Vilcināšanas ar valsts aizsardzības dienesta ieviešanu nopietni apdraud Latvijas drošību

Ir pēdējais laiks sākt skatīties realitātei acīs

Svētdien Čehijas prezidenta vēlēšanu kandidāts un bijušais premjerministrs Andrejs Babišs televīzijas debašu laikā norādīja, ka nesūtītu čehu karavīrus palīgā Baltijas valstīm vai Polijai, ja tām uzbruktu.

Realitāte ir skaudra. Lai arī Latvija ir NATO dalībvalsts un mūsu teritorijā atrodas NATO karavīri no 11 valstīm, ar šā brīža kaujasspējīgo karavīru skaitu militāra apdraudējuma gadījumā mums būtu nepieciešami nopietni papildspēki.

Kamēr tādas valstis kā, piemēram, Čehija domātu par papildspēku nosūtīšanu, mums kopā ar mūsu teritorijā esošajiem NATO spēkiem uzbrukums būtu jāatvaira. Ne velti iepriekšējā aizsardzības ministra Arta Pabrika vadībā tika panākta vienošanās par NATO spēku klātbūtnes palielināšanu līdz brigādes apjomam (no pašreizējiem apmēram 1700 līdz 3000–5000 karavīru), tika palielināts aizsardzības nozares budžets, un uzsākts pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādes process. Tas viss, lai Ukrainā notikušais nekad nevarētu atkārtoties pie mums.

Pagājušajā gadā, gatavojot Valsts aizsardzības dienesta likumprojektu, tika aprēķināts, ka pilna mēroga karadarbība Latvijas teritorijā mums izmaksātu apmēram miljardu eiro dienā! Madrides samits bija lūzuma punkts, kur tapa pilnīgi skaidrs, ka Baltijas un citu NATO robežvalstu teritorijas netiek uzskatītas par kaujas lauku – par teritorijām, kuras ļaus ieņemt, lai vēlāk tās atkarotu. Tādēļ pilnīgi pareiza ir arī mūsu aizsardzības nozares virzība uz to, lai pretinieks mūsu robežu nespētu šķērsot.

Igaunijas premjerministres paziņojums tika plaši kritizēts, bet ar tieši tik kristālskaidru skatu mums ir jāpievēršas savas drošības stiprināšanai – ne centimetra mūsu zemes neatdosim! Mums ir jābūt gataviem to aizstāvēt un sagaidīt papildspēkus. Skaidrs ir tas, ka ar šī brīža resursiem mēs līdzīgu iebrukumu, kā piedzīvoja Ukraina, atvairīt nespētu.

Militārā dienesta ieviešana tiek nepamatoti novilcināta

Valsts aizsardzības dienesta likumprojekts sākotnēji piedāvātajā laika rāmī būtu ļāvis straujā tempā kvalitatīvi kāpināt kritiski nepieciešamo militāri apmācīto pilsoņu skaitu, palielināt viņu spēju aizsargāt sevi, savu ģimeni un valsti, kā arī risinātu iepriekš minētās problēmas.

Tam pakārtotais civilais dienests sākotnēji paredzēja paplašināt mūsu dienestos trūkstošo profesionāļu rezervi. Īsi sakot, no 2028. gada Latvijas armijas rezervi katru gadu papildinātu 7500 Latvijas pilsoņu, savukārt civilajā dienestā uzņemtie jaunieši veidotu apmācītu rezervi ugunsdzēsības, policijas un citiem dienestiem, kuri jau šobrīd saskaras ar nopietnām problēmām darbinieku piesaistīšanā.

Pirmajam brīvprātīgajam iesaukumam bija jānotiek janvārī, pirmajam obligātajam iesaukumam jauniešiem 18–20 gadu vecumā bija jānotiek vasaras vidū. Šobrīd obligātais iesaukums valsts aizsardzības dienestā tiek nepamatoti padarīts atkarīgs no pakārtotā likuma – Saeimas Juridiskais birojs piedāvā precizēt, ka "iesaukums valsts aizsardzības militārajā dienestā, kamēr stājas spēkā Valsts aizsardzības civilā dienesta likums, notiek tikai uz brīvprātības pamata".

