Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Zem Latvijas karoga

Linda Zauere
12.05.2014.
Komentāri (37)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī gada 15. maijā paiet 80 gadu, kopš prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar ģenerāli Jāni Balodi apturēja Saeimas darbību, slēdza politiskās partijas un nodibināja autoritāro valdību. Sākās jauns laikmets, kad iekšējā politiskā brīvība bija ierobežota, bet kulturālā un saimnieciskā dzīve Latvijā sasniedza strauju uzplaukumu. Tika atdzīvināta nacionālā ideoloģija.

Latvijas vēsturē ir vairāki mīti. Viens ir par Kārli Ulmani: pasaciņa par fašistisko apvērsumu 1934. gadā un asiņaino diktatūru. Taču tik melīga interpretācija pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairs īsti nederēja, tādēļ tika nomainīta ar mazliet maigāku – mītu par demokrātijas sagrāvi. Taču arī tas jau ir daudz. Demokrātija ir Latvijas otrās brīvvalsts laika svētā govs. Visi uzreiz pēc 1991. gada ir kļuvuši lieli demokrāti, tādēļ katrs Kārli Ulmani un viņa darbību attaisnotājs un aizstāvētājs tiek uzskatīts par pretdemokrātisku izlēcēju. Ne pārāk daudz ir to, kas uzdrošinās par Ulmani aizlikt kādu labu vārdu. Viens otrs pat pauž uzskatu, ka 1934. gada 15. maijā ne vien demokrātija tikusi likvidēta, bet visi notikumi, kas sekoja pēc tam - okupācija un viss no tā izrietošais gandrīz vai jāuzskata kā Ulmaņa apvērsuma vai režīma sekas, jo viņš taču esot ielaidis krievus Latvijā un ar to arī viss sācies. Tāds stulbums, tāda to laiku notikumu nezināšana un neizpratne valda vēl joprojām lielākajā daļā latviešu sabiedrības.

Vēsturē nav notikuma, par kuru nevarētu diskutēt. Arī par 1934. gada apvērsuma fakta attaisnošanu vai nosodīšanu varētu vēl desmitiem gadu spriedelēt, taču nav ne saprotama, ne attaisnojama nevēlēšanās atcerēties vai atzīt to, kas nebūt nav jāmeklē arhīvos, bet par ko var liecināt katrs tās paaudzes cilvēks. Par to, kas tika paveikts Kārļa Ulmaņa vadīšanas laikā, par to, kas vēl šodien ir acīmredzams. Sena ķīniešu gudrība saka, ka vienmēr jāņem vērā laiks. Manuprāt mūsdienu visuzinošo vēsturnieku, politiķu un žurnālistu galvenā kļūda vēsturisku notikumu izvērtēšanā ir tā, ka viņi neņem vērā laiku, kurā šie notikumi ir risinājušies, izrauj atsevišķu gadījumu no to laiku kopējā konteksta.

Izlasot rakstu, nevajag mani apvainot musināšanā uz valsts apvērsumu. Tas, kas derēja 1934. gadā un varbūt bija vienīgais pareizais gājiens, šodien nebūtu pieļaujams. Kaut vai tādēļ vien, ka Atmodas sākumā mums nebija un nav arī šodien tāda valstsvīra, kas ar pilnu atbildības sajūtu tāpat kā kādreiz Kārlis Ulmanis varētu teikt: „Kam drosme ir un goda prāts, kam skaidra sirds, kam tauta tuvāka par draugu stāv, tas nāk man līdzi, tas nāk man līdzi, lai mūžam godā, slavā celtu Latviju.” Tas bija cerību laiks. Un cerības piepildījās.

Arī 1991. gads bija cerību pilns ..

15. maijs

No Latvijas proklamēšanas laika līdz 1934. gada 15. maijam Latvijā valdība mainījās astoņpadsmit reižu, caurmērā ik pa desmit mēnešiem (Igaunijā – caurmērā ik pa astoņiem mēnešiem un divpadsmit dienām!). Pēdējā Saeimā bija pārstāvētas 27 politiskās partijas, grupas un vieninieki. Politiskās pieredzes, demokrātisku tradīciju un institūciju trūkums nespēja valsts intereses pasargāt pret atsevišķu grupu prasībām; valdību vairākums daudzkārt sastāvēja no nedaudziem deputātiem, kuri, apzinoties savu varu, balsis vienkārši pārdeva vairāksolītājiem. Šis valdības stabilitātes trūkums radīja neapmierinātību visplašākajās iedzīvotāju aprindās, un nav brīnums, ka tautā atskanēja prasība pēc Satversmes reformas, pat Saeimas padzīšanas. Visbiežāk dzirdētais teiciens toreiz bija – zemē trūkst īsta saimnieka.

1930. gados neapmierinātība ar Saeimas darbību pieauga, un daļā jaunatnes, sevišķi inteliģences aprindās, sāka parādīties radikāli labā spārna strāvojumi. Prasības pēc Saeimas padzīšanas atkārtojās. 1933. gada 24. oktobrī Zemnieku savienība iesniedza Saeimā savu reforma projektu. Tas pieredzēja prezidentālas republikas izveidošanu. Projekts faktiski tika noraidīts. 1934. gada 8. maija likumprojekta 2. lasījumā pieņēma vienīgi labojumu, ka valsts prezidentu vēlēs tauta, bet tā pilnvaras netiks paplašinātas. Zināmā mērā apstiprinājās tas, ko Latvijas Sargs pirms gada bija rakstījis un par ko šī laikraksta vadībai bija jāatbild prokuratūrā, proti, ka Latvijas demokrātija pašreizējā veidā pārvērtusies mironī, kas tikai vairs gaida savu kapraci (skat. Ād. Šilde, Latvijas vēsture, 1914.- 1940.).  

1930. gados Latvijai nepagāja garām arī pasaules saimnieciskā krīze. Valsts ieņēmumi 1928. gadā bija 210 milj. latu, 1933. gadā vairs tikai 140 milj. latu. Bezdarba apkarošanas u.c. līdzīgi izdevumi pieauga uz 25 milj. latu. Tā laika grūtības var apzīmēt tikai ar vienu Latvijā parasto vārdu katastrofa. Mums visiem ir jāatzīst, ka katram pilsonim jāpakļaujas valsts likumiem, ka politiķiem un valstsvīriem jāievēro Satversme. Bet ir bijuši, ir un būs izņēmumi šiem tā saucamiem dzelzs likumiem.

Valstsvīriem ir brīži, kad jāizšķiras par to, ko prasa tautas un valsts intereses vai ko prasa sausais likuma burts – ko prasa Satversme. Izcili valstsvīri izšķīrušies par pirmo.

1934. gada 3. martā Saeima gāza A. Bļodnieka valdību, un 17. martā Kārlis Ulmanis tika izvirzīts par jaunās valdības ministru prezidentu. Tā kā Saeima bija noraidījusi viņa iesniegto Satversmes maiņas projektu, K. Ulmanis kopā ar ģen. Jāni Balodi izšķīrās par Satversmes aizturēšanu un 4. Saeimas atlaišanu.

Par valsts Satversmi Ulmanis kādreiz bija teicis: „Mēs varējām pieņemt arī citādu Satversmi, bet trūka piedzīvojumu. Gribējām visu labu, bet tā neiznāca. Kad sākuma gados pieņemtā Satversme un Vēlēšanu likums parādīja savas kļūdas, bija jau par vēlu: nav bijis tādas likumdošanas iestādes, kas ierobežotu pati savas tiesības."

Nav šaubu, ka Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā pārkāpa Latvijas Satversmi, to apturot un slēdzot visas politiskās partijas. Bet to viņš darīja tautas un valsts interešu labā. To apstiprina arī šobrīd pieejamās Kārļa Ulmaņa trimdas piezīmes, kuras viņš uzrakstījis 1940. gadā Vorošilovskā (Stavropoles pilsētas nosaukums no 1935. līdz 1943. gadam). Tās publicētas vēsturnieka Induļa Roņa grāmatā Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā.

Ulmaņa pretinieki uzsver, ka viņš veica apvērsumu un nodibināja autoritāro valdību varas kāres dēļ. Šādi uzskati ir aplami – Ulmanis pats bija pārliecināts demokrāts. Viņa vadīšanās pēc demokrātijas principiem (nejaukt ar demokrātijas patvaļu) bija vērojama jau Latvijas proklamēšanā – bez sociāldemokrātu un pārējo partiju un grupu līdzdalības viņš Latvijas proklamēšanu uzskatīja par nenozīmīgu.

Kas būtu noticis 30. gados, ja Ulmanis nebūtu pārņēmis varu? Tā laika Saeimas vispārējo stāvokli esam jau pieminējuši un tagad, metot skatu atpakaļ, puslīdz droši varam teikt, ka, ja Kārlis Ulmanis un viņa domu biedri nebūtu pārņēmuši varu, kas notika bez asins izliešanas – apvērsumu būtu izdarījušas vai mēģinājušas izdarīt citas grupas, un Ulmaņa rīcības kritizētāji būtu zaudējuši daudz vairāk par brīvības ierobežojumiem. Ja varu pārņemtu radikālās grupas, iespējams, pretējās puses deputāti būtu zaudējuši arī dzīvības. Ja izceltos pilsoņu karš – Padomju Savienība nebūtu stāvējusi malā.

Līdzīgs stāvoklis bija arī Igaunijā. Igauņu sociologs T. Parmings savā 1975. gadā publicētajā grāmatā Liberālās demokrātijas sabrukums un autoritārās varas nodibināšanās Igaunijā (Tӧnu Parmings, The Collapse of Liberal Democracy and Rise of Authoritarianism in Estonis, London/Beverly Hills, Sage Publications, 1975) raksta, ka prezidents Petss pārņēmis varu, lai novērstu varas pāriešanu radikālās igauņu brīvības cīnītāju – kara veterānu organizācijas (VAPS) rokās. Kā Ulmaņa režīms Latvijā, tā Petsa režīms Igaunijā izcēlās ar mērenību (... it was also unique because of its generally mild nature, 61. lp.). Protams šādu mērenību nevarētu sagaidīt, ja vara būtu ekstrēmistu rokās.

Valdības manifests

1934. gadā, naktī no 15. uz 16. maiju Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un kara ministrs, ģen. Jānis Balodis manifestā paziņoja tautai par notikušajām pārvērtībām, kas lika pamatus jaunam, lielam laikmetam latviešu tautas dzīvē. No parakstītā valdības manifesta, Rīgā, 1934. gada 16. maijā:

„Ar bažām visa tauta vēro jau ilgāku laiku iekšpolitiskā stāvokļa pieaugušo sasprindzinājumu, kas uztrauc mierīgos iedzīvotājus, radīdams nedrošības sajūtu un draudēdams izvērsties nejaušās avantūrās;

Politisko partiju nemitīgās ķildas un visāda veida patvaļības laupīja tautai ne tikai uzticību pret saviem vēlētiem pārstāvjiem;

Plašos slāņos iestājas bīstama vienaldzība pret valsts likteņiem, radās nedrošības sajūta par nākotni un pagurums darba priekā un darba gribā;

Plašās aprindās un it sevišķi jaunatnē auga īgnums un sašutums pret tautas vēlēto Saeimu, pret politiskām partijām. Radās jau šaubas par valsts drošību un pastāvēšanu;

Pārspīlētie valsts un pašvaldību budžeti, izsīkušie valsts līdzekļi, sabrukušais eksports un niecīgas valūtas rezerves, katastrofāls sabrukums saimnieciskos apgrozījumos – visas šīs parādības ir labojamas tikai ar stipru, vienotu gribu un savstarpējo uzticību darbā.

Tādos apstākļos valdība, kas apzinās savu atbildību tautas priekšā, nevar vienaldzīgi noskatīties iekšpolitisko notikumu tālākā norisē līdzšinējā virzienā. Valdība uzskata par savu pienākumu spert nepieciešamos drošības soļus, pirms iekšējais saspīlējums ir izlauzies uz āru un pārvērties pilsoņu savstarpējās cīņās.

Mūsu rīcība grib panākt, lai partiju cīņas nenomāktu tautas veselīgo garu un tautas gribu.

Valdība vēlas radīt apstākļus, kuros šis gars un šī griba var brīvi izpausties, un ļaut atdzimt vienprātībai un nacionālai apziņai, kas bez ķļūdīšanās mūs atkal atgriezīs uz pareiza ceļa un atkal dos mums vienotu, stipru un laimīgu Latviju; dos mums Latvijas sauli, kas neatkarības cīņās un uzvarās mirdzēja mūsu dēlu un brāļu pierēs, kas dedza viņu sirdīs; Latviju, kur pacelsies vispārēja labklājība un uzziedēs mūsu nacionālā, patstāvīgā, latviskā kultūra; Latviju, kur uzgavilēs latviskais un zudis būs svešais.

Dos mums Latviju, kurā nebūs ne šķiru, ne naida politikai, kur vienādi būs visi Latvijas darbīgie tautas dēli – zemnieks un pilsētnieks, strādnieks un ierēdnis; kur nebūs plaisu starp pašu tautu un viņas izaudzēto inteliģenci, zemnieku un strādnieku dēliem; Latviju, kur beidzot būs radīti droši pamati īstai tautvaldībai; Latviju, kur kopšanu un aizsardzību baudīs visas dzīves spējīgās saimnieciskās nozares, bet kur peļņas kāri nogrupējumi nevarēs nepielaižamā kārtā izmantot savu saimniecisko varu uz iedzīvotāju plašo slāņu rēķina;

Latviju, kurā apvienosies krietnam un godīgam darbam visi tautas slāņi un visi zemes novadi stingras bezpartejiskas valdības vadībā.

Lai stipra paliek tautas griba, tautas ticība un paļāvība Latvijas nākotnei!”

Šis manifests, kā arī vēlākās prezidenta Kārļa Ulmaņa deklarācijas nosprauda jaunu, plašu un dziļi tverošu programmu dzīves tālākai veidošanai uz jauniem pamatiem.

15. maija Latvija

Ar vairāk nekā 1000 likumiem un to grozījumiem nacionālā valdība izdarīja radikālus pārkārtojumus saimnieciskās un garīgās kultūras dzīvē.

Likvidēja saimniecisko krīzi un novērsa plašo bezdarbu. Panāca uzplaukumu rūpniecībā, tirdzniecībā, amatniecībā, kuģniecībā un kredītsaimniecībā, izdarot tur zīmīgas pārmaiņas. Ja agrāk daudzi uzskatīja, ka Latvijā jāatjauno plašā priekškara Latvijas, sevišķi Rīgas, t.s. tranzītrakstura rūpniecība, tad 15. maija Latvija radīja citus, jaunus uzskatus, proti, ka Latvijas apstākļiem piemērota rūpniecība, kas izmanto iekšzemes izejvielas un iekšzemes tirgus. Par vēlamu atzina rūpniecības decentralizāciju. Vairums rūpnīcu atradās Rīgā, bet pēdējos 5 gados radās tendence dibināt rūpniecības uzņēmumus apgabalos, kuri izdevīgi izejvielu vai tirgus ziņā, kas var celt apgabala iedzīvotāju labklājību. Jaunie uzņēmumi bija domāti, lai stiprinātu latviešu lomu tirdzniecībā un rūpniecībā, kur noteicošais vārds piederēja minoritātēm. Lai panāktu to, kredītbanka ne tikai ieguldīja naudu jaunās akciju sabiedrībās, bet centās atpirkt par abpusēji pieņemamu samaksu pastāvošos uzņēmumus. Prof. A. Aizsilnieks te saskata valsts nodomu ierobežot brīvsaimniecību. Patiesībā te pamatā bija nacionālpolitiskie apsvērumi, un valdība paredzēja šos uzņēmumus nodot latviešu akcionāriem. Protams, nodot akcijas privātās rokās varēja tikai ilgākā laikā, rodoties pieprasījumam (zīmīgi, ka arī šodien Latvijā tirdzniecībā un rūpniecībā noteicošais vārds ir minoritātēm).    

Ar 1936. gada 10. jūlija likumu par rūpniecības un amatniecības uzņēmumiem noteica, ka to darbībai vajadzīga Finanšu ministrijas atļauja. Šis likums deva valdībai regulēt rūpniecības un amatniecības uzņēmumu dibināšanu. Tas tomēr nenozīmēja virzīšanos uz valsts kapitālu, jo Ulmanis uzsvēra, ka gala mērķis ir privāta iniciatīva, privāta saimniekošana un privāta atbildība (skat. J. Bokalders, Kārļa Ulmaņa tautsaimnieciskie uzskati, rakstu krājumā Tautai un valstij).

Nacionālā valdība sevišķi sekmēja celtniecību uz laukiem un pilsētās. Jāizceļ Ķeguma spēkstacijas būve, Viestura piemiņas pils atjaunošana Jelgavā. Pacēlās Finanšu ministrija un Tiesu pils, Vienības nams Daugavpilī, jauni sabiedriskie nami, stacijas, laukstrādnieku dzīvokļi un vairāk nekā 100 jaunu skolu ēku. Nobeidza Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu izbūvi. Uzsāka Uzvaras laukuma būvi. Rīga mainīja seju: radās jaunas celtnes, izkopti parki, dārzi. Jauns ielu segums, apgaismojums, jauni satiksmes līdzekļi un sanitārā apgāde.

Ulmanis lielu vērību pievērsa lauksaimniecībai, uzskatot to par mūsu svarīgāko ražošanas nozari. Viņš uzskatīja lauksaimniekus par valsts politisko pamatu. Atbalstīja mazpulkus, kas sagatavoja jauno paaudzi lauksaimniecībai un lauku dzīvei. No kamerām, kuras dibināja, lai tās pārstāvētu atsevišķo nodarbību grupu intereses, kā pirmo ar 1935. gada 31. marta likumu nodibināja Latvijas lauksaimniecības kameru, kura bija viena no vismodernākām lauksaimniecības veicināšanas organizācijām Eiropā. Nodibināja Lauksaimniecības akadēmiju, kura savu darbību uzsāka 1939. gada rudenī Jelgavā. Pieauga kā zemāko, tā vidējo lauksaimniecības skolu skolēnu skaits.

Galvenais mērķis kā lauksaimniecībā, tā rūpniecībā bija apgādāt mūsu zemi ar iekšzemes ražojumiem, izbeidzot importēt tos produktus, kurus varējām ražot paši. 1934./35. gadā cukurfabriku produkcija pirmo reizi sedza visu iekšzemes patēriņu. Ar garantijas cenām un tirgus pārkārtošanu nodrošināja lauksaimniecības atmaksāšanos. Pieauga lauksaimniecības ražojumu kopprodukcija, tāpat mājlopu skaits. Palielinājās apstrādātās zemes platības. Daudz tika darīts lauksaimniecības produkcijas racionalizēšanā, valdība uzņēmās kopdarbības pasākumu atveseļošanās un reorganizācijas darbu. Jāizceļ valdības ierosme un atbalsts to akciju sabiedrību dibināšanā, kuru darbība bija vērsta lauksaimniecības vajadzību apmierināšanai. Šeit apstāsimies pie galvenajām akciju sabiedrībām: Bekona eksports, Latvijas centrālais sēklu eksports, Ādu un vilnas centrāle, kā arī lauksaimniecības interešu labā nodibinātajām Ķieģelnieks un Kaļķis.

Varam minēt dažus skaitļus, kas raksturo saimniecisko atveseļošanos un progresu (skat. R. Bērziņš – Valdess un S. Vidbergs Latvija 20 gados un R. Bērziņš – Valdess un S. Vidbergs 5 Gadi).

Ja 1932. gadā Latvijā bija reģistrēti 34 000 bezdarbnieku, tad 1939. gadā vairs tikai 3 203. Rūpniecībā nodarbināto skaits pieaudzis no 84 669 1934. gadā uz 111 917 1937. gadā. Tajā pašā laikā rūpniecības uzņēmumu skaits pieaudzis par 32%. 1934. gadā būvniecībā nodarbināja 2300 strādnieku, 1939. gadā jau 12 500. Lauksaimniecībā pat valdīja darba roku trūkums, un laukstrādniekus ieveda no Polijas un Lietuvas.

Ārējo tirdzniecību raksturo sekojošie skaitļi:

Gadi

Imports

Eksports

Starpība

1934.

94,9  

milj. latu

85,3  

milj. latu

- 9,6

milj. latu

1938.

227,23 milj. latu

227,15 milj. latu

- 0,08

milj. latu

 Galvenās eksporta preces sviests, koku materiāli, lini, finieris, linu diegi un diedziņi, sēklas, āboliņš un timotejs, gaļas produkti, papīrs un pape, olas sastāda 4/5 no visa Latvijas eksporta vērtības.)

Latvijas rūpniecības neto produkcija pieauga no 196,3 milj. latu 1934. gadā uz 294,1 milj. latu 1938. gadā. Kopējais dzelzceļa tīkla garums pieaudzis pēdējos 5 gados tik pat, cik iepriekšējos 15 gados – par 398 km. Starp veiktajām dzelzceļa jaunbūvēm ir tādas ievērojamas līnijas kā Rīga – Rūjiena, Rīga – Ērgļi, Madona – Lubāna, Alsunga – Kuldīga un Krustpils – Jēkabpils ar jauno Daugavas tiltu.

Valsts budžets:

Saimn. g.

Ieņēmumi

Izdevumi

Starpība

1934./35.

139,1   milj. latu

139,5   milj. latu

- 0,4

milj. latu

1938./39.

204,8   milj. latu

178,4   milj. latu

+ 26,5

milj. latu

Atsevišķo cilvēka, tautas un valsts materiālo labklājību vislabāk raksturo ietaupījumi, kas uzkrāti un paredzēti nedienām un nākotnes vajadzībām. Attiecībā uz valsti šos ietaupījumus parasti mēro ar uzkrāto zeltu vai valūtu. Salīdzinot zelta un valūtas vērtību pēc toreizējās zelta cenas un valūtas kursa, redzam šādu ainu par uzkrājumiem Latvijas Bankā:

1934. gadā zelts – 27,4 milj. latu, ārzemju valūtā – 3,2 milj. latu, kopā – 30,6 milj. latu, 1939. gadā zelts – 58,9 milj. latu, ārzemju valūtā – 37,8 milj. latu, kopā – 96,7 milj. latu.

Tātad zelta un valūtas uzkrājumi LB pieauguši pēc 1934. gada par 66,1 milj. latu jeb 216%, t.i., vairāk nekā dubultojušies. LB pārziņā uz 1940. gada janvāri atradās arī valsts zelta krājumi par 28,2 milj. latu (skat. J. Labsvīrs, Kārlis Ulmanis, Brīvā Latvija: Apvienotā Londonas avīze un Latvija, Nr. 34,  13. 09. 1997.).

Viens no prezidenta Ulmaņa galvenajiem mērķiem bija sociālā taisnīguma stiprināšana. Viņš to centās panākt ar sociālo likumdošanu un tautas ienākumu taisnīgāku sadalīšanu, lai Latvijā nebūtu ne bagāto, ne nabago, bet visi būtu pārtikuši. Šim nolūkam valdība izmantoja kā nodokļu, tā cenu politiku.

Sociālās likumdošanas ziņā Latvija bija vienā no pirmajām vietām Eiropā. Gandrīz visas Tautu Savienības darba aizsardzības konvencijas tika ratificētas. Prezidents uzsvēra, ka pāri fabriku augstajiem skursteņiem un mašīnām stāv tas cilvēks, kas fabrikā strādā. Slimo kasē apdrošināto un viņu ģimenes locekļu skaits pieauga no 161 700 1934. gadā uz 229 000 1939. gadā.

Lai uzlabotu laukstrādnieku dzīves apstākļus, nodibināja laukstrādnieku dzīvokļu izbūves fondu. Laukstrādnieki saņēma arī ģimenes piemaksas. Ja mēdz runāt par labklājības valstīm (Welfare state), tad par tādu var apzīmēt 15. maija Latviju, protams, tā laika nozīmē.

Ulmaņa rūpes par izglītību raksturo valsts budžetā paredzētās summas skolu un garīgās kultūras pasākumu vajadzībām, kuras pieauga par 40%. Tāpat pieauga pašvaldību izdevumi izglītībai. Nodibināja studiju fondu, kas tā laika Eiropā bija vienreizējs notikums: studenti varēja saņemt stipendijas un atbrīvoties no rūpēm par līdzekļu sagādi studijām. Draudzīgais aicinājums atbalstīja skolas ar ziedojumiem naudā, gleznās, grāmatās un citos mācību līdzekļos.

Valdības kultūras politika ievērojami sekmēja zinātniskās pētniecības darbu. Jauna pieeja vēstures pētniecībā sākās tad, kad šim jautājumam pastiprinātu vērību pievērsa prezidents Ulmanis. 1936. gadā nodibināja Latvijas vēstures institūtu. Plašāki līdzekļi tika piešķirti Pieminekļu valdei, un atbalstu saņēma Vēstures muzejs. 1938. gadā izveidoja Rakstniecības un teātra muzeju. Bibliotekās turpināja pieaugt grāmatu krājumi. Uzplaukums grāmatniecībā gāja roku rokā ar izcilu jaundarbu parādīšanos. Tāpat atbalstu saņēma opera un teātri. Mākslai tika dots jauns, spēcīgs virziens (skat. Ād. Šilde. Latvijas vēsture 1914. -1940.).

Ar 1934. gada 12. jūlija likumu par tautas izglītību, starp citu, noteica, ka „Mācības iestādēs jāizkopj jaunatnes fiziskā un tikumiskā izglītība, un jāaudzina jaunatne personiskā un sabiedriskā krietnībā, darba un tēvzemes mīlestībā un tautu šķiru saprašanās garā”. (3. p.) Sevišķu vērību veltīja jauniešu nacionālās apziņas un patriotisma izkopšanai.

Runājot par patriotisko audzināšanu, jāuzsver, ka šis patriotisms nebija mežonīgs nacionālisms, kā to Ulmaņa pretinieki mēģina nostādīt. Patriotisms nacionālās valdības laikā nozīmēja mīlēt un cienīt to tautu un zemi, no kuras mēs esam izauguši, tai pašā laikā gan noraidot marksistu šķiru cīņas ideoloģiju. Īsāk sakot Ulmanis necīnījās pret minoritātēm, bet cīnījās par latviešu tautas tiesībām: „Mūsu valsti sauc par Latviju, sauc tās tautas vārdā, kura te dzīvojusi vairākus tūkstoš gadus. Citas tautas te atnākušas vēlāk. Tas jāņem vērā. Bet ne tagad, ne uz priekšu mēs nedomājam arī sākt šīs tautas apspiest. Viņām tikai jārēķinās un jāsaprot dzīve”.

1937. gadā izdeva Civillikumu, kuru prof. Dr. D. Lēbers uzskata par vienu no ievērojamākiem Eiropas kodeksiem 20. gadsimtā.

Apskatot Kārļa Ulmaņa darbu nacionālās vadības laikā, manuprāt vēl jāizceļ viņa gādība par valsts aizsardzību. Pēdējos piecos gados Kara ministrijas budžets palielinājās par 64,5%. 1933./34. gadā tas ir 27,9 milj. latu, bet 1938./39 gadā tas sasniedz jau 45,9 milj. latu. Bez tā 1938. gada 28. maijā valsts aizsardzību spēju stiprināšanai nodibināts speciāls Valsts aizsardzības fonds. Atdzimst atbrīvošanas kara laikmeta tikums: visas tautas gādība par savu armiju. Pilsoņu ziedojumi Kara aviācijas fondam sagādā vērtīgu balvu – 29 kaujas lidmašīnas, kas nodotas armijas rīcībā 1938. gadā. Kara aviācijas fondā līdz 1939. gada 1. februārim ir iemaksāts labprātīgo ziedojumu Ls 5.364.199,-.

Ievērojama loma valsts aizsardzībā piekrita aizsargiem. Aizsargu organizācijas dalībnieku skaits pieauga par 25%. 1934. gadā bija tikai 8 aizsargu nami, bet 1938. gadā to ir jau 43. Vairākkārtīgi pieaug aizsargu apbruņojums un satiksmes līdzekļi. Tautas atbalsts pēc 15. maija notikumiem aizsargiem kļuva lielāks kā jebkad agrāk. Ļoti iespaidīgi kļuva sabiedrības ziedojumi aizsargu apbruņojumam.  

Bez šaubām, Kārlim Ulmanim bija savas kļūdas un vājības, tādas ir visiem cilvēkiem. Vajadzēja izstrādāt Satversmi. Nepaspēja. Laiks bija par īsu. Ne visiem viņa darbiem un rīkojumiem var piekrist, bet pozitīvais viņa darbā un personā tālu pārsniedz negatīvo.

Ulmanim pārmet godkārību, bet atzinība par labi padarītu darbu patīk katram. Šeit derētu atcerēties, ka Latvijas Universitāte visā savā pastāvēšanas laikā reti piešķīra goda biedra statusu. Kārlim Ulmanim tāds tika piešķirts jau 1919. gadā.

Vairāki pazīstami Amerikas valstsvīri ir izcēluši prezidentu Ulmani un Latviju (tāpat pārējo Baltijas valstu) sasniegumus 1930. gadu beigās.

