Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

ProgresÄ«vie stāsta, ka cilvÄ“ce virzās pa cilvÄ“ka saprāta progresa ceļu uz aizvien saulaināku tāli. PraksÄ“ gan ir redzams, ka saulainā tāle tā Ä«sti nav sasniegta. Nav jau tā, ka nebaudām attÄ«stÄ«bas augļus, piemÄ“ram, zinātnes radÄ«tus labumus. Vienlaikus ir jāsecina, ka labas izmaiņas nav notikušas visās cilvÄ“ces darbÄ«bas jomās. Lai arÄ« kas ir sasniegts, cilvÄ“cei tā arÄ« nav izdevies atteikties no kara. Kur te ir progress?

Vils Rodžerss esot paudis: "NevarÄ“tu teikt, ka civilizācija neattÄ«stās, – katrā jaunā karā cilvÄ“ki tiek nogalināti jaunā veidā." 20. gadsimtā ir bijuši nopietni mÄ“Ä£inājumi izveidot tādu starptautisko sistÄ“mu, kurā kara iespÄ“jamÄ«ba tiktu ja ne likvidÄ“ta, tad vismaz radikāli samazināta, tomÄ“r lieli panākumi ir izpalikuši, jo progresa kultivÄ“tāji ignorÄ“ cilvÄ“ka reālo dabu un piedāvā idealizÄ“tus – utopiskus – risinājumus.

Pirmais 20. gs. mÄ“Ä£inājums – Tautu savienÄ«ba

PārliecÄ«ba par to, ka nepieciešama globāla miera un drošÄ«bas uzturÄ“šanas sistÄ“ma, radās jau Pirmā pasaules kara laikā. Tas bija pirmais karš, kura upuru skaits sasniedza vairākus desmitus miljonu un kurā tika pielietoti Ä·Ä«miskie ieroči. ASV prezidents Vudro Vilsons uzrunā Kongresam 1918. gada 8. janvārÄ« ar 14 punktu programmu izklāstÄ«ja savu redzÄ“jumu par pasaules kārtÄ«bu pÄ“c Pirmā pasaules kara. Programmas galvenie punkti ietvÄ“ra atteikšanos no slepenās diplomātijas, vienlÄ«dzÄ«bas veicināšanu tirdzniecÄ«bā, Vācijas okupÄ“to valstu un teritoriju atbrÄ«vošanu, Polijas neatkarÄ«bas noteikšanu un Tautu savienÄ«bas (jeb Nāciju lÄ«gas) izveidošanu.

Tautu savienÄ«ba ir cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ pirmā starptautiskā organizācija ar pilnvarām nodrošināt mieru un veicināt drošÄ«bu visā pasaulÄ“. Tā dibināta 1919. gada 14. februārÄ« ParÄ«zes miera konferences laikā ar mÄ“rÄ·i attÄ«stÄ«t sadarbÄ«bu un nodrošināt mieru un drošÄ«bu starp tautām. Tautu savienÄ«bas galvenā Ä“ka atradās ŽenÄ“vā, ŠveicÄ“, un organizācija sastāvÄ“ja no Pārstāvju asamblejas (ietvÄ“ra visu dalÄ«bvalstu pārstāvjus), SavienÄ«bas padomes un PastāvÄ«gā sekretariāta, kuru vadÄ«ja Ä£enerālsekretārs. NespÄ“ja nolikt malā valstu savtÄ«gās intereses noveda pie Tautu savienÄ«bas nespÄ“jas novÄ“rst Japānas agresiju pret Ķīnu (1931. g.), Itālijas agresiju pret Etiopijas impÄ“riju (1935.–1936. g.) un PSRS agresiju pret Somiju (1939.–1940. g.).

VÄ“rts pieminÄ“t arÄ« Atbruņošanās konferences izgāšanos 1933. gadā, kad Vācija un Japāna izstājās no Tautu savienÄ«bas. ArÄ« PSRS izslÄ“gšanu no SavienÄ«bas 1939. gadā var uzskatÄ«t par izmisuma žestu, jo tā tāpat nekādi neietekmÄ“ja PSRS–Somijas kara gaitu. IzslÄ“gšanai tomÄ“r ir nozÄ«me mÅ«sdienās, jo tā apgrÅ«tina Kremļa centienus izplatÄ«t melus par PSRS pagātni. Tautu savienÄ«ba izvirzÄ«tos mÄ“rÄ·us nesasniedza un savu darbÄ«bu oficiāli izbeidza 1946. gadā.

Otrs mÄ“Ä£inājums – ANO

PÄ“c Otrā pasaules kara – vÄ“sturÄ“ postošÄkā globālā konflikta – 1945. gada 24. oktobrÄ« Sanfrancisko (Kalifornijas štats, ASV) tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). ArÄ« tās mÄ“rÄ·is bija kļūt par organizāciju, kas spÄ“tu efektÄ«vi nodrošināt mieru un drošÄ«bu visā pasaulÄ“. Tika uzskatÄ«ts, ka organizācijas izveide un attiecÄ«gu pilnvaru piešÄ·iršana tai palÄ«dzÄ“s uzturÄ“t mieru, veicināt draudzÄ«gas attiecÄ«bas starp valstÄ«m un nodrošināt cilvÄ“ktiesÄ«bu ievÄ“rošanu. Vienā no ANO svarÄ«gākajām institÅ«cijām – DrošÄ«bas padomÄ“ (DP) ir piecas pastāvÄ«gās locekles – Krievijas Federācija, ASV, Lielbritānija, Francija un Ķīna – un desmit nepastāvÄ«gās locekles, kas tiek ievÄ“lÄ“tas uz diviem gadiem saskaņā ar Ä£eogrāfiskās pārstāvniecÄ«bas principu bez tiesÄ«bām tikt pārvÄ“lÄ“tām divus termiņus pÄ“c kārtas. DrošÄ«bas padomÄ“ ir atļauts darboties arÄ« pārÄ“jām ANO dalÄ«bvalstÄ«m, taču tām nav balsstiesÄ«bu.

DrošÄ«bas padome pieņem rezolÅ«cijas un rekomendācijas, turklāt rezolÅ«cijas ir juridiski saistošas. Katrai Padomes loceklei ir viena balss. PÄ“c 1965. gada 31. augustā veiktajiem grozÄ«jumiem ANO StatÅ«tu 23. pantā, ar kuriem DrošÄ«bas padomes locekļu skaits tika palielināts lÄ«dz 15, procesuālu lÄ“mumu pieņemšanai ir nepieciešamas deviņas jebkuru (pastāvÄ«go vai nepastāvÄ«go) locekļu balsis. Savukārt, lai pieņemtu svarÄ«gākus lÄ“mumus, kas saistÄ«ti ar DrošÄ«bas padomes funkcijām un to izpildi, nepieciešamas deviņas balsis, no kurām piecām ir jābÅ«t pastāvÄ«go locekļu balsÄ«m. To dÄ“vÄ“ par "lielvaru vienprātÄ«bas lÄ“mumu" – ja kaut viena no DrošÄ«bas padomes pastāvÄ«gajām loceklÄ“m balso pret, t.i., izmanto savas veto tiesÄ«bas, lÄ“muma pieņemšana tiek noraidÄ«ta.

PÄ“c starptautisko tiesÄ«bu eksperta un jurista Mišela ViralÄ« (Michel Virally) domām, vienprātÄ«bas princips netika ieviests praktisku drošÄ«bas apsvÄ“rumu dēļ – tas drÄ«zāk bija nosacÄ«jums, bez kura DrošÄ«bas padome nespÄ“tu vispār pastāvÄ“t. Neviena no piecām lielvalstÄ«m nekad nepiekristu izveidot efektÄ«vu kolektÄ«vās drošÄ«bas mehānismu, kas kādā brÄ«dÄ« varÄ“tu tikt izmantots pret šo konkrÄ“to lielvalsti un kas turklāt bÅ«tu spÄ“jÄ«gs darboties bez šÄ«s valsts lÄ«dzdalÄ«bas. Ja lielie vÄ“las mieru, ir labi, bet ja ne?

Atceros anekdoti, ko man stāstÄ«ja kāda ukrainiete. Konflikta laikā ANO sÅ«ta vÄ“sti agresoram: "MÄ“s aicinām jÅ«s pārtraukt agresiju!" Agresors turpina karu un ignorÄ“ ANO. Tad ANO sÅ«ta otru vÄ“sti: "MÄ“s atkārtoti aicinām jÅ«s pārtraukt agresiju!" Agresors turpina iesākto. Tad ANO sÅ«ta trešo vÄ“sti: "MÄ“s trešo reizi aicinām jÅ«s pārtraukt agresiju, un, ja jÅ«s to nepārtrauksiet, tad mÄ“s jÅ«s brÄ«dinām, ka pārtrauksim aicināt pārtraukt agresiju!"

Ä€zis par dārznieku. Ko Krievija dara ANO DrošÄ«bas padomÄ“?

ANO DP ir piedalÄ«jusies starptautisku krīžu risināšanā, bet tai nav izdevies efektÄ«vi darboties ne 1999. gada Kosovas krÄ«zes laikā, ne 2011. gada LÄ«bijas pilsoņu kara laikā. VÄ“rts pieminÄ“t arÄ« Kipras konfliktu. Tikai pÄ“c 1963. gada etniskajām tÄ«rÄ«šanām, kuras veica abas konfliktā iesaistÄ«tās puses, 1964. gadā Kiprā tika ievests miera uzturÄ“tāju kontingents. To pašu var teikt par etniskajām tÄ«rÄ«šanām Ruandā – ANO DrošÄ«bas padome neizpildÄ«ja vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem, t.i., novÄ“rst agresijas aktus, kā arÄ« brÄ«dināt par tiem pārÄ“jo pasauli.

Filozofiski raugoties uz tiesiskumu, varam spriest, ka tiesÄ«bu principi darbojas dzÄ«vÄ“, ja to nodrošināšanai tiek lietots varas piespiedu mehānisms. Tiesiskums var darboties arÄ«, ja visi sistÄ“mas dalÄ«bnieki vienojas sekot principiem, iekšÄ“jas motivācijas vadÄ«ti. Un, ja šÄdas – morālÄ“ vai reliÄ£ijā – balstÄ«tas iekšÄ“jās motivācijas nav, ko tad? Ja nav ne piespiešanas mehānisma, ne pašdisciplÄ«nas, tad ir tas, kas notiek Ukrainā, – karš. Ja ANO kā miera nodrošinātāja nedarbojas, tad valstis vienpusÄ“ji (vai veidojot koalÄ«cijas) pašas lemj taisnÄ«bu. Tas var izdoties labi un ne tik labi (piemÄ“ram, Irākas otrais karš 2003. g.).

Krievija savu statusu ANO mantoja kā PSRS pÄ“ctece, lai gan te ne viss ir tik melnbalti, bet raksta ierobežotā apjoma dēļ šo tÄ“mu te neattÄ«stÄ«šu. MÅ«sdienu realitāte ir tāda, ka agresors ir ietÄ“rpies miera nesÄ“ja drÄ“bÄ“s un vairo destrukciju, nes nāvi un ciešanas, nevis nodrošina mieru. ANO DP spÄ“j rÄ«koties tad, ja Krievija un Ķīna netraucÄ“, kā tas bija ar ANO mandāta piešÄ·iršanu NATO operācijai Afganistānā. Karš Ukrainā notiek jau kopš 2014. gada. Taču ANO DrošÄ«bas padome joprojām nav spÄ“jusi piespiest Krieviju ievÄ“rot starptautiskās tiesÄ«bas saistÄ«bā ar teritoriālo nedalāmÄ«bu un spÄ“ka nepielietošanu viena vienkārša iemesla dēļ – agresoram ir veto tiesÄ«bas ANO DP lÄ“mumu pieņemšanā.

