CivilizÄ“tÄ sabiedrÄ«bÄ dzÄ«vot uz bÄ“rnu rÄ“Ä·ina ir amorÄli: sabiedrÄ«ba apzinÄti tiek maldinÄta par paÅ¡reizÄ“jo mežu stÄvokli
Latvijas mežkopji* · 25.08.2019. · Komentāri (0)MÄ“s, bijušie Latvijas mežkopji, kuri savu mūžu esam veltÄ«juši valsts mežiem, tos audzÄ“juši, kopuši, sargÄjuši un, Latvijai atgÅ«stot neatkarÄ«bu, nodevuši tai dižÄkos un vÄ“rtÄ«gÄkos mežus EiropÄ, tagad ar nožēlu skatÄmies, cik netÄlredzÄ«gi šobrÄ«d tie tiek apsaimniekoti un cik apzinÄti sabiedrÄ«ba tiek maldinÄta par pašreizÄ“jo meža stÄvokli.
MÅ«su visu kopÄ«pašums – valsts meži – radÄs pagÄjušÄ gadsimta divdesmito gadu sÄkumÄ, kad LatvijÄ pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas notika agrÄrÄ reforma. TajÄ laikÄ mÅ«su valsts bija kara izpostÄ«ta, nabadzÄ«ga un valstÄ« valdÄ«ja posts, trÅ«kums un pat bads. TÄ laika valsts vadÄ«tÄjiem bija jÄdomÄ, kÄ palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kiem izdzÄ«vot. Daudz ko šajÄ jautÄjumÄ varÄ“ja palÄ«dzÄ“t meži. Tos varÄ“ja privatizÄ“t, intensÄ«vi cirst, pÄrdot un gÅ«t Ä«slaicÄ«gu izdzÄ«vošanas labumu.
MÅ«su toreizÄ“jie valsts vadÄ«tÄji tÄ nerÄ«kojÄs. Viņi apzinÄjÄs, ka koki meÅ¾Ä ir kÄ bankÄ ieguldÄ«ts kapitÄls, kurš, pareizi apsaimniekots, sabiedrÄ«bai var dot daudz lielÄku un ilglaicÄ«gÄku labumu. To apzinoties, tie atļÄva privatizÄ“t tikai 20% no visiem tajÄ laikÄ LatvijÄ esošajiem mežiem, 80% atstÄjot valsts Ä«pašumÄ. TÄ radÄs mÅ«su valsts meži.
TÄlÄk privÄto mežu apsaimniekošanÄ valsts neiejaucÄs. SavukÄrt valsts mežiem tika pievÄ“rsta vislielÄkÄ uzmanÄ«ba. To pÄrvaldÄ«šanai tika nodibinÄtas 78 virsmežniecÄ«bas, 378 mežniecÄ«bas un izveidots ap 2700 mežsargu apgaitu. Mežu apsaimniekošanas virsvadÄ«ba tika uzticÄ“ta Meža departamentam, kurš kļuva par vienÄ«go atbildÄ«go valsts mežu apsaimniekotÄju. TÄ pienÄkumos ietilpa arÄ« ik gadu informÄ“t sabiedrÄ«bu par savu darbÄ«bu, par visiem ienÄkumiem no mežiem un izdevumiem. Tas arÄ« ar santÄ«ma precizitÄti tika darÄ«ts.
TÄ laika valsts mežu izmantošanÄ galvenÄ prasÄ«ba bija necirst vairÄk, nekÄ mežs spÄ“j atjaunoties. TÄ noteikšanai pie Meža departamenta tika izveidota 59 cilvÄ“ku liela meža speciÄlistu grupa, kuras uzdevumos bija dabÄ izvÄ“rtÄ“t katru meža nogabalu, izgatavot mežu plÄnus un noteikt ikgadÄ“jo meža izmantošanas tÄmi. 1937. gadÄ, kad šis darbs bija pilnÄ«bÄ veikts, tika konstatÄ“ts, ka 1,4 miljonu hektÄru lielajÄ valsts mežu platÄ«bÄ kopÄ“jÄ koksnes krÄja ir 140 miljoni kubikmetru, kas gadÄ spÄ“j atražot 4,1 miljonu kubikmetru lielu koksnes daudzumu.
TurpmÄkajos gados šis pieaugums nedaudz palielinÄjÄs un sasniedza ap 5 miljoniem tonnu kubikmetru. Tas tad arÄ« bija tas koksnes vairums, kuru 70 gadu garumÄ mežsaimnieki atļÄva mežrÅ«pniekiem nocirst. Pat karš un okupÄcijas laiks maz ko šajÄ kÄrtÄ«bÄ mainÄ«ja. Tas tad arÄ« deva iespÄ“ju Latvijai, atgÅ«stot neatkarÄ«bu, saņemt savÄ valdÄ«jumÄ šos dižos mežus.
Viss mainÄ«jÄs, kad to vismazÄk gaidÄ«ja. Latvijai atgÅ«stot neatkarÄ«bu, kad sabiedrÄ«ba atradÄs daudz labÄkos apstÄkļos, salÄ«dzinot ar tiem laikiem, kad valsts meži radÄs, viens no mÅ«su pirmajiem valsts vadÄ«tÄjiem – I. Godmanis –, nonÄcis valsts budžeta sastÄdÄ«šanas grÅ«tÄ«bÄs, pieprasÄ«ja mežus cirst vairÄk, nekÄ tie spÄ“j pieaugt. Tas bija pirmais tÄda veida precedents kopš valsts mežu pastÄvÄ“šanas. LÄ«dz ar to mÅ«su mežu diženumam bija pienÄcis gals un sÄkÄs to vieglprÄtÄ«ga izlaupÄ«šana.
MežrÅ«pniekiem, kuriem mežu audzÄ“šana bija sveša lieta un kas jau sen bija vÄ“lÄ“jušies mežu cirst vairÄk, nekÄ mežsaimnieki to atļÄva, nu ceļš bija vaļÄ. TÄdÄ“jÄdi pirmajos mÅ«su brÄ«vvalsts 3–4 pastÄvÄ“šanas gados tika nocirsts tik, cik drÄ«kstÄ“ja nocirst tuvÄkajos desmit gados. TurklÄt tie bija visvÄ“rtÄ«gÄkie mÅ«su mežu koki, kuri vairumÄ gadÄ«jumu neapstrÄdÄtÄ veidÄ aizceļoja uz ÄrzemÄ“m. KÄds labums no tÄ tika sabiedrÄ«bai, nav zinÄms, bet tas bija pietiekoši, lai meža izmantošanas lobijs kļūtu tik ietekmÄ«gs, kas spÄ“ja panÄkt jebko, lai tikai viņiem nesamazinÄtos mežu ciršanas iespÄ“jas.
Pirmais, ko tie panÄca, bija izmaiņas Meža likumÄ, kas lÄ«dztekus atļautam koku cirtsmetam (priedei 100, eglei 80 gadu) atļÄva cirst arÄ« jaunÄkus kokus, ja vien to caurmÄ“rs krÅ«šu augstumÄ sasniedza
PÄ“c bÅ«tÄ«bas tas bija mežu apsaimniekošanas apvÄ“rsums ar nolÅ«ku atstÄdinÄt no mežu apsaimniekošanas mežsaimniekus, kas meža saglabÄšanas interesÄ“s neatlaidÄ«gi ierobežoja to darbÄ«bu, un pašiem meža izmantotÄjiem pÄrņemt pilnÄ«gu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu pÄr Latvijas valsts mežiem. IepriekšÄ“jais meža apsaimniekotÄjs – Valsts meža dienests – tika reducÄ“ts, kļuva mazskaitlÄ«gs un zaudÄ“ja reÄlas iespÄ“jas piedalÄ«ties valsts mežu apsaimniekošanÄ. Par galveno tÄs darbÄ«bu kļuva ar visu bardzÄ«bu un birokrÄtiju pievÄ“rsties privÄto mežu apsaimniekošanai.
