Iesaki rakstu:

1918. gada 18. novembris un 1990. gada 4. maijs ir divi nozÄ«mÄ«gākie datumi Latvijas valsts vÄ“sturÄ“. Šodien aprit 31 gads, kopš 1990. gada 4. maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsÄ«m pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanu”. Kas šai NeatkarÄ«bas deklarācijas 31. gadadienā bÅ«tu aktuālākais mÅ«su šodienas dievkalpojuma un lÅ«gšanas kontekstā?

Kā pirms dažām dienām ziņoja Latvijas sabiedrisko mediju portāls lsm.lv, Latvija ir valsts ar vienu no augstākajiem pašnāvÄ«bu statistikas rādÄ«tājiem gan Eiropas SavienÄ«bas, gan visas pasaules lÄ«menÄ«. Tāpat arÄ« dzirdam, ka saistÄ«bā ar Covid-19 pandÄ“mijas dēļ ieilgušajiem komunikācijas un pārvietošanās ierobežojumiem cilvÄ“kos ir pieaugusi iekšÄ“jā spriedze, nervozitāte un agresivitāte. Tiek arÄ« ziņots, ka daudzi jaunieši piespiedu bezdarbÄ«bas un attālināto mācÄ«bu dēļ cieš no depresijas.

TāpÄ“c šodien Ä«pašu uzmanÄ«bu vÄ“los pievÄ“rst jautājumam par iekšÄ“jā lÄ«dzsvara aktualitāti un svarÄ«gumu. Neapšaubāmi, tas ir liels izaicinājums ne tikai šajā nopietno pārbaudÄ«jumu laikā, bet arÄ« visā mÅ«su dzÄ«vÄ“ kā tādā. Šis iekšÄ“jais lÄ«dzsvars ir cieši saistÄ«ts ar mieru – gan mÅ«su iekšÄ“jo, gan arÄ« mieru starpcilvÄ“ciskajās attiecÄ«bās.

Kā iegÅ«t šo iekšÄ“jo mieru un paturÄ“t tad, kad apkārtÄ“jie ir nemierÄ«gi, kad sāk trakot vÄ“tra? Tikko dzirdÄ“jām JÄ“zus vārdus mācekļiem: “Es jums atstāju mieru, Es jums dodu savu mieru; ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Lai jÅ«su sirds neuztraucas un lai nebÄ«stas!” (Jņ 14,27) Vecās DerÄ«bas pravietojumā Mesija tiek saukts par Miera Princi. Tātad pirmais atskaites punkts tikko nosaukto problÄ“mu risinājumam ir atvÄ“rties uz to mieru, ko mums dod JÄ“zus Kristus.

Protams, tam ir savi priekšnosacÄ«jumi. Pirmais – bÅ«t par Kristus mācekli. Ko tas nozÄ«mÄ“? Māceklis ir tas, kas ir izvÄ“lÄ“jies JÄ“zu par savu skolotāju, ieklausoties Viņa vārdos un saskaņojot savu dzÄ«vi ar tiem. To var nosaukt arÄ« par savas dzÄ«ves uzstādÄ«jumu jeb settingu, tātad vÄ“rtÄ«bu skalas jeb prioritāšu saskaņošanu ar JÄ“zus piedāvātajiem.

Pirms atgriežamies pie jautājuma par mieru mÅ«su sirdÄ«s, ir mazliet jāieskicÄ“ SvÄ“to Rakstu piedāvātā pasaules redzÄ“juma kopaina. Tieši tā ir JÄ“zus vÄ“stÄ«juma centrā. CilvÄ“ks nedzÄ«vo uz zemes mūžīgi. Viņa dzÄ«ves laiks ir ierobežots. PÄ“c nāves viņam ir jāatskaitās par dzÄ«ves laikā izdarÄ«to, lÄ«dzi viņš nevar paņemt neko no materiālajām lietām. JÄ“zus saka, ka cilvÄ“ka dzÄ«ves pamatuzdevums ir meklÄ“t Dieva ValstÄ«bu un tās taisnÄ«bu, tad visas pārÄ“jās lietas nostājas savās vietās.

ŠÄ« ValstÄ«ba, tās iedÄ«gļi jau ir klātesoši šai pasaulÄ“, bet pilnā mÄ“rā tā atklāsies laiku beigās. Tik lielā mÄ“rā, cik cilvÄ“ks savas dzÄ«ves laikā ir sadarbojies ar šo noslÄ“pumaino realitāti un veicinājis tās pieaugumu, tik lielā mÄ“rā viņš pÄ“c nāves arÄ« plÅ«c savas darbÄ«bas augļus. TurpretÄ«, ja viņš ir pretojies tās izaugsmei savas dzÄ«ves laikā, tad kļūst par zaudÄ“tāju – lÅ«zeri -, kurš ir izniekojis savu dzÄ«vi, jo pÄ“c nāves nekas vairs nav labojams.

Savukārt svÄ“tais Pāvils raksta: Dieva valstÄ«bā mums nākas ieiet caur daudzām ciešanām (Apd 14,22), bet JÄ“zus saka, ka Dieva valstÄ«bas tÄ«kotāji tajā laužas iekšÄ (sal. Mat 11,12) Tātad, lai nekļūtu par zaudÄ“tājiem, no mums tiek prasÄ«ta aktÄ«va nostāja, jābÅ«t gataviem arÄ« uz sāpÄ“m un upuriem. Skatoties no šÄ«s perspektÄ«vas, Covid-19 izraisÄ«tās pandÄ“mijas ciešanas un ierobežojumi kļūst par sava veida stimulu, “degvielu” ceļā uz Dieva ValstÄ«bu, kas mudina mÅ«s nepazaudÄ“t Dieva dotos pamatuzstādÄ«jumus mÅ«su dzÄ«vei. ŠÄda pieeja ļauj mums uzlÅ«kot pārbaudÄ«jumus no citas perspektÄ«vas un saskatÄ«t tur arÄ« pozitÄ«vo, ne tikai Ä“nas puses.

Pirms dažām dienām lasÄ«ju vairākas liecÄ«bas par to, kā Covid-19 laika ierobežojumi ir nākuši par svÄ“tÄ«bu, palÄ«dzÄ“juši ieraudzÄ«t savā dzÄ«vÄ“ bÅ«tisko, atjaunot un padziļināt attiecÄ«bas Ä£imenÄ“, saprast, ka ne viss dzÄ«vÄ“ ir atkarÄ«gs no mums pašiem. Tad cilvÄ“ks kļūst atvÄ“rtāks uz nepieciešamÄ«bu pÄ“c dievišÄ·Ä jeb pārdabiskā. TomÄ“r svarÄ«gi ir apzināties arÄ« to, ka JÄ“zus ir ne tikai vienkārši Skolotājs, bet arÄ« tas kurš uzņēmās cilvÄ“ka grÄ“ku nastu uz sevi, nomira un ar savu augšÄmcelšanos apliecināja, ka Viņš un TÄ“vs ir viens, ka šie Viņa vārdi: “Es esmu durvis” [uz debesÄ«m, uz Dieva ValstÄ«bu] ir patiesÄ«ba. Ne velti svÄ“tais Pāvils vienā no savām vÄ“stulÄ“m, runādams par Kristu, raksta: “Viņš ir mÅ«su miers.” (Ef 2,14)

Tātad mÅ«su iekšÄ“jā miera pamatā ir tas miers, ko dod JÄ“zus Kristus. Kā Viņš pats saka, šis miers ir atšÄ·irÄ«gs no tā, ko pasaule dod. Pasaules piedāvātais miers vienmÄ“r ir trausls un viegli izjaucams. Kristus miers mÅ«s atbrÄ«vo no bailÄ“m, no materiālo un laicÄ«go lietu varas. Kas var apdraudÄ“t šo Kristus doto mieru? VienÄ«gi tas, kas apdraud mÅ«su iekšÄ“jo saikni ar Viņu kā mÅ«su Skolotāju un AtbrÄ«votāju no ļaunuma un iznÄ«cÄ«bas varas. ŠÄ« saikne vājinās vai pat tiek pazaudÄ“ta tad, kad izvÄ“lamies citas prioritātes, nevis Viņa piedāvātās. BaznÄ«cas valodā runājot, mÄ“s to saucam par grÄ“ku. ŠÄ« saikne tiek atjaunota, ja savu neuzticÄ«bu nožēlojam, izsÅ«dzam, no visas sirds apņemamies laboties un saņemam grÄ“ku piedošanu.

TāpÄ“c pirmais priekšnosacÄ«jums, kā atjaunot iekšÄ“jo lÄ«dzsvaru gan individuālā, gan arÄ« visas sabiedrÄ«bas, visas Latvijas lÄ«menÄ«, ir atgriezties no grÄ“kiem un lÅ«gt AugšÄmcÄ“lušos: “Dāvā man savu mieru, to mieru, kas nāk no augšienes, no Tevis un ko neviens man vairs nespÄ“s atņemt! PalÄ«dzi man saprast, ka šÄ«s zemes dzÄ«ve nav vienÄ«gais, kas man ir paredzÄ“ts. PalÄ«dzi man ieraudzÄ«t, ka Covid laika un visi citi pārbaudÄ«jumi ir Tavs aicinājums uz atgriešanos pie Tevis, pie tiem uzstādÄ«jumiem, kurus Tu esi mums atklājis!”

Balstoties uz šÄ«m, teiksim tā, vertikālā rakstura pamatpatiesÄ«bām, ir vÄ“rts dot arÄ« dažus horizontāla rakstura ieteikumus mÅ«su fiziskā un garÄ«gā lÄ«dzsvara atjaunošanai, miera saglabāšanai. Te gribu izdalÄ«t četrus punktus.

Pirmais bÅ«tu prāta higiÄ“na un disciplÄ«na. Ikdienā viegli varam piesārņot mÅ«su iztÄ“li un prātu ar liekas un netÄ«ras informācijas plÅ«smu, tas apgrÅ«tina koncentrāciju un pazemina darbaspÄ“jas. MierÄ«gs prāts, tāpat kā mierÄ«gs Å«dens, labāk atspoguļo realitāti. Kaut arÄ« mierÄ«ga, koncentrÄ“ta prāta attÄ«stÄ«šana dod milzÄ«gas priekšrocÄ«bas, tas nebÅ«t nav viegls uzdevums. Tāpat kā spÄ“cÄ«gs savvaļas dzÄ«vnieks, kurš pieradis klÄ«st, kur vien vÄ“las, un sāk pretoties, kad mÄ“Ä£ina to pieradināt, tāpat arÄ« uzvedas prāts, lÄ«dzÄ«gi kā nemierÄ«gs pÄ“rtiÄ·is. Kad mÄ“s esam stresa stāvoklÄ«, mÅ«su smadzenes atbrÄ«vo stimulÄ“jošos hormonus, adrenalÄ«nu, kas labākajā gadÄ«jumā mÅ«s mobilizÄ“ – un tad mÄ“s varam viegli tikt galā ar ārštata situāciju. Bet sliktākajā gadÄ«jumā tas apdraud mÅ«su darbÄ«bas efektivitāti un spÄ“ju rÄ«koties. Var pat mÅ«s paralizÄ“t. Šai negatÄ«vajā scenārijā uzmanÄ«bas zona sašaurinās – tā koncentrÄ“jas uz stresa cÄ“loni, nevis uz uzdevumiem, kas jāatrisina.

Otrais punkts ir spÄ“ja sadzÄ«vot ar citiem un respektÄ“t otra viedokli. Tad, ja dzÄ«vojam ar sajÅ«tu, ka esmu vissvarÄ«gākais un visÄ«pašÄkais, ir grÅ«ti pieņemt otru un samierināties ar atšÄ·irÄ«gu viedokli. Zinātnieki ir pierādÄ«juši, ka tad, kad attÄ«stām lÄ«dzjÅ«tÄ«bu un apzinātu uzmanÄ«bu attiecÄ«bā pret lÄ«dzcilvÄ“kiem (kad atsakāmies no pārsteidzÄ«ga sprieduma par otru un pilnÄ«bā dzÄ«vojam tagadnÄ“), mÄ“s izmantojam tās nervu Ä·Ä“des mÅ«sos, kuras atbild par sociālo komunikāciju un, pateicoties tam, varam mainÄ«t attieksmi arÄ« pašam pret sevi.

PÄ“dÄ“jā laikā, iespÄ“jams arÄ« Covid ierobežojumu iespaidā, cilvÄ“ki kļūst arvien agresÄ«vāki pret atšÄ·irÄ«ga viedokļa paudÄ“jiem. Mums ir dota brÄ«vÄ«ba, dzÄ«vojam valstÄ«, kurā varam iziet demonstrācijās, brÄ«vi paust viedokli, diskutÄ“t, aizstāvÄ“t savu viedokli, bet tas nenozÄ«mÄ“, ka drÄ«kstam ar necieņu izturÄ“ties pret otru, pret viņa vÄ“rtÄ«bām. NeaizmirsÄ«sim, ka cilvÄ“ka cieņa ir visu pārÄ“jo mÅ«su Eiropas vÄ“rtÄ«bu pamatā.

Diemžēl parasti negatÄ«vo informāciju mÄ“s uztveram ātrāk un glabājam ilgāk nekā pozitÄ«vo. Tas ir dÄ«vaini, ka negatÄ«vā informācija par cilvÄ“ku mums nozÄ«mÄ“ vairāk nekā pozitÄ«vā. Lai to mainÄ«tu, ir nepieciešama apzināta un sistemātiska piepÅ«le. KristÄ«gā valodā to sauc par tikuma praktizÄ“šanu.

Trešais ir baiļu un agresijas pārvarÄ“šana. Realitāte ir tāda, ka ikdienas dzÄ«vÄ“ mÄ“s nekad neesam pilnÄ«gā drošÄ«bā, jo tiekam ierauti nepārtrauktā mainÄ«go notikumu plÅ«smā. Nav iespÄ“jams panākt pilnÄ«gu stabilitātes sajÅ«tu vai ideālo patvÄ“rumu, kur noslÄ“pties. Ar Ä«pašu skaudrumu to parāda pÄ“dÄ“jo nedēļu plaši aprakstÄ«tie un komentÄ“tie notikumi. Tāpat ik pÄ“c laika lasām par traÄ£iskām sekām ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšanas rezultātā. MÅ«su nedrošÄ«ba un bailes seko mums lÄ«dzās. Trauksme, bailes, bažas, uztraukums un pat panika ir tikai prāta stāvokļi. Apzināta attieksme pret bailÄ“m pati par sevi nenes bailes. Ja atzÄ«sim savas bailes, skatÄ«simies, kā tās mÅ«s mÄ“Ä£ina mÅ«s pārņem, vÄ“rosim tās, tad redzÄ“sim, kā bailes mainās un norimst.

Te vÄ“l jāapzinās, ka dusmas un agresija nespÄ“j atrisināt mÅ«su problÄ“mas. Taču tās ļoti efektÄ«vi sagrauj mÅ«su imÅ«nsistÄ“mu. Īpaši svarÄ«gi tas ir Covid-19 inficÄ“šanās risku kontekstā. Ir svarÄ«gi apzināties, ka dzÄ«vojot mÄ“s nevaram izvairÄ«ties no sāpÄ“m un ciešanām, bieži vien paši esam to iemesls ar savām izvÄ“lÄ“m. Varam vienÄ«gi tās minimizÄ“t, tiktāl, cik tas no mums ir atkarÄ«gs. Tur, kur nav iespÄ“jams no tām izvairÄ«ties, ir svarÄ«gi mācÄ«ties ar tām sadzÄ«vot, un tad skatiens uz augšu, uz pārdabisko, uz mūžīgo mums palÄ«dz saskatÄ«t to jÄ“gu.

Ceturtais ir domāt pozitÄ«vi. CilvÄ“ks ir veidots kā dinamiski mainÄ«ga sistÄ“ma. Bet cilvÄ“ka dabiskā bÅ«tÄ«ba ir noslÄ“pumaini saistÄ«ta ar sākotnÄ“jiem realitātes pamatiem, tā ir veidota pÄ“c Dieva attÄ“la un lÄ«dzÄ«bas, un tāpÄ“c katra cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bas diļumos ir ilgas pÄ“c Labā, Skaistā un Patiesā. Un, lai gan mÅ«su patiesais “es” var bÅ«t stresa un trauksmes, dusmu un nepiepildÄ«tu vÄ“lmju piesārņots, šÄ«s ilgas tomÄ“r turpina pastāvÄ“t neatkarÄ«gi no tā un var ikvienā brÄ«di pamosties ar jaunu spÄ“ku.

Lai dzÄ«votu, Ä·ermenim nepārtraukti jāpiedalās vielmaiņā: ir nepieciešama pastāvÄ«ga matÄ“rijas un enerÄ£ijas apmaiņa ar ārpasauli. Tāpat ir arÄ« ar dvÄ“seli – to atjauno un atdzÄ«vina mÅ«su labie darbi, mÅ«su labvÄ“lÄ«gā attieksme pret citiem un tuvākmÄ«lestÄ«ba, komunikācija ar DievišÄ·o. Spriedzes un agresivitātes pieaugums pasaulÄ“ liecina, ka šodien vairāk nekā jebkad cilvÄ“cei ir jāsāk apzināties, ka agresivitātes un vardarbÄ«bas problÄ“mu nevarÄ“s atrisināt ar vardarbÄ«giem lÄ«dzekļiem, bet gan tikai veicinot tādu nostāju kā ticÄ«ba, savstarpÄ“ja sapratne un tuvākmÄ«lestÄ«ba, uzplaukumu mÅ«su sabiedrÄ«bā. Īsts miers valstu starpā un cilvÄ“ku sabiedrÄ«bā ir taisnÄ«bas auglis, nevis ieroču pielietošanas rezultāts. Miers, kas izriet no taisnÄ«bas, ir paliekošs. Miers, kas iestājas spÄ“ka pielietošanas un kara rezultātā, ir trausls un Ä«slaicÄ«gs.

Neskatoties uz mainÄ«go notikumu plÅ«smu, kurā esam ierauti, mÅ«su dzÄ«ve tomÄ“r lielā mÄ“rā ir atkarÄ«ga no mums pašiem. Tas, par ko mÄ“s kļūstam gadiem ritot, arvien lielākā mÄ“rā ir atkarÄ«gs no mÅ«su iepriekšÄ“jām izvÄ“lÄ“m. Šai ziņā katrs no mums tur savu dzÄ«vi savās rokās, un tas, par ko mÄ“s kļūstam, ir atkarÄ«gs no mÅ«su attieksmes un rÅ«pÄ“m par sevi. ŠÄdā nozÄ«mÄ“ jāatzÄ«mÄ“, kā pašattÄ«stÄ«ba nav egoisms. Tā ir svarÄ«ga dāvana citiem cilvÄ“kiem.

Tātad, saliekot šo vertikālo – ticÄ«bas dimensiju kopā ar horizontālo – mÅ«sdienu zinātnes un prāta atziņām, varam palÄ«dzÄ“t gan katram individuāli, gan visai sabiedrÄ«bai harmoniski attÄ«stÄ«ties. Un to es arÄ« šajā svÄ“tku brÄ«dÄ« no sirds mums visiem novÄ“lu – lÄ«dzdarboties mÅ«su valsts garÄ«gā lÄ«dzsvara atjaunošanā un miera saglabāšanā!