Iesaki rakstu:

NoderÄ«gs idiots. Tas ir par dzejnieku Raini, kura radošais mūžs gājis blakus laikmeta maiņām, pārbaudot cilvÄ“kā visas tās rakstura Ä«pašÄ«bas, ko mÄ“dzam dÄ“vÄ“t par vÄ“rtÄ«bām. ŠÄ·ietami atdevies tikai poÄ“zijas mÅ«zai, viņš visas apzinÄ«gās dzÄ«ves garumā nenogurstoši un mÄ“rÄ·tiecÄ«gi lÄ«dztekus ap sevi veidoja pasauli, kurā pulsÄ“ intrigas, meli, nodevÄ«ba, kašÄ·Ä«gums, uzpÅ«tÄ«ba.

Tāds viņš noderÄ“ja sociāldemokrātu partijai, tādu viņu pieņēma sarkanā pagrÄ«de, tādam viņam bija bÅ«t arÄ« avantÅ«rās un afÄ“rās, dienesta uzdevumos, ko neveiklajam jaunstrāvniekam, bet vÄ“lāk jau pamatšÄ·iras apdziedātājam uzticÄ“ja nebÅ«t ne nejauši garāmgājÄ“ji. Tāds sadzÄ«ves muļļa ar psihiskas attÄ«stÄ«bas novirzÄ“m – lasÄ«siet tālāk, sapratÄ«siet! – viņš bija vajadzÄ«gs arÄ« Aspazijai, kas šajā Ä«patnÄ“jā kopdzÄ«ves Å«nijā kļuva par Raiņa garÄ«gās telpas principiālo slotu – starp pieskatÄ«šanu un izsmiešanu. Viņa aiznesa sev lÄ«dzi mūžībā arÄ« tās rindas un gadÄ«jumus, ko vÄ“sā mierā izcÄ“la ārā no sev intÄ«mi tuvā dzejnieka piezÄ«mÄ“m kā nebijušas. IzcÄ“la tāpÄ“c, ka gribÄ“ja atstāt tikai derÄ«go… NoderÄ«go.

Tāpat kā to darÄ«ja padomju okupanti, komunistiskā režīma saiņotāji – pirms Raiņa literāro un pārÄ“jo mantojumu nodeva plauktiem, publiskai vai zinātniskai lietošanai. Obligātai lietošanai. Nolika mÅ«su visu priekšÄ kā noderÄ«go – kā ļoti noderÄ«go –, kam bija par katru cenu jāpiesedz tas otrs – tas neglÄ«tais vārds. TomÄ“r – bez tā otra vārda pie Raiņa pieminekļa grÅ«ti nostāvÄ“t, jo šÄ« vārdkopa paskaidro konkrÄ“tās personÄ«bas pielietojumu, ko režīms (-i) izstrādāja un noslÄ«pÄ“ja ar apskaužamu meistarÄ«bu, skrupulozi manipulÄ“jot, izdomājot, sacerot, uzspiežot…

Kad apzina un saprot, kas patiesÄ«bā notika ar Raini, viņam dzÄ«vam esot, ir diezgan viegli izskaidrot to vājprātÄ«go spÄ“li, kurā vÄ“lāk tika ievilkta Latvija, – sākot no okupācijas un turpinot lÄ«dz pat šodienai, kas pin mÅ«su kājas un prātu... ŠÄ« radÄ«tā sistÄ“ma un rafinÄ“tie algoritmi ir jāmaina, un tas nozÄ«mÄ“, ka mums diemžēl vai par laimi jāmaina arÄ« attieksme pret vienu no izcilākajiem latviešiem.

Reti kad var teikt, ka cilvÄ“kam paveicies, ka viņš nomiris Ä«stajā laikā. Rainim ir paveicies, jo viņš tika gatavots ļoti riebÄ«gai misijai, kas nekādi nesaistÄ«jās ar Latvijas suverenitāti un neatkarÄ«bu. Un arÄ« labklājÄ«bas tur nebÅ«tu, vÄ“l mazāk – cilvÄ“cÄ«bas. Ja nebÅ«tu nomiris, PliekšÄns četrdesmitajā brauktu uz Maskavu un pirmajā rindā stāvÄ“tu uz ceļiem krievu priekšÄ, lai atdotu komunistiem mÅ«su valsti. Citu variantu dzejniekam nemaz nebÅ«tu, – to šÄ« grāmata arÄ« skaidri atklāj.

(Fragments no grāmatas “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brÄ«nišÄ·Ä«gie piedzÄ«vojumi”*)

Minnas Kalniņas un viņas meitas VilhelmÄ«nas Zepas pratināšana notika tās pašas dienas vÄ“lā vakarā. Sievietes nezināja, ka viņu kalpone arÄ« jau atrodas policijas cietumā. Minna apgalvoja, ka naudu, kas pie viņas atrasta, iedevis kāds žīds. Viņa nevarot teikt, kurš tas ir, jo vÄ«rietis draudÄ“jis viņu nogalināt. Kad lÄ«dz pratināšanai nonāca meita VilhelmÄ«na, viņa izmeklÄ“tājam apgalvoja, ka neko nezinot par mammas darÄ«jumiem, tikai pavadÄ«jusi to uz tirgu. Viltotā nauda? Neko nezinot. Mamma iedevusi, bet neko nav teikusi.

VilhelmÄ«na koÄ·etÄ“ja, flirtÄ“ja. LÅ«dza izmeklÄ“tāju, vai viņš nevarot nodot zÄ«mÄ«ti kādam cilvÄ“kam? IzmeklÄ“tājs Liepiņš spÄ“lÄ“ja pretÄ«, apsolÄ«ja, bet uzreiz draudÄ«gi piekodināja, ka par šÄdu pakalpojumu gan bÅ«s papildus jāšÄ·iņķo... Jo tas jau neesot likumÄ«gi. Policistiem maz maksājot, tāpÄ“c atlÄ«dzÄ«bai jābÅ«t labai. Liepiņš notÄ“loja sazvÄ“rnieku, liekot sievietei viņam uzticÄ“ties. Turpat pie izmeklÄ“tāja galda ātri tika uzrakstÄ«ta svarÄ«gā zÄ«mÄ«te:

“Mīļš sveiciens! Atrodos pašlaik ļoti riskantā stāvoklÄ«. Esam abas ar mammu apcietinātas. AtgadÄ«jās man te kāds lÄ«dzjÅ«tÄ«gs cilvÄ“ks, kurš Tev rÄ«t pastāstÄ«s lietas tuvākos apstākļus. Te varot lÄ«dzÄ“t tikai pazÄ«šanās. Ja Tev kas iespÄ“jams, dari to drÄ«z. Biju visu laiku tāda drusku saslimusi. Mīļi sveicot – Vilma.”

AizturÄ“tā vÄ“l nosauca pāris adrešu, kur varot paprasÄ«t naudu advokātiem, bet, ja tur atsaka, lai prasot tam vÄ«ram, kam tiks nodota šÄ« zÄ«mÄ«te.

IzmeklÄ“tājs notikušÄ aprakstu ir atstājis lietas materiālos kā pierādÄ«jumu tiesai, arÄ« to, ka nākamajā dienā viņš ieradies pie Raiņa. Tieši viņam aizturÄ“tā Zepa sÅ«tÄ«jusi zÄ«mÄ«ti. Liepiņš, kas uzdevies par pagrÄ«des sakarnieku, izstāstÄ«jis dzejniekam, ka pašu zÄ«mÄ«ti viņš iznÄ«cinājis, lai nenonāktu policijas aizdomās. Nenojaušot, kas stāv viņa priekšÄ, Rainis teicis, kas tas esot pareizi darÄ«ts. Tad viņš piesardzÄ«gi apvaicājies, vai kratÄ«šanā nav atrasta vÄ“l nauda, uz ko vÄ“stnesis sacÄ«jis – cik viņam zināms, neesot.

PÄ“c dažām dienām Rainis ieradās policijā, noliekot uz galda savu vizÄ«tkarti. “Ivan Hristoforovič Pliekšan”. Otrā pusÄ“ uz vizÄ«tkartes – “Rainis”. Tā kā viņu sagaidÄ«ja cits izmeklÄ“tājs, dzejnieks nenojauta, ka viņš šajā lietā jau ir liecinieks un, iespÄ“jams, pat apsÅ«dzÄ“tais. Taču tajā konkrÄ“tajā stundā Rainis bija ieradies, lai izgalvotu VilhelmÄ«nu Zepu, atstājot Ä·Ä«lā noteiktu naudas summu. PÄ“c nepilnas stundas Vilmiņa bija brÄ«va un pazuda no Latvijas uz visiem laikiem, izvÄ“loties biedrus Krievijā.

Kad 1922. gada 29. jÅ«nijā RÄ«gas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļā notika šÄ«s prāvas pirmā sÄ“de, Rainis atsÅ«tÄ«ja tiesai ārsta Priedkalna parakstÄ«tu vÄ“stuli, ka liecinieks nevar apmeklÄ“t šo sÄ“di, jo viņam ir “akÅ«ta resnās zarnas katara”. IepriekšÄ“jā dienā gan cilvÄ“ki bija redzÄ“juši rakstnieku visai labā omā un gaitā RÄ«gā uz ielas netālu no Satversmes sapulces nama. Par pretrunÄ«gām tika atzÄ«tas Raiņa liecÄ«bas, kur viņš sakās, ka VilhelmÄ«na Zepa pie viņa ir bijusi tikai dažu rakstu pārrakstÄ«tāja, nevis sekretāre; ka viņš jaunajai sievietei darbu iedevis aiz lÄ«dzcietÄ«bas; ka viņa neesot bijusi turÄ«ga.

Sodi bija bargi: Minnai Kalniņai par viltotas naudas izplatÄ«šanu tika piespriesti 12 gadi katorgā, Marijai Veinbergai par to pašu – 4 gadi katorgā. Tā kā Minna Kalniņa uzņēmās visu vainu, kas attiecās uz epizodi tirgÅ«, VilhelmÄ«nas Zepas nozÄ«mÄ«gā loma šajā skandālā tika dzÄ“sta un beigās arÄ« svÄ«trota. Jo sieviete bija pazudusi, bet Rainis kā liecinieks slimÄ«bas dēļ uz tiesas sÄ“dÄ“m nenāca. PilsÄ“tā runāja, ka Zepas pazušanu jeb izpirkšanu no apcietinājuma pret galvojumu palÄ«dzÄ“jis noorganizÄ“t policijas prefekts TÄ«fentāls, taču to neviens vÄ“lāk nešÄ·etināja. Tiesa, kopš tiem notikumiem Latvijā viltotos krievu rubļus sāka saukt par rainÄ«šiem...

Krievijas komunisti, aktÄ«vi piedaloties partijas Latvijas nodaļai, pret Latvijas valsti tās pastāvÄ“šanas pirmajos gados rÄ«koja plaša mÄ“roga diversijas. Viltotie krievu rubļi, kuru ievešanu valstÄ« organizÄ“ja pat Krievijas diplomātiskais dienests, ienāca ekonomikā kā lipÄ«gs vÄ«russ. Minnas Kalniņas un VilhelmÄ«nas Zepas aizturÄ“šana viltojumu dēļ bija pirmā nopietnā lieta slepenpolicijas bilancÄ“, pÄ“c tam šos noziedzniekus, sākot ar naudas ievedÄ“jiem un beidzot ar tās izplatÄ«tājiem, mÄ“rÄ·tiecÄ«gi izÄ·Ä“ra kā peles pieliekamajā. Izmantojot arÄ« slazdus.

Tā tika aizturÄ“ts Satversmes sapulces deputāts Vilis Dermanis (no sociāldemokrātu frakcijas), kas bija viens no aktÄ«vākajiem komunistu ideju propagandÄ“tājiem jaunajā Latvijā. Viņu apsÅ«dzÄ“ja viltotu krievu rubļu izplatÄ«šanā, un, tikai pateicoties Maskavas sarkano latviešu uzstājÄ«bai, Dermani apmainÄ«ja pret latviešu politiskajiem ieslodzÄ«tajiem. Rainim ar šo kreiso revolucionāru bija gana labas attiecÄ«bas, un gan dienasgrāmatas piezÄ«mÄ“s, gan kalpones atmiņās ir redzams, ka reakcionārs ir bijis biežs viesis dzejnieka mājās. KamÄ“r Dermanis vÄ“l bija uz brÄ«vām kājām, PliekšÄns piedalÄ«jās teju vai visos pasākumos un saietos, ko organizÄ“ja Padomju Krievijas cildinātāji, bet pats Vilis allaž atradās šo aÄ£itāciju priekšplānā kā mutÄ«gs saucÄ“js cīņā pret nacionālo buržuāziju.

Tāpat Raiņa sakarā jāmin tāda odioza persona kā Antonija Bindže – Sarkanās armijas Galvenās izlÅ«košanas pārvaldes kadru darbiniece, VilhelmÄ«nas Zepas māsÄ«ca. Sieviete, kas pazudināja Latvijas armijas Ä£enerāli Radziņu, ievelkot viņu spiegošanas afÄ“rā. Bet pie Raiņa viņa gāja “ar sveicieniem no Vilmiņas” pÄ“c naudas – kā jau liela daļa sarkano pagrÄ«dnieku tajā laikā. Bindžes vÄ«rs ieņēma atbildÄ«gu posteni Latvijas dzelzceļu virsvaldÄ“, bet viņas brālis strādāja Padomju Krievijā – Galvenajā pretizlÅ«košanas pārvaldÄ“. Lieki piebilst, ka šÄ« Ä£imene bija ļoti norÅ«pÄ“jusies par “buržuāziskās Latvijas” uzplaukumu, tāpÄ“c izmantoja katru iespÄ“ju, lai apgādātu komunistus Maskavā ar stratÄ“Ä£iski svarÄ«gu informāciju, pārsvarā – Latvijas Republikas noslÄ“pumiem, ko sagādāja rÅ«pÄ«gi pÄ«tais aÄ£entu tÄ«kls. Tas caurvija ministrijas, departamentus – lÄ«dz pat Saeimai mums zināmo politiÄ·u personā.

TomÄ“r par Raiņa idejiskās pārliecÄ«bas bÅ«tÄ«bu jāsauc izdevniecÄ«bas “Daile un darbs” projekts, kas bija Latvijas komunistiskās partijas ārzemju nodaļas (tā atradās Maskavā) lolota operācija. Nagliņš vÄ“l pakoja mantas, lai pārbrauktu no Šveices, kad 1920. gada 24. februārÄ« LKP CK ārzemju biroja sÄ“dÄ“ tika nolemts organizÄ“t Latvijā legālu izdevniecÄ«bu – kā piesegu un finansiālu pumpi sarkano pagrÄ«des darbÄ«bai. ZÄ«mÄ«gi, ka šajā pašÄ sÄ“dÄ“, piedaloties latviešu boļševikiem Lencmanim, Beikam, Kauliņam un KrÅ«miņam (Pilātam), tika nolemts izsniegt 20 000 rubļu lielu pabalstu rakstniekam Andrejam UpÄ«tim, lai viņam, atgriežoties dzimtenÄ“, iesākumā bÅ«tu iztikšanas kapitāls.

* grāmata “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brÄ«nišÄ·Ä«gie piedzÄ«vojumi” tirdzniecÄ«bā – sākot no šÄ«s nedēļas.