Šobrīd piedāvātā regulējuma apstiprināšana nozīmētu, ka nav nekāda termiņa, kurā šis civilā dienesta likums ir jāpieņem. Šobrīd tikai noteikts, ka līdz 2023. gada 1. jūnijam Ministru kabinetam civilā dienesta likumprojekts ir jāiesniedz izskatīšanai parlamentā, līdz ar to arī obligātā valsts aizsardzības dienesta izveidošana tiek pārcelta uz nezināmu nākotni.

Brīvprātīga pievienošanās Latvijas armijas profesionālajam dienestam un Zemessardzei ir iespējama jau šobrīd – ir skaidrs, ka tas neļauj nodrošināt pietiekamu apmācītu cilvēku skaitu, kas nepieciešams valsts aizsardzībai.

Turklāt, ja Aizsardzības ministrija pauž gatavību savas padotības iestādēs jau tagad nodrošināt civilo dienestu pilsoņiem, kuri savu uzskatu vai reliģiskās pārliecības dēļ nevēlas pildīt militāro dienestu, tad nav nekāda iemesla vilcināties ar obligātā valsts aizsardzības dienesta ieviešanas uzsākšanu pēc iespējas ātrāk.

Mūsu glābšanas dienestos katastrofāli trūkst cilvēku jau miera laikā

Sākotnējā valsts aizsardzības dienesta iecere paredzēja to īstenot militārā dienesta un civilā dienesta formā. Civilais dienests tika paredzēts, lai veidotu rezervi krīzes laikā būtiskiem valsts dienestiem, tādiem kā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), Valsts robežsardze, medicīnas sektoram un sociālajiem dienestiem.

Līdzīgu pieeju šobrīd plāno realizēt Somija. Gan karš Ukrainā, gan Covid-19 pandēmija un ārkārtējā situācija uz Baltkrievijas robežas rāda, ka atbilstoši sagatavoti cilvēki ir vitāli svarīgi un viņu mūsu glābšanas dienestos katastrofāli trūkst jau miera laikā! Krīzes laikā nepieciešamība pēc šo dienestu spējas reaģēt būtu būtiski lielāka.

Vienlaikus jāņem arī vērā, ka šādās profesijās nav iespējams apmācīt īsā laikā. Šajās jomās jau ilgstoši redzams būtisks personāla resursa trūkums. Ieviešot civilo dienestu, tas ļautu ne tikai izveidot rezervi krīzes laikam, bet arī nodrošināt pakalpojumu sniegšanu miera laikos.

VUGD priekšnieks paziņojis, ka šogad plāno uz laiku slēgt 18 posteņus, ir 400 vakantas amata vietas, vēl 160 darbinieki ir prombūtnē. Personāla resurss ir izsmelts, un nepieciešami radikāli risinājumi. Tādējādi uzskatu par pilnīgi nepieņemamu atteikšanos no civilā dienesta ieviešanas, to padarot par fikciju, kas paredzēta atsevišķiem cilvēkiem. Neapšaubāmi civilā dienesta ieviešana prasa resursus no pašiem dienestiem, taču šobrīd tie nespēj pat nodrošināt pamatpakalpojumus efektīvā veidā, nemaz nerunājot par spēju reaģēt krīzes situācijā.

Civilajā dienestā līdzīgi kā militārajā dienestā bija plānots veikt 3–6 mēnešu pamatapmācību profesijās, piemēram, māsu palīgi, glābēju palīgi, autovadītāji. Pēc tam pārējo dienesta laiku jaunieši tiktu integrēti konkrētos VUGD posteņos vai attiecīgi medicīnas iestādēs, kas ļautu gan sagatavot rezervi, gan apmācīt sabiedrību krīzes laikam, vienlaikus risinot resursu nepietiekamības problēmu. Šī projekta realizēšana prasīja ne tikai Aizsardzības ministrijas, bet arī būtisku citu ministriju iesaisti – acīmredzami joprojām trūkst politiskās gribas un līdz ar to arī uzstādījuma, lai tās to realizētu.

Šobrīd piedāvātais plāns ir pretrunā mūsu kaimiņvalstu rīcībai

Valsts aizsardzības dienesta (VAD) militārā un civilā dienesta pakāpeniska, vienlaikus plaša ieviešana ļautu pārskatāmā nākotnē paredzēt, ka dienests attiecas arī uz sievietēm. Taču šobrīd piedāvātais – būtiski sašaurinātais – dienests radītu ne tikai vēl lielāku nevienlīdzību, bet arī riskus, ka dienestam tiks pakļauta ļoti šaura sabiedrības daļa. Tas ir neatbilstoši mūsu aizsardzības vajadzībām un pretrunā citu kaimiņvalstu, tajā skaitā Somijas, Polijas, virzībai, kuras būtiski paplašina militāro apmācību un civilo dienestu lomu visaptverošajā valsts aizsardzībā.

Ne visi grozījumi ir peļami. Piemēram, frakcijas "Progresīvie" piedāvātais risinājums, ka "dienestam pakļauto pilsoņu saraksts top nejaušas izlases kārtībā pēc teritoriālā principa un to pārrauga neatkarīgu ekspertu komisija", būtu atbalstāms, ņemot vērā, ka ļoti nozīmīgi ir nodrošināt pārliecību, ka visiem jauniešiem nodrošināti vienādi noteikumi taisnīgā un caurskatāmā procesā. Vienlaikus aicinu izmantot digitālos risinājumus.

Tajā pašā laikā Saeimai nevajadzētu atteikties no iespējas obligāto dienestu piedāvāt augstskolās kā papildu apmācības programmu, ņemot vērā, ka tas nodrošinātu augstākā līmeņa komandējošā sastāva apmācīšanu, vienlaikus programmu īstenojot Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Jā, ir nepieciešama lielāka skaidrība par kvalificēšanos un programmas būtību, taču šis jautājums ir deleģējams Ministru kabinetam, nevis vienkārši noraidāms.

Pievienojos uzstādījumam, ka valstij ir jānodrošina VAD iesaucamo emocionālā un fiziskā drošība, izstrādājot un ieviešot drošu, atbilstošu un iekļaujošu atbalsta sistēmu. Vienlaikus sistēmai jābūt tādai, kas ļauj to nodrošināt pastāvīgi, tādēļ es aicinu to darīt, izmantojot digitālos risinājumus, nevis pakļaut katru gadījumu subjektīvai izvērtēšanai. Pozitīvs piemērs ir šobrīd Latvijas skolās īstenotais "EMU:skola" risinājums, kas pastāvīgi monitorē skolēnu psiholoģisko un emocionālo stāvokli, ļaujot iesaistīties krīzes situācijās, vienlaikus nodrošinot pilnīgu personīgās informācijas aizsardzību un datu pieejamību gan atbildīgajiem darbiniekiem, gan vecākiem.

Šī ir iespēja izveidot lielisku aizsardzības sistēmu

Jau gandrīz gadu notiekošais Krievijas iebrukums ir līdz kaulam sāpīgs atgādinājums, ka vēstures šausmas atkārtojas un atkārtosies, ja mēs tam nepieliksim punktu. Ukraina pavasarī noturējās, tieši pateicoties lielai militāri apmācītu civiliedzīvotāju iesaistei un pretdarbībai. Krievija savu taktiku nav mainījusi, un nav pamata domāt, ka tā to darīs arī nākotnē. Tādēļ, lai turpinātu dzīvot mierā un drošībā, mums ir jābūt gataviem novērst jebkuru mēģinājumu šķērsot mūsu valsts robežu.

Valsts aizsardzības un tam pakārtotais civilais dienests būtu bijusi mūsu iespēja rādīt piemēru un pirmajiem kopā ar Somiju šādu risinājumu ieviest. Šobrīd politiskās gribas trūkuma dēļ riskējam ieviest neefektīvu plānu, kas gluži vienkārši netiek noraidīts, jo neviens nevēlas šādu traipu savā politiskajā CV.

Ģeopolitiskā situācija, Krievijas agresija, karš Ukrainā neļauj vilcināties, tieši pretēji, pieprasa nodrošināt visu nepieciešamo atbalstu, lai obligātā militārā valsts aizsardzības dienesta ieviešana tiktu uzsākta nevilcinoties!

* partijas „Latvijas attīstībai” pārstāve, domnīcas “Northern Europe Policy Centre” eksperte

Novērtē šo rakstu: