄ“s neatlaidÄ«gi ierobežoja to darbÄ«bu, un pašiem meža izmantotājiem pārņemt pilnÄ«gu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu pār Latvijas valsts mežiem. IepriekšÄ“jais meža apsaimniekotājs – Valsts meža dienests – tika reducÄ“ts, kļuva mazskaitlÄ«gs un zaudÄ“ja reālas iespÄ“jas piedalÄ«ties valsts mežu apsaimniekošanā. Par galveno tās darbÄ«bu kļuva ar visu bardzÄ«bu un birokrātiju pievÄ“rsties privāto mežu apsaimniekošanai.

MÅ«su skatÄ«jumā tas ir pilnÄ«gi nevajadzÄ«gs un lieks pasākums. Valstij nevajadzÄ“tu izlietot privātos lÄ«dzekļus privāto mežu apsaimniekošanai. Latvijas pirmās brÄ«vvalsts laikā to nedarÄ«ja un nekas slikts nenotika. Ja arÄ« kāds privātais savus mežus nepareizi apsaimnieko, zaudÄ“tājs bÅ«s viņš pats, ne sabiedrÄ«ba. To interesÄ“, cik pareizi tiek apsaimniekots tās kopÄ«pašums – valsts meži.

Latvijas pirmās brÄ«vvalsts laikā to apsaimniekotājs Meža departaments ik gadu rakstiski sniedza sabiedrÄ«bai vispilnÄ«gāko pārskatu par savu darbÄ«bu un meža stāvokli, bet tagadÄ“jais meža apsaimniekotājs Latvijas valsts meži to nedara. Aptuveni tiek darÄ«ts zināms, cik no meža ienākumiem ieskaitÄ«ts valsts budžetā, un tas arÄ« viss. Kur aizplÅ«st pārÄ“jie ienākumi no mežiem, nav zināms. ArÄ« citādā ziņā pašreizÄ“jais meža apsaimniekotājs ir pilnÄ«gi brÄ«vs savā rÄ«cÄ«bā.

Pirmās Latvijas brÄ«vvalsts laikā valsts meža apsaimniekotājus regulāri kontrolÄ“ja neatkarÄ«gi, zvÄ“rināti meža revidenti, padomju laikā – Meža ministrijas izveidotas komisijas, bet tagad to nedara neviens. Palikušais mazskaitlÄ«gais Valsts meža dienests, kuram saskaņā ar Meža likumu tas bÅ«tu jādara, atrodoties vienā pakļautÄ«bā ar meža izmantotāju un esot stipri finansiāli atkarÄ«gs no tā, uzskata par labāku nejaukties valsts mežu apsaimniekotāju darbÄ«bā. Bet mežu apsaimniekošana ir tik daudzpusÄ“ja un sarežģīta, ka bez stingras un neatkarÄ«gas kontroles tā nevar normāli darboties.

MilzÄ«gs ļaunums mežiem tika nodarÄ«ts, likvidÄ“jot pastāvÄ«gi darbojošos, neatkarÄ«go meža stāvokļa noteicÄ“ju MežierÄ«cÄ«bas institÅ«ciju, kā arÄ« pilnÄ«bā likvidÄ“jot senseno mÅ«su mežu galveno pārraugu – mežsargu dienestu. TādÄ“jādi ne tikai darbu zaudÄ“ja daudzi jo daudzi ilggadÄ“jie meža darbinieki, tika iznÄ«cinātas daudzas bijušo mežinieku Ä£imeņu dinastijas un veicināta mÅ«su cilvÄ“ku aizplÅ«šana uz ārzemÄ“m, bet arÄ« meži atstāti pilnÄ«bā bezkontroles stāvoklÄ«. LÄ«dz ar to sabiedrÄ«bai ir zudušas visas iespÄ“jas uzzināt, kāds ir pašreizÄ“jais valsts mežu stāvoklis.

Mums tiek skaidrots, ka tas tiek darÄ«ts ar klasiskajā meža zinātnÄ“ neesošiem un pilnÄ«gi neizprotamiem mežzinātnes institÅ«ta Silava izstrādātiem parauglaukumiem. Ikvienam izglÄ«totam (mazākais, iepriekšÄ“jo laiku) mežkopim ir zināms, ka pÄ“c parauglaukumiem noteikt meža stāvokli visas valsts mÄ“rogā nav iespÄ“jams. To var izdarÄ«t atsevišÄ·am meža nogabalam, bet ne mežam vispār. NešaubÄ«gi to zina un tam netic arÄ« paši pašreizÄ“jie meža saimnieki. Bet, lai tieši tā bÅ«tu, tika likvidÄ“ts mežierÄ«cÄ«bas institÅ«cija un mežsargu dienests.

Tagad šie mistiskie parauglaukumi kļuvuši par galveno jājamzirdziņu, runājot par mežiem. PÄ“c tiem tiek veidots Valsts mežu reÄ£istrs, noteikts meža izmantošanas limits, tā sadalÄ«jums pa vecuma klasÄ“m utt. TiešÄm ir apbrÄ«nojami šie parauglaukumi un to veicÄ“ji, kas cienÄ«gi nokļūt Ginesa grāmatā.

Ja iepriekš, lai noteiktu patieso meža stāvokli, gadu desmitiem pastāvÄ«gi strādāja daudzi desmiti mežu speciālistu, tad tagad daži šie Silavas speciālisti jau pirmajā Latvijas valsts mežu darbÄ«bas gadā noteica, ka mÅ«su valsts mežu pieaugums ir nevis 5–6 miljoni kubikmetru gadā, kāds tas bija visus iepriekšÄ“jos 70 gadus, bet gan trÄ«s reizes lielāks, pāri par 16 miljoniem kubikmetru (tagad gan tas nolaists uz 12 miljoniem).

Tātad šie parauglaukumi ir pierādÄ«juši, ka mÅ«su meži pÄ“kšÅ†i ir sākuši trÄ«s reizes ātrāk augt un tos var arÄ« trÄ«s reizes vairāk cirst. Un pirmajos Latvijas valsts mežu pastāvÄ“šanas gados tas arÄ« tika darÄ«ts, gadā nocÄ“rtot 13–14 miljonus kubikmetrus koksnes. PÄ“dÄ“jos gados šie ciršanas apmÄ“ri samazinājušies, bet tas nav pašu meža apsaimniekotāju labdarÄ«bas žests, bet gan ir arvien mazāk palikušo mežu, kurus var cirst pÄ“c koku caurmÄ“ra.

Kad mežu apsaimniekošanu pārņēma mežrÅ«pnieki, bija skaidrs, ka meža izmantošana palielināsies. Bet, ka tas notiks tik dramatiski, neviens nedomāja. Nedomāja, ka turpmāk uz mežu raudzÄ«sies vienÄ«gi kā uz naudas gÅ«šanas objektu, neņemot vÄ“rā tā sociālo, Ä“tisko, bioloÄ£isko, ainavisko un cita veida meža nozÄ«mÄ«gumu. Sākās pat debates, vai nav jāļauj kokiem augt lÄ«dz pilngatavÄ«bai, bet tie nocÄ“rtami jau tad, kad sāk samazināties to gadskārtu pieaugums, tas ir, pusmūža vecumā, tādÄ“jādi pārvÄ“ršot mÅ«su mežus par plantāciju mežiem. Pie tam netiek ņemts vÄ“rā, vai patiesais meža Ä«pašnieks – sabiedrÄ«ba – to vÄ“las vai ne.

SabiedrÄ«ba tiek maldināta, ka uztraukumam par meža stāvokli nav pamata, jo meža platÄ«ba palielinās. Palielinās gan, bet tas notiek lauku aizaugšanas dēļ uz privāto meža Ä«pašnieku rÄ“Ä·ina, no kā sabiedrÄ«bai ir maz labuma. Valsts mežu platÄ«bas ar nelielu procenta daļas starpÄ«bu ir tādas pašas, kādas tās bija to izveides sākumā. Attaisnošanās, ka varam valsts mežus izmantot intensÄ«vāk, jo kopÄ“jā meža platÄ«ba palielinās, ir kārtÄ“jā sabiedrÄ«bas maldināšana.

Raugoties uz to, kas notiek valsts mežos, rodas iespaids, ka pašreizÄ“jie tā apsaimniekotāji uzskata, ka to rÄ«cÄ«bā esošie meži ir viņu privātÄ«pašums un ar tiem var izrÄ«koties pÄ“c savām vÄ“lmÄ“m, nerÄ“Ä·inoties ar sabiedrÄ«bas interesÄ“m. Un šÄ« vÄ“lme ir no tiem ņemt pÄ“c iespÄ“jas vairāk tagad, kamÄ“r paši ir pie teikšanas un var nodrošināt sev labu dzÄ«vi gan pašreiz, gan nākotnÄ“. Kas notiks tālāk, tas viņus maz interesÄ“.

PÄ“dÄ“jos gados paraugoties uz lielajām kailcirtÄ“m un no tām iegÅ«tās koksnes dimensijām, ir skaidri redzams, ka tās nāk no audzÄ“m, kuras pÄ“c bÅ«tÄ«bas vairs nav mÅ«su, bet mÅ«su pÄ“cnācÄ“ju Ä«pašums. MÅ«su darbÄ«bas laikā tāda vecuma mežu nociršana kailcirtÄ“s tika uzskatÄ«ta par nopietnu mežu apsaimniekošanas pārkāpumu un tika pielÄ«dzināta kriminālnoziegumam.

CivilizÄ“tā sabiedrÄ«bā dzÄ«vot uz bÄ“rnu rÄ“Ä·ina ir amorāli. Kā jutÄ«sies mÅ«su pÄ“cnācÄ“ji, kad tie nomainÄ«s mÅ«s? Vai tiem nebÅ«s vajadzÄ«gs mežu atbalsts, nevajadzÄ“s darbavietas, ar ko tagad aizbildinās meža apsaimniekotāji, kad tiem lÅ«dz pārtraukt forvarderu darbÄ«bu kaut vai tikai meža dzÄ«vnieku vairošanās laikā. Lai kā mums centās iegalvot, ka, ņemot vÄ“rā pašreizÄ“jās tehnoloÄ£ijas, derÄ«gi ir arÄ« tievāki koki. Bet, spriežot pÄ“c tagadÄ“jās meža izmantošanas intensitātes, pienāks gals arÄ« tiem. Forvarderiem – gribot vai negribot – nāksies pārtraukt darbu.

Un, vai tiešÄm pašreizÄ“jie meža apsaimniekotāji to nesaprot, ka ir laiks piebremzÄ“t šo vidÄ“ja vecuma mežu izmantošanu, ka, tā rÄ«kojoties, valsts mežos pietrÅ«ks arÄ« šo tievo dimensiju mežu?! Nesaprot, ka ir pÄ“dÄ“jais laiks, lai saglabātu ienākumus no vÄ“l cÄ“rtamiem mežiem, tos izmantot ar daudz lielāku pievienoto vÄ“rtÄ«bu, nevis apaļkoku veidā pārdot tādām ar mežiem bagātām valstÄ«m kā Zviedrija un Somija.

Runājot par pievienoto vÄ“rtÄ«bu – mÅ«su dabas bagātÄ«bu iztirgošanu uz ārzemÄ“m –, nevar nepieminÄ“t mÅ«su otro lielāko dabas bagātÄ«bu – purvus –, kuri arÄ« ir pašreizÄ“jo mÅ«su mežu apsaimniekotāju pārziņā. Jau tagad sakarā ar mežu pārizmantošanu tiek runāts, ka, lai saglabātu ienākumus, vairāk jādomā par intensÄ«vāku zemes izrakteņu – vispirms jau purvu – izmantošanu. Un atkal jautājums, kā tas notiks vai jau notiek?

Visticamāk, intensÄ«vāk organizÄ“t purvu iznomāšanu ārzemniekiem, kuri to bez pievienotās vÄ“rtÄ«bas par lÄ“tu cenu iegādāsies jÄ“lkÅ«dras veidā, ar kuÄ£iem nogādās uz ārzemÄ“m, kur šo kÅ«dru bez lielām pÅ«lÄ“m sasmalcinās, bagātinās un pārdos ar daudz lielāku pievienoto vÄ“rtÄ«bu gan mums pašiem, gan citām pasaules valstÄ«m, kuras savus purvus jau iznÄ«cinājušas. Dievs dod, lai tā nenotiktu, bet pašreizÄ“jā mežu apsaimniekošana liecina, ka mÄ“s savas dabas bagātÄ«bas labāk iztirgojam bez pievienotās vÄ“rtÄ«bas vairāk, bet ne mazāk ar lielāku pievienoto vÄ“rtÄ«bu.

Atgriežoties pie mežiem. Kur ir novedusi šÄ« meža netālredzÄ«gā, intensÄ«vā izmantošana? Pirmkārt, meži ir zaudÄ“juši un turpina zaudÄ“t savu vÄ“rtÄ«bu. Jaunaudzes, kas tagad dominÄ“ valsts mežos, ir mazvÄ“rtÄ«gākas par pieaugušÄm audzÄ“m. Otrkārt, šÄ«s mežaudžu vecumklašu izmaiņas negatÄ«vi ietekmÄ“ visu mežu ekosistÄ“mu. Mežs zaudÄ“ savu sociālo nozÄ«mÄ«gumu kā ogu, sēņu ieguves un neskartas dabas saglabāšanas nozÄ«mi. Tas kļūst ainaviski arvien nepievilcÄ«gāks. No tā izzÅ«d daudzi tikai mežam raksturÄ«gi biotopi. Tas kļūst nepiemÄ“rotāks visu veidu meža dzÄ«vnieku, izņemot mežacÅ«ku, eksistencei.

Tādēļ arvien mazāk mežos redzami pat mazākie, bet meža videi raksturÄ«gie dzÄ«vnieciņi kā vāverÄ«tes, caunas, zebiekstes un citi sÄ«kāki meža iemÄ«tnieki. Nerunājot nemaz par tādiem retiem meža iemÄ«tniekiem kā medņiem, rubeņiem, dzeņiem, vanagiem, vissenākās mežu iemÄ«tnieces – mežirbÄ«tes – izzušanu. Tās nespÄ“j dzÄ«vot mežos, kuros starp atsevišÄ·am audzÄ“m ir tik lieli pārrāvumi, ko radÄ«juši lielie izcirtumi. To mazuļi iet bojā, pārvarot jauno meža ceļu dziļos grāvjus.

Arvien lielāka konflikta situācija izveidojas starp mežu un lielajiem meža iemÄ«tniekiem – aļņiem, staltbriežiem un stirnām. IztrÅ«kstot sÄ«kkrÅ«miem, ogulājiem, ar pamežu un paaugu bagātajām vecajām mežaudzÄ“m un pilnÄ«gai ciršu atkritumu izvākšanai no meža, kas pirms tam ziemas laikā bija galvenās to barošanā vietas, savas eksistences nodrošināšanai ir spiesti baroties jaunaudzÄ“s un lauksaimniecÄ«bas kultÅ«rās, nodarot tur lielus zaudÄ“jumus un radot konfliktu situācijas.

Nevar pārmest meža apsaimniekotājiem, ka nocirstās meža platÄ«bas netiktu savlaicÄ«gi apmežotas. Bet arÄ« šajā jautājumā mums rodas lielas šaubas. MÄ“s nocirstos priežu mežus atjaunojam saskaņā ar klasiskās mežsaimniecÄ«bas prasÄ«bām, tas ir, priedi ar 7000, egli ar 4000 kociņiem uz ha. ŠÄ« prasÄ«ba pamatojās uz to, ka tikai ar tādas biezÄ«bas stādÄ«jumiem iespÄ“jams izaudzÄ“t labas, slaidas, bezzarainas priežu audzes. Tagad priežu mežus atjauno ar 2500 un egli ar 2000 kociņiem uz ha, kas ievÄ“rojami palÄ“tina meža atjaunošanu, bet rodas šaubas, vai, šÄdi rÄ«kojoties, izveidosies labs mežs.

Kaut arÄ« sākumā šÄdi meža stādÄ«jumi izskatās labi, zaļoksnÄ“ji, bet tas rodas, pateicoties gaismas iespaidā labi attÄ«stÄ«tajiem sānzariem, kas kociņus nepametÄ«s, pat tiem sasniedzot ievÄ“rojamu vecumu. Tā auguši, koki nevar izveidot slaidus, bezzarainus stumbrus. MÅ«s nepārliecina arÄ« tas, kā to apgalvo Silavas zinātnieki, ka ir radÄ«ti tādi priežu stādi, kuri atzarosies pat augot retainÄ“, bez savstarpÄ“jas konkurences. Vai tam var ticÄ“t? AttiecÄ«bā uz priežu atjaunošanu noteikti ne. Te izpaužas mums, vecākiem, labi zināmais padomju savienÄ«bā bÄ“dÄ«gi slavenā zinātnieka Lisenko sindroms, kurš bez zinātniskās izpÄ“tes solÄ«ja izveidot tādus kviešu laukus, kur uz katra salma augs piecas vārpas un sÄ“jumus no kukaiņiem varÄ“s pasargāt nevis ar pesticÄ«diem, bet vistām un tÄ«tariem.

Zināms, pie kā tas noveda padomju lauksaimniecÄ«bu. LÄ«dzÄ«gi tam, bez izpÄ“tes, bet uz savas apjausmes pamata Silavas vadÄ«tājs J. Jansons iesaka mums izaudzÄ“t labus priežu mežus, to tÄ«raudzes retinot, jau sākot no desmit gadu vecuma, lai palikušie kociņi neatrastos viens no otra tuvāk par 2 metriem, vai vislabāk bÅ«tu tad, ka, jau stādot, ievÄ“rotu šos attālumus. Tā mÅ«su senči audzÄ“ja priedi tikai savās atmatās zeÄ£eņu iegÅ«šanai. Vai kaut kas lÄ«dzÄ«gs neveidosies arÄ« mÅ«su tagad ierÄ«kotajos priežu mežos? Zinātnisko pÄ“tÄ«jumu par to jau nav.

