Iesaki rakstu:

Laikziņi šogad sola 4. maija aukstuma rekordus. AcÄ«mredzot vÄ“l nav pienācis mirklis noņemt šalles un novilkt cimdus, kas mums rokās kopš ziemas, kas sākās 24. februārÄ«. ŠÄ gada NeatkarÄ«bas diena brÄ«dina par briesmām, kādas neesam pazinuši pÄ“dÄ“jo 32 gadu laikā. 1990. gada 4. maijā mums baiļu nebija. Tikai pārdrošs prieks, uzvaras kaisme un negaistošas cerÄ«bas.

1990. gada 4. maijā 138 Latvijas Augstākās padomes deputāti nobalsoja par Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanu. LÄ«dz pÄ“dÄ“jam brÄ«dim nebija pārliecÄ«bas, vai pietiks balsu, respektÄ«vi - vai par neatkarÄ«bas atjaunošanu nobalsos divas trešdaļas deputātu. „Tas bija nogurums kā pÄ“c smaga fiziska darba,” atceras akadÄ“miÄ·is Tālavs Jundzis. Un toreiz neviens nedomāja par „SibÄ«riju un padomju tankiem”, kas vismaz teorÄ“tiski varÄ“tu nobiedÄ“t tos deputātus, kuri uzdrošinājās balsot par Latvijas neatkarÄ«bu.

Daudzi atceras, ka pÄ“c balsojuma iestājās klusums: tik liels bija sagurums un izdarÄ«tā darba smagums. SvÄ“tku sajÅ«ta uzplauka tikai tad, kad deputāti nāca ārā no Augstākās padomes Ä“kas, bet laukums iepretim izejai bija gavilÄ“jošu cilvÄ“ku pilns. Tie 57 deputāti, kuri atteicās balsot par Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanu, izlÄ«da pa sāndurvÄ«m... Viņus te neviens negaidÄ«ja.

ArÄ« pÄ“c tam, 1991. gada barikādÄ“s baiļu nebija. Tikai apņēmÄ«ba nosargāt to, ko esam izcÄ«nÄ«juši. Šo neilgo laiku - no 1988. gada lÄ«dz 1991. gada 21. augustam, lÄ«dz LR neatkarÄ«bas atjaunošanai „de facto” – latviešu tauta bija vienota un spÄ“cÄ«ga. Kaut arÄ« 1991. gadā Latvijā joprojām atradās padomju karaspÄ“ks, drosmes mÅ«su cilvÄ“kos bija vairāk nekā drošÄ«bas Latvijā un pārÄ“jās Baltijas valstÄ«s.

Tagad... Tagad objektÄ«vi ir grÅ«ti izvÄ“rtÄ“t drošÄ«bu vai nosvÄ“rt drosmi. TeorÄ“tiski mÅ«s sargā NATO 5. pants, tomÄ“r nav tā, lai, uzliekot roku uz sirds, mÄ“s visi korÄ«tÄ« nodziedātu: jā, mÄ“s esam pārliecināti par drošÄ«bu! Ik rÄ«tu pÄ“c pamošanās tveru pÄ“c telefona un skatos: kas ir atkal noticis? Ko atkal ir sabombardÄ“jusi fašistiskā Krievija? Kādas nelietÄ«bas tā ir atkal pastrādājusi? Un kas notiks ar mums?

Domāju, šie jautājumi ir aktuāli daudziem cilvÄ“kiem, jo atrašanās blakus agresÄ«vu deÄ£enerātu valstij subjektÄ«vo drošÄ«bas izjÅ«tu nestiprina. Bet par objektÄ«vo drošÄ«bu mÅ«su varasvÄ«ri runāt izvairās.

Savukārt par drosmi... Par to ir vÄ“l dziļākas šaubas. Diemžēl pÄ“dÄ“jo 30 gadu laikā valstÄ« nav radÄ«ta visaptveroša ideoloÄ£ija, kas palÄ«dzÄ“tu ikvienam izprast brÄ«vas valsts nepieciešamÄ«bu un bÅ«tÄ«bu, kas audzinātu patriotismu un dzimtenes mÄ«lestÄ«bu un kas veicinātu nacionālismu kā instrumentu pūļa pārvÄ“ršanai par tautu. Lieki teikt, ka Latvijas valsts galvgalis nav pat mÄ“Ä£inājis radÄ«t šÄdu ideoloÄ£iju.

Kad 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija, nevienam, protams, neienāca prātā, ka atjaunotajā valstÄ« jāveido arÄ« atbilstoša ideoloÄ£iskā bāze. Tagad tas atspÄ“lÄ“jas: 5. kolonnas „cÄ«nÄ«tāji” atrodami ne tikai krieviski runājošo rindās, bet arÄ« latviešu vidÅ«. Kad TV ielu aptaujā tiek uzdots jautājums - vai par okupācijas pieminekļa nojaukšanu jārÄ«ko referendums? - atbildes ir atbaidoši paredzamas: „nezinu, tas ir politisks jautājums”, „nav atbildes, nezinu”, „tā tomÄ“r ir māksla”, „lai viņi iet pie tā pieminekļa un dara to, kas viņiem patÄ«k”. Nožēlojami, ko tur vÄ“l teikt...

Ar tādu uzskatu nesÄ“jiem nekāda Latvijas aizstāvÄ“šana nesanāks. It sevišÄ·i tagad, kad mÅ«su vietā, aizstāvot brÄ«vas valsts tiesÄ«bas dzÄ«vot un plaukt, kopš 24. februāra ar Krieviju karo ukraiņi. Ja vajadzÄ“s aizstāvÄ“t Latviju, liela daļa jaunekļu veikli izvairÄ«sies, teikdami, ka „tas ir politisks jautājums”.

Runa jau ir ne tikai par okupācijas pieminekļa nograušanu, bet par attieksmi pret savu valsti, kas mums ir viena. Protams, daudz vieglāk ir gudri muldÄ“t par „4. maija režīmu”, un tas iespÄ“jams, pateicoties ņuņņām, kuri varonÄ«gi vadÄ«juši valsti pÄ“dÄ“jos 30 gadus. Ja vÄ“l bÅ«tu „režīms”, tad varÄ“tu teikt - redz, kā mÄ“s gribÄ“jām cÄ«nÄ«ties pret režīmu! Bet ir tikai Ä·Ä«selis... Un tieši tādu pašu Ä·Ä«seli šie valdÄ«kļi ir savārÄ«juši sev apkārt - ar nolÅ«ku: lai paši neizceltos uz esošÄ fona. Jo tā ir vieglāk izmantot sava amata iespÄ“jas.

Ir skumji par to domāt, taču 4. maija ideāli - brÄ«vÄ«ba un neatkarÄ«ba - ir nodoti gluži nemanot. BrÄ«vÄ«ba bija ideāls, uz ko tiekties. Bet valsts nevar bÅ«t brÄ«va, ja tās pilsoņi nav un nejÅ«tas brÄ«vi. VÄ“l vairāk - ja nevÄ“las bÅ«t brÄ«vi. TāpÄ“c 4. maija aukstuma rekords ir gluži likumsakarÄ«gs tautas temperatÅ«ras rādÄ«tājs. CerÄ“sim, ka neiestāsies vÄ“l stindzinošÄka ziema. Bet jÅ«tu pavasaris ir atkarÄ«gs no mÅ«su mÄ«lestÄ«bas uz Latviju.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv