Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

2016. gada septembrī Ministru kabinets pieņēma lēmumu pārdot valstij piederošās un Privatizācijas aģentūras turējumā esošās 219 780 "Grindeks" akcijas, kas bija nodotas valsts pensiju speciālajā budžetā.

Akciju paketes pārdevēji pirms pārdošanas publiski skaidroja, ka „valsts mērķis šajā situācijā ir izbeigt līdzdalību konkrētos uzņēmumos kā mazākuma akcionāram, kas nozīmē akciju paketes pārdošanu konkrētā brīdī par labāko cenu”. Taču cena bija nevis labākā, bet faktiski vissliktākā iespējamā!

Izpildot Ministru kabineta rīkojumu, Privatizācijas aģentūra šīs akcijas 2016. gada rudenī pārdeva par fantastiski zemu cenu - 3,85 eiro par vienu akciju. Rezultātā valsts saņēma tikai 846 tūkstošus EUR.

Kopš tā laika es sev reizi pa reizei esmu uzdevis jautājumu – kā gan kaut kas tāds bija iespējams?

Tagad ir izrādījies, ka tieši valdība bijusi tā, kas devusi konkrētus norādījumus par to, kā nosakāma pārdodamā akciju sākotnējā vērtība, akciju pārdošanas minimālā cena, pārdošanas metode, pretendentu (pircēju) atlases kārtība, samaksas termiņi un kārtība.

Turklāt šie norādījumi ir doti bez jebkādas nopietnas tirgus situācijas izpētes, un akciju pārdošanai nav ne meklēts izdevīgāks brīdis, ne veiktas kādas sarežģītākas aplēses.

Kā izrādās, ir vienkārši nolemts pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no akcijām, sākumcenu aprēķinot pēc formulas – „80% no vidējās svērtās vienas akcijas cenas biržā divu mēnešu periodā pirms akciju pārdošanas noteikumu apstiprināšanas, bet ne mazāk kā 3,77 euro par vienu akciju”.

Rezultātā valstij piederošo „Grindeks” akciju sākumcena tika noteikta 3,78 EUR par vienu akciju, un pēc „izsoles” akcijas tika pārdotas par 3,85 EUR par akciju.

Skaidrs, ka ierēdņi rīkojās tā, kā bieži vien rīkojas neieinteresēti birokrāti – ja ir saņemts formāls uzdevums, mēs to arī formāli izpildām. Kāds tam visam rezultāts, nav mūsu daļa. Rezultātā – jau atkal bezrūpīgi notrallināta iedzīvotāju, šoreiz esošo un nākotnes pensionāru, nauda.

Taču joprojām nav saņemta atbilde, kāpēc notiekošais neinteresēja ne ekonomikas ministru, kura paraksts tāpat atrodams zem valdības rīkojuma, ne citus koalīcijas politiķus. Piebildīšu, ka neviens par nekompetenci, nolaidību vai citu iemeslu dēļ izdarīto nav sodīts.

Te stāstu varētu arī beigt, ja vien negaidīti nebūtu sekojis turpinājums. Tomēr atradās cilvēki, opozicionāri, kas visu laiku "netaktiski" uzmācās ar jautājumu - kāpēc gan jūs tik nesaimnieciski izrīkojāties ar valsts līdzekļiem?

Kaut kas bija jādara, un valdība nolēma demonstrēt darbības imitāciju, liekot Privatizācijas aģentūrai (PA) celt prasību tiesā... nē, nevis pret nolaidīgajiem ierēdņiem, bet pret mani un manu dēlu. Atrastais iegansts – fakts, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija vispirms atļāva manam dēlam pirkt akcijas bez jebkādiem ierobežojumiem, bet pēc tam ņēma un „pārdomāja”. Apstāklis, ka šajā laikā valsts nemaz nebija nolēmusi šķirties no savām akcijām, ierēdņus nemulsina, - ne jau viņi no savas kabatas apmaksās tiesas izdevumus.

Līdzīgu prasību pirms PA jau iesniedza kāds mazākuma akcionārs, un lieta ir izskatīta divas instancēs, kas abas prasību noraidīja. Taču tas nav apturējis Privatizācijas aģentūru uzturēt tādu pašu nepamatotu prasību. Drīzumā būs redzams, vai Jupiteram (valdībai un PA) ir atļauts vairāk, nekā vērsim (pieminētajam mazākuma akcionāram) vai arī mūsu valstī visi likuma priekšā tomēr ir vienādi.

Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens, - notikušais demonstrē augstu bezatbildības līmeni. Taču vēl satraucošāka ir ierēdņu un politiķu uzsāktā prakse pašu sastrādātā sekas mēģināt kompensēt, vēršoties pret privātajiem uzņēmējiem. Pēc visa notikušā to amatpersonu, kas pieņēma lēmumu un īstenoja akciju pārdošanu "pa lēto," stāsti, cik daudz viņi esot paveikuši uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, ir vienkārši nožēlojami.

Novērtē šo rakstu: