Iesaki rakstu: 
Kopš „Maximas traģēdijas” īpaši aktuāls kļuvis jautājums par būvniecības kvalitāti un uzraudzību. Diemžēl gandrīz visa uzmanība tiek koncentrēta tieši uz ēku būvniecību, teju aizmirstot, ka būvējam arī ceļus, tiltus un viaduktus. Arī slikta būvuzraudzība infrastruktūras objektu būvniecībā var gan radīt draudus cilvēku drošībai, gan novest pie mūsu nodokļos samaksātās naudas izšķērdēšanas.
Lielāko daļa lielo iepirkumu ceļu būvē organizē Latvijas Valsts ceļi (LVC), bet nozīmīga daļa ir arī pašvaldību kompetencē. Līdzās pašam būvniecības iepirkumam tiek organizēti iepirkumi par būvuzraudzību, un tieši šie iepirkumi rada vairākus jautājumus. Esmu apkopojis informāciju par 20 būvuzraudzības iepirkumiem gan pašvaldībās, gan nacionālā mērogā. Izskatot šos iepirkumus, rodas iespaids, ka būvuzraudzība ceļu būvē Latvijā notiek tikai virtuāli.
Latvijā jau sen tiek diskutēts, vai zemākās cenas princips iepirkumos ir tas labākais. Apskatot būvuzraudzības iepirkumus, top skaidrs, ka šis princips konkursus ir novedis līdz absurdam un teju vienmēr uzvarētāja piedāvātā cena liek pamatoti domāt par dempingu, jo par šādu cenu nav iespējams nodrošināt, ka objektā būvniecības laikā atrodas būvuzraugs, objekts tiek reāli apsekots arī pēc būvniecības beigām un no būvnieka tiks pieprasīta nepieciešamā kvalitāte.
Izsludinot būvuzraudzības iepirkumus, konkursa nolikumā tiek noteikts pieejamais finansējums, kas orientējoši liecina par to, cik reāli būvuzraudzība varētu izmaksāt. Tomēr iepirkumos gandrīz vienmēr uzvar piedāvājums ar būtiski zemāku cenu - cena var būt pat vairāk nekā 10 reizes mazāka par iepirkumā pieejamo finansējumu.
Piemēram, konkursā par „Raiņa ielas posma jaunbūve, Noliktavas ielas, Dzintara ielas un Uzvaras bulvāra krustojuma rekonstrukcija, ielām piegulošā laukuma labiekārtošana, Cēsīs, Cēsu novadā” būvuzraudzību pieejamais finansējums bija 42 000 eiro atbilstoši 8” iepirkuma nosacījumiem, bet uzvarētāja piedāvātā cena - nieka 3900 eiro. Par 3900 eiro uzvarētājam ir jānodrošina būvuzraudzība septiņu mēnešu garumā. Tas ietver gan speciālista algošanu, gan nokļūšanu būvobjektā, gan tehniskās un administratīvās izmaksas un, galu galā, arī nodokļu nomaksu. Vai tas maz ir iespējams?
Ir skaidrs, ka šāda politika ilgtermiņā rada negatīvas sekas:
- šādi it kā taupot nodokļu maksātāju naudu, ilgtermiņā tiek būtiski pārmaksāts, jo kvalitāti būvobjektam nodrošināt nav iespējams. Faktiski nesaņemot cerēto kvalitāti, nākotnē nodokļu maksātāju nauda tiek pārtērēta vairākkārtīgi;
- lai konkursā uzvarētu pēc zemākās cenas principa, būvuzraugi faktiski nevar atrasties objektā. Slēdzot šādus līgumus par uzraudzību, nauda tiek izmesta vējā, jo tikpat labi būvuzraudzību varētu arī nenodrošināt;
- ja būvuzraugs nesaņem pienācīgu atlīdzību, pastāv risks, ka viņš var tikt „sponsorēts” no būvnieka puses. Šāda situācija rada riskus, ka uzraudzība faktiski nenotiek, jo būvuzraugs atrodas interešu konfliktā;
- vai, konkursos uzvarot ar šādām cenām, iespējams nomaksāt valstī noteiktos nodokļus?
Ja LVC organizētajos iepirkumos situācija vēl ir apmierinoša, tad pašvaldību iepirkumos to var uzskatīt par katastrofālu. Es aicinu politiķus beidzot nebūt strausiem, izvilkt galvas no smiltīm un risināt šo problēmu. Bet žurnālistus aicinu aktualizēt šo jautājumu, neļaujot politiķiem tomēr tēlot strausus.
* Ceļu tiltu inženieris, biedrības Progresīvie biedrs
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
