Zog, acīs skatīdamies, bet stāsta, ka tas visvairāk ir vajadzīgs pašiem apzagtajiem

Vispirms par ideju – nacionālas nozīmes futbola stadions. Mēs, lūk, esot pēdējie Eiropā, kam šāda stadiona neesot. Kas to saka? Futbola sabiedrība. Kāpēc esot vajadzīgs šāds stadions? Tāpēc, lai varētu aizvadīt izlases spēles. Raug, esot tā, ka pašreizējie mūsu stadioni un laukumi neatbilstot nekādām starptautiskām prasībām. Par paša futbola kvalitāti vai rezultātiem, ko mūsu labākie rāda, pieklājīgi paklusēsim, jo, kā smejies, – arī tas kaut kam neatbilst… Vai varam labāk? Nevaram. Jo, ja varētu – tad jau spēlētu.

Tagad atpakaļ pie starptautiskajiem standartiem. Viss ir ļoti vienkārši – ja futbola lielās Eiropas un pasaules organizācijas saka, ka mums kaut kā trūkst stadiona izpratnē, tas vēl nenozīmē, ka mums to vajag. Kā var saprast – stadionu vajag viņiem. Ja reiz tā – tad lai viņi arī šo jautājumu paši risina. Un nevajag stāstīt, ka tas ir kaut kāds kauns, ka mēs paši nevaram. Jo futbola stadions nav ierakstīts mūsu valsts Satversmē. Turklāt, cik zinu, Latvijā vēl nav daudz lietu, kas ir citur, tajā pašā laikā – citiem nav šādu tādu mantiņu, kas savukārt ir mums. Kur problēma?

Futbola cilvēki saka, ka šāda būve esot obligāti vajadzīga. Nē, nav! Jo visi futbolu nespēlē, bet tie, kas spēlē, to var darīt bez ierobežojumiem tajos laukumos, kas mums pieejami.

UEFA un FIFA – tās ir starptautiskās futbola organizācijas – ir izdomājuši kaut kādu prasību, kas atgādina tādu kā moderno laupīšanu ar ķīlnieku saņemšanu gūstā. Sak, ja gribat spēlēt lielo spēli, jums vajag lielu stadionu. Bet – ja mums nav? Tad mums būšot problēmas ar izlases spēlēm, ar turnīriem. Kādas problēmas? Neļaus spēlēt? Lai neļauj – nekas jau traks nebūs, ka vienu, divus vai piecus gadus tur nebumbosim. Vismaz atšķirsimies no globālā stulbuma, kas kaut ko stāsta par sporta karali, kas esot civilizācijas vajadzība un lielā nieze. Jo futbols patiešām nav ne dzīvības, ne nāves jautājums.

Turklāt tie paši starptautiskie standarti atļauj sameklēt iespējas stadionos, kas jau gatavi – piemēram, kaimiņos. Jums šķiet nesmuki, ka jāiet pie igauņiem un leišiem un jālūdzas, jāpazemo sevi? Bet tas, ka mūsu taustaimniecība nav konkurētspējīga ar jau pieminētajiem brāļiem, – tas nav tā kā vairāk nesmuki un pazemojoši?

Neredzējāt virsrakstu, ko saka ārzemju investoru padome par pašreizējo situāciju Latvijā? Kaut kā dīvaini, ka viņi savā ziņojumā nepieminēja futbola stadionu, kas, spriežot jau pēc citiem virsrakstiem, ir mūsu vajadzība… Tik vajadzīga, ka nevaram vairs saturēt. Savukārt pasaciņas, ka futbols nes Latvijas vārdu pasaulē, pietaupām festivālam “Lampa” vai dzejas dienām. Tāpat kā nevajag plātīties par kaut kādu lielo grūdienu šī sporta veida attīstībā – viss, ko varēja pagrūst vai iekustināt ar bumbas spārdīšanu, jau ir noticis un pārbaudīts. Ja 2004. gada sekmes Eiropas čempionātā netika pienācīgi konvertētas, tad laikam tas arī sniedz atbildi, kur ir mūsu vieta šajā izklaides pasākumā.

Futbola federācija ir sabiedriska organizācija – tur ir biedri, tur ir iemaksas, tur ir arī starptautiskās programmas, kas padara šo sporta veidu par bagātāko rotaļāšanos Latvijā. Starp citu, kaut kādu daļu par stadiona celšanu esot gatavi dot arī futbola starptautiskie onkuļi un tantes. Jauki! Lai dod! Tad federācija, kam tomēr ir kaut kādi pašas veidoti ienākumi savā budžetā, var iet uz jebkuru banku un ņemt kredītu – par atlikušo summu. Pa ceļam Rīgas domē var vēlreiz noskaidrot – kā tur ar zemes jautājumu.

Pasaulē tā dara – to sauc par publisko un privāto partnerību. Pašvaldība šajā ieguldās ar vietu, visi parējie – ar naudu. Ja konkrētā zona ir paredzēta lielākai attīstībai nekā tikai futbola stadions, tad vēl var spriest un rēķināt par infrastruktūras izmaksām – ceļiem, tīkliem utml. Kaut ko varētu uzņemties pilsēta, bet arī tikai ar noteikumu, ka tas ir vajadzīgs un der nevis futbola sabiedrībai, bet – visai sabiedrībai. Ka tur būs kopējais sabiedriskais labums. Diemžēl tagad runā tikai par kaut kādu nesaprotamu godu un lepnumu, kam esot nacionāls svars, lai gan īstenībā tas svarīguma mērogs tiek smagi pārspīlēts.

Rīgas mērs Ķirsis zina kaut ko vairāk nekā mēs pārējie – vai citādi viņš bīdītu tādus teikumus, ka “stadions var mierīgi iztikt arī bez infrastruktūras”. Vai arī – viņš nesaprot, ko runā. Tieši tāpat kā pagaidām neko nesaprot tie, kam futbola stadions ir kā baznīca.

Cik lielu būvēt, kāda būs šī objekta multifunkcionalitāte, kas ģenerēs atdevi, kas segs izmaksas… Runā un pļurkst ar nepārprotamu zemtekstu, ka valstij šis slogs būtu jānes. Šādām sajūtām ir pamats, jo līdz šim valsts diezgan bezatbildīgi ir tērējusies tā saukto lielo objektu sakarā – tāpēc futbolistiem liekas, ka arī viņi var pavizināties ar šo bezrūpības un nesaimnieciskuma skrejriteni. Un arguments, ka hokejam vai basketbolam ir dots, bet futbols tikai skatījies, arī neiztur kritiku. Jo tie divi gadījumi ir primitīva krāpšana, tāpat kā par sarkanbaltsarkanu krāpšanu jāsauc n-tie kultūras nozares projekti, kur arī korī un pa vienam bļauj par karaļiem, kaunu un “pasaule mūs nesapratīs”. Atkārtošos apzināti. Ja pasaule šobrīd kaut ko nesaprot, tad tā ir Latvijas ekonomika, kam, mazākais, vajadzētu turēt līdzi Lietuvai un Igaunijai, bet tas kaut kā aizdomīgi nesanāk…

Vai Lucavsalas futbola projekts ir afēra? Vietu paņemam nost, jo tai pagaidām nav nozīmes. Ja kāds ir aizmirsis, tad futbolisti jau vienu šādu sadarbību ar Rīgu nobumbulēja – kaut ko zīmēja, projektēja un apkakājās. Jo tā afēra uz valsts rēķina neizdevās. Tagad nosacīti ir otrais puslaiks šai spēlei. Aiz auss vajag paturēt to, ka Latvijas futbola varas fonu šobrīd uztur viena no lielākajām privātajām būvkompānijām. Celtniecības kartelī viņi nesēž pie ratiem. Viņi sēž šajos ratos… Lepni.

Viņi plāno savus resursus un budžetu un spriež, ka Latvijas valsti vajag slaukt, ja tā ļaujas. Un, ja nekas nemainīsies valsts pusē – ar attieksmi, atbildību un kompetenci –, viņi arī futbola stadiona sakarā mūs visus noslauks. Uz to viss velkas… Pagaidiet dažus mēnešus, un līdzīgu kampaņu kā futbolisti rīkos arī laikmetīgās mākslas muzeja idejiskie fizkultūrieši – tur arī murgos par “katrā valstī tādam objektam ir obligāti jābūt”. Un, tad būs kāds politiskais grupējums, kas to visu stums… Kā futbolā. Interesanti, ka metode tā pati – vai tur sports, vai māksla, vai dzelzceļš. Un vēl interesanti, ka zog, acīs skatīdamies, bet stāsta, ka tas visvairāk ir vajadzīgs pašiem apzagtajiem.

Novērtē šo rakstu: