Iesaki rakstu:

Džons Ficdžeralds Kenedijs esot teicis: "Visas mātes vÄ“las, lai viņu bÄ“rni kļūtu par prezidentiem, bet neviena nevÄ“las, lai viņi kļūtu par politiÄ·iem." Neesmu tik pārliecināts par visām mātÄ“m, toties skaidrs, ka bez kārtÄ«gas izmÄ«cÄ«šanās politikā par prezidentu nekļūt.

Šis apgalvojums attiecas arÄ« uz šÄ«brīža valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš, manuprāt, nepietiekami novÄ“rtÄ“ja nepieciešamÄ«bu regulāri un intensÄ«vi kontaktÄ“ties ar politiskajām aprindām, lai cik viņu tās garlaikotu vai kaitinātu, turklāt nereti pamatoti.

Protams, ir viedoklis, ka balsu trÅ«kums Saeimā ievÄ“lÄ“šanai uz otro pilnvaru termiņu saistÄ«ts ar Levita popularitātes reitingu noslÄ«dÄ“šanu, tomÄ“r atļaušos apšaubÄ«t, ka politiÄ·iem kandidātu reitingi kaut kā pÄ“kšÅ†i kļuvuši tik izšÄ·iroši svarÄ«gi. Manā skatÄ«jumā patiesā problÄ“ma bija Levita tiekšanās kontaktÄ“ties ar tādu cilvÄ“ku loku, kurā viņš jutās komfortabli, piemÄ“ram, pievÄ“ršoties dažādiem Latvijas vÄ“stures un tiesÄ«bu teorijas jautājumiem, kuri savukārt maz interesÄ“ politisko vidi.

IespÄ“jams, daļa atbildÄ«bas jāuzņemas Levita padomdevÄ“ju lokam, kas nemācÄ“ja vai nevÄ“lÄ“jās situāciju mainÄ«t. Proti, kad prezidenta amatā bija trimdā uzaugusÄ« Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga, viedokļu noskaidrošana, savu ieceru skaidrošana vai, ja vÄ“laties, attiecÄ«bu uzturÄ“šana notika visnotaļ intensÄ«vi – varu to apgalvot. Šo funkciju veica Valsts prezidenta kanceleja, jo neba valsts pirmajai amatpersonai pašam/pašai tas vienmÄ“r jādara.

AktÄ«va komunikācija un nevairÄ«šanās no "politiskās virtuves", cik zinu, notika arÄ« Andra BÄ“rziņa prezidentÅ«ras laikā (par Raimonda VÄ“joņa termiņu nemāku teikt). IespÄ“jams, ka problÄ“ma bijusi arÄ« tā, ka Levits Ä«sti labi nesaprata, kā Latvijas sabiedrÄ«ba uztver politisko varu. RespektÄ«vi, Latvijas sabiedrÄ«ba nenošÄ·ir varas atzarus, un, ja sabiedrÄ«bas vÄ“rā ņemamu daļu kaitina valdÄ«ba un/vai parlaments, tad šÄ« attieksme atstarojas arÄ« uz valsts prezidentu.

ŠÄdā kontekstā Levits, šÄ·iet, kļūdÄ«jās, uzskatot, ka prezidentam ir jārunā par t.s. vÄ“rtÄ«bu jautājumiem, savukārt reālajā politikā nav jāiejaucas, jo tā taču ir izpildvaras un parlamenta atbildÄ«bas joma. Prezidenta teorÄ“tiski saprotamo izvairÄ«gumu daļa publikas (arÄ« politiÄ·u) novÄ“rtÄ“ja kā skaidru atbalstu koalÄ«cijas lÄ“mumiem ar visām no tā izrietošajām sekām.

Lai kā arÄ« bÅ«tu, iznākums ir Levita lÄ“mums nekandidÄ“t, un, paturot prātā veco teicienu, ka pÄ“c kaujas visi gudri, teikšu, ka principā šÄds lÄ“mums bija nojaušams. Proti, ar politiku saistÄ«tajās aprindās jau pirms vairākiem mÄ“nešiem parādÄ«jās viedoklis, ka Levitu (neaizmirsÄ«sim viņa darbu Eiropas SavienÄ«bas Tiesā) patiešÄm interesÄ“ aizmetņi starptautiskai struktÅ«rai, kas izmeklÄ“ un/vai iztiesā Krievijas kara noziegumus Ukrainā. Ne gluži kā rezerves variants nepārvÄ“lÄ“šanas gadÄ«jumā, bet gan kā potenciāla darbÄ«bas joma, jo pašam saprotama un interesanta.

Tāpat zÄ«mÄ«ga bija Levita retorika pÄ“dÄ“jo mÄ“nešu laikā par "prokremliskām partijām". Šajā gadÄ«jumā runa nav par to, cik šÄdi apzÄ«mÄ“jumi ir vai nav pamatoti (manā skatÄ«jumā ir, bet tā ir cita tÄ“ma). Runa ir par to, ka tik nepārprotama retorika netieši liecina – cilvÄ“ks neredz nepieciešamÄ«bu izteikties gludi, jo labi saprot, kuras politiskās grupas Saeimā par viņu jebkurā gadÄ«jumā nebalsos. Principā saprotama pozÄ«cija.

Savukārt pārrÄ“Ä·ināšanās no Levita puses bija tā, ka viņš acÄ«mredzot uzskatÄ«ja, ka var rÄ“Ä·ināties ar t.s. valstiski domājošÄs opozÄ«cijas balsÄ«m. Un tas atkal apliecina zināmu izpratnes trÅ«kumu par to, kas ir politiskie procesi. PiemÄ“ram, teorÄ“tiski jau pareizi, ka "zemniekiem" varÄ“tu bÅ«t zināmas antipātijas pret Uldi PÄ«lÄ“nu, jo PÄ«lÄ“ns pirms pÄ“dÄ“jām Saeimas vÄ“lÄ“šanām, konstruÄ“jot "Apvienoto sarakstu", tā teikt, aizvilināja viņu ilggadÄ«gos politiskos partnerus, "zaļos". Vai tas ir pietiekams arguments "zemniekiem", lai viņi balsotu par Levitu? NÄ“, jo politikā – Ä«paši postpadomju valstÄ«s – politiÄ·i ir tik apbrÄ«nojami plastiski savstarpÄ“jās attiecÄ«bās (rau, cik pieklājÄ«gi izdevās formulÄ“t), ka nevar vien nobrÄ«nÄ«ties.

Tas pats attiecas uz "ProgresÄ«vajiem", kuri ir politiska grupa ar skaidru ideoloÄ£isko profilu – patÄ«k šis profils vai nepatÄ«k – un no tā izrietošÄm ambÄ«cijām. Domājot par savu elektorātu, viņi vienkārši nevarÄ“ja atļauties nevirzÄ«t savu kandidātu prezidenta postenim un uzreiz balsot par "mazāko ļaunumu". Cita lieta, ka teksta iesākumā minÄ“tā nepieciešamÄ«ba izmÄ«cÄ«ties politikā attiecas arÄ« uz šÄ«s partijas kandidāti ElÄ«nu Pinto. Paziņot (TV3 "900 sekundes"), ka, lai gan ir gatava tikties ar visām frakcijām Saeimā, "pašlaik vairāk plānojot tikties ar iedzÄ«votājiem un [nevalstiskajām] organizācijām", varbÅ«t ir jÄ“dzÄ«gi no politiskā PR viedokļa, bet galÄ«gi nav jÄ“dzÄ«gi no reālpolitikas viedokļa. Jo vispār prezidentu vÄ“l deputāti Saeimā, nevis "iedzÄ«votāji".

Cita lieta, ja atļauts izteikties nedaudz ciniski, ka šÄda retorika ir saprotama, ja partija un kandidāte saprot balsojuma iznākumu, tādēļ faktiski prezidenta vÄ“lÄ“šanu procesu vienkārši izmanto, lai vÄ“lreiz atgādinātu par sevi. Proti, pastāv iespÄ“ja, ka "ProgresÄ«vie" ir nevis panaivi ideālisti, bet reālpolitikas likumus labi apguvuši ļaudis.

Turpinot ASV prezidentu izteikumu citÄ“šanu, jauks ir Franklina Delano RÅ«zvelta brÄ«dinājums: "Nekad nenovÄ“rtÄ“jiet par zemu cilvÄ“ku, kurš pats par sevi ir pārāk augstās domās." ŠÄ« ir diezgan nejauka piezÄ«me par PÄ«lÄ“na kandidatÅ«ru, bet stāsts patiesÄ«bā bÅ«s par citu tÄ“mu.

Uldis PÄ«lÄ“ns – kā veiksmÄ«gs uzņēmÄ“js, "saimnieciski domājošs cilvÄ“ks" un tā tālāk – varÄ“tu šÄ·ist teju vai neizbÄ“gami reālo politiku saprotošs indivÄ«ds. TomÄ“r man ir radies cits priekšstats. Ja uzņēmÄ“jdarbÄ«bā pretÄ« runāšana lÄ«derim ir iespÄ“jama lÄ«dz noteiktai robežai, tad partijā strādājošie ir jāvaktÄ“ un jāgana visu laiku. Tas arÄ« saprotami, jo politikā ir liels kārdinājums katram vispirms parÅ«pÄ“ties par savām pozÄ«cijām varas hierarhijā. Pavisam tieši izsakoties: ja politiÄ·im uzņēmuma/partijas kopÄ«go interešu vārdā ir jāziedo sava pozÄ«cija (valdÄ«bā, Saeimā, pašvaldÄ«bā), tad ir liela iespÄ“ja, ka cietÄ«s kopÄ«gās intereses.

PiemÄ“ri? Vienkārši pārcilājiet prātā politisko partiju maiņas gadÄ«jumus. Tāda ir reālā politika. Un man šÄ·iet, ka PÄ«lÄ“ns – atbilstoši viņa pašnovÄ“rtÄ“jumam – nenolaižas lÄ«dz tādiem "sÄ«kumiem". Jo tas nav "mans lÄ«menis". No PÄ«lÄ“na kā personÄ«bas viedokļa raugoties, varbÅ«t arÄ« nav viņa "lÄ«menis" (ja paveras uz personāžiem, kas savÄ“lÄ“ti par deputātiem, var sākties depresija), tomÄ“r tādā gadÄ«jumā jārÄ“Ä·inās ar neveiksmi politikā.

Pirms turpinu par trešo kandidātu, šÄ·iet, skaidrÄ«bas labad nepieciešama piezÄ«me. No iepriekš sarakstÄ«tā var rasties iespaids, ka es atbalstu t.s. reālpolitikas spÄ“les noteikumus kā labus. NÄ“, neatbalstu, tādēļ arÄ« neesmu iesaistÄ«jies partijās vai kandidÄ“jis. Tā ir privāta izvÄ“le, kas nav pretrunā ar apgalvojumu, ka politika ir specifisks žanrs. Ja indivÄ«ds izlemj tajā iesaistÄ«ties, viņš/viņa arÄ« apzinās, kur iesaistās. Tik vienkārši.

Tātad nobeigumā Edgars RinkÄ“vičs. Å…emot vÄ“rā, ka ārlietu ministrs arÄ« nesirgst ar pieticÄ«bu pašnovÄ“rtÄ“jumā, tāpat to, ka t.s. Latvijas ierindas vÄ“lÄ“tāja izpratnÄ“ ārlietas vispār nav "Ä«sta politika" ("kas nekait, braukā tik apkārt"), varÄ“tu šÄ·ist, ka JV kandidāta prasmes reālpolitikā nav daudz labākas par Levita, Pinto vai PÄ«lÄ“na iemaņām. TomÄ“r jāatgādina, ka vispār RinkÄ“vičs nav bijis ārlietu ministrs kopš skolas beigšanas. CilvÄ“ks ir bijis gan AizsardzÄ«bas ministrijas valsts sekretārs un Valsts prezidenta kancelejas vadÄ«tājs, gan pamanÄ«jies pirms "Jaunās VienotÄ«bas" pabÅ«t divās citās partijās. Un pamanÄ«jies gādāt, lai profesionālās izaugsmes ceļš šajā mÄ«nu laukā vÄ«tos augšup vien, augšup vien. Neapšaubāmi ļoti pieredzÄ“jis cilvÄ“ks politikā. Visās iespÄ“jamās nozÄ«mÄ“s.

Pārpublicēts no satori.lv