MÅ«su skatÄ«jumÄ tas ir pilnÄ«gi nevajadzÄ«gs un lieks pasÄkums. Valstij nevajadzÄ“tu izlietot privÄtos lÄ«dzekļus privÄto mežu apsaimniekošanai. Latvijas pirmÄs brÄ«vvalsts laikÄ to nedarÄ«ja un nekas slikts nenotika. Ja arÄ« kÄds privÄtais savus mežus nepareizi apsaimnieko, zaudÄ“tÄjs bÅ«s viņš pats, ne sabiedrÄ«ba. To interesÄ“, cik pareizi tiek apsaimniekots tÄs kopÄ«pašums – valsts meži.
Latvijas pirmÄs brÄ«vvalsts laikÄ to apsaimniekotÄjs Meža departaments ik gadu rakstiski sniedza sabiedrÄ«bai vispilnÄ«gÄko pÄrskatu par savu darbÄ«bu un meža stÄvokli, bet tagadÄ“jais meža apsaimniekotÄjs Latvijas valsts meži to nedara. Aptuveni tiek darÄ«ts zinÄms, cik no meža ienÄkumiem ieskaitÄ«ts valsts budžetÄ, un tas arÄ« viss. Kur aizplÅ«st pÄrÄ“jie ienÄkumi no mežiem, nav zinÄms. ArÄ« citÄdÄ ziÅ†Ä pašreizÄ“jais meža apsaimniekotÄjs ir pilnÄ«gi brÄ«vs savÄ rÄ«cÄ«bÄ.
PirmÄs Latvijas brÄ«vvalsts laikÄ valsts meža apsaimniekotÄjus regulÄri kontrolÄ“ja neatkarÄ«gi, zvÄ“rinÄti meža revidenti, padomju laikÄ – Meža ministrijas izveidotas komisijas, bet tagad to nedara neviens. Palikušais mazskaitlÄ«gais Valsts meža dienests, kuram saskaÅ†Ä ar Meža likumu tas bÅ«tu jÄdara, atrodoties vienÄ pakļautÄ«bÄ ar meža izmantotÄju un esot stipri finansiÄli atkarÄ«gs no tÄ, uzskata par labÄku nejaukties valsts mežu apsaimniekotÄju darbÄ«bÄ. Bet mežu apsaimniekošana ir tik daudzpusÄ“ja un sarežģīta, ka bez stingras un neatkarÄ«gas kontroles tÄ nevar normÄli darboties.
MilzÄ«gs ļaunums mežiem tika nodarÄ«ts, likvidÄ“jot pastÄvÄ«gi darbojošos, neatkarÄ«go meža stÄvokļa noteicÄ“ju MežierÄ«cÄ«bas institÅ«ciju, kÄ arÄ« pilnÄ«bÄ likvidÄ“jot senseno mÅ«su mežu galveno pÄrraugu – mežsargu dienestu. TÄdÄ“jÄdi ne tikai darbu zaudÄ“ja daudzi jo daudzi ilggadÄ“jie meža darbinieki, tika iznÄ«cinÄtas daudzas bijušo mežinieku Ä£imeņu dinastijas un veicinÄta mÅ«su cilvÄ“ku aizplÅ«šana uz ÄrzemÄ“m, bet arÄ« meži atstÄti pilnÄ«bÄ bezkontroles stÄvoklÄ«. LÄ«dz ar to sabiedrÄ«bai ir zudušas visas iespÄ“jas uzzinÄt, kÄds ir pašreizÄ“jais valsts mežu stÄvoklis.
Mums tiek skaidrots, ka tas tiek darÄ«ts ar klasiskajÄ meža zinÄtnÄ“ neesošiem un pilnÄ«gi neizprotamiem mežzinÄtnes institÅ«ta Silava izstrÄdÄtiem parauglaukumiem. Ikvienam izglÄ«totam (mazÄkais, iepriekšÄ“jo laiku) mežkopim ir zinÄms, ka pÄ“c parauglaukumiem noteikt meža stÄvokli visas valsts mÄ“rogÄ nav iespÄ“jams. To var izdarÄ«t atsevišÄ·am meža nogabalam, bet ne mežam vispÄr. NešaubÄ«gi to zina un tam netic arÄ« paši pašreizÄ“jie meža saimnieki. Bet, lai tieši tÄ bÅ«tu, tika likvidÄ“ts mežierÄ«cÄ«bas institÅ«cija un mežsargu dienests.
Tagad šie mistiskie parauglaukumi kļuvuši par galveno jÄjamzirdziņu, runÄjot par mežiem. PÄ“c tiem tiek veidots Valsts mežu reÄ£istrs, noteikts meža izmantošanas limits, tÄ sadalÄ«jums pa vecuma klasÄ“m utt. TiešÄm ir apbrÄ«nojami šie parauglaukumi un to veicÄ“ji, kas cienÄ«gi nokļūt Ginesa grÄmatÄ.
Ja iepriekš, lai noteiktu patieso meža stÄvokli, gadu desmitiem pastÄvÄ«gi strÄdÄja daudzi desmiti mežu speciÄlistu, tad tagad daži šie Silavas speciÄlisti jau pirmajÄ Latvijas valsts mežu darbÄ«bas gadÄ noteica, ka mÅ«su valsts mežu pieaugums ir nevis 5–6 miljoni kubikmetru gadÄ, kÄds tas bija visus iepriekšÄ“jos 70 gadus, bet gan trÄ«s reizes lielÄks, pÄri par 16 miljoniem kubikmetru (tagad gan tas nolaists uz 12 miljoniem).
TÄtad šie parauglaukumi ir pierÄdÄ«juši, ka mÅ«su meži pÄ“kšÅ†i ir sÄkuši trÄ«s reizes ÄtrÄk augt un tos var arÄ« trÄ«s reizes vairÄk cirst. Un pirmajos Latvijas valsts mežu pastÄvÄ“šanas gados tas arÄ« tika darÄ«ts, gadÄ nocÄ“rtot 13–14 miljonus kubikmetrus koksnes. PÄ“dÄ“jos gados šie ciršanas apmÄ“ri samazinÄjušies, bet tas nav pašu meža apsaimniekotÄju labdarÄ«bas žests, bet gan ir arvien mazÄk palikušo mežu, kurus var cirst pÄ“c koku caurmÄ“ra.
Kad mežu apsaimniekošanu pÄrņēma mežrÅ«pnieki, bija skaidrs, ka meža izmantošana palielinÄsies. Bet, ka tas notiks tik dramatiski, neviens nedomÄja. NedomÄja, ka turpmÄk uz mežu raudzÄ«sies vienÄ«gi kÄ uz naudas gÅ«šanas objektu, neņemot vÄ“rÄ tÄ sociÄlo, Ä“tisko, bioloÄ£isko, ainavisko un cita veida meža nozÄ«mÄ«gumu. SÄkÄs pat debates, vai nav jÄļauj kokiem augt lÄ«dz pilngatavÄ«bai, bet tie nocÄ“rtami jau tad, kad sÄk samazinÄties to gadskÄrtu pieaugums, tas ir, pusmūža vecumÄ, tÄdÄ“jÄdi pÄrvÄ“ršot mÅ«su mežus par plantÄciju mežiem. Pie tam netiek ņemts vÄ“rÄ, vai patiesais meža Ä«pašnieks – sabiedrÄ«ba – to vÄ“las vai ne.
SabiedrÄ«ba tiek maldinÄta, ka uztraukumam par meža stÄvokli nav pamata, jo meža platÄ«ba palielinÄs. PalielinÄs gan, bet tas notiek lauku aizaugšanas dēļ uz privÄto meža Ä«pašnieku rÄ“Ä·ina, no kÄ sabiedrÄ«bai ir maz labuma. Valsts mežu platÄ«bas ar nelielu procenta daļas starpÄ«bu ir tÄdas pašas, kÄdas tÄs bija to izveides sÄkumÄ. AttaisnošanÄs, ka varam valsts mežus izmantot intensÄ«vÄk, jo kopÄ“jÄ meža platÄ«ba palielinÄs, ir kÄrtÄ“jÄ sabiedrÄ«bas maldinÄšana.
Raugoties uz to, kas notiek valsts mežos, rodas iespaids, ka pašreizÄ“jie tÄ apsaimniekotÄji uzskata, ka to rÄ«cÄ«bÄ esošie meži ir viņu privÄtÄ«pašums un ar tiem var izrÄ«koties pÄ“c savÄm vÄ“lmÄ“m, nerÄ“Ä·inoties ar sabiedrÄ«bas interesÄ“m. Un šÄ« vÄ“lme ir no tiem ņemt pÄ“c iespÄ“jas vairÄk tagad, kamÄ“r paši ir pie teikšanas un var nodrošinÄt sev labu dzÄ«vi gan pašreiz, gan nÄkotnÄ“. Kas notiks tÄlÄk, tas viņus maz interesÄ“.
PÄ“dÄ“jos gados paraugoties uz lielajÄm kailcirtÄ“m un no tÄm iegÅ«tÄs koksnes dimensijÄm, ir skaidri redzams, ka tÄs nÄk no audzÄ“m, kuras pÄ“c bÅ«tÄ«bas vairs nav mÅ«su, bet mÅ«su pÄ“cnÄcÄ“ju Ä«pašums. MÅ«su darbÄ«bas laikÄ tÄda vecuma mežu nociršana kailcirtÄ“s tika uzskatÄ«ta par nopietnu mežu apsaimniekošanas pÄrkÄpumu un tika pielÄ«dzinÄta kriminÄlnoziegumam.
CivilizÄ“tÄ sabiedrÄ«bÄ dzÄ«vot uz bÄ“rnu rÄ“Ä·ina ir amorÄli. KÄ jutÄ«sies mÅ«su pÄ“cnÄcÄ“ji, kad tie nomainÄ«s mÅ«s? Vai tiem nebÅ«s vajadzÄ«gs mežu atbalsts, nevajadzÄ“s darbavietas, ar ko tagad aizbildinÄs meža apsaimniekotÄji, kad tiem lÅ«dz pÄrtraukt forvarderu darbÄ«bu kaut vai tikai meža dzÄ«vnieku vairošanÄs laikÄ. Lai kÄ mums centÄs iegalvot, ka, ņemot vÄ“rÄ pašreizÄ“jÄs tehnoloÄ£ijas, derÄ«gi ir arÄ« tievÄki koki. Bet, spriežot pÄ“c tagadÄ“jÄs meža izmantošanas intensitÄtes, pienÄks gals arÄ« tiem. Forvarderiem – gribot vai negribot – nÄksies pÄrtraukt darbu.
Un, vai tiešÄm pašreizÄ“jie meža apsaimniekotÄji to nesaprot, ka ir laiks piebremzÄ“t šo vidÄ“ja vecuma mežu izmantošanu, ka, tÄ rÄ«kojoties, valsts mežos pietrÅ«ks arÄ« šo tievo dimensiju mežu?! Nesaprot, ka ir pÄ“dÄ“jais laiks, lai saglabÄtu ienÄkumus no vÄ“l cÄ“rtamiem mežiem, tos izmantot ar daudz lielÄku pievienoto vÄ“rtÄ«bu, nevis apaļkoku veidÄ pÄrdot tÄdÄm ar mežiem bagÄtÄm valstÄ«m kÄ Zviedrija un Somija.
RunÄjot par pievienoto vÄ“rtÄ«bu – mÅ«su dabas bagÄtÄ«bu iztirgošanu uz ÄrzemÄ“m –, nevar nepieminÄ“t mÅ«su otro lielÄko dabas bagÄtÄ«bu – purvus –, kuri arÄ« ir pašreizÄ“jo mÅ«su mežu apsaimniekotÄju pÄrziņÄ. Jau tagad sakarÄ ar mežu pÄrizmantošanu tiek runÄts, ka, lai saglabÄtu ienÄkumus, vairÄk jÄdomÄ par intensÄ«vÄku zemes izrakteņu – vispirms jau purvu – izmantošanu. Un atkal jautÄjums, kÄ tas notiks vai jau notiek?
