Iesaki rakstu: 
Sāksim ar vecām un jaunākām ārzemju ziņām. Pagājušajā gadā notika NATO ģenerālsekretāru maiņa. Jādomā, ar atvieglotu nopūšanos amatu beidza pildīt norvēģis Jenss Stoltenbergs. Nozīmīgo sēdekli, grūti spriest, ar kādām patiesām izjūtām, sāka iesildīt Nīderlandes politiķis Marks Rite.
Stoltenbergs bez darba nepalika un knaši vien kļuva par Norvēģijas finanšu ministru. Darbiņš vieglāks, mazāk stresa… tomēr ātri vien kungs saņēma pirmo delikāto uzdevumu, kāds brīnums - zaļās politikas uztjūnētajā dārziņā.. Proti – šī gada februāra sākumā viņam tika nodots ikgadējais paziņojums ar Finanšu politikas komitejas ieteikumiem, kur cita vidū arī šādi…
…jāiespraucas, ka šo informāciju publiskoja kāds twitera jeb iksa konts „Džons Brauns”. Kā tādos gadījumos nākas, apvaicāju par avotiem un konstatēju, ka – tiešām, šāds ieteikums norvēģu ministram adresēts, to publiskojuši vairāki mediji, tai skaitā lielais norvēģu NRK, kaut kas līdzīgs valsts vai sabiedriskajam medijam ar pietiekamu jaudu, avotiem un pieredzi. Lūk, NRK raksta ka viņi (minētā finanšu komiteja) valdībai sniedz vairākus ieteikumus, tostarp apturēt jūras vēja enerģijas investīcijas.
- Jūras vēja un īpaši peldošā jūras vēja izmantošanas attīstība nav ekonomiski izdevīga. Jūras vējš Norvēģijā (Norvēģijā, Karl!) nav efektīvs klimata pasākums.
- Valstij nevajadzētu atbalstīt sociāli nerentablas elektroenerģijas ražošanas attīstību vai subsidēt palielinātu elektroenerģijas patēriņu un noteikti nevajadzētu atbalstīt abus vienlaikus, rakstīts komitejas paziņojumā presei.
Uzmanīgais kungs medijiem paudis: „Es neesmu lasījis ziņojumu, bet izlasīšu. Es uzskatu, ka šāda veida ziņojums un ekonomikas ilgtermiņa ilgtspējas analīze ir svarīga.”
Jādomā, ka Stoltenbergs ziņojumu nu izlasījis, par rīcībām nezinu, bet šādi ieteikumi ir vismaz interesants signāls.
Vēl viens interesants, ar iepriekšējo saistāms signāls nupat bija sadzirdams un izlasāms tēvzemes medijos. Proti „Norvēģijas „Vindr” piecos vēja parkos Latvijā plāno investēt līdz 600 miljoniem eiro”. Šis ir no LSM bet arī citviet līdzīgi.
Kaut kā interesanti sakrīt neefektīvās vēja pūšanas ziņojumi iz norvēģiem un ar entuziasmu pasniegtais notikums Latvijā ar 600 miljonu investīcijām. Starp citu, nevajag lekt gaisā, jo visticamāk investīcijas lielākā daļa ir vēja turbīnu iegāde.
Izskatās, Norvēģijā sāk pūst citādi vēji, valsts var nebūt tik dāsna, tad kādēļ gan nepārvietot visas tarataikas uz Latviju, kura laipni ņems pretī, kā jau daudzus.
Ak, jā – cik tad pie mumsiem ir vēja parku projektu? Avoti pagājušā gada sākumā min 59, vēl 5 no minētā „Vindr” nāk klāt, kāds, iespējams, lec nost, bet ap 60 vēja parkiem būs gan. Tie ir projekti, neskaitām tos, kuri jau ražo. Piemēram, mikroparciņu Ainažos, netālu no dzērienu veikala. Tur divi propelleri nostrādājuši… ap 30 gadiem un jau sen, sen sevi atpelnījuši. Un ir vēl pie Liepājas, gan jau citur.
Ap 60 vēja parku – tas ir daudz vai maz? Sāksim no cita - cik tad plānots saražot enerģiju vēja parkos. Klimata un Enerģētikas ministrija raksta: šobrīd rezervētais vēja enerģijas apjoms pie pārvades tīkla ir 6 GW, no šī Latvijai ir nepieciešami vien tikai 25%-30%, kas gadā vidēji saražotu ap 3,6-4,9 TWh. Indikatīvi šāds saražotais apjoms (minētās 3,6-4,9 TWh) ir līdzvērtīgs pusei no Latvijas gada elektroenerģijas patēriņa
Pēdējos 10 gados vidējais patēriņš gadā bija 7 teravatstundas. Viena pati AS „Latvijas vēju parki” prognozē saražot ap 2 Twh. Tur vēl nāk klāt minētie norvēģi un daudzi citi. KEM ministrija raksta, ka vējš mums sapūtīs vairāk, nekā patērējam. Krietni vairāk… ka tik ne – reizes trīs. Un vēl, te nemaz nav rēķināta saules enerģija. TECus jaucam nost, HESus? – nu lai griežas vēl kādu brītiņu, tad jau manīs…
Lielais mērķis pūšošajam momentam – līdz 2030.gadam sasniegt 100% atjaunīgās enerģijas. Obligāti un kategoriski. Lai pilnīgi štimmē ar Briseles norādēm. Pat labāk – piecgadi 4 gados. Tikai maza neērtība. Tāds kā Norvēģijas sindroms, ko pieteicu sākumā… Aptaujāju astoņus no deviņiem mūsu Eiroparlamenta deputātiem. Ar vienkāršo jautājumu – kādi vēji pūš Briselē. Un ziniet - ir traki. Visi minētie deputāti iz dažādiem politiskiem spēkiem cits tiešāk, cits smalkāk izteica viedokli, ka histēriskais zaļais vējš Briselē sāk norimties… ne nu gluži, ka griežas pretējā virzienā, bet samazina apgriezienus gan… daži no mūsu EP deputātu izteikumiem:
- Zaļā politika un ar to saistītā likumdošana sāk bremzēties vai atrodas tukšgaitā. Katrā ziņā tā nav prioritāte nr 1…
- Zaļais kurss sāk virzīties atpakaļgaitā, bet ne tik ātri kā gribētos
- Iepriekšējā EP sasaukumā pieļautas pārmērības zaļā kursa politikā, ko tagad jālabo.
- Zaļais kurss tiek mīkstināts…to varētu nosaukt arī – aizlaiž garajā, muļļā, vienkāršo. Noteiktus zaļās politikas aspektus atstāj pašām dalībvalstīm… lielie mērķi it kā nemainās, bet skatieties paši. Jūtama sodu liberalizācija.
- Zaļo kursu vajadzēs rekalibrēt, spiediens uz to ir jūtams… Jo nav tik daudz naudas, lai vienlaicīgi nosegtu aizsardzības vajadzības, kohēzijas naudas, platību maksājumus un vēl zaļās politikas mērķus
- Noteikti būs izmaiņas. Zaļās gatavināšanas mērķi būs pārmērīgs spiediens dalībvalstīm. Var teikt – ir sākums mērķu pārskatīšanai.
Bet mums nu ir propelleru griezēji, kuri iesnieguši projektus par baigajiem megavatiem, kur elektrību varēs bērt maisos un 72 stundu somās. Tos censoņus vairs atšūt gluži nevar, būs tiesu darbi. Pirmais ko reāli vajadzētu vērtēt augstiem kungiem un dāmām – mēs tagad vairs neņemam pretī. Ir jau forši priecāties par eksportu, bet uz kurieni un kā? Arī leišos būvē spārnus, igauņos tāpat…
Otrais – Latvijā vidējais vēja ātrums esot… es pat neticēju, bet oficiāli cipari rāda, ka 3,2 metri sekundē….kāds ir vēja ātrums, pie kura vēja turbīnas sāk griezties un ražot elektrību? Tur ir vairākas versijas. Piemēram, 4,5 m/s… bet esot arī īpaši labas turbīnas, kuras griežoties jau pie 3 m/s. Protams, ka tās labās arī atbilstošā cenā – cik redzu internetā, cenas var būt 1-1,5 miljoni par Mw, tātad 6 Mw turbīna maksā 6-9 miljonus (ķīniešu „alibaba” piedāvā par 300 tūkstošiem). Ticamas ziņas no AS „Latvijas vēju parki” liecina, ka no vienas turbīnas varētu ieņemt ap 1,5 miljonus gadā, izdevumi būtu 1,2-1,3 miljoni. Peļņa ap 200-300 tūkstošiem. Daudz nav, bet iztikt var.
Atgriežoties pie vēja – avots, kas pārzina vēju lietas, norādīja vēl vienu fenomenu. Vēja ātrums Latvijā ilgtermiņā… samazinās – aizstāvētāji teic, ka tur pāris simts metru augstāk pūšot nadzīgāk, paši esot mērījuši. No meteorologu puses iebilde – nekādi oficiāli, reprezentatīvi mērījumi 100 vai 200 metru augstumā nav veikti.
Kopumā, pieskaitot arī zaļās politikas rimstošos vējus Briselē, stāvoklis ir tāds vidēji grīļīgs… kā pieveikala politbirojam no saspringtas sēdes mājup velkoties.
Ko darīt?
Es nezinu, vai mums ir kāda politiski apstiprināta vīzija – cik tad kuras zortes elektroenerģiju ražosim, teiksim, 2030.gadā? Dzirdu, ka vajag 100% atjaunīgo. Tajā pašā laikā „Sadales tīklu” priekšnieks jau 2024.gada nogalē raksta - ar saules ģenerācijas attīstību savā veidā esam nonākuši "no viena grāvja otrā" jeb no nulles punkta uz nesamērīgi strauju jaudu pieaugumu. Izaicinājums būs – kur likt pārpalikumus. To pašu varētu teikt arī par vēju.
Vēju parku kopaina Latvijā atgādina rīta autobusu no Ainažiem uz Rīgu, kurš jau pārpildīts, bet vēl spiežas iekšā, un šoferīts tik bļauj - iet uz pakaļ, iet uz pakaļ… un, jo tālāk jo skaistāk!… neteiktu, ka viss ar vēju lietām iet uz pakaļu, taču kaut kādi robežlielumi jeb sarkanās līnijas te derētu ļoti operatīvi, vismaz tiem, kuri vēl taisās kāpt iekšā tajā pārbāztajā vēja un saules autobusā. Tāpat arī īstais laiks izvirzīt stingrākus noteikumus attīstītājiem… ak, jau ir stingri diezgan? Es gan dzirdu, ka aktuālā attieksme pret vietvaru un, vēl vairāk, sabiedrības iebildēm ir, smalki sakot – po.
Skaidrs arī tas, ka tik piesātināta tirgus apstākļos sāksies činkstēšana par valsts garantijām… kaut kas līdzīgs OIK, šajā gadījumā – VOIK vai cits garantiju un subsīdiju mehānisms. Ka tās nav trakas fantāzijas, liecina zinošu avotu teiktais par šādu iespēju zondēšanu. AS „Latvijas vēju parki” kategoriski norobežojas no šādām runām, bet šie tak nebūt nav vienīgie interesenti.
Tiek stāstīts, ka strāva kļūšot lētāka. Lai nu vismaz tik strauji nekāptu kā pēdējos gados… skaidrs, ka abonentiem jānomaksā arī par tīklu uzturēšanu un ar superlētām cenām jau pats pūšanas process kļūst zaudējumus nesošs… ja nu vienīgi bagātā valsts dod kādas maziņas, smukiņas subsīdijiņas…
Ar sašutumu noraidu apsaukāšanos, ka es. lūk, pret zaļo kursu un vēju kā tādu. Saprātīgā proporcijā vēju stacijām ir savs sektors, tāpat saulei, HESiem, koģenerācijai un citiem. Pārspīlēta vēju pūšanas glorificēšana var mums atnest riskantu, vienpolāru elektrības ražošanu un, nedod, Dies, spokainus, apstājušos turbīnu kātus, kurus būs daudz grūtāk demontēt nekā okupantu pieminekļus.
Tas bija fragments no raidījuma "Jautājums no provinces DZĪVAJĀ, 1. aprilis Dagņi, Dagnes".
Ja vēlies dzirdēt šo paša Dzintra Kolāta neatvairāmajā balsī, tad nāc un noklausies visu raidījumu: https://linktr.ee/jautajumsnoprovinces
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