Bijušais Amerikas prezidents H. Huvers 1938. gadā apceļoja Eiropu un apmeklēja arī Latviju, lai satiktos ar prezidentu Ulmani. Vēl 1953. gadā H. Huvers liecināja kongresa komitejā, kas izmeklēja Baltijas valstu okupāciju, izceļot šo valstu saimniecību, budžeta politiku un stabilo naudas sistēmu. Tāpat iedzīvotāju augsto dzīves standartu un rūpniecības attīstību. Pēc viņa uzskatiem, lauksaimniecība piedzīvojusi apbrīnojamu uzplaukumu (astonishing progress).

Arī bijušais Amerikas sūtnis Latvijā (1938. – 1940.) Dž. Vailijs (John C. Wiley) cildina Ulmani kā godājamu personu un varonīgu valstsvīru. Viņš pielīdzina Ulmani de Gollam, noraidīdams nepareizības, ko par prezidentu rakstījuši viņa pretinieki. Ulmaņa nolūks bijis pacelt iedzīvotāju dzīves standartu, veicināt izglītību, palīdzēt zemkopjiem, sīkajiem rūpniekiem, amatniekiem un tirgotājiem. Latvijā nav bijis diktatūras klimats.

Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās...

Visvairāk Kārlim Ulmanim pārmet viņa rīkojumus tieši pirms un pēc okupācijas 1940. gadā. Te pastāv un pastāvēs dažādi uzskati, bet jāņem vērā un jāuzsver, ka šos lēmumus Ulmanis pieņēma, sekojot vienam mērķim – latviešu tautas izdzīvošanai. Brīvības cīņu augstākam vadītājam, kuram sekoja kalpakieši, ziemeļnieki, dienvidnieki, partizāni, bija jānoliec galva pārspēka priekšā, lai tauta izdzīvotu.

Un cauri visām mokām, zaudējumiem un ciešanām latviešu tauta izdzīvoja. Krimas tatāru un Volgas vāciešu atliekas klejo pa Krievijas stepēm un tundrām. Pretošanās gadījumā Staļins līdzīgi varēja deportēt arī visu latviešu tautu.

Ulmanim bija iespēja atstāt Latviju, pirms to okupēja. Viņš to nedarīja, noraidot vairāku valdības locekļu ierosinājumus to darīt. Raksturīga ir prezidenta atbilde: „Es to nedarīšu. Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās laimīgās dienās, bet pametis to visgrūtākā likteņa stundā." Viņš vienmēr cerēja, ka varbūt vēl ar savu palikšanu var pakalpot latviešu tautas nākotnei: „Vai es daru pareizi vai nepareizi, par to spriedīs vēsture." Pēc brīža prezidents piebilda: „Tā Latvija, kurai mēs kalpojām, vairs neatgriezīsies, bet tai, kura nāks pēc visām ciešanām, es vairs nebūšu vajadzīgs."

Kārlim Ulmanim nebija personīgās dzīves. Viss viņa darbs bija veltīts tautai un valstij. Viņš gāja moku ceļā kopā ar tiem, kas līdz ar viņu bija cīnījušies un ticējuši latviešu tautai un valstij. Mums var patikt vai nepatikt prezidents Kārlis Ulmanis. Mums var patikt vai nepatikt 15. maija Latvija, bet objektīvs vērotājs nenoliegs, ko savā vēstures grāmatā par to laiku ir rakstījis profesors Dr. E. Andersons: „Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadu simtos nepiedzīvotu garīgas un saimnieciskas labklājības līmeni."

Kādam latvietim

Tu jaunu laikmetu mums nesi –

Nu sīkas balsis tavu darbu rej.

Vai cietumnieks vai dzīvs, vai miris esi,

Ar to tu atbildēsi pasaulei.

 

Un, pirmais trimdinieku pulkā stājis,

Nu redzi pakaļ staigājam sev tos,

Ko tavu vārdu uguns kveldinājis,

Kas liesmos, ierakstīti Dieva Debešos.

 

Ir laiks, lai apklust prātojumi lētie,

Jo atvērsies tev tautas dvēsļu nams,

Kur ieiesi tu, slieksni pārkāpdams,

Kur iegājuši pravieši un svētie.

V. Strēlerte

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...