Mums nav arÄ« saprotama pašreizÄ“jā mežu pārvaldÄ«šana. Kādēļ tagad, kad mums jau ir Valsts meža dienests, vÄ“l nepieciešams Meža departaments? Vai nav lieka lÄ«dzekļu tÄ“rÄ“šana? Nav arÄ« saprotams, kā tagadÄ“jais mežzinātnes Silava vadÄ«tājs J. Jansons, kas arÄ« organizÄ“ meža stāvokļa noteikšanu, vienlaikus ir arÄ« AS Latvijas valsts meži padomes priekšsÄ“dÄ“tājs?! MÅ«suprāt, tā ir visizteiktākā interešu konflikta situācija.

Un pÄ“dÄ“jais. Valsts meži ir sabiedrÄ«bas Ä«pašums, un tai ir tiesÄ«bas zināt, kādi ir šÄ« Ä«pašuma ienākumi un izdevumi. Latvijas pirmās brÄ«vvalsts laikā, kad to apsaimniekotājs bija Meža departaments, tas ik gadu sniedza sabiedrÄ«bai pārskatu par valsts mežu stāvokli un detalizÄ“tu pārskatu par izdevumiem un ienākumiem no tiem. (Spilgts piemÄ“rs tam ir 1939. gada Meža departamenta izdotais, 206 lappušu biezais sÄ“jums Latvijas mežu statistiska un Meža departamenta darbÄ«ba 1937./38. gadā.)

Pašreiz ne ko tādu sabiedrÄ«ba no tagadÄ“jā meža apsaimniekotāja Latvijas valsts mežiem nesaņem. VienÄ«gais, ko zinām, ir aptuvenā ieņēmumu daļa, kas tiek aizskaitÄ«ta valsts budžetā. Kā tiek izlieti pārÄ“jie ieņēmumi no valsts mežiem, sabiedrÄ«bai netiek izpausts. BÅ«tu pÄ“dÄ“jais laiks šo neizdarÄ«bu labot un katru gadu darÄ«t sabiedrÄ«bai zināmu, kā tiek izlietoti pārÄ“jie valsts mežu ienākumi.

MÄ“s esam pateicÄ«gi tiem neskaitāmiem cilvÄ“kiem, kuri aizstāvÄ“ja Latvijas piejÅ«ras mežus no nociršanas. Tur nekas nav pāraudzis vai aizaudzis un vÄ“l var augt ilgus, ilgus gadus, kamÄ“r mÄ“s atkal iemācÄ«simies cienÄ«t klasiskās mežsaimniecÄ«bas paredzÄ“tos kailciršu platumus, virzienus un piesliešanās laikus. TagadÄ“jie meža izmantotāji vairs nemāk to darÄ«t.

MÄ“s esam pateicÄ«gi dabas pārvaldei, kura cenšas aizstāvÄ“t mÅ«su mežus no to pārmÄ“rÄ«gas izciršanas un tās noorganizÄ“to dabas aizstāvju armiju, kas cenšas mežos vÄ“l atrast palikušos vÄ“rtÄ«gos dabas biotopus, tādÄ“jādi cenšoties pasargāt tos no iznÄ«cÄ«bas.

* Pie šÄda secinājuma par pašreizÄ“jo mÅ«su valsts meža stāvokli kopÄ«gās pārrunās ir nonākuši šÄdi tā kādreizÄ“jie kopÄ“ji un audzÄ“tāji:

1. Jaunjelgavas MRS galvenais mežzinis, mežzinātņu doktors G. Skriba

2. Talsu MRS ilggadÄ“jā mežu izmantošanas inženiere L. BÄ“rziņa

3. Ventspils un Ugāles MRS ilggadējais mežu aizsardzības inženieris A. Mačtams

4. Smiltenes mežniecības mežziņa vietniece A. Viža

5. Cēsu MRS direktors E. Eglīts

6. Bijušais meža meliorators G. Klapars

7. Meža ministrijas meža atjaunošanas inženiere I. Birzgale

8. Daugavpils MRS direktors A. Reliņš

9. KuldÄ«gas MRS Abavas mežniecÄ«bas mežzinis E. KiršpÄ«lis

10. Jaunjelgavas MRS LāčplÄ“ša un ErbÄ“rÄ£es mežniecÄ«bu mežzinis J. Censonis

Novērtē šo rakstu:

0
0