VisticamÄk, intensÄ«vÄk organizÄ“t purvu iznomÄšanu Ärzemniekiem, kuri to bez pievienotÄs vÄ“rtÄ«bas par lÄ“tu cenu iegÄdÄsies jÄ“lkÅ«dras veidÄ, ar kuÄ£iem nogÄdÄs uz ÄrzemÄ“m, kur šo kÅ«dru bez lielÄm pÅ«lÄ“m sasmalcinÄs, bagÄtinÄs un pÄrdos ar daudz lielÄku pievienoto vÄ“rtÄ«bu gan mums pašiem, gan citÄm pasaules valstÄ«m, kuras savus purvus jau iznÄ«cinÄjušas. Dievs dod, lai tÄ nenotiktu, bet pašreizÄ“jÄ mežu apsaimniekošana liecina, ka mÄ“s savas dabas bagÄtÄ«bas labÄk iztirgojam bez pievienotÄs vÄ“rtÄ«bas vairÄk, bet ne mazÄk ar lielÄku pievienoto vÄ“rtÄ«bu.
Atgriežoties pie mežiem. Kur ir novedusi šÄ« meža netÄlredzÄ«gÄ, intensÄ«vÄ izmantošana? PirmkÄrt, meži ir zaudÄ“juši un turpina zaudÄ“t savu vÄ“rtÄ«bu. Jaunaudzes, kas tagad dominÄ“ valsts mežos, ir mazvÄ“rtÄ«gÄkas par pieaugušÄm audzÄ“m. OtrkÄrt, šÄ«s mežaudžu vecumklašu izmaiņas negatÄ«vi ietekmÄ“ visu mežu ekosistÄ“mu. Mežs zaudÄ“ savu sociÄlo nozÄ«mÄ«gumu kÄ ogu, sēņu ieguves un neskartas dabas saglabÄšanas nozÄ«mi. Tas kļūst ainaviski arvien nepievilcÄ«gÄks. No tÄ izzÅ«d daudzi tikai mežam raksturÄ«gi biotopi. Tas kļūst nepiemÄ“rotÄks visu veidu meža dzÄ«vnieku, izņemot mežacÅ«ku, eksistencei.
TÄdēļ arvien mazÄk mežos redzami pat mazÄkie, bet meža videi raksturÄ«gie dzÄ«vnieciņi kÄ vÄverÄ«tes, caunas, zebiekstes un citi sÄ«kÄki meža iemÄ«tnieki. NerunÄjot nemaz par tÄdiem retiem meža iemÄ«tniekiem kÄ medņiem, rubeņiem, dzeņiem, vanagiem, vissenÄkÄs mežu iemÄ«tnieces – mežirbÄ«tes – izzušanu. TÄs nespÄ“j dzÄ«vot mežos, kuros starp atsevišÄ·am audzÄ“m ir tik lieli pÄrrÄvumi, ko radÄ«juši lielie izcirtumi. To mazuļi iet bojÄ, pÄrvarot jauno meža ceļu dziļos grÄvjus.
Arvien lielÄka konflikta situÄcija izveidojas starp mežu un lielajiem meža iemÄ«tniekiem – aļņiem, staltbriežiem un stirnÄm. IztrÅ«kstot sÄ«kkrÅ«miem, ogulÄjiem, ar pamežu un paaugu bagÄtajÄm vecajÄm mežaudzÄ“m un pilnÄ«gai ciršu atkritumu izvÄkšanai no meža, kas pirms tam ziemas laikÄ bija galvenÄs to barošanÄ vietas, savas eksistences nodrošinÄšanai ir spiesti baroties jaunaudzÄ“s un lauksaimniecÄ«bas kultÅ«rÄs, nodarot tur lielus zaudÄ“jumus un radot konfliktu situÄcijas.
Nevar pÄrmest meža apsaimniekotÄjiem, ka nocirstÄs meža platÄ«bas netiktu savlaicÄ«gi apmežotas. Bet arÄ« šajÄ jautÄjumÄ mums rodas lielas šaubas. MÄ“s nocirstos priežu mežus atjaunojam saskaÅ†Ä ar klasiskÄs mežsaimniecÄ«bas prasÄ«bÄm, tas ir, priedi ar 7000, egli ar 4000 kociņiem uz ha. ŠÄ« prasÄ«ba pamatojÄs uz to, ka tikai ar tÄdas biezÄ«bas stÄdÄ«jumiem iespÄ“jams izaudzÄ“t labas, slaidas, bezzarainas priežu audzes. Tagad priežu mežus atjauno ar 2500 un egli ar 2000 kociņiem uz ha, kas ievÄ“rojami palÄ“tina meža atjaunošanu, bet rodas šaubas, vai, šÄdi rÄ«kojoties, izveidosies labs mežs.
Kaut arÄ« sÄkumÄ šÄdi meža stÄdÄ«jumi izskatÄs labi, zaļoksnÄ“ji, bet tas rodas, pateicoties gaismas iespaidÄ labi attÄ«stÄ«tajiem sÄnzariem, kas kociņus nepametÄ«s, pat tiem sasniedzot ievÄ“rojamu vecumu. TÄ auguši, koki nevar izveidot slaidus, bezzarainus stumbrus. MÅ«s nepÄrliecina arÄ« tas, kÄ to apgalvo Silavas zinÄtnieki, ka ir radÄ«ti tÄdi priežu stÄdi, kuri atzarosies pat augot retainÄ“, bez savstarpÄ“jas konkurences. Vai tam var ticÄ“t? AttiecÄ«bÄ uz priežu atjaunošanu noteikti ne. Te izpaužas mums, vecÄkiem, labi zinÄmais padomju savienÄ«bÄ bÄ“dÄ«gi slavenÄ zinÄtnieka Lisenko sindroms, kurš bez zinÄtniskÄs izpÄ“tes solÄ«ja izveidot tÄdus kviešu laukus, kur uz katra salma augs piecas vÄrpas un sÄ“jumus no kukaiņiem varÄ“s pasargÄt nevis ar pesticÄ«diem, bet vistÄm un tÄ«tariem.
ZinÄms, pie kÄ tas noveda padomju lauksaimniecÄ«bu. LÄ«dzÄ«gi tam, bez izpÄ“tes, bet uz savas apjausmes pamata Silavas vadÄ«tÄjs J. Jansons iesaka mums izaudzÄ“t labus priežu mežus, to tÄ«raudzes retinot, jau sÄkot no desmit gadu vecuma, lai palikušie kociņi neatrastos viens no otra tuvÄk par 2 metriem, vai vislabÄk bÅ«tu tad, ka, jau stÄdot, ievÄ“rotu šos attÄlumus. TÄ mÅ«su senÄi audzÄ“ja priedi tikai savÄs atmatÄs zeÄ£eņu iegÅ«šanai. Vai kaut kas lÄ«dzÄ«gs neveidosies arÄ« mÅ«su tagad ierÄ«kotajos priežu mežos? ZinÄtnisko pÄ“tÄ«jumu par to jau nav.
Mums nav arÄ« saprotama pašreizÄ“jÄ mežu pÄrvaldÄ«šana. KÄdēļ tagad, kad mums jau ir Valsts meža dienests, vÄ“l nepieciešams Meža departaments? Vai nav lieka lÄ«dzekļu tÄ“rÄ“šana? Nav arÄ« saprotams, kÄ tagadÄ“jais mežzinÄtnes Silava vadÄ«tÄjs J. Jansons, kas arÄ« organizÄ“ meža stÄvokļa noteikšanu, vienlaikus ir arÄ« AS Latvijas valsts meži padomes priekšsÄ“dÄ“tÄjs?! MÅ«suprÄt, tÄ ir visizteiktÄkÄ interešu konflikta situÄcija.
