Iesaki rakstu: 
Sociālistiskās sacensības karstumā neviens nepamanīja, ka padomju saimniecības (sovhoza) kantora pagalmā gulēja beigts lops. Tiesa, tas nedaudz bojāja labo skatu uz goda plāksni ar daudzajiem labāko laukstrādnieku attēliem.
Par lielajiem sasniegumiem sovhoza darbarūķi bija izcīnījuši sarkano karogu un tiesības kā pirmajiem iet pie mazpilsētas Ļeņina pieminekļa Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienā 7. novembrī, bet sovhoza priekšsēdētāja (bija dažas sievietes – padomju saimniecības vadītājas) – jaunu volgu un iespējas iepirkties kompartijas specveikalā, kur iegādājās Dienvidslāvijā ražotu ģērbu, tiesa, gan kostīms, gan mētelis viņai bija nedaudz par lielu un tā īsti nepiestāvēja.
Globālā klimata katastrofa sovhoza teritoriju vēl nebija sasniegusi, novembra sākums bija gauži vēss, tādēļ beigtais ragulops smakoja maz un par mušu inkubatoru nekļuva.
Šim pastāstiņam nav nekādas saistības ar to, kas rakstīts tālāk, un lai beigtais ragulops neraisa lasītājam nekādas asociācijas ar “RailBaltic”. Briškens vēl nebija dzimis, un tikai tādēļ viņa attēls nenokļuva Lato Lapsas veidotajā kolaborantu ekspozīcijā Ogrē.
***
Latvijas Radio 1 “Krustpunktā” tika izvaicāta ministru prezidente Evika Siliņa (“Jaunā Vienotība”). Cita starpā premjerministrei tika vaicāts – kā viņa vērtē ministru darbu valdībā un publiski izskanējušo kritiku atsevišķiem ministriem.
Nemēģināšu iedziļināties atbildēs par iepriekšminēto Briškenu, kura vadībā par valsts naudu notiek zemju iepirkšana it kā “Rail Baltica” trasei, ko veic “komersanti”, kura vadībā ir uzslieti pāļi Daugavā, kas nākotnē būs tikpat simboliski un mākslinieciski apgleznojami kā Zemgales tilta pāļi otrpus Dzelzceļa tiltam, un kurš uzbūvēs dzelzceļu uz lidostu, kas būs visnerentablākais dzelzceļa posms valstī ar milzu stacijām bez pasažieriem.
Mani saistīja ministru prezidentes atbildes par veselības ministra Hosama Abu Meri darbu, un premjerministre sacīja, ka, pateicoties šī ministra iniciatīvai, slimnīcās ir samazināts padomes locekļu skaits un pat notikusi atteikšanās no padomēm, kur tas nav nepieciešams un nav lietderīgi.
Nu nav nekas samazināts un likvidēts. Ir bijuši ministra izteikumi, bet, tā kā ministrs par vienu vai citu jomu izsakās katru dienu kādā no masu saziņas līdzekļiem, bet paziņojumi ar darbiem rezultējas gauži reti, tad neticu, ka padomes līdz šīs valdības darba beigām tiks likvidētas.
Kāpēc man tā šķiet? Es itin labi atceros, ka šīs padomes tika veidotas 2019. gadā laikā (tas taču pavisam nesen, šī darbība tika saukta par nozīmīgām reformām), kad premjerministrs Krišjānis Kariņš ar veselības ministri Ilzi Viņķeli vēl dejoja valsi, bet Kariņa labā roka kā parlamentārā sekretāre un likumdošanas virzītāja uz Saeimu bija Evika Siliņa.
Tolaik nelīdzēja nekādi protesti – slimnīcām vajadzēja padomes, un šajās padomēs tika iecelti divi latvieši un viens ārzemnieks, lai visus dokumentus vajadzētu tulkot, padomes locekļiem tika noteiktas lielas algas un izdalīts atbalsta personāls.
Par klasiskām partijas barotavām šīs padomes nekļuva, un tas lielā mērā kļuva par nesapratni Krišjāņa Kariņā un Ilzes Viņķeles attiecībās, kas vēlāk rezultējās ar veselības ministres padzīšanu.
Vēl kāda piebilde – padomju izveidei tika meklētas atsauces un norādes Eiropas Savienības dokumentos, šādas tādas norādes arī tika atrastas, bet Eiropas dokumenti ir gana pretrunīgi, un tajos var atrast jebko.
Tātad – šīs padomes slimnīcām ir liekas, nevajadzīgas un traucējošas, kaut tajās celti godājami, zinoši un patriotiski domājoši cilvēki. Iespējams, ka šīs padomes var būt ierocis, lai atlaistu politiskajai partijai netīkamu valdi (kā Hosama Abu Meri sākotnējais solis – atlaist Rinalda Muciņa vadīto Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdi, lai lauztu līgumu ar būvfirmu “Velve” par jaunā slimnīcas korpusa būvniecību. Iespējams, ka šis Hosama Abu Meri solis nozīmē – nekad neuzceltus Stradiņa slimnīcas jaunos korpusus).
Tomēr šeit ir vērts pieminēt, ka iepriekšminētā Kariņa valdība radīja ne tikai slimnīcu padomes, bet arī augstskolu padomes. Krišjānis Kariņš kopā ar Ilgu Šuplinsku (tolaik “jaunie konservatīvie”) radīja augstskolu reformu, kuru var nodēvēt pat par “katastrofu” vai latviešu valodā – par “bēdu”. Ar likumu tika noteikts, ka zinātņu universitātēs jābūt 11 padomes pārstāvjiem, lietišķo zinātņu universitātēs – 7, mākslu un kultūras universitātēs – 5 padomes pārstāvjiem. Valsts augstskolas padomes locekļu atalgojums tiek maksāts no augstskolas budžeta.
Augstskolu padomēs tiešām ir ievēlēti godājami, zinoši un ieinteresēti zinātnieki, mācībspēki, finansisti no Latvijas un visas pasaules. Bet pienesums augstskolas attīstībai ir salīdzinoši neliels. Esmu runājis ar vairākiem šo padomju locekļiem, kuriem tiešām ir labas idejas un skaidras vīzijas augstskolas attīstībai, bet Kariņa – Šuplinskas reformas likumi un noteikumi to neļauj darīt. Savukārt rektoram un senātam padome sasaista rokas.
Ir jau citas metodes, kā piemaksāt vienam vai otram augstskolas atbalstītājam. Izglītības un zinātnes ministrija pašlaik plāno samazināt augstskolu padomes locekļu skaitu un pāri palikušos apmaksāt no valsts budžeta. Nepietiekami, ja jau ir pilnīgi skaidrs, ka Šuplinskas reforma būtu jāatsauc un jāizmet miskastē.
Un, lai pilnībā salietu darvu Evikas Siliņas stāsta medū, nākas atcerēties, ka vairums nejēdzību “Rail Baltica” projektos un neuzraudzībā, plānotā zagšanā un pilnīgi nejēdzīgos izdevumos tapis savienībā - Krišjānis Kariņš ar Tāli Linkaitu (kāda sagadīšanās, tolaik “jaunie konservatīvie”, kuru amatu sarakstā bija arī vicepremjers, kas pieskatīja – kam tiek pasūtījumi). Neatgādināšu, kādu amatu šajā sadarbībā pildīja Evika Siliņa.
Īsais secinājums – nekavējoši ir nepieciešama visu 2018.–2022. gadā Kariņa valdības pieņemto lēmumu revīzija. Visas siles, kas tajā laikā radītas, bet pašreizējo ministru kautrīgi mazinātas, vienkārši jālikvidē. Un nevajag to saukt par reformu.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
