Visi Eiropas līderi aprobežojās ar tukšiem atbalsta vārdiem
Viktors Tarans*05.03.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Savelkot kopā, vienīgais reālais Eiropas drošības samita ieguvums ir britu solījumi iedot Ukrainai 5000 raķešu pretgaisa sistēmām, kas varēs notriekt pārsvarā dronus. Bet ne uzreiz, bet līdz 2030.gadam.
Un tas arī viss. Vairāk neko citu mums eiropieši nepiedāvāja. Nekādu reālu palīdzību. Nevienu papildu eiro vai lādiņu.
Visi Eiropas līderi aprobežojās ar tukšiem atbalsta vārdiem un solījumiem pārvērst mūs par «dzelzs dzeloņcūlkām». Tiesa, kā viņi to grasās darīt, ukraiņiem nepaskaidroja.
Tieši kā tajā anekdotē, kur ūpis ieteica pelītēm, lai uzvarētu plēsējus un izdzīvotu mežā, kļūt par ezīšiem. Kad pelītes prasīja ūpim, kā to izdarīt, ūpis viņām uzrēca: "Un kā tad lai es to zinu? Es esmu stratēģis, nevis taktiķis".
Simbolisks eiropiešu militārās potences kopsavilkums bija steidzama Polijas prezidenta vizīte ASV. Tur viņš centīsies pārliecināt Trampu neizvest no Polijas 20 000 ASV karavīru, jo bez viņiem Polija nevarēs noturēties pret krieviju… Tāda, lūk, Eiropas jaunā drošības stratēģija…
Tas bija sarkasms.
Ā, teju piemirsu. Visi Eiropas līderi aicināja Zeleneski salīgt mieru ar Trampu. Sak, mēs visu saprotam, atbalstām, bet mums ir vajadzīga drošība. Un vienīgais, kas to var garantēt eiropiešiem, ir ASV. [..]
Šodienas «jaudīgais atbalsts» noliek ОП (Ukrainas prezidenta ofiss) sarežģītā situācijā. Kā pēc visiem publiskajiem komentāriem atjaunot attiecības ar Trampu? Vai to ir vērts darīt?
Šajā troksnī nepamanīts palicis Jermaka paziņojums, ko publicējuši vairāki TikTok blogeri par to, ka tagad mēs taisāmies runāt vairs nevis ar ASV, bet ar Ķīnu - ir pienācis laiks viņus pieaicināt sarunu procesam.
Oficiālus paziņojumus citur es neesmu redzējis.
Ja tā tiešām ir patiesība, tad to nu gan nav vērts darīt. Jo, tiklīdz mēs uzsāksim pārrunas ar Ķīnu, mums būs uz mūžīgiem laikiem jāaizmirst par Eiropas un ASV palīdzību.
ОП atrodas sarežģītu variantu krustcelēs. Meklēt kompromisu ar Trampu? Sākt flirtu ar Ķīnu? Būvēt aliansi ar eiropiešiem? Vai radikāli mainīt iekšējo politiku un balstīties uz pašu tautu?
Zelenska izvēle vistiešākajā veidā ietekmēs gan viņa paša personīgo nākotni, gan Ukrainas nākotni, gan mūsu ikkatra drošību.
Skatīsimies, ko viņš izvēlēsies.
* Tekstu latviski tulkojusi un Facebook publicējusi Jana Streleca
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