Gan ANO Ä£enerālsekretārs Bans KimÅ«ns, gan Kofi Annans ir paudis viedokli par labu ANO DrošÄ«bas padomes reformÄ“šanai, bet runas paliek tikai runas, jo kurš pavÄ“lÄ“s ASV, Ķīnai un citām DP pastāvÄ«gajām valstÄ«m lemt par reformām? Vinstons Čērčils esot teicis: "Nav jÄ“gas atkārtot: "MÄ“s darām visu iespÄ“jamo." Mums ir jāatrod veids, kā izdarÄ«t to, kas jāizdara!" Vai cilvÄ“ce to vispār spÄ“j? Interesanti, ko šajā sakarā domā pašreizÄ“jais ANO Ä£enerālsekretārs Antoniu Guterešs pÄ“c tam, kad viņa vizÄ«tes laikā Kijivā Krievija veica spārnoto raÄ·ešu triecienus pa Ukrainas galvaspilsÄ“tu?

Ja sirdÄ« ir karš, tad tas ik pa laikam izlaužas ārā

Vladimirs Putins un visa Krievija nepārtraukti ar kādu karo. Lielinieki karoja ar baltgvardiem, uzņēmÄ“jiem un zemniekiem, pÄ“c tam Staļina vadÄ«bā tika karots ar visiem, kuri domā atšÄ·irÄ«gi un nepielÅ«dz "tautu tÄ“vu" kā elku. VDK priekšteči nogalināja mācÄ«tājus un visur meklÄ“ja ārvalstu spiegus, kuri traucÄ“ strādniekiem sasniegt saulaino tāli.

PÄ“c Otrā pasaules kara bija karš ar "dÄ«kdieņiem" (tuņijadciem) un "dzeršanu ražošanā" (pjanstvo na proizvodstve). Bija jāpiedalās sociālistiskajā sacensÄ«bā (cīņā), jākaro ar brāķi un deficÄ«tu, vārdu sakot, visu laiku – karš. Krievu rokmÅ«zikas zvaigzne Andrejs Makaričevs, kurš ir kritis Putina režīma nežēlastÄ«bā, reiz dalÄ«jās ar iespaidiem, kas radušies, skatoties Spānijā vietÄ“jo televÄ«ziju.

MÅ«ziÄ·is teica – lai kuru spāņu kanālu arÄ« ieslÄ“gtu, visur stāsta par normālu dzÄ«vi. Bet kas Krievijas TV kanālos? Visur kaut kāda cīņa. Putina režīms ir kara slavināšanas režīms. Krievijas nacionālās identitātes konstruÄ“šanā Kremļa ideologi karam ir ierādÄ«juši sevišÄ·u lomu. Turklāt, stāstot par to, tiek daudz melots. GrieÄ·u traģēdijas tÄ“vs Aishils (Aischylus) teica, ka "pirmais upuris karā ir patiesÄ«ba". Putins ir nojaucis robežu starp karu un mieru Krievijas ārpolitikā, tāpÄ“c viņa diplomātija nepārtraukti ir kara laika diplomātija, un karā visi lÄ«dzekļi esot labi.

Krievijas televÄ«zijas kultivÄ“tā Valhalla parāda to, kas daudziem Krievijā ir sirdÄ«s. Maskavijas somugri un slāvi stipri cieta kopš tatāru-mongoļu laikiem. Vai šÄ«s dvÄ“seles traumas, kas socializācijas ceļā pāriet no paaudzes uz paaudzi, ir dziedinātas? Kopš Krievijas impÄ“rijas laikiem Krievijas vÄ“sture tiek stāstÄ«ta, ignorÄ“jot to, ka Maskavija bija Ordas turpinājums un daudzÄ“jādā ziņā tās vÄ“rtÄ«bu iemiesojums, kam ir maz sakara ar Kijivas Krievzemi (jeb Rusi).

DrosmÄ«gā cÄ«nÄ«tāja par cilvÄ“ktiesÄ«bām un disidente ValÄ“rija Novodvorska (ko ilggadÄ“jā 9. maija pasākumu zvaigzne Nils Ušakovs savulaik ciniski nosauca par multiplikācijas tÄ“lu) bija starp retajiem Krievijas domātājiem, kas runāja par Ordas tradÄ«ciju turpinājumu Krievijas valstiskuma attÄ«stÄ«bā. Vai bieži nākas dzirdÄ“t Krievijas pilsoņu pārdomas, kas skanÄ“tu aptuveni šÄdi: "Cauri gadsimtiem necieņa pret cilvÄ“ka dzÄ«vÄ«bu un tiesiskumu mÅ«s nav atstājusi. Ko mÄ“s paši varÄ“tu darÄ«t, lai situācijā mainÄ«tos un mÄ“s ražotu mieru, nevis karu?" Neatminos neko tādu.

ArÄ« daļa Krievijas demokrātu tā nerunā, jo atbildÄ«bu par karu uzliek tikai Putinam un šauram cilvÄ“ku lokam. Vācijas nacisti un Japānas militāristi dziedinājās caur sakāvi lielā karā, vai Krievijas putinisti kaut kad dziedināsies no impÄ“risma, kas ieguvis fašisma vaibstus?

Nobeigumā: akÅ«ta reformu nepieciešamÄ«ba

Rietumi nevar palikt tikai filozofiskās pārdomās par krievu mÄ«klaino dvÄ“seli, jo norit karš, kurā iet bojā ukraiņi. Ir jāpalÄ«dz Ukrainai uzvarÄ“t, nevis jāmeklÄ“ netaisnÄ«gs pamiers uz Ukrainas ciešanu rÄ“Ä·ina. Un, domājot ilgtermiņā, beidzot ir jāreformÄ“ ANO DrošÄ«bas padome, jo citādi tās pastāvÄ“šana mÅ«sdienu veidolā rada vilšanos taisnÄ«guma panākšanā starptautiskajās attiecÄ«bās un tiek vairota liekulÄ«ba. ANO DrošÄ«bas padomes bezspÄ“cÄ«bas cÄ“lonis ir tās struktÅ«ra – pastāvÄ«go un nepastāvÄ«go locekļu skaits, kā arÄ« veto tiesÄ«bu piešÄ·iršanas kārtÄ«ba un izmantošanas iespÄ“jas.

Skaistas un vienlaikus tukšas frāzes par miera nepieciešamÄ«bu neko nedod, drÄ«zāk jau tikai pasliktina situāciju. Starptautiskajām tiesÄ«bām ir jābÅ«t saistošÄm, lÄ«dz ar to ir nepieciešams pilnveidot organizācijas mehānismus, kas nodrošinātu to ievÄ“rošanu. Viens no praktiskiem soļiem ir šis: konfliktā iesaistÄ«tajai pusei ir jāatņem balsstiesÄ«bas DrošÄ«bas padomÄ“. PašreizÄ“jā Krievijas–Ukrainas kara kontekstā šÄds nosacÄ«jums bÅ«tu izšÄ·irošs. Tāpat vajadzÄ“tu noteikt, ka kādas pastāvÄ«gās locekles – kas pati nav konflikta dalÄ«bniece – motivÄ“ta atturÄ“šanās kāda lÄ“muma pieņemšanā nenozÄ«mÄ“ to, ka šis lÄ“mums automātiski netiek pieņemts. Kaut ko tādu panākt liekas neiespÄ“jami, bet, ja netiks mÄ“Ä£ināts to izdarÄ«t, tad kāpÄ“c vispār runāt par starptautiskajām tiesÄ«bām (jeb starptautiskajiem likumiem)? Tas bÅ«tu lÄ«dzÄ«gi tam, ja valdÄ«ba paziņotu, ka slepkavot un zagt nedrÄ«kst, bet policijas un tiesas valstÄ« nebÅ«tu.

Novērtē šo rakstu:

0
0