Un pÄ“dÄ“jais. Valsts meži ir sabiedrÄ«bas Ä«pašums, un tai ir tiesÄ«bas zinÄt, kÄdi ir šÄ« Ä«pašuma ienÄkumi un izdevumi. Latvijas pirmÄs brÄ«vvalsts laikÄ, kad to apsaimniekotÄjs bija Meža departaments, tas ik gadu sniedza sabiedrÄ«bai pÄrskatu par valsts mežu stÄvokli un detalizÄ“tu pÄrskatu par izdevumiem un ienÄkumiem no tiem. (Spilgts piemÄ“rs tam ir 1939. gada Meža departamenta izdotais, 206 lappušu biezais sÄ“jums Latvijas mežu statistiska un Meža departamenta darbÄ«ba 1937./38. gadÄ.)
Pašreiz ne ko tÄdu sabiedrÄ«ba no tagadÄ“jÄ meža apsaimniekotÄja Latvijas valsts mežiem nesaņem. VienÄ«gais, ko zinÄm, ir aptuvenÄ ieņēmumu daļa, kas tiek aizskaitÄ«ta valsts budžetÄ. KÄ tiek izlieti pÄrÄ“jie ieņēmumi no valsts mežiem, sabiedrÄ«bai netiek izpausts. BÅ«tu pÄ“dÄ“jais laiks šo neizdarÄ«bu labot un katru gadu darÄ«t sabiedrÄ«bai zinÄmu, kÄ tiek izlietoti pÄrÄ“jie valsts mežu ienÄkumi.
MÄ“s esam pateicÄ«gi tiem neskaitÄmiem cilvÄ“kiem, kuri aizstÄvÄ“ja Latvijas piejÅ«ras mežus no nociršanas. Tur nekas nav pÄraudzis vai aizaudzis un vÄ“l var augt ilgus, ilgus gadus, kamÄ“r mÄ“s atkal iemÄcÄ«simies cienÄ«t klasiskÄs mežsaimniecÄ«bas paredzÄ“tos kailciršu platumus, virzienus un piesliešanÄs laikus. TagadÄ“jie meža izmantotÄji vairs nemÄk to darÄ«t.
MÄ“s esam pateicÄ«gi dabas pÄrvaldei, kura cenšas aizstÄvÄ“t mÅ«su mežus no to pÄrmÄ“rÄ«gas izciršanas un tÄs noorganizÄ“to dabas aizstÄvju armiju, kas cenšas mežos vÄ“l atrast palikušos vÄ“rtÄ«gos dabas biotopus, tÄdÄ“jÄdi cenšoties pasargÄt tos no iznÄ«cÄ«bas.
* Pie šÄda secinÄjuma par pašreizÄ“jo mÅ«su valsts meža stÄvokli kopÄ«gÄs pÄrrunÄs ir nonÄkuši šÄdi tÄ kÄdreizÄ“jie kopÄ“ji un audzÄ“tÄji:
1. Jaunjelgavas MRS galvenais mežzinis, mežzinÄtņu doktors G. Skriba
2. Talsu MRS ilggadÄ“jÄ mežu izmantošanas inženiere L. BÄ“rziņa
3. Ventspils un UgÄles MRS ilggadÄ“jais mežu aizsardzÄ«bas inženieris A. MaÄtams
4. Smiltenes mežniecības mežziņa vietniece A. Viža
5. Cēsu MRS direktors E. Eglīts
6. Bijušais meža meliorators G. Klapars
7. Meža ministrijas meža atjaunošanas inženiere I. Birzgale
8. Daugavpils MRS direktors A. Reliņš
9. KuldÄ«gas MRS Abavas mežniecÄ«bas mežzinis E. KiršpÄ«lis
10. Jaunjelgavas MRS LÄÄplÄ“ša un ErbÄ“rÄ£es mežniecÄ«bu mežzinis J. Censonis