Žogs kā mazspējas un gļēvuma indikators

Pat tad, ja dzīvnieks gājis bojā citur, lietas būtība jau nemainās, dzīvnieki arī turpmāk sapīsies dzeloņdrātīs un mirs. Vēl nepatīkamākus skatus jau tagad iesūtītajās fotogrāfijās un video var ieraudzīt, piemēram, žurnāla “Medības” Facebook kontā: https://www.facebook.com/zurnalsmedibas.

Uz robežas ar Baltkrieviju bija paredzēts normāls žogs – aptuveni 2 metrus augsts ar dzeloņdrātīm tā augšdaļā. Tādam dzīvnieki nemēģinātu tikt pāri, bet žogs atturētu vai vismaz krietni aizkavētu nelegālos migrantus šķērsot robežu, kas arī ir šādu šēršļu būvēšanas mērķis. Protams, ar speciālo aprīkojumu žogā var izveidot ejas, bet tādām darbībām nepieciešams gan aprīkojums, gan laiks, kurā var ierasties robežsargi.

Šīs dzeloņdrātis ir domātas karam, un to mērķis ir nevis tikai atturēt, bet sakropļot un ļaut viegli iznīcināt robežas šķērsotājus. Tāpēc nav jābrīnās, ka arī turpmāk ies bojā muļķa dzīvnieki, un te droši viens savs skaļš vārds būtu sakāms dzīvnieku draugiem.

Taču tas vēl nav viss. Nedod, Dievs, ja dzeloņdrātīs ies bojā vai gūs smagas traumas cilvēki, tajā skaitā sievietes vai bērni! Vēlreiz atgādināšu – nelegālie robežšķērsotāji, kas ir instruments Baltkrievijas režīma rokās, Latvijā nav gaidīti, taču humānas, nevis barbariskas sabiedrības mērķis ir viņus neielaist, nevis iznīcināt.

Skumjākais, ka uz robežas jau varēja būt normāls žogs un cita nepieciešamā infrastruktūra, taču būvniecību jau pirms trim gadiem apturēja, saskatot dažādus pārkāpumus gan robežsargu, gan būvnieku darbībās. Sliktākais, ka nekas, burtiski nekas netika darīts, lai problēmu risinātu. Neko nebūvēja, līdz Lukašenko kungs aktivizēja nelegālos robežpārkāpējus.

Normālā valstī kādam būtu jāatbild par šādu bezdarbību, kas atgādina sabotāžu, taču bijusī Iekšlietu ministrijas politiskā vadība un citi bremzētāji, neizlēmīgo eksministru Ģirģenu ieskaitot, var turpināt gulēt mierīgi. Nekas viņiem par to nebūs, bet “peramā zēna” kandidatūrai visdrīzāk kvalificēsies Iekšejās drošības biroja šefs Mūrnieks.

Taču arī jaunā Iekšlietu ministrijas vadība vēl vasarā varēja situāciju vērst par labu. Visa valsts tolaik bija neizpratnē, kāpēc politiķi sparīgi vaimanā par hibrīdkaru, bet viņiem nav vajadzīgi pat tie trīs desmiti kilometru žoga, kas glabājas robežas būvnieka “Igate” noliktavā.

Tāpat skaidrs, ka būvnieks, ja tam dotu uzdevumu, būtu spiests pabeigt arī citus darbus par to cenu, kuru bija nosolījis pirms vairākiem gadiem un kas ir krietni zemāka nekā pašreizējās būvniecības buma cenas.

Taču jaunā ministre Golubeva izvēlējās dārgāku un neracionālāku risinājumu – vispirms ieklāt iepriekš aprakstītās dzīvniekus un agri vai vēlu arī cilvēkus kropļojošās un potenciāli iznīcinošās dzeloņdrātis, bet tad tās kaut kad nomainīt ar pastāvīgu žogu, tā celtniecību izstiepjot vairāku gadu garumā un sadārdzinot teju līdz kosmosam.

Pieļauju, ka sastopamies ar gadījumu, kad ministrei “pareizas” procedūras vienu vai citu motīvu dēļ ir svarīgākas nekā zemāka cena. Naudas, kā zināms, pašlaik ir tik daudz kā nekad, to vēl brīvi var arī aizņemties, un tā ir valsts, nevis ministres pašas nauda.

Piezīmēšu, ka prasība būvniekam pabeigt robežas infrastruktūras izbūvi nekādi netraucētu ierosinātās lietas virzību. Tādā veidā tiktu atrisināta vēl kāda problēma – tad valstij nebūtu nekādu seku gadījumā, ja izrādīsies, ka lieta, kā tas Latvijā bieži notiek, ir bijusi nepamatota un tiesa nesaskata pārkāpumus vai tā nemaz nenonāk līdz tiesai.

Viss taču sākās ar skaļu stāstu par izzagtiem kokiem, kas attiecībā pret būvnieku jau ir izčākstējis. Izskatās, ka tas gan ir aizvietots ar kaut ko citu, par ko nav zināms vērotājiem no malas. Iespējams, ka tiks darīts viss, lai beigās būtu “pareizs” spriedums, taču tik un tā jārēķinās, ka valstij var nākties vērt vaļā maciņu un atlīdzināt uzņēmumam nepamatotus zaudējumus gluži tāpat, kā nāksies atlīdzināt par nodarīto kaitējumu nepatiesi apvainotajiem robežsargu vadītājiem.

Taču par būvēšanas turpināšanu kādam jāpieņem lēmums un jāuzņemas atbildība. Tādai rīcībai mūsu politiķi izrādījās par gļēviem un vārgiem – vieglāk taču peldēt pa straumi un cerēt, ka viss atrisināsies pats no sevis. Jāpiekrīt bijušajam premjeram Gailim, kurš kādā televīzijas raidījumā secināja, ka kara laikā šī publika nespētu pat patronas iepirkt, jo sapītos procedūrās.

Žoga epopeja nodemonstrēja vadības mazspēju, bailes uzņemties atbildību, neizpratni par situācijas nopietnību, intereses trūkumu par valsts naudas taupīšanu un daudz ko citu. Bail pat iedomāsies, kas notiks, ja būs daudz nopietnāki pārbaudījumi.

Novērtē šo rakstu: