Iesaki rakstu:

Mariupole ir kritusi. Tās aizstāvji, kas trÄ«s mÄ“nešus aizstāvÄ“ja pilsÄ“tu pret ienaidnieka pārspÄ“ku, beigās nocietinoties “Azovstal” rÅ«pnÄ«cas tuneļos, ir nonākuši gÅ«stā. Viņu tālākais liktenis ir neskaidrs. MÅ«sdienu spartieši, kas šodienas ciniskajā un gļēva komforta inficÄ“tajā pasaulÄ“ atgrieza drosmes un varonÄ«bas principus, ir radÄ«juši leÄ£endu, kura stiprinās nākamo cÄ«nÄ«tāju rindas – lÄ«dz viņu gara uzvara nesÄ«s arÄ« galÄ«go uzvaru karā.

TomÄ“r viņi ir tikai cilvÄ“ki. Tādi paši kā mÄ“s – tikai izdarÄ«juši grÅ«tas izvÄ“les neiespÄ“jamos apstākļos. Tikai tagad pasaule uzzina viņu stāstus. “Azov” pulka komandieris Deniss Prokopenko – karÄ“liešu izcelsmes ukrainis, kurš turpina savu senču aizsākto pretestÄ«bu krievu imperiālismam. 31 gada vecumā pulkvežleitnants 21. gadsimta brutālākajā karā.

IzlÅ«košanas virsnieks Iļja Samojlenko – 27 gadi. Jau pirms tam kaujās zaudÄ“jis savu kreiso roku un labo aci. Oleksijs Jaņins – pasaules čempions taiboksā, kritis kaujā. 21 gadu vecā Katerina, kuras eņģeļa balsi no “Azovstal” elles tagad pazÄ«st visa pasaule. Un daudzi citi.

TomÄ“r varonÄ«bai bieži ir iespÄ“ja izpausties tur, kur citu nodevÄ«ba ir devusi iespÄ“ju ienaidniekam. TāpÄ“c tā vienlaikus ir arÄ« traģēdija. NodevÄ«bai pret “Azov” vienÄ«bu ir sena vesture. “Azov” “melnie cilvÄ“ciņi” radās 2014. gadā kā atbilde uz krievu “zaļo cilvÄ“ciņu” invāziju Ukrainā.

Tie bija “azovieši”, kas nosargāja Mariupoli, neļaujot ienaidniekam savienot okupÄ“to Krimu ar Donbasu. Mariupole Putina prātā bija “krievu pasaules” dabiska sastāvdaļa – pamatā krievvalodÄ«ga ostas pilsÄ“ta, kurā netrÅ«ka vÄ“lÄ“tāju, kas savulaik balsoja par prokremliskiem kandidātiem. NespÄ“ja to iekarot noteikti ilgi bija skabarga viņa prātā. It Ä«paši ņemot vÄ“rā, ka krievu spÄ“kus tur sakāva nÄ«stie ukraiņu nacionālisti.

Kad Mariupoli 2015. gadā sāka apšaudÄ«t ar artilÄ“riju no netālā Širokines ciema, “Azov” veica pārsteiguma pretuzbrukumu un patrieca okupantus arÄ« no turienes. Nākamos septiņus gadus Mariupole atradās relatÄ«vā drošÄ«bā – tā strauji tika sakopta un padarÄ«ta par Eiropas civilizācijas priekšposteni.

“Azov” vienÄ«ba bija šÄ«s pilsÄ“tas sargi, kas auga un attÄ«stÄ«jās, sasniedzot augsti profesionālus standartus. VienÄ«gā cīņa, ko viņi nevarÄ“ja uzvarÄ“t šajā laikā, bija informatÄ«vais karš. Viņi tika apsaukāti par “nacistiem” un “fašistiem” – Kremļa propaganda tika atmazgāta caur noderÄ«gajiem idiotiem Rietumos, kuri pastiprināja šo naratÄ«vu. Tā rezultātā “Azov” vienÄ«bai tika liegts Rietumu militārtehniskais atbalsts.

Asinis ir uz jÅ«su rokām, “Azov” nomelnotāji! Es vairs nepievienošos tiem, kas prasa atvainošanos. Man nav tiesÄ«bu to prasÄ«t. Prasiet piedošanu 20 tÅ«kstošiem mirušo Mariupoles iedzÄ«votāju radiniekiem, lÅ«dziet piedošanu deportÄ“tajiem, lÅ«dziet piedošanu Dievam, ja jums kādreiz ienāks prātā padomāt par savu lÄ«dzatbildÄ«bu! Ejiet attÄ«rÄ«t drupas, pārapbedÄ«t mirušos un mierināt noslepkavoto un izvaroto ukraiņu radiniekus – taisnÄ«gums ir par lÄ«dzsvaru, un varbÅ«t tas spÄ“tu to kaut daļēji atjaunot.

TrÄ«s mÄ“nešus “Azov” cÄ«nÄ«jās pret pārspÄ“ku tikai ar pašu pieredzi un ekipÄ“jumu, viņi dalÄ«jās ar saviem ierobežotajiem pārtikas un Å«dens krājumiem ar civiliedzÄ«votāju bÄ“gļiem, viņi ziedoja dzÄ«vÄ«bas, lai izpildÄ«tu Ukrainas prezidenta pavÄ“li – noturÄ“ties, lai pretiniekam nepietiktu spÄ“ka, ko novirzÄ«t Kijivas ieņemšanai! Reiz pienāks laiks, kad visi, kas viņus nodeva, atbildÄ“s – sākot ar viszemāko Kremļa “denacifikācijas” naratÄ«va izplatÄ«tāju, beidzot ar Francijas un Vācijas lÄ«deriem, kuri mudina Ukrainu kapitulÄ“t pÄ“c tam, kad Krievija ir paziņojusi un aizsākusi genocÄ«du pret ukraiņu tautu. Ja arÄ« ne juridiski, tad pÄ“c bÅ«tÄ«bas – Dieva dzirnas maļ lÄ“ni, bet pamatÄ«gi.

Mariupole ir kritusi, bet Ukraina dzÄ«vo! Mariupoles “Azov” kareivji ir gÅ«stā, taču “Azov” veterāni citās pilsÄ“tās veido jaunas vienÄ«bas. Tas ir spÄ“ks, kas apturÄ“s Krieviju, jo viņi ir neuzpÄ“rkami nacionālisti – varbÅ«t tieši tas tik ļoti biedÄ“ arÄ« daudzus Rietumu lÄ«derus? Jā – jÅ«su “dÄ«liem”, kompromisiem un “sejas glābšanas” operācijām te vairs nav vietas. “Dzelzs un asinis” izlems nākotni – tā ir valoda, kuru ir atgriezusi Krievija. Ar to arÄ« tai tiks atbildÄ“ts.

Pārpublicēts no austsaule.lv

AttÄ“lā – Re:Baltica pārstāve Inga Spriņģe. Viņa un pārÄ“jā Re:Baltica vadÄ«ba pielika lielas pÅ«les informatÄ«vajā karā pret „Azov”.